Svētdien,12.martā, dienas vidū, viesnīcas "Promenāde" pārpildītajā Hika zālē tika atvērta rakstnieka un režisora Andreja Miglas grāmata par folkloras kopu "Atštaukas".
Kā izteicās pats autors, grāmata "Kurzemes spraunās atštaukas" ir "dokumentāla, notikumiem bagāta un pozitīva jeb komplimentāra". Tajā apkopoti "Atštauku" kopīgie nozīmīgākie notikumi un ir veltījums – atvērums – katrai no "Atštaukām" atsevišķi. Tajā apkopotas dziedātājas nozīmīgākās teātra lomas, ir kritiķu atsauksme par kādu no tām, katras mīļākā tautasdziesma, mīkla un sakāmvārds.
"Smaržoja kalmes, āboliņš, baltais un sarkanais, smaržoja pelašķi, vībotne, raudene, smaržoja zāle. Rotājās madaras, kaķpēdiņas, zaķpēdiņas, biškrēsliņi, rudzupuķes, amoliņš, melisa, rotājās deviņvīru spēks un ceļmallapa, kumelīte un margrietiņa, rotājās skatuve. Staltas slējās meijas un ozolu zari. 21.jūnija dienas pirmajā pusē teātra dārzā pie Mazās zāles [..] Ināra Kalnarāja, Austra Pumpure, kā arī citas dziedošās aktrises [..] pašas pina puķu un ozolu vainagus, vija ziedu vītnes, kārtoja puķu klēpjus, dziedot līgo dziesmas un zinot, ka "visa laba Jāņu zāle"."
Tā grāmatas "Kurzemes spraunās atštaukas" autors apraksta Liepājas teātra 88.sezonas noslēgumu 1995.gada 21.jūnijā, dienā, kas kļuva par teātra dziedošo aktrišu folkloras kopas dzimšanas dienu.
Tolaik, kā izteicās grāmatas autors, nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka "Atštaukas", par kuru nosaukumu raustīja plecus un smaidīja, piedzīvos savu 21. dzimšanas dienu un pastāvēs arī vēl pēc tās. Šajā laikā gan piedzīvoti arī zaudējumi – mūžības ceļos aizgājusi Iza Bīne un pavisam nesen – "dižākā atštauka" Austra Pumpure.
Arī grāmatas atvēršanas sarīkojumu "Atštaukas" iesāka ar savu pirmo, drastisko līgo dziesmu. Trāpīgi teicieni no latviešu folkloras krājumiem un spēcīgas dziesmas un ziņģes mijās ar krāšņiem fragmentiem no grāmatas un pateicības vārdiem gan autoram, gan grāmatas "vaininiecēm", gan žurnālistiem un fotogrāfiem, kuru dēļ "Atštauku" notikumiem bagātais mūžs 21 gada garumā saglabāts periodiskajos izdevumos. Autors un "Atštaukas" pateicās arī bibliotēkas darbiniecēm, izdevniecībai "Liepa", māksliniekam Uldim Baltutim un redaktorei Lindai Ulānei, kurai, starp citu, grāmatas autors vēlēja turpināt viņa apkopoto "Atštauku" hroniku. Tāpat pateicība tika veselai virknei atbalstītāju un labvēļu, un vispirms jau Kultūras pārvaldei, kas neliedza finansējumu grāmatas izdošanai, uzņēmējiem Jānim Vilnītim, Ivaram Kesenfeldam un daudziem citiem.
Lai arī "Atštaukas" publiski allaž uztur možu garu ("Dejum dejum, jekum jekum, tā tik vien mēs dzīvojam"), Ināra Kalnarāja neslēpa, ka "visi šie gadi nav bijuši rozēm kaisīti", bijuši gan "savi kreņķi, gan savas ziepes", un rūpīgs lasītājs starp komplimentārā stilā ieturētās grāmatas rindiņām izlasīs arī to.