1920. gada 5. janvāra liepājnieku demonstrācija bija pirmais sociālā protesta mēģinājums Neatkarīgās Latvijas apstākļos.

Bezdarbs bija pieaudzis līdz eksplozīviem apmēriem – produktu dārdzība, valsts straujā birokratizēšanās, Latgalē vēl bija fronte, karoja pret sarkanajiem...

Daudzi ticēja, ka nupat slēgtā komunistu III Internacionāles kluba Rīgas ielā 8 propagandas idejas, ko dāsni apmaksāja Ļeņina padomju Krievijas emisāri, būs Liepājas strādnieku glābiņš.

Gunārs Silakaktiņš
 
1920. gada 2. janvāris.

Iesāku strādāt pie kalēja. Darbs smags, neierasts. Sevišķi "ieliek raugu", ja iznāk cilāt "lielo Kriši"* bez apstājas pie ratu ass vai citas kādas lielākas dzelzs daļas kalšanas. Esmu tik pirmo dienu, nezinu, kā veiksies vēl darbs. Alga gan smieklīgi zema: septiņi rubļi pa dienu ! Ko darīt ? Citur atrast nodarbošanos nav iespējams — bezdarbs ļoti plašs.

*Lielais Krišis, arī Žanis – garkārtains kalēja veseris, aptuveni piecu –astoņu kilogramu smags.

1920. gada 5. janvāris.
Strādājot smēdē, ap pusdienas laiku dabonam dzirdēt valodas, ka nupat kā tika izklīdināta bezdarbnieku demonstrācija pie žīdu sinagogas uz Pētera (tagad Kuršu) ielas. Izklīdinātāji bijuši izsauktais jātnieku eskadrons. "Strādājuš" ar pipkām. Demonstranti, kuru vairums sievietes un pusaudži, klīduši uz visām pusēm.
 
1920. gada 6. janvāris.
Daži zin stāstīt, ka vakardienas notikums izsaucis gandrīz gatavu apvērsumu Kara ostā. Kareivji, dabūjuši dzirdēt par bezdarbnieku dauzīšanu ar pipkām, bijuši ļoti saniknoti. Daži jau tvēruši ieročus un uzaicinājuši pārējos biedrus piebiedroties, lai pārmācītu jātniekus. Dažiem kareivjiem demonstrantu rindās bijušas mātes un māsas. Tik ar lielām pūlēm un "lūgšanām" priekšniecībai izdevies ''nemierniekus" aizturēt no nodomātiem soļiem. Citādi būtu iznākusi īsta asinspirts Liepājas ielās.

1920. gada 18. janvāris.
Biju uz teātra izrādi pilsētas jaunajā teātrī*. Aktieru padomes ansamblis uzveda Rūdolfa Blaumaņa tautisko sadzīves lugu "Skroderdienas Silmačos". Spēle man ļoti patika. Sevišķi varēju jūsmot par lielisko lauku skroderi "Dūdaru", kuru tēloja aktieris Rūdolfs Štreifelds. Bet visvairāk publiku smīdināja Jānis Jansons bramanīgā skrodermācekļa Rūda lomā. Arī brašā Silmaču saimniece — (tēloja Otīlija Muceniece) — bija kā radīta savā lomā. Žēl, ka nevaru apmeklēt teātra izrādes biežāki. Dzīvoju viņām līdzi ar visu sirdi.

*Jaunais teātris atradās Jaunliepājā, Tirgus ielā 18.

1920. gada. 25. janvāris.
Aizgāju uz tautas mītiņu Kūrmājā. Tur ministru prezidents Ulmanis turēja runu par priekšā stāvošām Satversmes Sapulces vēlēšanām. Publika dzīvi sekoja Ulmaņa referātam, uzstādot arī dažus jautājumus.

1920. gada 26. janvāris.
Aizgāju uz Pilsētas teātri. Tur LSDSP* Liepājas nodaļa bija sarīkojusi publisku piemiņas vakaru 1905. gadā kritušiem revolucionāriem. Teātra zāle bija pilna līdz pēdējai vietiņai. Lielais vairums strādnieku.

Netrūkst arī viens otrs "pīlārs" no pilsoniskām aprindām. Ar saspīlētu uzmanību klausītāji seko referenta runai, kurā tiek attēlota 1905. gada cīņas ar carisko patvaldību. "Ar kaujas saucieniem uz lūpām"... Šai revolucionāru sēru himnai atskanot, ko dzied visi klātesošie, piemiņas vakars tiek slēgts.

*LSDSP – Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku (mazinieku) partija. Tās Liepājas birojs un populārā laikraksta "Strādnieku Avīze" redakcija atradās Stendera ielā 5.

1920. gada 27. janvāris.
Stipra sala dēļ pārtraucam darbus smēdē. Sataisījos un aizbraucu pāri ezeram uz Klieča mežu pēc malkas. Ragaviņas man mazas, neko liela uzkraut nevaru, taču būs kādām pāris nedēļām, ko kurināt.

1920. gada 29. janvāris.
Šodien, braucot ar malkas vežumeli, notika nelaime. Salūza manas vecās tēva taisītās raguteles. Atgadījās tas tā: braucot pa viņpus ezera atrodošām BaidzeIes pļavām, raguteles ieslīdēja kādā grāvī un apgāzis, salaužot priekšējo "mietni". Tik ar lielām grūtībām pārdabūju vežumeli mājās.