Tuvojoties sezonas noslēgumam Liepājas teātrī, piedāvājam sarunu ar aktieri Edgaru Ozoliņu par skatuves mākslu, kino un līdzdalību vienā no Krievijas seriāliem.

Sezona tuvojas noslēgumam. Kādas ir sajūtas?
Grūti pateikt. Pirmo reizi tik liels noslogojums – pieci darbi. Gribas atvaļinājumu, kā jau visur.

Kas patika vislabāk, kas bija grūtākais? Kas palicis nepiepildīts?
Sezona pietiekami interesanta. Tie pieci darbi, kuros biju iesaistīts, ir diezgan dažādi. Ir bērnu izrāde, tagad "Dekamerons SPA stilā", "Lielais Getsbijs", "Pieci vakari". Visvairāk laikam "Pieci vakari" šosezon palikuši prātā, tāpēc, ka loma lielāka, lai gan jebkura loma, protams, ir interesanta. Viss jau turpinās, nāk jauni izaicinājumi.

Baigie sapņi nav. Vienmēr, kad intervijās prasa par sapņu lomu, tā īsti nevaru atbildēt. Visas lomas ir interesantas, vienmēr kaut ko var atrast, ej uz priekšu un mācies.

Kādu pieredzi deva "Pieci vakari"?
Tas bija interesanti tāpēc, ka tur bija jāspēlē kaut kas, kas man ir tuvāks – jaunība. Forši, ka bija jāspēlē jaunu cilvēku mīlestība. Mēs arī bijām maz, ar tik mazu kolektīvu bieži netiku strādājis.

"Pieci vakari" un "Lielais Getsbijs" ir stilistiski atšķirīgas izrādes. Nebija grūti pārslēgties?
Nē, tas ir tas, ko teicu, ka ir ļoti interesanta dažādība. Tas teātrī dzen uz priekšu, īpaši aktierus. Tas, ka visu laiku kaut kas mainās. Lomu dažādība palīdz neieslīgt rutīnā un iet uz priekšu.

Kā notiek gatavošanās lomai?
Tas ir atkarīgs no režisora, kāda ir izrāde. "Pieciem vakariem" Leons (Leščinskis, izrādes "Pieci vakari" režisors, aut.) deva skatīties filmas par to laiku, lai mēs saprotam sajūtu, kādas bija cilvēkiem vērtības. Lai saprotam to laiku, jo tas ir daudz grūtāk, nekā spēlēt mūsdienas. Ir lietas, kas nemainās – cilvēki tāpat mīl, ienīst, dzīvo.

 "Lielais Getsbijs" ir romāns, var izlasīt ne tikai lugu, bet arī grāmatu, pasmelties kaut ko savam tēlam. Romānā vairāk ir aprakstu, lugā, protams, ir tikai no dialogiem jāatrod, kāds ir raksturs. Ja dramatizējums ir veidots pēc romāna, tad tur arī aktieri visbiežāk smeļas iedvesmu.

Slaviks ir tipisks padomju laika centīgais jaunietis. Kāda ir iekšējā sajūta, ir citādāk būt jaunietim tagad?
Ir, ir. Tāpēc jau bija interesanti to laiku filmās paskatīties, jo ir lietas, kas šķiet smieklīgas mūsdienās. Mēs mēģinājām to saprast. Tas gan nav viegli – visi komunālie dzīvokļi...

Ko jūs sauktu par savu šās sezonas lielāko veiksmi?
Droši vien tie paši "Pieci vakari". Arī mūzikls bija interesants, man ar dziedāšanu iet grūti. Jaunībā aktīvi ignorēju dziedāšanu (tāpat kā krievu valodu), un tagad tas, protams, nāk atpakaļ. Arī krievu valodu vajag, ir filmēšanas, pārsvarā krievu projekti, jo Latvijā ar kino tā ir, kā ir.

"Pavasara atmodā" jādzied, un tā varētu būt mana izaugsme. Mūziklos biju piedalījies, bet man nebija jādzied solo. Tas bija izaicinājums. Bet aktierim vienmēr ir labi paplašināt, kā es tos saucu, "kauna laukus", atklāt jaunas teritorijas.

Pastāstiet par filmēšanos! Kas tie ir par projektiem?
Pagājušajā gadā biju vienā krievu filmā, Rīgā bija filmēšana. Ļoti daudz krievu projektu norisinās Latvijā, jo viņiem tas ir izdevīgi. Ar tiem strādā arī Māra Liniņa, kas mums kādreiz bija skatuves runas pasniedzēja, tad viņa mums piespēlē iespējas. Braucam uz kastingiem, runājam ar režisoriem, jāpaspēlē kādas ainiņas, un tad vai nu tevi paņem, vai nepaņem.

Šogad braucu filmēties arī tajā dienā, kad bija "Dekamerons SPA stilā" pirmizrāde. Tajā naktī uzreiz pēc pirmizrādes braucu uz Jaunpili, kur bija filmēšana. Šobrīd uzņem seriālu "Квест", kur man iedalīta loma. Tas ir 18.gadsimts, alķīmiķis mēģina iegūt mūžīgās jaunības eliksīru, un es viņam esmu tāds kā asistents. Filmēšana naktī, pils parkā, bija ļoti interesanta. Augustā jābrauc vēl filmēties, iespējams, uz Maskavu. Veidotāji šobrīd nevar izlemt, vai filmēšana norisināsies Rīgā vai Maskavā.

Tas ir krievu tirgus. No Latvijas kino es laikam vairāk vai mazāk mēģināšu izvairīties, jo diemžēl kvalitāte ir atbilstoša naudai, kas kino tiek piešķirta, un tas ir drausmīgi.

Tas ir darba veids vai galarezultāts?
Viss. Viss, ko var redzēt, kad ieslēdz televizoru. Labi, ir lielākas vai mazākas veiksmes, bet ja ņem kopskatu – briesmīgi. Taču cilvēkiem arī šlāgeris patīk, un klausās, bet vai tur ir daudz kvalitātes, grūti pateikt. Arī "Ugunsgrēks" – profesionālā ziņā man tas liekas ļoti zems līmenis, bet, ja tauta skatās un patīk, tad jau droši vien problēma ir manī.

Projekti, kuros strādājat, paliek tikai Krievijas skatītājam?
Nē, nu pie mums jau arī tos seriālus rāda. Pieņemsim, Mārtiņš Vilsons ir redzams.

Protams, ir ļoti grūti apvienot projektus ar teātri, un ļoti bieži ir jāatsaka, tāpēc, ka teātris ir primārais. Tas nav tā, ka es redzētu – nupat jau ir vērts skriet prom no teātra un pamest visu. Man tā nešķiet. Esmu Liepājas patriots, un Liepājas teātra patriots. Projekti ir nauda. Protams, arī pieredze. Kad pafilmējas kino, arī "Ugunsgrēkus" var daudz objektīvāk novērtēt, redzi kvalitāti un redzi, kā tas ir taisīts. Latvijā tā ir liela problēma – aktieri nemāk kino spēlēt, specifika ir pilnīgi citādāka. Latvijā ir ļoti labi teātra aktieri, bet kino ar to nepietiek. Man šķiet, ka dažreiz pat ir labāk, ja esi sliktāks teātrī, tas tev kino palīdzēs. Kino visam ir jābūt neteatrālam, cik es varu teikt no savas pieredzes.

Kolēģi arī filmējas?
Jā, filmējas pašmāju seriālos – Viktors (Ellers, aut.), Edgars Pujāts, Egons Dombrovskis. Šogad arī uz kastingu brauca Anete Berķe un Viktors. Kino ir ļoti svarīgi, kā tu izskaties, patīk režisoram seja vai nē. Ir, ko aicina, un ir, ko uzaicina retāk. Filmā, kurā filmējos pagājušajā gadā, bija Madara Melne, bija arī Anita Kvāla, Anete Berķe, Ilze Būde. Tās gan bija tādas mazas lomiņas.

Kas ir visgrūtākais, teātra aktierim filmējoties?
Teātrī ir jāspēlē tā, lai galerija redz, dzird. Uz skatuves nevar būt maziņš un kluss. Kino ir otrādi. Protams, tas ir atkarīgs arī no lomas, bet pārsvarā, ja kaut kas ir vienkāršs, tad tas ir jāizdara vienkārši, bet aktierim gribas to paspilgtināt ar emocijām un grimasēm, bet kino tas nav vajadzīgs. Ja ir tuvplāns, tad acīs var visu izlasīt (ja tas kaut kur iekšā ir). Princips it kā ir tas pats, kas teātrī, bet nevajag būt tik ārēji aktīvam. Uzspēli ļoti bieži var redzēt latviešu seriālos.

 Kas ir tas, ka mākslu atšķir no vienkārši skatāma darba?
Tas jau arī ir velkams uz visām pusēm – kur māksla sākas un kur tā beidzas. Nav tādas noteiktas definīcijas. Mārtiņš Eihe ir teicis, ka var runāt par kvalitātes vērtībām, bet vai tev patika vai nepatika – katram ir citas vērtības. Citam patīk "Ugunsgrēks", citam ne, bet par to, vai tas ir profesionāls, mēs gan varam runāt. Tās ir nianses. Var rādīt vienkāršu seriālu par vienkāršām lietām, bet uztaisīt to kvalitatīvi un mākslinieciskajā ziņā vērtīgi.

Kā trūkst latviešu seriāliem, lai tos varētu saukt par profesionāliem?
Pirmkārt, varētu vainot scenārijus, tie ir kā paņemti no meksikāņu seriālu sliktākajiem variantiem. Netiek pieaicināti pietiekami labi dramaturgi. Latvijā ir daudz jaunu, talantīgu dramaturgu. Nedaudz traucē teātris. Un arī pazīšanās – visi cits citu pazīst, un tas profesionāli traucē. Tas viss gan ir subjektīvs viedoklis.

Ja ir slikta dramaturģija, aktierim ir jābūt ļoti labam, lai to izvilktu. Tāpat ir arī teātrī. Labu dramaturģiju ir grūti "sačakarēt".

Kas būtu piemēri labai dramaturģijai?
Piemēram, Rasa Bugavičute. Viņa nākamgad, iespējams, palīdzēs bērnu izrādei ar dramaturģiju, un arī Goda teātrī ir bijušas izrādes ar Rasas dramaturģiju – "Diegabiksis" un "Tikai nesaki nevienam". Ir viegli lasīt un uztvert tēlus, attiecības ir izveidoti interesanti, sižeta pagriezieni.

Protams, es varu saukt visu klasiku un arī to, kas nav klasika, ir daudz labas dramaturģijas.

Kas notiek Goda teātrī? Kā tas atšķiras no darba Liepājas teātrī?
Kaspars Gods pirms dažiem gadiem to aizsāka, un mēs balstāmies uz to, ka braucam uz skolām, izrādes ir paredzētas bērniem, skolai. Ja mēs nevaram dabūt skolu uz teātri, tad Goda teātris piedāvā iespēju vest izrādes uz skolām. Arī izrādes ir ap stundu garas, "Tikai nesaki nevienam" – ap 40 minūtēm, tas ir izdevīgi skolotājiem (neizdevīgi bērniem, jo iznāk kavēt tikai vienu stundu). Ar pirmo izrādi mēs bijām tiešām ļoti daudzās Latvijas skolās.

Tā ir ļoti interesanta pieredze, specifika ir pavisam citādāka, katra skola ir citādāka – labāk audzinātie bērni, sliktāk audzinātie. Izrāde ir jāpielāgo.

Jūs sameklējat skolas vai skolas meklē jūs?
Kā kurā vietā. Tur, kur mēs jau esam spēlējuši, viņi paši zvana un aicina. Skolas nāk pretī, viņiem ir labi, ka ir, ko bērniem piedāvāt. Mēs esam profesionāls teātris, tā nav septiņu dziesmu programma ar sintezatoru.

Kā Goda teātrī notiek repertuāra izvēle?
Katrs iet un piedāvā idejas. Teiksim, Gatim Malikam bija monoizrāde "Nelegālais". Tas ir vairāk tādā draugu līmenī, esam kolēģi, varam visu izrunāt, ko gribam, ko – ne.

Esat domājis par to, ka sezonas pēdējā izrāde varētu būt kaut kādā ziņā citādāka?
Cilvēki laikam to tā uztver. Sajūtas visu laiku mainās, un es nākamajā dienā jau braucu atvaļinājumā, tāpēc man grūti pateikt, jo uzreiz būs citas emocijas. Tas nebūs tā, ka es sēdēšu mājās un domāšu, kā mēs to pēdējo izrādi spēlējām.