Rietumu kristīgajā baznīcā ar Ziemassvētku vakaru sākas Kristus dzimšanas svētku svinības. Priecīgus Ziemassvētkus vēlam  visiem portāla lasītājiem!

Ziemassvētki – sirsnīgi un mīļi ģimenes un kopābūšanas svētki. Dāvanu un savstarpējas iepriecināšanas svētki. Svētki, kas rotājas zelta spīduma, egļu zaru zaļuma, sarkano lenšu un aplikāciju krāsām. Svētki, kurus uztver kā noskanu, kā gaisotni. Skaisti, īpaši, ari priecīgi, pat svinīgi. Bet vai pilnīgi?

Kur ir šī ietērpa saturs? Kādu būtisku un saturisku iemeslu katrs šajos svētkos savām svinībām var nosaukt? Kāpēc un kādēļ mēs darām to, ko mēs darām šajos svētkos? Visticamāk, atbilžu ir tik, cik svinētāju. Svētki kā atpūtas, izklaides, draudzīguma un citas labas kopābūšanas iemesls. Varbūt mazāk, bet ari kā Saulgriežu svētki. Svētki svētku pēc un tāpēc, ka laiks kaut kam neikdienišķam, kaut kam, kas raksturīgs tikai šī laika svētkiem ziemā uti. Tas viss ne vien tā var būt, bet arī ir, un ir labi, ka tā ir.

Vēlos pieminēt kādu faktu, kas daudz kam, ko šajos svētkos šodien darām, savulaik ir bijis par iemeslu Ziemassvētkiem, bet dažādu apstākļu dēļ ir kļuvis nodalīts jeb nošķirts. Proti, šo svētku pamatā ir kāda pārcilvēciska un vienlaikus cilvēciska lieta. Brīnums, kas sākas ārpus šīs pasaules realitātes, bet noslēdzas un piepildās šīs pasaules visskarbākajā realitātē. Dievs Kristus no mums neredzamās Dieva godības valstības iemiesojas cilvēkā, jaunavai Marijas klēpī. Visa Radītājs, ko nevar apņemt un aptvert viņa vislielākās radības, kļūst mazs kā bērns mātes klēpī, kā zīdainis pie mātes krūts, tik mazs, kādi esam bijuši mēs visi, un kurš aug tāpat kā mēs visi, un kurš dzīvo tajā pašā pasaulē, kurā mēs. Dievs, kuru pielūdz eņģeļi, ienāk pasaulē, kurā cilvēki viņu mīl tik ļoti, ka sagaida ar sili, bet pavada uz krusta koka. Šie svētki runā par to, ka ir Mīlestība, kurā Dievs atstāj godību un nonāk cilvēku pasaules realitātē. Precīzi būtu teikt, ka šie ir mīlestības svētki, vēl precīzāk, ka tie ir Dieva mīlestības svētki. Tiem, kas kā pamatu savam Ziemassvētku priekam piedzīvo Dieva iemiesošanās noslēpumu, te daudz nebūtu kas piebilstams.

Svarīgāka ir atziņa, kuru pauduši daudzi baznīctēvi, ka pasaulei ir atklājies Dievs, kurš ir nesis cilvēka miesu. Tas varētu palikt tikai vēsturisks notikums, saistošs tikai kristiešu kopienai, ja vien šai iemiesošanai nebūtu kāds mērķis, kas saista visus cilvēkus un visos laikos. Kristus runā par savu otro atnākšanu un evaņģēlijā lasām, kā viņš vēl savas zemes dzīves laikā jautā, vai viņš atradīs ticību virs zemes, kad nāks nevis kalpot un atpestīt, žēlot un piedot, bet kad
nāks spriest taisnu tiesu un valdīt. Tie paši baznīctēvi turpina domu par to, ka ir Dievs, kurš nesis cilvēka miesu, ar šādu atziņu, ka, pateicoties tam, ir cilvēki, kas nes Dieva garu.

Citiem vārdiem, cilvēks, kurš ierauga Kristū to Dievu, kurš atnāk piedot vainas un dziedināt dvēseli no visa, kas pēc nāves mūžībā var cilvēku pazudināt, pats kļūst par trauku šai ticībai un Caram, kas atklāj šīs mīlestības un patiesības neaizvietojamo nozīmi pilnīgi katra cilvēka dzīvei. Līdzīgi kā ir cilvēki, kas apgalvo, ka katram ir tiesības izvēlēties ticību vai neticību, tāpat ir cilvēki, kas saka, ka visiem ir iespēja ieraudzīt šo kā vienīgo pestījošo un glābjošo vēsti – šodien jums Pestītājs dzimis.


Lai līdz ar cilvēku mīlestību, ko dalīsim šajos svētkos, piedzīvota tiek arī Dieva mīlestība! Lai līdz ar Ziemassvētku noslēpumiem un brīnumiem redzams kļūst Dieva iemiesošanās brīnums un noslēpums! Lai līdz ar visām svētku izjūtām dziļāk tiek sajusta Kaistus dzimšanas īstenība! Lai līdz ar to, kas šajos svētkos skaists ir pirmo reizi, kādam pirmo reizi atklājas Dievs miesā – Jēzus Kristus! Lai šajos svētkos varam sacīt, ka viņš nesa mūsu cilvēcisko miesu, bet mēs esam tie, kas nesam viņa garu sevī, ka šajos svētkos kāds varētu teikt: es neesmu vairs tas, pie kura Kristus nākot neatradīs ticību, bet, ka ticu viņam – pasaulē nākušajam Pestītājam!

Jānis Bitāns, Sv. Annas baznīcas mācītājs