Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Jānis Jaunsleinis: Daudz novītušu lapu, viss putekļiem klāts


atlikušas 250 zīmes


Jānis Jaunsleinis: Daudz novītušu lapu, viss putekļiem klāts (2)

Autors: Jānis Jaunsleinis
Sestdien, 10. martā, 2018 | BIRKAS: Jānis Jaunsleinis , Latvijai 100 , vēsture
Izdrukāt Ziņot
Aleksandrs Kaire, Māsu skolas dibinātājs, 1920. – 1933. gados pilsētas Galvenais ārsts un slimnīcas direktors.
Aleksandrs Kaire, Māsu skolas dibinātājs, 1920. – 1933. gados pilsētas Galvenais ārsts un slimnīcas direktors.
FOTO: no periodika.lv

Turpinām iepazīstināt ar Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatā vēstīto. Šajā reizē – 1920. gada karstais jūlijs ar sadzīves drāmām, slimību, Jāņa atgriešanos pilsētā un beidzot arī lietu.

1920. gada 3. jūlijs.
Notikuse nelaime! Mūsu saimniekam vakar, braucot no dzirnavām, nosita ķēvi. Pats tikko izglābies no nāves, bet dabūjis spēcīgu belzienu pa kaklu. Atgadījums bijis šāds. Braukdams no Kazdangas dzirnavām ar miltiem, pa Boju lielceļu, viņš redz, ka pie Boju "Mīzalu" kroga ceļmalā augšā milzīgā resnā ozolā rīkojas ļaudis ar spaiņiem. Izrādās, ka simtgadējais senča ozols no izkurtējušās iekšienes bija sācis degt. Uguns izcelšanās, acīmredzot, kāda nebēdņa darbs. Saskrējuši tuvējās muižas ļaudis ņēmās ar dzēšanu. Mūsu saimnieks apturējis zirgu uz ceļa taisni pie paša ozola un painteresējies, kas īsti notiek. Te noticis kas negaidīts: izkāpjot no ratiem un sarunājoties ar muižas kalēju, ozols pēkšņi lūzis un gāzies pāri šķērsām lielceļam, ratiem un zirgam virsū. Dziržot brīkšķi, kalējs atlēcis tikai dažus soļus sānis, bet mūsu saimnieks meties pie zirga, bet bijis par vēlu. Krītošais milzu koks ar saviem plašajiem zariem ķēra zirgu, ratus, arī saimnieku, to pietriekdams pie zemes. Ķēve bijusi uz vietas beigta, tāpat tikuši salauzti smalkās druskās rati, tik pats kaut kā dabūjis glābties, noliecoties līdzās riteņiem. Tomēr ar dažiem zariem dabūjis spēcīgus belzienus pa kaklu. Baidās, vai nebūšot dragāti kakla skriemeļi. Kustināt nemaz nevarot, visi locekļi esot kā paralizēti. Tādu nelabu vēsti dabūjām dzirdēt, šorīt piecēlušies.

Jā, nelaime nenāk brēkdama, saka vecs sakāmvārds. Šodien esam norīkoti aizbraukt uz nelaimes vietu un nokopt atstātā lopiņa atliekas. Kāds saimnieka kaimiņš ar saviem zirgiem mani un "meistaru" aizved uz vakardienas notikuma vietu.

Piecus kilometrus attālo Boju "Mīzalu" krogu sasniedzam ātri. Uz lielceļa guļ, sazāģēts trijos gabalos, varenais ozols. Zari atvākti ceļa malā, lai netraucētu satiksmi. Nosistā ķēve guļ, atvākta viņpus grāvja. To visu jau izdarījuši vakar vakarā muižas ļaudis. Mums atliek tik ķēvi nodīrāt un aprakt. Neganti karsts! Saule jau pacēlusies pāri tuvējo egļu galotnēm. Mežs pilns sīcošu dunduru un citu negantnieku! Ap maitu jau dejo veseli mušu bari. Strādājam vaiga sviedros, rakdami ķēvītei kapu. Sakaltušais māls ciets un oļains, grūti nākas iedabūt  lāpstu zemē. Traucē arī tuvo koku saknes. Sviedri līst aumaļām. Kaut kā nekā beigās tiekam ar bedri galā. Nu nāk visnepatīkamākais darbs — ādas nodīrāšana. Saimnieka kaimiņš ar manu "meistaru" tai amatā ir lietpratēji. Tie ķeras klāt, un āda lobās nost. Man jāpārvar riebums un ar negribu arī mēģinu biedriem piepalīdzēt viņu darbā. Bet šis darbs veicas ātri. Āda tiek noņemta, un maitu ar bomjiem izgāžam izraktā bedrē. Varam nu braukt mājās.

Saimnieks ir ļoti izmisis par lielo zaudējumu. Salauztie rati, izbārstītie milti — nieks, bet ķēve — pašu audzēta, tikai piecus gadus veca. Spēcīgs un gudrs lopiņš.

""Spekulanti" man par viņu sadeva pērn piecdesmit tūkstošus  rubļus!" saka saimnieks, "Bet viņu tomēr nepārdevu!"

Arī mēs jūtam līdzi saimnieka bēdām.

1920. gada 4. jūlijs.
Svētdienas rīts. Ieturējis brokastis, dodos ceļā uz desmit kilometru attālo Aizputi. Gribu nosūtīt mātei vēstuli, nopirkt laikrakstus un pārnest saimniekam zāles.

Ļoti karsts. Biezais pusvadmalas "vamzis" man mugurā. Žaķetes man nav un kreklā nevaru izmesties, jo tas noraibināts vieniem ielāpiem. Cits nekas neatliek, kā visu garo ceļa gabalu noiet ziemas vatētā "vamzī", kur ēnā termometrs varbūt rāda pie 25° Celsija. Jā, neko nevaru darīt. Tāds ir mans bēdu "liktens",  esmu īsts skrandu proletārietis. Tik, cik mugurā un kabatā, tik daži rubļi.

Nonācu Aizputē, nejēdzīgi nosvīdis un noguris. Uzgāju pilsmuižas ērberģī  pie mūsu rada Cimmermaņa kunga. Tur atpūtos, padzēru pienu un norakstīju mātei vēstuli.

Pēcpusdienā taisījos atpakaļceļā uz māju. Aptiekā nopirku saimnieka uzdotās zāles. Priekš "meistara" papirosus un "Strādnieku Avīzi" priekš sevis nopirku bodē pie žīda. Pa upes ceļu devos ārā iz pilsētas cauri Misiņkalnam un garām Ormaņa kalnam uz mājām.

Pusceļā kādā meža malā piesēdu atpūsties un, aptaustot kabatu, atradu, ka mātei domātā vēstule palikuse pastkastītē neiemesta. Tāpat aizmirstas vēl  divas, ko iedeva saimnieks. Iet atpakaļ, mērot vēl kilometrus piecus liekus prom un atpakaļ tādā karstā laikā? Nē! Tagad esmu jo krietni noguris. Slāpst. Kaut būtu tuvumā kāds strautiņš vai ūdens peļķe! Ieraugu šķērsām lielceļam tekošu valku. Izlaidies garšļaukus un atspiedies uz kādu akmeni, kāri velku dzestro ūdens malku.

Mājās pārnācu, kad saule taisījās slīgt mežos, noguris, izslāpis un vēlējos tik izstaipīt locekļus kūtaugšas sienā.

Pēc vakariņām gribēju doties pie miera, bet bija atnākušas skuķes no "Aucenieku" mājām un vedināja iet šūpolēs. Tās vēl no Lieldienām stāvēja nenovāktas aplokā pie mājas. Viena no meitām – "acīgā" – no viņsvētdienas sāka ar mani ķārstīties. Esmu pārāk kautrīgs. It kā negribēdams pagrozu brašo un pēc baudas alkstošo meiču un gaidu "iniciatīvi" vienīgi no viņas. Šūpojamies. Meiča iekliedzas, kad, lidojot gaisā, saduras kopā mūsu vēderi. Tas viņai vareni patīk. Īsts, kaisls dzīves prieks mājo veselīgā lauku meičā. Pēc izšūpošanās mēs četri pieci jaunieši un meistars dodamies uz "Auceniekiem". Izejot man meiča paķer zem elkoņa. Manā dzīvē tas nāk priekšā pirmo reizi. It kā vairos, bet tūliņ arī palaižos. Acīmredzot, meiča gaida manu aktivitāti. Bet mans pārāk kautrīgais (attiecībā uz sievišķiem) "es" to nespēja izrādīt.

Atpakaļ nākdami no "Auceniekiem", uz ceļa pēkšņi parādījās un pacēla savus skaistos ragus milzīgs stirnas buks. Tad skarbi iemāvās un, pārlekdams grāvi, aizdrāzās kā bulta uz tuvējo mežu.

Ar šo noslēdzās mana šīs dienas gaita.

1920. gada 5. jūlijs.
Kāpēc man galva šorīt tik smaga? Ceļos bet krītu atpakaļ. Palieku pussēdus un vēroju apkārtni. Jā, esmu uz staļļa augšas. Bet tagad, nupat kā man likās, ka atrodos laivā, un viļņi to nesa pa putojošām bangām. Bet vai tik skaidrs var būt sapnis? Rīkle nejēdzīgi izkaltusi. Slāpst. Kājas deg kā ugunīs. Aptaustu pārējo miesu. Arī tā karsta. Sajēdzu, ka esmu slims! Galva reibst. Liekos guļus un sajūtu vieglu drudzi.

Uznāk no apakšas meistars un saka: "Kas ir? Cik ilgi tu gulēsi? Laiks celties," Es māju viņam ar rokā, lai nāk klāt, un pastāstu savu stāvokli. Meistars aptausta mani un nosaka: "Kad jau slims, tad palieci viens! Es runāšu ar saimnieku."

Saimnieka meita uznes man brokastis. Pateicos viņai. Saku, ka nekā nevēlos, tik vienīgi nodzerties. Viņa pasniedz man krūziņu ar pienu.

Noguļu visu dienu. Brīžiem iekrītu murgos. Liekas, ka esmu atkal uz jūras vai braucu ar ratiem.

Uz vakaru galva noskaidrojas. Varbūt rītu būšu uz kājām?

1920. gada 6. jūlijs.
Otrā diena paiet laidara augšā, mētājoties no vieniem uz otriem sāniem. Sāpes nekādas nejūtu. Tik fantāzija – murgi – rosīgi darbojas. Karstums pieņēmies, degu kā ugunī.

1920. gada 7.jūlijs.
Saimnieka skuķis atkal uznesis man brokastis un laipni smaida. Man patīk šī 18 gadus vecā meitene. Tik esmu pārlieku kautrs, lai uzsāktu sarunu. Meitene gaida, kad izdzeršu uznesto krūzīti piena. Maizi es dodu nest viņai atpakaļ. Uz vakaru paliek labāki.

Katstums manāmi krities. Nolienu no sava midzeņa un pēc triju dienu "gulēšanas" iebaudu drusku vakariņas kopā ar citiem.

1920. gada 8. jūlijs.
Šķiet, jau daudz labāki. Uzceļos. Izsaku meistaram vēlēsanos, ka mēģināšu strādāt. Bet, ķeroties pie darba, jūtu, ka spēks galīgi izsīcis. Streipuļoju, nejēdzīgi svīstu un ar lielu piespiešanos tikko turos kājās. "Meistars", redzēdams, kas es par ''strādnieku", mani saudzē. Liek tikai pieturēt vai padot dēļus, pats sagarina un naglo uz dziediem. Ar mokām kaut kā sagaidu vakaru. Paēdu, tad kāpju kā smagas nastas nesējs uz staļļa augšu, lai dotos pie miera.

1920. gads 9. jūlijs.
Saule "cepina" nepārtraukti katru dienu. Tik karstu un sausu vasaru es atminos tikai pirms sešiem gadiem. Tā bija vēsturiskā, ārkārtīgi karstā un sausā 1914.gada vasara, šogad karstums jau pastāv vairākas nedēļas ar nelieliem pārtraukumiem. Būtu jau jauki, ja varētu šādu laiku šeit, šajā skaistā apvidū, pavadīt brīvē. Bet man bezspēcīgam, neveselam augu dienu jāstrādā darbā no saules līdz saulei. Pašreiz deķojam griestus istabai. Es padodu dēļus, meistars naglo. Viņš redz, ka man iet grūti. Katra niecīgākā kustēšanās man izdod sviedrus. Vienīgā doma: kaut ātrāki pienāktu vakars.

1920. gada 10. jūlijs.
Nostrādāju līdz pusdienai un liekos atkal uz "cisām". Vairāk jau strādnieks šeit nebūšu. Rītu jābrauc uz mājām. Vakarā izrēķinos  ar saimnieku par pienākušos atalgojumu. Pēc saimnieka aprēķina strādājis es esot tikai deviņas pilnas dienas un vienu pusdienu. Tātad pēc "līguma" pienākas saņemt 142 rubļus un 50 kapeikas. Bet saimnieks, summu noapaļodams, man atdeva 145 rubļus. Trīs rubļus un 50 kapeikas, kā teikt, uz "magaričām".

Esmu brīvs. Šonakt šeit izgulēšu pēdējo nakti. Rītu mani "suta kumeļš"* aizvizinās uz Liepāju.

* "Suta kumeļš". Šeit-Aizputes-Liepājas šaursliežu vilciens, bānītis.

1920.gada 11.jūlijs.
Tā kā desmit kilometrus līdz stacijai aiziet kājām man, tagad slimam esot, ir neiespējama lieta, tad saimnieks dod zirgus. Viņa dēls Žanis ir vedējs.

Izbraucam no mājām īsi pēc pulkstens sešiem, bet, labi nezinādami vilciena atiešanas laiku, to novēlojam. Cits man nekas neatlikās, kā gaidīt  un braukt ar vakara vilcienu. Laiku kavēdams, aizgāju pie vienāgā paziņas Aizputē – C. kunga, kur jau pagājušo svētdienu ciemojos. Vēlu vakarā pārrados mājās.

1920. gada 12. jūlijs.
Pa manu divu nedēļu prombūtni mājās viss liekas it kā savādāks. Dārzāji pastiepušies garumā, bet ilgstošais sausums arī šeit, jūras tuvumā, atstājis redzamu iespaidu. Daudz novītušu lapu, viss putekļiem klāts.

1920. gada 13. jūlijs.
Aizejmu pie ārsta uz vizīti. Dr. Kaire* mani izmeklē, bet nekā noteikti nepasaka. Liek pienākt nākošā dienā un atnest urīnu izmeklēšanai.

*Dr. Kaire. Aleksandrs Kaire, 1873. – 1936. Aptiekārs, dabaszinātnieks, ārsts, Liepājas Māsu skolas dibinātājs, 1920. – 1933. gados pilsētas Galvenais ārsts un slimnīcas direktors.

1920. gada 14. jūlijs.
Atnesu ārstam stikla trauciņā urīnu. Analizējot to, viņš konstatē, ka man stiprā mērā saslimušas nieres. Liek palikt pilnīgi pie miera, gulēt gultā, kājas novietot augstāki un līdz celiem cieši notīt ar bindi, priekš abu lielu brūcēm doktors  izraksta attiecīgu smēri. Tad viņš vēl, apjautādamies par manu materiālo stāvokli, paņēma par abām vizītēm 15 rubļus.

1920. gada 15. jūlijs.
Lai nebūtu guļot jāgarlaikojas, aizejmu pie paziņām un pārnesu grāmatas.

1920. gada 16. jūlijs.
Guļu augu dienu gultā un lasu grāmatas.

1920. gada 17. jūlijs.
Šodien jūtu, ka man paaugstināta temperatūra. Krata viegls drudzis, Guļu kā reibonī. Māte man liek uz sakarsēto miesu aukstas kompreses. Tās līdz. Pie vakara jūtos jau spirgtāks. Karstums mazinājies. Lūkošu kaut ko ieēst. Tāpat kā vakar, gultā paiet visa diena.

1920. gada 20. jūlijs.
Tāpat.

1920. gada 21. jūlijs.
Arī tāpat.

1920. gada 18. jūlijs.
Stāvoklis nav daudz grozījies. Karstums gan atslābis, tomēr jūtos ļoti nespēcīgs. Visu dienu pavadu uz gultas.

1920. gada 22. jūlijs.
Mēģinu celties no gultas un šo to jau darīt. Spēka nav, galva smaga. Slimība mani pavisam nomocījusi.

1920. gada 23.jūlijs.
Māte pārnāk no tirgus. Teicās nopirkusi malkas vežumeli par 180 rubļiem. Ja man paliks labāki, būs jāiet sazāģēt un saskaldīt. Pašreiz vēl nevaru.

1920. gada 24. jūlijs.
Guļu uz gultas. Pie vakara paliek ļoti slikta sajūta. Vai tas būtu no šorīt ēstām ogām? Saēdos krietnu porciju aveņu un melleņu. Varbūt slikta dūša nāk no tam?

1920. gada 25. jūlijs.
Slikta sajūta pastāv visu dienu. Guļu uz gultas un lūkojos ārā caur logu, kur vējš trenc lielus padebešus. Lietus būtu ļoti nepieciešams. Visa daba kā pamiruse no lielā karstuma un sausuma. Dažu dienu valda īsts tropu karstums. Saule kā ugunīga bumba uzlec rītos, tad ieslīd zilā dūmakā un "cepina" kā Sahāras tuksnesī. Šī vasara karstuma ziņā var līdzināties ar 1914.gada vasaru. Tikai tad sausums nebija tik ilgstošs kā šinī vasarā. Šās nedēļas pēdējās dienās austrumu pamalē krājās lietus padebeši. Brīžiem viss debess apmācas un, liekas, nupat nupat kā līs, visi jau gaida, bet – nekā! Mākoņi izklīst, no lietus ne vēsts. Cik ilgi tas tā ies? Mūsu dārziņā viss sakaltis un izšuvis. Akas dibenā ūdeņa labi, ja daži spaiņi.

1920. gada 26. jūlijs.
Visu nakti plosījās ārkārtīgi stiprs vāji, kurš sākās svētdienas novakarē, brīžiem pāriedams aukā. Augļu dārzi ļoti cietuši. Notriekti neienākušies augļi un aplauzti zari. Jūra arī prasījusi vairākus upurus.

Līdz pusdienai guļu uz gultas. Tad ceļos un ejmu liet zemīti, kura izsausināta uz pēdējo. Vētra tomēr lietu neuznesa.

1920. gada 27. jūlijs.
Pa lielākai daļai guļu, jo nejūtos vēl tik spirgts, lai augu dienu stāvētu uz kājām. Pie paša vakara izejmu atkal apliet dārželi. Izsmēlis no akas pēdējo ūdens lāsīti, dodos atpakaļ gultā.

1920. gada 29. jūlijs.
Noejmu atkal uz Sarkanā Krusta laboratoriju, bet dabonu zināt, ka šonedēļ iekšķīgās slimībās vairs publiku nepieņem. No Korsakeviča (tagad Sporta) ielas dodos uz Pilsētas lasītavu Vakzāles (Rīgas) ielā. Mājās pārnāku stipri noguris; kaut vēl vakars tāļu, tomēr esmu spiests iet gultā.

1920. gada 28. jūlijs.
Aizejmu Sarkanā Krusta laboratorijā Korsakeviča (Sporta) ielā. Gribu likt izmeklēties no ārsta. Apskatu pie durvīm izlikto publikas pieņemamo ārstu sarakstu, šodien iekšķīgās slimībās pieņem Dr. Kaire. Iekšā neejmu, nākšu rītā.

1920. gada 30. jūlijs.
Šodien atkal apmeklēju pilsētas lasītavu. Mājās vien garlaicīgi. Gribas kaut kur sabiedrība pavadīt laiku. No lasītavas vēl aizejmu uz ostmali, kur ilgt laiku neesmu bijis. Viņas kustība un dzīve man it kā atsvešinājusies.
 
1920. gada 31. jūlijs.
Strādāju dārziņā pie dobju sagatavošanas, lai iesētu vēlos rutkus. Un... beidzot – pēc ilgstoša sausuma lietus!


Sludinājums

Rozite
16:17 | 10/03/18
ZIŅOT
(-0)
(2)
+

Atkal paldies par šo dienasgrāmatu! Skaisti sadzīviski apraksti par laukiem, par darbiem tur un arī tīri sadzīviski - slimību.

Pekka
17:55 | 11/03/18
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Vai tas Mīzalkrogs gadījumā neatradās ceļu krustā pagriezienā uz Bojām? Tur vēl tagad ir liela ozola stumbrs.

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki