Otrdien, 29.martā, Centrālās zinātniskās bibliotēkas otrā stāva vestibilā svinīgi atklāja Alda Kļaviņa gleznoto dzejnieka Olafa Gūtmaņa portretu.

Šo portretu, kas turpmāk atradīsies bibliotēkā, māksliniekam pasūtījis rakstnieks Ēriks Kūlis, un tas nav pirmais viņa labdarības žests un dāvana liepājniekiem – bibliotēkas otrajā stāvā kopš pērnā septembra apmeklētājus jau sagaida Raimonda Gabaliņa šamotā veidotais Egona Līva portrets, kas arī tapa pēc Kūļa pasūtījuma.

Atzinīgi šo žestu novērtēja gan bibliotēkas vadītāja Ilga Erba, gan domes priekšsēdētāja vietnieks Vilnis Vitkovskis, kurš citēja Olafa Gūtmaņa dzejas rindas, un pauda atziņu: lai izprastu Liepāju, noteikti jālasa Olafa Gūtmaņa un Egona Līva darbi, kuros līdzās ir “atklātība, vienkāršība un arī dziļums".

Vitkovskis arī uzteica Ērika Kūļa “pilsonisko atbildību", pateikdamies gan domes, gan pats savā vārdā, un atzīdams, ka šī rīcība likusi viņam pārdomāt – "vai mēs novertej to, kas mums ir".

Arī režisors un rakstnieks Andrejs Migla uzteica Ērika Kūļa iniciatīvu, norādot, ka viņš rīkojies pēc principa "nevis, ko man dos Liepāja, bet ko es varu dot Liepājai".

Pats idejas autors, savukārt, kautrīgi bilda, ka "man jau tikai par piecām minūtēm ātrāk nekā citiem ienāca prātā šī ideja". Kūlis atzina: viņam ir prieks, ka abi spalvas brāļi, uzvārda brāļi (arī Līva īstais vārds bija Gūtmanis), uzskatu un dzīves gājuma brāļi tagad būs kopā, zem viena jumta, kur viņu darbi atrodas jau sen. Atšķirībā no Egona Līva portreta, šoreiz, lai iemūžinātu dzejnieka piemiņu, izvēlējies glezniecības žanru, jo vēlējies lielāku dažādību.

Kūlis arī pastāstīja, ka Egona Līva skulpturālo portretu drīzumā papildinās granīta plāksnes postaments, kas radīs labāku līdzsvaru ar rakstnieka galvas atveidu.

Olafa Gūtmaņa Atmodas laika līdzgaitnieks Imants Aizkalns atklāja, ka viņam dzejnieks un tautfrontietis vienmēr paliks atmiņā kā humāns cilvēks, kas allaž piebremzēja karstasinīgākos un mācējis noslāpēt naida kurināšanas tendences:

"Atceros viņu kā gaišu, vienmēr nosvērtu cilvēku, vairāk ar smaidu sejā".

Gleznas autoram Aldim Kļaviņam arī ir savas atmiņas par Gūtmani, kurš "bija mans draugs, ar kuru mums sakrita uzskati". Olafs Gūtmanis esot uzrakstījis dzejoli Kļaviņa pirmajai personālizstādei, un ar viņu kopā mākslinieks aizvadījis arī jautrākus brīžos, kad abi dziedājuši un skanējis "tīri labi".

Ēriks Kūlis aicināja pievērst uzmanību Kļaviņa portretētā dzejnieka sejas izteiksmei: "Manuprāt, viņš it kā saka – nākamā Atmoda varētu arī nebūt..."  

Māksliniece Dzintra Vīriņa, savukārt, dzejnieka skatienā bija saskatījusi optimismu un saklausījusi vārdus: "Dzīve nav viegla, bet – cīnāmies!"