Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Jānis Jaunsleinis: Bada kaulainie pirksti apskāva arvienu ciešāki


atlikušas 250 zīmes


Jānis Jaunsleinis: Bada kaulainie pirksti apskāva arvienu ciešāki (7)

Autors: Jānis Jaunsleinis
Sestdien, 12. maijā, 2018 | BIRKAS: vēsture , Jānis Jaunsleinis , Latvijai 100 , Gunārs Silakaktiņš , 1.pasaules karš
Izdrukāt Ziņot
Pārtikas talonu karte, 1915.gads.
Pārtikas talonu karte, 1915.gads.

Joprojām Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatas – melnās klades dermantīna vākos ar nosaukumu "Atmiņu krājums" – lappuses. Šoreiz par to, kā I Pasaules karš ienāk Liepājā reizē ar badu.

1915.gads. Liepājas bombardēšana no gaisa
Bija jauka un saulaina Pūpolsvētdiena. Ļaudis jau no agra rīta drūzmējās ielās. Vācu aeroplānu motoru troksnis bija dzirdams virs pilsētas. Drīzi viens pēc otra atskanēja vairāki sprādzieni. Mestās bumbas nogalināja divus cilvēkus un iedragāja mājai jumtu uz Vakzāles* ielas. Pēc pusdienas uz jūras parādījās arī karakuģi, bet uguni neatklāja. Tomēr panika pilsētā izcēlās liela. Ļaudis atstāja savas iedzīves un meklēja glābiņu bēgšanā. Daži devās tieši pāri ezeram, neskatoties uz to, ka izčākstējošais ledus varēja kuru katru brīdi ielūst.

*Vakzāles iela. Tagad Rīgas iela.

1915.gada aprīlis. Ienaidnieks tuvojas – panika
Lieldienas pavadījām mierīgi. Priecājos, ka skolā nāksies pavadīt vēl dažas nedēļas un tad būs gaidītās "suņu dienas" klāt. Bet "suņu dienas" atnāca mums visiem daudz ātrāki nekā tās bija gaidījuši. Uz jūras atkal bija redzami vācu kara kuģi, un skolā jau pirmajā dienā mācības pārtrauca. Otrā dienā kuģi jūrā saskatāmi nebija, apmeklējām skolu. Pēc svētkiem brīvlaikā vairs teorētiskās mācības netika pasniegtas, bet gan vienīgi praktiskās un arī tikai tiem, kuriem bija paredzēti vasaras darbi. Un tā kā es praktiskos darbos (atslēdznieku) biju saņēmis divnieku, tad man tie obligatoriski bija jāapmeklē. Bet jau pēc pāris dienām aizslēdzās manas skolas durvis uz visiem laikiem. Mūsu pilsētai tuvojās vācu karaspēks. Neskatoties uz laikrakstu mierinošajām ziņām, uztraukums ikdienas pieņēmās. Parādījās jau bēgļi no Rucavas un Nīcas pagastiem. Vienu vakaru pa mūsu ielu iebrauca vesela virkne bēgļu vezumu ar mantām un piesietiem lopiem. Bēgļi no Rucavas stāstīja, ka dabūjuši ļoti steigties, vācietis viņiem nācis uz pēdām virsū. Baidījušies, ka neapšauj – varbūt pilsētā būšot drošāk, ieminējās kāds no bēgļiem. Ļaudis uztraukušies drūzmējās ap viņiem, katrs vēlās zināt, cik tālu vēl ienaidnieks. Bet ienaidnieks acīmredzams vairs tāļu nebija, kuru katru brīdi viņu varēja sagaidīt ienākam pilsētā. Daudz pilsētnieku negribēdami nokļūt zem vācu jūga, devās bēgļu gaitās. Pa Grobiņa šoseju plūda ārā ļaužu straume, kļūdama arvienu straujāka un plašāka. Uz jūras atkal parādās vācu kara flote un mūs pārlaida no skolas mājās uz visiem laikiem. Tad nu es arī biju brīvs un varēju laisties prom nezināmās tālēs.

1915.gada 22. aprīlis. Pāri ezeram – jaunā maizē
Pienāca mūsu reize posties ceļā. Nekur jau citur, kā atpakaļ uz mūsu pagājušā gada darba vietu, veda ceļš. Māte bija meklējusi sev darbu un to atradusi pie saviem agrākiem kungiem. A-kungs viņai piedāvāja saimnieces vietu "Friča birzē". Togad brīvs no skolas būdams, varēju doties viņai līdzi. Man bija apsolīta gana vieta un taisni Jurģu priekšvakarā, 22. aprīlī, sakravājām savas mantiņas un stiepām tās uz ezermalu. Māte, baidīdamies, ka vācieši ienākot mūs "neaptīra", bija piekrāvusi pilnus divus maisus ar veļu, drēbēm un citiem sīkumiem. Mūsu mājiņā palika par "sargu" mātes māsa. Tā bija šuvēja-vecmeita un bēgļu gaitās negribēja doties. Mēs viņas pārziņā uzticējām visu saimniecību un lielo pinkaino "Cēzu". Tas žēli smilkstēdams un luncinot asti, mūs ar acīm pavadīja līdz vārtiem. Apkrāvušies, kā ēzeļi mēs ar māti stiepām savas nastas. Uz ielas stūriem līmēja uzsaukumus. Piegāju lasīt: tur stāvēja krievu un latviešu valodā: "Ienaidniekam ienākot pilsētā, iedzīvotāji tiek lūgti uzturēt mieru un aukstasinību"...

Tagad bija skaidrs, ka mūsu Liepājas liktenis ir jau izšķirts. Varbūt jau rītu pār viņu valdīs citi kungi. Ezermalā pie laivas mūs sagaidīja "Friča birzes" kungs ar savu kalponi un vīreli pārcēlāju. Bija skaidra aprīļa diena. Ezera ūdeņa līmenis rāmi pletās uz visām pusēm. Savāda drūma noskaņa, nemaz negribējās jūsmot par skaisto ainavu. Sirdi mocīja tik neizsakāmas skumjas, ka atbildes devu gluži automātiski, šķita, ka viss ir beigts un pazaudēts.
                                                   
1915.gads.Pirmā satapšanās ar "fričiem"
"Liepāja pilna ar vāciešiem un vēl arvien nāk klāt!" Šādu vēsti mums, "Friču birzes" iemītniekiem atnesa Andreja māte. Viņa bija iznākusi no pilsētas un varēja pastāstīt pēdējos notikumus...

Vācieši ar saviem lielgabaliem esot apmetušies pašā pilsētas centrā pie tilta un Aleksandra* ielas galā. Visu laiku, kamēr nākusi pa šoseju, pretīm vācieši nākuši bezgalīgās kolonās. Dzinuši sev līdzi arī lielus lopu barus. Visa šoseja bijusi putekļu mākonī. Nu mums bija skaidrs par vareno rīboņu, ko gan varējām dzirdēt, bet ne izprast. Arī pelēkos šosejas putekļus no savas ganu vietas varēju saredzēt, bet četru kilometru attālums neļāva nekā vairāk ko saskatīt. Kad bijām apraduši ar "Ijaba vēsti", radās ziņkāre pašiem ar savām acīm redzēt "fričus". Ilgi nenācās gaidīt. Pirmais no "Friču birzniekiem" pamanīju viņu es. Ganīju lopus birzes malā. Redzu pa kaimiņmājas iebraucamo ceļu iedrāž pagalmā vācu pajūgs. No savas novērotavas redzēju augstos atsperratos sēžam divus ķiverainus "fričus" un kūpinām cigārus. Šo "atradumu" pavēstīju mājiniekiem. Drīzi varējām sagaidīt "zilpelēko"** ierašanos mūsmājās. Mūsmājā viņi ieradās otrā dienā. Bija pusdienas laiks, kad pagalmā skaļi ierējās suņi. Tieši no galda visi izskrējām pagalmā. Māte apsauca suņus. Pa vārtiem ienāca tievs izstīdzējis, ar monokli acī un jājamo pātadziņu rokās, prūšu leitenats. Padodams "gutentāgu" viņš apjautājās pēc saimnieka. Un taisni kā nojauzdams "ciemiņus", principāls bija atkūlies pāri ezeram. A kungs uzsāka sarunu ar leitenantu. Izrādījās, ka viņš ar palīgiem (pāri kareivjiem) bija ieradies rekvizēt mūsu lopus. Leitenants ar A kungu iegāja stallī. Viņam tūliņ krita acīs divgadīgais bullis "Ādams", mana ganāmpulka lepnums. Viņš pavēlēja bulli izvest no staļļa. A kungs sāka leitenatu lūgt, piesolīt buļļa vietā ņemt divas gotenas. Leitenants piekāpās, paņēma gotenas un iedeva A kungam nelielu papīra strēmelīti, kurā bija rakstīts: ka kara skādi vācu valdība atlīdzinās taisnīgi, tikai pēc kara. A kungs, saņemdams zīmīti, noplātīja rokas un kaut ko nesaprotamu nobuldurēja vācu valodā. Tāda bija mūsu pirmā iepazīšanās ar vāciešiem. Mans draugs Andrejs viņus tomēr vēl nedabūja redzēt. Jo izdzirdēdams suņu skaļo riešanu un baidīdamies no "zilpelēkajiem" bija paspējis pirms leitenanta ienākšanas, noslēpies dārza šķūnītī. Pēc pāris dienām Andrejs tomēr viņus dabūja redzēt, jo nepaguva nekur paslēpties. Šoreiz viņi ieradās pēc mūsu Ādama. Manai mātei, kura stāvēja sētsvidū un žēli noskatījās uz buļļa aizvešanu, feldfēbelis pasniedza tādu pašu nelielu papīra zīmīti, kā pirmo reizi.

*Aleksandra iela. Tagad Brīvības iela.

**"Zilpelēkie". Pēc tradicionāli zilgani pelēkās karavīru uniformas tā apzīmēja vācu zaldātus.

1915.gads. Vācieši ceļ aizžogojumus
Pilnīgāka iepazīšanās ar "fričiem" mums iznāca tikai Vasaras svētku priekšvakarā. Tad mūsmājās apmetās uz dzīvi vesels bars kareivju. Viņi iekortelējās tukšās bufetes telpās. Apsēdušies restorāna priekšā pie galdiņiem, viņi auroja visu nakti "Deučland, deučland uber alles"... Viņi bija nākuši garus pārgājienus līdz 40 kilometrus dienā. Un tagad bija nozīmēti pie aizžogojumu un artilērijas blindāžu celšanas. Atausa brīnišķīgi skaidrs vasaras svētku rīts. Es ar saviem lopiņiem atrados ezermalas pļavu ganībās. Biju nogrimis domās, izlaidies pļavu sulīgajā zālē, kad mani iztraucēja divi vācu karavīri. Tie nāca ar makšķeres kātiem padusē, tieši pie manīn, nogriezdamies no ceļa. Prasīja parādīt, kur būtu atrodami tārpi. Norādīju viņiem uz papuvi, lai pameklējas. Vēlāki redzēju abus jaunos "fričus" cītīgi makšķerējam pie steķiem. Tik nevienu zivi viņiem gan nelaimējās izvilkt. Pie steķiem, kur uz skaidri grantēta dibina neatradās ūdensaugi, zivis arī nemēdza uzturēties. Nākošās dienās vācieši sāka cirst birzes dienvidu malā bērzus. Tos viņi sagatavoja priekš drāšu žoga – mietiem. Drāšu žogs nāca no Tiliņu muižas puses un iestiepās vēl dažus desmit metrus ezerā.  Aiz drāšu žoga, vidū vietām tie izraka tranšejas un izbūvēja blindāžas. Tā bija tālās aizmugures nocietinājumu līniju izveidošana. Šādas aizsardzības līnijas vairāk vietās krustoja Lejas-Kurzemi un bija domātas atkāpšanās gadījumam. Tā vāci nodrošināja savu palikšanu mūsu zemē.

1915./1916.gads. Ganu gaitas izbeigšanās
Pagāja vasara, pienāca drūmais rudens ar miglainām un lietainām dienām. Dažas nedēļas vēl paganīju savu mazo lopu pulciņu plašajās ezermalas ganībās. Uzkrita sniegs, zeme pārklājās ar balto palagu, un manām ganu gaitām pienāca gals. Mēs ar Andreju vēl joprojām gājām naktīs gulēt uz kūtsaugšu. Arī no turienes mūs aukstums izraidīja istabās. Sākās meža darbi. Nācās Tiliņu mežā zāģēt kokus. Bijām trīs mežinieki, mēs abi pusaudži un kāds L no Liepājas. Andrejs ar L zāģēja, es dzenāju zarus un krāvu žagarus čupās. Vakarā man iznāca ar žagaru vezumu braukts uz mājām. Mežā nostrādājām kādas pāris nedēļas. Tad palikām no darba svabadi. Izņemot lopu apkopšanu, cita nekā nebija ko darīt. Kad pārsala ezers, mēs skrējām slidināties. Andrejam bija slidas, tas varēja laist, ka vējš gar ausīm svilpo. Man atlikās tikai noskatīties un kādus gabaliņus pašļūkties kocenēm*. Vienu dienu spēlēju "kunga lomu". Andrejs mani vizināja slidkrēslā**, kuru bijām atraduši mājas bēniņos un atgādājuši uz ezeru. Brauciens šādā krēslā bija lieliska bauda. Bet nepatīkama bauda radās mums tad, kad atradāmies ledus aukstajā ūdenī. Plānais ledus vienā vietā nebija izturējis, ielūzdams ar visu slidkrēslu. Izmirkuši un pārsaluši vilkām savu aprikti uz mājām. Labi vēl, ka ezers tanī vietā nebija dziļš. No mātes saņēmu pamatīgu brāzienu. Ar to mūsu kopīgās spēles izbeidzās. Uz pavasara pusi mēs ar māti pārnācām atpakaļ uz dzīvi pilsētā.

*Kocenes. Pašgatavotas slidas ar metāla asmeni uz koka pamatnes.

**Slidkrēsls. Ragaviņas ar regulējamu atzveltni. Bieži slidinoties pa Liepājas ezera ledu, ragaviņas tika aprīkotas ar nelielu buru.  

1916.gads. Jaunās pases un maizes kartiņas
Vācu kara iestādes sāka visiem okupēto apgabalu iedzīvotājiem izsniegt jaunas pases. Jaunās pases bija paredzētas ar ģīmetnēm un pirkstu nospiedumiem. Tas mūsu zemē vēl bija kas jauns, neredzēts, nepiedzīvots. Daudz tika runāts par jaunajām pasēm. Dievbijīgākie un māņticīgākie ļautiņi jaunajās pasēs saskatīja "antikrista pirkstu". Tie vācu ķeizaru uzskatīja par Bībelē paredzēto "antikristu" un valdīšanu par "antikrista" valdīšanu.

"Viss piepildās, kā tos svētos rakstos stāv!" – tie mēdza sacīt un arī ticēja, ka paredzētie laiki ir patiešām arī pienākuši. Bet vācu iestāde turpināja izsniegt jaunās pases un es ar māti arī tās saņēmām. Neatminu vairs, vai pirms jeb arī pēc jaunās pases izsniegšanas nācās mums rīkot bēres. Nomira mātes māsa M. un, tā kā viņa pie mums dzīvoja, nācās arī parūpēties par apbedīšanu. Kara laikā tas bija neaprakstāmi grūts uzdevums, sevišķi vēl mazturīgiem ļaudīm. Viss bija nesamērīgi dārgs, naudas maz. Māte aizņēmās no saviem bagātajiem radiem un savas māsas mirstīgās atliekas noguldīja zemes klēpī. Bija pienākusi pavasara, reti skaista, silta un saulaina. Bet dzīve mums sākās ļoti smaga. Uz laukiem mums nebija jāraizējas, ko likt vēderā, jo ēdām pie saimnieka galda. Toreiz pilsētā ar uzturu tiešām bija bēdīgi. Pilsēta bija iežogota ar dzeloņu drātīm. Pie šosejas stāvēja vācu sargposteņi un pārbaudīja visus braucējus un gājējus, kas devās uz pilsētu. Pārtikas vielas bija uz visstingrāko aizliegts ievest pilsētā. Viss bija normēts, iedzīvotājiem izsniegtas kartiņas un no to rācijām vajadzēja pārtikt. Maizi izsniedza ap 300 gramus dienā uz personu, kartupeļus un pārējos produktus izsniedza tikai tad, kad bija krājumā un arī tikai dažus simtus gramus uz personu. Pilsētā valdīja neredzēts bads. Lai saņemtu to pašu paredzēto normas maizi, nācās jau pulkstens četros vai piecos aizņemt rindu. Ļaudis laužas veikalā, jo nekad nebija tik daudz, cik bija gribētāju. Ar neizgrieztiem maizes taloniem bieži nācās iet atpakaļ uz māju. Mēs iepirkāmies kādā veikalā, kurš atradās Andreja un Palmu ielas stūrī*. Veikalnieks Žvagulis, kurš saņēma miltus un cepa karašu maizi, pats arī to izsniedza ļaudīm. Kad resnais Žvagulis atvēra bodes durvis no iekšpuses, ļaudis ar varu spraucās, lai ātrāki tiktu pie letes. Lai uzturētu kartību un nelauztos iekšā, parasti iekšā laižot mūs "apsvētīja" ar krietnu bērza nūju. Tā palīdzēja nobremzēt un mazināt mūsu straujumu, un mēs bijām kārtīgi un pazemīgi, kad iegājām viņa bodē. Maizei arvienu vairāk pieauga piemaisījumi. Kas īsti, to patiesi retais tikai zināja. Melsa visādi, cits teica, ka maizei pieliekot rīvētas bietes, cits atkal, ka tieši smalkas zāģu skaidas. Bet izsalkušie vēderi maz uz tādām runām reaģēja, kad tikai maize. To pārnesa, rūpīgi sadalīja mazākos gabaliņos un reto baudu sātīgi apēda. Cilvēki izdila, daudziem resnie vēderi sašļuka. Bada kaulainie pirksti arvienu ciešāki apskāva Liepājā dzīvojošos.

*Andreja iela. Tagad Sudrabu Edžus iela. Andreja ielā 12 atradās Žvaguļa veikals.

1916.gads. Nesekmīgā darba meklēšana
Divus vēderus pabarot mātei nācās arvienu smagāki. Pastāvīgā darbā arī viņa nestrādāja. Ietaupījumi sen bija izsīkuši. Viens otrs lupata gabals bija aizstiepts uz laukiem un iemainīts pret pārtikas vielām. Nācās arī man stāties darbā. Bet kur atrast darbu? Tā bija manīm vēl jauna nezināma problēma. Talkā nāca kāds mātes paziņas vīrs, kurš strādāja Cvika koka zāģētavā ezermalā*. Viņš man ieteica kādā rītā viņam doties līdzi un pieiet kantorī pieteikties. Tā arī izdarīju. Kādā brīnišķīgi skaistā aprīļa mēneša rītā ar savādu neparastu sajūtu dodos viņam līdzi uz paredzēto darba vietu. Tur nonākot un ieejot zāģētavas pagalmā satapu priekšā jau divus manā vecumā zēnus. Vienu es pazinu. Tas bija mans bijušais skolas biedrs Dravnieku Jānis. Otru viņš iepazīstinot stādīja priekšā par Bekeru no Ezeru ielas. Tātad bijām nu trīs darba meklētāji. Gaidījām, no kantora namiņa iznāk resns vācietis formas tērpā un mums uzsauc:

"Ko vēlaties, jaunie cilvēki"? Dravnieks, kurš jutās vācu mēlē no mums drošāks, atbild: "Meklējam darbu, feldfēbeļa kungs."

Resnais vācietis kaut ko nesaprotamu nomurdēja, tad saprotamāki: "Ja jums ir darba grāmatiņas, tad nākiet kantorī". Bet tādas mums nebija un arī nezinājām, kur viņas izsniedz. Feldfēbelis paskaidroja un priecīgi visi trīs devāmies uz Darba Apgādi pēc grāmatiņām. Pa ceļam jautri triecām un spriedelējām, kādā darbā mūs iedalīs. Taču liela bija mūsu vilšanās un arī bēdas, kad nonācām iestādē, ko vāciski dēvēja par "Arbeits Nachivics in Libau".

Tur noprasīja mūsu vecumus un noteikti paziņoja, ka likums atļaujot izsniegt grāmatiņa ar sešpadsmit gadiem. Bet mums visiem trijiem darba meklētājiem tie bija vēl priekšā. Man kā vecākajam tikai vēlā rudenī paliks, bet maniem abiem biedriem vēl nebija pilni piecpadsmit. Tā man un maniem nelaimīgajiem biedriem ar darba meklēšanu nekas neiznāca. Ja neesi vēl sešpadsmit gadus vecs, grāmatiņu saņemt nevari un bez "Arbeitsbuch" tevi nevienā uzņēmumā nedrīkst uzņemt. Vācu likumi toreiz bija stingri.

*Cvika koku zāģētava. Jaunā ielā 52/54/56 tajā laikā atradās Meiera Morica Cvika kokzāģētava.


Sludinājums

LLL
11:32 | 12/05/18
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

Milzīgs paldies autoram par rakstu. Ļoti savāda sajūta pārņem, lasot.

savādi gan
11:41 | 12/05/18
ZIŅOT
(-0)
(2)
+

Ja bet nu jau ``savāda`` sajūta pārņem, arī lasot tos neiztrūkstošos paldiesus nelaiķim Jaunsleinim. ;)

4 km, labi
09:34 | 13/05/18
ZIŅOT
(-0)
(4)
+

Nu redz, beidzot kāda vērtīga informācija. 4 km attālumā bija lielceļš, no Friča birzes skatoties. Tātad tā tomēr bijusi ezera otrā krastā. Atkrīt G. Silakaktiņa pēdējā laikā izvirzītā versija par Reiņu mežu kā Friča birzi. Tā ir neloģiska arī no citiem apsvērumiem, jo vienmēr uz Friča birzi ir braukts ar laivu. Ja tā būtu tur kur Reiņa mežs, tad varētu aizbraukt ar ratiem vai aiziet ar kājām, bet par to nekas nav dzirdēts.

4 km, labi
20:08 | 13/05/18
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Nedaudz mulsina Tiliņu muiža un Tiliņu mežs. Nav par tādu dzirdēts. Mūsdienu kartē pie Dorupes ir Tiltiņu mājas un tur senatnē kaut kur bijusi mežniecība. Varbūt Tiltiņi pareizi būtu? Tad Friča birze visdrīzāk būtu tur pat Dorupē. Varbūt tur kur mājas Ezeriņi mūsdienās vai kaut kur tupat blakus.

Jaunliepāja
22:22 | 13/05/18
ZIŅOT
(-1)
(1)
+

Es ,savā laika, stāvēju rindā pēc paniņām Jaunliepājas tirgu. Esmu šturmējis alus mucu. Normāli ! Padomju ikdiena!

Nesaprotu
09:46 | 14/05/18
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

Kā Palmu iela var krustoties ar Sudrabu Edžus ielu? Varbūt Andreja iela ir Veidenbauma?

N.../
11:18 | 15/05/18
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Visdrīzāk Salmu iela, taču šādos sen rakstītos avotos bieži sastopamas pārrakstīšanās kļūdas, ko vairs nekad nevar izlabot. Andreja un Salmu ielas tāpat - nekrustojas, bet gan ir paralēlas.

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki