Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Emīlija Celmiņa: "Man vienmēr bijis ko darīt, un es bez darba nevaru"


atlikušas 250 zīmes


Emīlija Celmiņa: "Man vienmēr bijis ko darīt, un es bez darba nevaru" (6)

Autors: Ieva Ozola
Ceturtdienā, 22. maijā, 2014 | BIRKAS: vārdadiena , dzimšanas diena , Vācu kultūras centrs , Reiz bija... , Emīlija Celmiņa , jubileja
Izdrukāt Ziņot

Šodien nozīmīgo 90 gadu jubileju un arī vārda dienu svin vācu valodas skolotāja un Vācu kultūras centra ansambļa "Reiz bija..." vadītāja Emīlija Celmiņa.

Mana vēsture ir gandrīz gadsimts. Tie ir gadi, kad Latvija tikko kļuva Latvija, 1924.gads, kad es piedzimu. Esmu dzimusi Latvijā, vecāki atgriezās no Krievijas, Murmanskas, pēdējā brīdī, kad vēl varēja pārbraukt robežu. Piedzimu vārgs bērns, un bija jānokristī. Mamma bija ļoti dievticīgs cilvēks, un toreiz bija likums, ka nekristītos bērnus un cilvēkus glabā ārpus kapsētas. Atsauca mācītāju, lai mani pakristītu. Mācītājs paskatījās kalendārā, kurā dienā es esmu dzimusi, ielika vārdu Emīlija. Tāpēc man ir tikai vieni svētki, bet citiem cilvēkiem divi gadā. Notika brīnums – es paliku dzīva, un dzīvoju šodien, un joprojām strādāju.

Vēl ir daudz spēka, lai daudz ko padarītu, tikai priekšā bieži ir tie deviņdesmit gadi un daži cilvēki uzskata, ka deviņdesmit gados cilvēks vairs nav derīgs darbam un pieskaitāms pie šīs pasaules, bet tā nav. Es izjūtu, ka esmu vēl spēka pilna. Ja es esmu slima, tad tā ir mana slimība, mana sāpe, tas ir kas cits. Arī astoņpadsmit gadu vecumā cilvēks var būt slims, viņam sāp, bet tas nenozīmē, ka viņš nav lietojams. Ne visi ir lietojami, bet esmu. Mans plāns ir dzīvot simts gadus. Es nāku no ģimenes, kurā ir ilgdzīvotāji.

Bērnība, atgriežoties no Krievijas, bija grūta. Tēvs bija, kā senāk teica, rūpnieks – taisīja dzirnavas, zāģētavas. Tas bija Latvijas sākums un mums bija ļoti daudz darba. Es piedzimu Alsungā, un tēvs tur uztaisīja dzirnavas, pēc tam pārdeva un mēs pārgājām dzīvot uz Jūrkalni. Tur uztaisīja plašas dzirnavas, ar zāģētavām, linu mīstavām un citām darīšanām. Tas bija laiks, kad valsts sāka attīstīties. Visi būvēja, visi kaut ko darīja un centās, lai mūsu zeme ir skaista un augtu.

Mani skolas gadi paiet turpat, Jūrkalnē un Alsungā. Pēc tam atnācu uz Liepāju, beidzu vidusskolu. Sākās atkal citi laiki. 1940.gads bija ļoti grūts. Ģimenei bija jāslapstās, mēs skaitījāmies budži. Pateicoties labiem cilvēkiem, mēs šo laiku pārdzīvojām, mūs neizveda. Sākās karš, un es biju viena, Liepājā. Bumbošana. Vītolu ielu noslaucīja no zemes virsas vienā dienā. Izņemot šo mājiņu un bērnudārzu pretī. Tur dzīvoja toreizējais pilsētas galva, arī viņu izveda uz Sibīriju. 1945.gadā es pabeidzu vidusskolu un kļuvu par skolotāju, bez izglītības. Vajadzēja cilvēkus, kas strādā, jo skolotāji liela daļa bija iznīcināti un aizvesti. Piedāvāja divu mēnešu kursus, un es kļuvu tiesīga strādāt par skolotāju.

Mana pirmā skola bija Sakā – maza, veca māja. Direktors bija prom, bija palikusi tikai viņa sieva. Aizbraucu kā skolotāja, basām kājām, klikatiņās. Sāku darboties, un drīz vien man bija jāpārņem skola, sāku strādāt par direktori. Es pat nepratu klasē mācīt matemātiku. Nezināju, ko darīt, bet klasē bija ērģelītes, un tad es izdomāju tā – labāk spēlēsim un dziedāsim, nevis mācīsimies matemātiku. Pamazām sāku izglītoties, neklātienē. Divreiz esmu ieguvusi augstāko izglītību. Esmu visādi nomocīta – bija jāpārliek eksāmeni, tādi, kādi nav likti. Sešdesmitajos gados pēkšņi iznāca likums, ka ārsti un skolotāji pārliek eksāmenus, jo nav mācījušies krievu valodu, un tādas dabaszinības, kādas vajadzēja padomijā.

Bija jāliek arī mutiskie eksāmeni, piemēram, dabaszinībās. To es ļoti skaidri atceros visu mūžu. Jāizvelk biļete, un man ir vienkāršs, smieklīgs jautājums, par zemeslodes uzbūvi, kā zeme izskatījās senāk. Un es nezinu neko pastāstīt, bet domāju, ka pateikšu vismaz kādu teikumu. Es domāju – senāk cilvēki domāja, ka zemeslode ir plakana. Nekādi nevaru izdomāt, kā pateikt "plakans". Izdomāju – „Ranše ļudi dumaļi, čto zemļa jesķ kak bļin.” Skolotājs, kas mani eksaminēja, tā sāka smieties, ka vairāk neprasīja nevienu jautājumu.

Visādi gadījumi ir bijuši. Tikko cilvēks ir pasaulē bijis, to var pateikt ar vārdiem "Reiz bija…", jo viņš iet uz priekšu un viss notiek.

Esmu strādājusi ilgus gadus Liepājā, arī Grobiņā. Skola mani pieņēma, un skolnieki arī. Ir daudz skolnieku, kuri mani atceras, un ja ir vajadzība, var atnākt pie manis un es varu palīdzēt.  Ar savām valodu zināšanām palīdzu vācu namiņā, strādāju ar ansambli "Reiz bija…" ("Es war einmal..."). Tiekamies katru ceturtdienu, no četriem pēcpusdienā līdz sešiem. Mūzika ir bijis mans hobijs visu mūžu, tā ir gājusi līdzās manam darbam. Mēs neesam daudz, un tur nav tikai vācieši, bet dažādas tautības. Ir krievi, ir poļi, gandrīz katram ir sava tautība. Kopā esam piecpadsmit cilvēki.

Viņi mācījās vācu valodu, un kādu dienu izdomāju – jāpadzied kāda vācu dziesmiņa ar viņiem. Patrallinājām. Tuvojās Ziemassvētki, un mēs iemācījāmies pirmo dziesmu – "O Tannenbaum". To jau zina visi, un mēs dziedājām, kā nu mācējām. Šodien ir jau ceturtais gads, kopš viņi dzied, un teikšu, ka esmu ļoti apmierināta. Mūsu mūziķis ir Miervaldis Ziemelis. Kad viņi sāk dziedāt, man ir milzīgs gandarījums, ka es esmu viņiem iemācījusi valodu un pirmās dziesmiņas, un ka mēs varam uzstāties. Viņi ir citādāki. Poļu un krievu ansambļi ir daudz, bet viņi ir vienīgie, kas prot vāciski dziedāt, un tas ir ļoti skaisti.

Kad man ir brīvs laiks, es strādāju dārzā. Man vienmēr ir bijis, ko darīt, un es arī nevaru bez darba dzīvot.

Tāda ir mana vēsture un šodiena.


Sludinājums

Gatis
10:16 | 22/05/14
ZIŅOT
(-0)
(7)
+

Sirsnīgs Sveiciens, un daudz Baltu dieniņu mīļotajai Skolotājai!!!

Gunars un Gunda
11:43 | 22/05/14
ZIŅOT
(-0)
(7)
+

Vissirsnīgākie novēlējumi abās jubilejās Marcipāna namiņa saimniecei! Daudz baltu dieniņu!

inguna
13:33 | 22/05/14
ZIŅOT
(-0)
(7)
+

Daudz baltu dieniņu , skolotāj!

Liepājnieks
17:02 | 22/05/14
ZIŅOT
(-0)
(4)
+

Veselību!

Jānis T.
21:28 | 22/05/14
ZIŅOT
(-0)
(4)
+

Sirsnīgs sveiciens jubilejā! Lai enerģija un dzīvesprieks Jūs vada pa dzīves ceļu uz priekšu! (to novēl viens no Jūsu slinkajiem skolniekiem, kurš tika mācīts 90. gados :) )

SKOLOTĀJA !
22:12 | 22/05/14
ZIŅOT
(-0)
(6)
+

Skolotāja,tas nekas ,ka mati sarmot sāk_
Pat kastaņas met baltu liesmu...
Mīļi, mīļi sveicieni !!!

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki