Liepājas teātra vadītājam Herbertam Laukšteinam ir izdevies pārsteigt pat kolēģus, parādoties citā – aktiera – lomā Gaļinas Poļiščukas iestudējumā "Cilvēks, kas vairās no lifta".

Pirmās tātra kritiķu (Līvija Dūmiņa, Līga Ulberte) atsauksmes par šo direktora metarmofozi arī bijušas labvēlīgas.

Portāls lūdza uz sarunu direktoru un aktieri.

Vai tagad saproti, kāpēc tev tas bija vajadzīgs – 22 gadus pēc savas iepriekšējās, titullomas Hauptmaņa "Ormanis Henšelis" iestudējumā Liepājas teātrī?
Uz šo jautājumu es joprojām nevaru atbildēt. Varbūt tā ir spīts, varbūt vienkārši zemapziņas vēlme. Kaut kur jau [manī] sēž profesionāla mīlestība, kuru nevar izskaidrot. Nu, pamēģini izskaidrot mīlestību, kāpēc viens cilvēks mīl otru cilvēku. Pamēģini! Tas nav iespējams!

Divdesmit gadus tu tomēr esi izticis bez šīs mīlestības.
Var jau divdesmit gadus dzīvot arī bez seksa, un nekas, vai ne? Bet tas jau nemazina vēlmi...

Un ātrumu...
(Smejas) Jā.

Bet kāpēc tieši šis, zviedru dramaturga Bengta Ālforsa stāsts? Par vientuļu vecu vīru, kurpretī tu esi daudzbērnu tēvs, laulāts draugs...
Nu, re. Varbūt tieši materiāls arī bija tas, kas pagrūda ķerties klāt. Izlasot, man tas ļoti patika. Likās ļoti miestarīgi uzrakstīts darbs par cilvēka vientulību.

Tas, ka esmu daudzbērnu tēvs, kā tu saki, un tā tālāk, tas jau nemazina manu vientulību. Jebkurš cilvēks, manuprāt, ir vientuļš, un šajā laikā jo īpaši izteikti.

Masu komunikācijas un sociālo tīklu laikmetā?
Domāju, ka tie tikai veicina cilvēku vientulību. No turienes burtiski kliedz vientulības gaudas.

Tātad savā ziņā sajuti personīgi šo zviedru dramaturga darbu?
Noteikti. Noteikti...

Tur ir tāds tekstiņš: kad mācījos skolā, man bija skolas biedri, kad strādāju, man bija darbabiedri, bet pēc tam viņi kaut kur pazuda... Ne velti autoru rakstīt pamudināja novērojumi par bērēm, kurās klāt ir tikai mācītājs.

Šķiet, Līvija Dūmiņa lietoja terminu "Neērta tēma". Vai tu piekrīti, ka vientulība ir "neērta tēma"?
Neērta tāpēc, ka daudzi negrib atzīties savā vientulībā, slēpj. Arī aiz pārliekas aktivitātes sociālajos tīklos.

Labas atsauksmes jau esi saņēmis, komplimentus dzirdējis. Vai kāds arī uzdrošinājies teātra direktoram paust kādu kritisku piezīmi?
(Smejas). Nē! Vēl jau viss ir priekšā. Zinu, ka eksperti brauks 14.maijā. Gan jau...

Svētdien tavu spēli un Poliščukas režiju vēroja arī citi aktieri un režisori. Vai esi dzirdējis arī kādu komentāru no amata brāļiem?
Tad jau ir jācitē. Piemēram, Džilindžers atsūtīja īsziņu. Ko tad viņš te atsūtīja?.. "Ļoti labi. Pārsteidzi".

Tava vecākā meita noskatījās ne tikai pirmizrādi, bija atnākusi arī uz nākamo izrādi.
Nu, ja, pat iekārtoja sev brīvlaiku, lai no Londonas var atbraukt uz pirmizrādi.

Ko teica, kādi ir viņas vērojumi?
Viņai bija viens sakāmais: "Tēti, es ar tevi lepojos!"

Tad jau skaidrs, kāpēc tu to darīji – nekāda cita attaisnojuma taču vairs nevajag!
Vai ne? Tas ir ļoti daudz... Mazākie bērni arī raujas, bet pagaidām mēs vēl ne...

Jaunākā meita jau tev pati aktrise – izrādē "1984", manuprāt, bija lieliska.
Tas ir mans noziegums.

Pret ko?
Pret valsti...

Interešu konflikts? Ar to jārēķinās. Vai šajā gadījumā arī nav? Pats sev darba devējs...
Tas ir mans hobijs. Naudu jau es par to nesaņemu.

Kā?
Tā. Tāpēc jau arī izrādes sagatavošanas laikā ņēmu atvaļinājumu.

Leons Leščinskis, savukārt, brīnījās, kāpēc tev to vajag?
Viņš jau pats arī iestudēja monoizrādi – Ģertrūdes ielas teātrī...

Un zina, cik tas grūti...
(Smejas) Viņš zina...

To, ka nebija viegli, varēja noprast no sviedriem tavā vaigā, lai gan izskatījās, ka izrāde rit viegli un raiti.
Protams, tas ir grūti gan fiziski, gan psiholoģiski.

Sākot mēģinājumus, biji drošs, ka tiksi galā?
Nebiju. Protams, tas bija kaut kāds izaicinājums un risks.

Cik bieži būs laika un spēka spēlēt?
Kāds būs pieprasījums. Jāsaprot arī, kāda ir rentablitāte.

Telpas jāīrē un citiem alga jāmaksā?
Tā ir.

Vai ceri arī uz kādu festivālu, viesizrādēm?
Ja būs piedāvājums, noteikti neatteikšos.

Ja būtu labs producents, tu varētu paņemt garāku atvaļinājumu un doties turnejā apkārt pasaulei...
Nu, aprīļa vidū beigsies manas valdes locekļa pilnvaras...

Astoņu gadu posms teātrī?
Astoņi gadi, kopš esmu atpakaļ teātrī, būs rudenī.

Atceros, reiz tu teici, ka ik pēc septiņiem, astoņiem gadiem tavā dzīvē notikušas kādas pārmaiņas. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc tu tagad atkal esi uz skatuves?
Varbūt! Es pats par to nemaz nebiju padomājis. Re, kā...

Vai kamerzāles izrādē aktierim ir vajadzīgs mikrofons? Sākumā man tas mazliet traucēja.
Mikrofonu uzlika viens apstāklis – dekorācija, šis te kubs (lifts), kur, iekšā darbojoties, cauri stiklam neko nedzirdēja.

Skatoties izrādi, mani pārsteidza, cik skaisti tu uzzīmēji sievietes siluetu. Vai tev ir arī talants gleznot, zīmēt?
Esmu to mācījies. Beidzu taču lietišķo skolu, dekoratorus. Izstādēs gan piedalījos ar plakātu, un man ļoti daudz savulaik ar padomu palīdzēja Ilmārs Blumbergs. Tos plakātus, ko taisīju un devu izstādei, vienmēr vispirms viņam parādīju.

Manus plakātus arī Mākslas fonds ir pircis.

Cik profesiju tad tev īsti ir?
Divas. Nē trīs. Arī darbs kompānijā "Wrigley" bija izglītība, tur arī es mācījos – to, ko 12 gadus tur strādājot iemācījos par menedžmentu, var uzskatīt par manu trešo izglītību.

Tātad dekorators, režisors un menedžeris?
Jā.

Izrādē "Cilvēks, kas vairās no lifta" tu nepārtraukti kusties, darbojies, nav tā, ka tikai runā. Vai tāds bija režisores uzstādījums?
Jā. Gaļina visu laiku teica: Neinteresanti. Te ir neinteresanti. Nestāsti... Un tad viņa kaut ko domāja, kaut ko es domāju, un kaut kā pie tā rezultāta nonācām. Vispār Gaļina ir ļoti – pozitīvā nozīmē – despotiska režisore. Viņa panāk, to grib, neatsakās no tā, ko grib.

Ar šo iestudējumu vismaz manās acīs viņa sevi reabilitēja pēc  "Mūsu pilsētiņas", kas, manuprāt, ir kaut kāds pārpratums...
Bet publika lauž krēslus... Pilna zāle, un visas izrādes izpārdotas! Uz "Vilkiem un avīm" skatītājs nenāk... Man arī par to ir jādomā.

Vai tādas "Mūsu pilsētiņas" nebojā publikas gaumi?
Zini, cik Dailes teātrī ir izrādes, kas bojā gaumi? Un ne tikai Dailes teātrī, arī Nacionālajā teātrī. Bet teātra vadītājam tas ir jādara – naudu vajag! Vakar biju domē, man pretī saka – pelniet paši! Bet, pag, tas ir teātris!

Kad Liepājas dome "iemainīja" teātri pret orķestri, deputātiem gan vajadzēja saprast, ko uzņemas... Bet – kas notiks ar tevi? Turpināsi spēlēt?
Nezinu. Man jau te ir, ko darīt. Daudz ir, ko darīt. Es domāju, kā teātra vadītājam.

Nākamā "Cilvēks, kas vairās no lifta" izrāde "Lielā dzintara" Eksperimentālajā zālē paredzēta 16.aprīlī (gandrīz jau izpārdota), bet pēc tam – 7.maijā.