Kas kopīgs fotogrāfes un mākslinieka dzīvei Meksikā un "Zaķa mūzikas skoliņai" Liepājā? Stāsta "Zaķa mūzikas skoliņas" vadītāja Dagmāra Čirkše un viņas meita, fotogrāfe Eva Šica.

Dagmāra: "Kāpēc mums vispār sākās saruna par Meksikas dzīvi un "Zaķa skolu"? Šis dzīvoklis ("Augustīnes apartamenti" Uliha ielā 65 – aut.) bija iemesls. Domāju – re, kā liepājnieces dzīve un ceļojums žurnālā "Santa"!"

Eva: "Stāsts bija tāds. Vienu dienu man zvana māsa Guna un saka "Atceries Anci? Es – nē. Viņa saka: "Nu, atceries, bija Līvai māsa, kas apprecējās ar aļaskieti." Es kaut kā sāku atcerēties. Māsa saka: "Viņi ir tagad Meksikā, simts kilometrus no jums. Ar riteņiem. Divatā minas no Aļaskas uz Argentīnu ar četrus gadus vecu bērnu. Viņi ir apzagti – ir nozagtas kredītkartes, viņiem vajag vietu, kur kādu laiku uzturēties." Vai mēs varētu? Mums ir ļoti skaista māja, ir viesistaba. Es teicu, protams."

Dagmāra: "Jā un bija tā – es skatījos šo žurnālu un domāju: "Un tagad Eva ir atbraukusi ciemos no Meksikas un dzīvo Ances vecāku dzīvoklī.""

Eva: "Kā radās "Zaķa skola"? Tā ir ģimenes leģenda. Tātad – vienu dienu Guna atbraukusi uz Meksiku. Visa ģimene Meksikā, un man bija drausmīgi īgns garastāvoklis, tā, ka nevienu negribas redzēt (Dagmāra piebilst: "Arī dūša nebija nekāda labā." – aut.). Guna man saka: "Klausies, Eva, man šķiet, ka es atkal esmu stāvoklī." Es domāju: "Nē... Mēs tik ilgi gribam palikt stāvoklī, un viņai jau viens ir! Kāpēc atkal viņai tā laime!" Viņa saka, ka jāaizbrauc uz aptieku pēc testa. Un es saku: "Man nenormāli niez galva. Niez tā, ka es viņu kasu, pat kāzās fotografējot. Man šķiet, ka man ir utis." Māsa paskatās un saka – nē, utu tev nav! Odrijai ir bijušas utis, tev tiešām nav. Es pretī – nē, man ir utis, tas ir skaidrs, šitā niezēt nemaz nevar. Tā mēs braucam uz aptieku, viņa pirkt testu, es – pretutu šampūnu. Māsai pārdeva divus testus par viena cenu. Pārbraucam mājās. Guna aiziet uz tualeti, iznāk ārā – stāvoklī. Tādi prieki! Apraudamies. Es ar savu pretutu šampūnu, diezgan nelaimīga. Viņa saka – uztaisi tu arī testu! Es pretī – kāda jēga, mēs četrus gadus pūlamies un tiešām gribam, tas tikai mani sāpinās vēl vairāk. Māsa saka – nu, uztaisi, man tāpat ir divi, es esmu stāvoklī, otru man nevajadzēs. Viņa tik ilgi mani lauza, ka nolēmu – nu labi, trakā grūtniece. Uztaisu, iznāku no vannasistabas. Viņa man prasa – nu, kur ir tas tests? Saku – nu, es tur kaut kur nometu. Viņa ieskrēja iekšā, nāk ārā ar abiem un saka: "Eva,tas nav mans, tas ir tavs." Tās nebija nekādas utis, bet reakcija uz grūtniecību. Mēs braucām uz aptieku vēlreiz. Es tam nevarēju noticēt, un tā noteikti bija laimīgākā diena manā dzīvē. Pēc tam mēs nofotografējāmies, un tā ir manas dzīves laimīgākā bilde. Tā nu mēs vienā dienā noskaidrojām, ka esam stāvoklī. Ciemos bija arī mamma, un vakariņās mēs visiem paziņojām.

Kad mēs palikām stāvoklī, tas bija arī grūdiens visai ģimenei. Tas bija brīnums. Es nezinu, kā lai izskaidro, kāds brīnums tas bija, kad tik ilgi ir gaidīts, nekas neizdodas, un tad pēkšņi – ir! Mēs daudz staigājām kopā, cik nu varējām paiet, jo mēs ar Gunu visu laiku mēģinājām apgulties. Tad, man šķiet, arī dzima "Zaķa skola". Man ir tāda sajūta, ka tas viss notika reizē."

Dagmāra: "Tas jau nenotika no tukšas vietas. Es biju tajā (mūzikas mācīšana bērniem – aut.) iekšā. Bet biju it kā pie saimnieka, kur savas idejas realizēt grūtāk un sevi nopietni tajā ielikt arī ir grūtāk. Tad dzima ideja to darīt citādāk. Krišs (Evas vīrs Kristiāns Šics – aut.) zīmēja grāmatu."

Eva: "Bija citādāk! Tu man zvanīji un teici: "Zini, ko es domāju? Man šķiet vajadzētu... Tu noteikti teiksi... Es gribu "Zaķa skolu"!""

Dagmāra: "Es esmu Svari. Man ir ideja, un tad vajag līdzsvaru, lai tas aizietu."

Eva: "Tas bija grūdiens! Es redzēju "Zaķa skolu", redzēju visu. Mēs nekad nebijām par to runājuši, bet mamma pateica skaļi. Citreiz ir tā – ideja ir tik tuvu, un tad tā plīst! Mēs momentā uzzīmējām divas lapas ar zaķa attēliem. Šķiet, ka ideju visu mēs izveidojām nedēļas laikā. Izrādījās, ka mēs visi par to bijām domājuši gadiem, bet noformulēt nebija izdevies."

Kāpēc tieši zaķis, nevis kāds cits dzīvnieks, piemēram, lācītis?

Dagmāra: "Bērniem jau zaķis milzīgi patīk, jo zaķis lec. Bērniem patīk lēkt. Zaķis baidās – bērniem patīk slēpties. Visa programma ir kā rotaļa. Viņi zaķi gaida – nevar vienreiz ar pīli, vienreiz ar lāci. Zaķim ir vieglāk sacerēt. Lācis, piemēram, ir tāds – viņš vasarā ir, ziemā nav, tad guļ. Nokrīt no koka un atkal nav labi. Zaķis sit bungas, un visu laiku ir priecīgs."

Eva: "Man bija zaķis."

Dagmāra: "Sākums ir pavisam interesants! Kādreiz "Kurzemē" bija liels universālveikals. Kādreiz atveda vācu rotaļlietas, un tās taču nevarēja dabūt. Naudas bija tik, cik bija. Mēs visi strādājām, bet nebija nekādu blatu. Varējām dabūt to, ko dabūja, izstāvot rindu. Un pēkšņi "Kurzemē" 2.stāvā izliek mīkstas vācu mantas, kvalitatīvas. Lielu zaķi. Gājām divatā ar Evu, viņai bija kādi divi trīs gadi. Viņa paņem zaķi un nelaiž vaļā. Paskatos naudas makā – zaķis sanāk, bet tad ir jādomā... Bet bērnam tādas emocijas! Bija jāparakstās. Tā varbūt arī sākās."

Eva: "Tā bija man visas bērnības rotaļlieta."

Dagmāra: "Kad Eva maza bija Rīgā slimnīcā, dabūjām speciāli braukt pakaļ un vest zaķi, jo citādi nevarēja pārlaist bēdas. Tā tas zaķis visu laiku kaut kur ir bijis."

Kā tapa grāmata? Kāds bija zīmēšanas process?
Eva: "Bija tā – vispirms mēs radījām zaķi un zaķa imidžu. Mamma izvēlējās no divām lappusēm dažādu zaķu seju. Mamma sāka rakstīt dziesmas un sūtīja Krišam aprakstu, kam ir jābūt. Un viņš no apraksta interpretēja. Brīžiem ir interesanti ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Tur ir paslēpts visādas pilnīgas muļķības. Lācim ir ilkņi un nagi, ik pa laikam parādās Meksika.

Katru reizi, kad mamma kaut ko uzraksta, viņa aizsūta Krišam vēstuli un Krišs to zīmē. Un Kārlītis (Evas dēls – aut.) krāso."

Dagmāra: "Tur jābūt gan bērnu darbiņiem (grāmata ir interaktīva). Man ir uztaisīts viss gatavs, es atveru, dziedu, rādu, viņi sanāk apkārt. Viņi izspēlē ar ķermeni vai mūzikas instrumentiem, iziet rotaļā, izdzīvo. Katram bērnam ir citādāk – kāds vairāk uztver ar dzirdi, kāds ar redzi, citam paliek atmiņā tas, ko viņš dara vai izspēlē. Un drošība visu laiku ir aiz muguras – tā ir mamma. Bērns drīkst arī pasēdēt aplī un paskatīties, kā sanāk citiem.

Viss balstās uz Orfa metodiku – cilvēka ķermenis ir pirmais mūzikas instruments. Plaukstiņas, kājiņas.

Visa nodarbība ir viena tēma."

Eva: "Es biju fotografēt nodarbību. Atnāk bērni, apsēžas apkārt. Brīdī, kad mamma sasveicinās ar katru bērnu, viņi nogrimst, aiziet citā realitātē. Pirms vairākiem gadiem svinēju Jāņus kopā ar "Dzirnu" dalībniekiem. Cilvēki, kuri dejo un dzied – viņiem visiem mirdz acis! Domāju – kur lai dabū šito mirdzumu! To atcerējos, jo visiem bērniem mirdz acis. Tas ir tas brīnišķīgais brīdis, kad viņiem sāk mirdzēt acis. Tas nozīmē, ka acīm jāsāk mirdzēt agri, jo pēc tam mēs apbružājamies. Tas, kas notika, bija kā dzīve, ko viņi izdzīvoja. Kā var 45 minūtes divgadīgi bērni būt bez elpas un visu laiku kaut ko darīt! Bez slapjām mugurām.
Septiņi bērni bija pilnīgi pārņemti ar to visu. Es atceros no bērnības, kad man teica: "Nāc, tagad mēs iesim rotaļā!" Un man šķita – ne velna, es tagad neiešu pilnīgi nekur! Tiešām. Bet nodarbībā nebija neviena tāda, jo tur nevienam neko neliek. Viens puisītis apsēžas, pārdomā – re, kā visi iet. Pēc minūtes viņš ir augšā, jo viss notiek."

Dagmāra: "Grāmatās visu laiku ir kaut kādas korekcijas. Uztaisu, un tas viss ir jāizdzīvo. Man šķiet, ka nedrīkst teikt, ka ir gatavs, jo tad viss apstājas. Gatavs nebūs nekad!"

Eva: "Man šķiet, ka to redz bērni, tāpēc viņiem interesanti, jo viss plūst, mainās, tas ir dzīvs. Tas, ko es redzu kā ieguvumu kā mamma, ir tas, ka tu pavadi to brīdi ar savu bērnu. Tas bērnā rada milzīgu drošības sajūtu.

Man ir ļoti žēl, ka manam bērnam nav tāda iespēja. Tur, kur mēs dzīvojam, izglītības iespējas ir citādākas. Bet nekā šāda, pat līdzīga, nav. Mēs ietu.

Kad mēs atbraucam, ar tādu attālinātu skatu, šķiet – kā uz tik maz cilvēkiem var būt tik daudz kvalitatīvu produktu. Meksikā ir daudz vairāk iedzīvotāju, un kvalitatīvu produktu, iespējams, ir tikpat daudz, cik Latvijā. Bet uz visu to cilvēku kvantumu... Bet šeit ir tik neliela pilsēta ar tik daudz kvalitatīvām lietām! Es nerunāju tikai par mūzikas skoliņām.

Meksikā kvalitatīvi piedāvājumi ir ļoti dārgi. Ir iestāšanās maksa. Tādas lietas vidējam cilvēkam ir praktiski neaizsniedzamas. Ja liepājnieki saprastu, cik daudz te ir visa kā laba!"

(Sarunas nobeigumu lasiet rīt.)