Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Jānis Jaunsleinis: ...It kā mēris būtu pārstaigājis


atlikušas 250 zīmes


Jānis Jaunsleinis: ...It kā mēris būtu pārstaigājis (3)

Autors: Jānis Jaunsleinis
Sestdien, 10. februārī, 2018 | BIRKAS: Jānis Jaunsleinis , vēsture , Latvijai 100
Izdrukāt Ziņot
Pirmskara attēlā Liepāja vēl ļaužu pilna. 1920.gada martā, par kuru runā Jaunsleinis šajā dienasgrāmatas fragmentā, ielas jau kļuvušas tukšas.
Pirmskara attēlā Liepāja vēl ļaužu pilna. 1920.gada martā, par kuru runā Jaunsleinis šajā dienasgrāmatas fragmentā, ielas jau kļuvušas tukšas.

Turpinām iepazīstināt ar liepājnieka Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatā vēstīto. Šajā reizē par notikumiem Liepājā 1920. gada martā.

1920. gada 2. marts.
Biju uz Pērkones Aucu gala kapiem*. Guldījām smiltājā veco, nenogurstošo "medinieku", kurš pēc citiem amatiem bija arī labs pastalu meistars, kā arī vīriešu apakšveļas šuvējs. Nu vecenītei nāksies palikt vienai šai "bēdu un raudu ielejā". Nebūs viņai vairs "uzticamā" laulātā drauga, kā to nupat pieminēja pie atvērtā kapa "cienīgtēvs".

*Acu gala kapi. Arī Pērkonmuižas vai Muižas kapi.

1920. gada 5. marts
Stādājot smēdē, ienāk man negaidīts viesis brālēns Jānis no Kuldīgas. Pēc sešiem gadiem spiežam sirsnīgi viens otram roku. Brālēns nav daudz mainījies sejā. Vienīgi viņš no nepiedzīvojuša zēna pa tiem sešiem gadiem pārvērties vīrietī, kurš daudz ko pieredzējis un pārdzīvojis. Vakarā mums lielu lielā stāstīšana. Tik ap pusnakti laižamies pie miera, bet arī tad daudzkas neizstāstīts palika uz rītu.

1920. gada 8. marts.
Ar šodienu sāku iet "iesvētāmās" mācībās pie mācītāja S.* Uz šādu "vizīti" neparko negribēju ielaisties, jo ar saviem deviņpadsmit gadiem esmu pietiekoši gudrs, lai saprastu visa šā reliģiskā kulta rituāla nejēdzīgumu un mūsu laikmetā atmetamu. Taču ļāvos pierunāties no savas vecās mātes, kura šādai "apgrēcībai" negribēja piekrist. Viņa bija ļoti daudz pūlējusies, mani uzaudzinādama un no savas mutes dažreiz pat maizes kumosu atraudama. Tagad, uz "iesvētīšanu" gatavodamās, viņa man sagādājusi pusvadmalu priekš jauniem svārkiem. Pie kalēja meistara smēdē vergojot par septiņiem rubļiem dienā, es pie tiem nekad netiktu. Negribēdams viņu apbēdināt, piekāpos.

Arī viens iemesls vēl, kas iespaidoja mani par labu mātes nodomam, bija tas, ka, ejot uz "iesvētāmo" mācībām, nedēļas trīs mans garais darba laiks dienā par divām trim stundām saīsināsies. Meistars tagad bija spiests mani atlaist tā ap pulkstens četriem, kur citādi būtu kvernējis smēdē līdz septiņiem, dažu labu reizi pat līdz astoņiem. Tātad ļāvos iesvētīties "lielu cilvēku kārtā" aiz šiem diviem motīviem.

Ja būtu man bijuši labāki apstākļi, būtu varējis iegādāt sev "ancuku" un atbalstīt vēl māti, tad ne par kādu cenu neļautos līst iekšā melnsvārču murdā.

*Mācītājs S. Te domāts Sv. Annas baznīcas mācītājs Visvaldis Sanders (1885.-1979.)

1920.gada 9. marts.
Iepazīstinu savu Kuldīgas brālēnu ar pilsētu jeb, labāki sakot, ar viņas pārvērtībām pa šiem kara gadiem. Brālēnam vēl labi atmiņā pirmskara Liepāja ar lielo kustību ielās un ostā. Tagad viņam Liepāja izskatās, it kā mēris būtu pārstaigājis, ļaudis izpļaudams un apturēdams pārakmeņotā sastingumā. Staigājam gar tukšo ostmalu un pārrunājam atmiņās par pirmskara laiku. Tad iebraucējs laucinieks nezināja, kur soli spert, bija ārkārtīgi jāuzmanās, ka nepakļūst zem manevrējošo vilcienu vai smago ormaņu vezumiem. Kuģi ostā stāvēja pa divām trim rindām blakus. Kauca un gaudoja vinči, celdami kuģu rūmēs āra un iekšā dažādas preces. Apgrozība bija milzīga, darbs ikvienam, kas nebija kūtrs, un arī izpeļņa laba. Tagad stāvi un raugies: visapkārt tevi ieslēdz tukšie spīķeri un mēmais klusums. Tik muitas dārzā redzējām divus nelielus pelēkus tvaikonīšus, kraujam ārā preces. Jā, tāda ir tagad mūsu pilsēta pēc sešiem gadiem! To padarīja visu lielais pasaules karš!

1920. gada 11. marts.
Nofotografējos pie Kisnera*. Tāds "štūks" manā dzīvē, saprotams, nāk atkal pirmo reizi priekšā.

Šis būs mans pirmais "zalonuzņēmums". Līdz šim esmu gan vienreiz fotografēts kādā kopgrupā pirms kara un vācu okupācijas laikā no pasu izdošanas iestādes.

*Kisners. Viens no vecākajiem Liepājas fotogrāfiem Alberts Kisners (Kusner), dz. 1888. gadā. Viņa fotosalons atradies Kungu ielā 13 un paša namā Katoļu ielā 7.

1920. gada 26. marts.
"Baušļu un ūdensgabalu" mācībām šodien pēdējā diena. Puikas nevar sagaidīt, kad beigsies šī galvu ''lauzīšana" pie nekam nevajadzīgu "pātaru" iemācīšanas. Mūs "māca" pats "cienīgtēvs", kurš mēģina arī "zinātniski izklārēt" dieva jeb, pēc viņa vārdiem, "centrālā spēka" esamību. Lielais vairums netic šādām pasaciņām, jo zin no dabasmācībām, ka nav tāda mistiska "centrālā spēka" — "dieva aizvietotāja". Viens otrs no mums jau iepazinies ar darvinismu un citiem "ismiem". Šiem puikām "cienīgtēva" pātari vairs nelien galvā. No visa lielā "iesvētāmo" skaita tikai pāris lauku zēniņi tekoši noskaita uzdotos pātarus. Puišu vairums ir no 18 līdz 20 gadiem. Tie, sasēdušies baznīcas solos, rāda gan uz ārieni nevainīgu ģīmi un šķietās uzmanīgi klausītāji, bet patiesībā sačukstas par meitām un "fektēšanos" ballītēs. Mācītāja labā "sēkla" neatrod šai pēckara samaitātā jaunatnē uzņēmīgu zemi. Tā krīt uz akmeņiem.
 
1920. gada 28. marts.
Agri no rīta uzceļos, lai postos uz mācītāja māju. Uzlieku otro reizi savā mūžā balto apkaklīti (pirmo reizi pagājušā mēnesī vecā Tīda bērēs), pielaikoju tai vecmodīgu "šlipsi" un uzvelku jaunos pusvadmalas svārkus, šādi "uzcirties", dodos prom.

Mācītāju "muižā" jau atrodu dažus "iesvētāmos" priekšā. Esmu atnācis stundu pirms noteiktā laika. Uz ielas pie mācītāju mājas durvīm sāk drūzmēties ziņkārīgie. Mūs kāds vīrelis, vizītes svārkos, atgādinošs tā saucamo "perminderi", ielaiž "cienīgtēva" uzgaidāmā istabā. Esam jau liels pūlis. Daži, uzposušies jaunšūdinātos angļu "bostonancukos" (Boston– ancukos) un glītās, modernās apkaklītēs, lepni noskatās uz mums, "kužiski" ģērbtiem.

Noteiktā laikā stājamies pa divi blakus un ar mācītāju, kā arī ar baznīcas vīriem priekšgalā, soļojam cauri ļaužu rindām uz baznīcu...

Atgriežoties mājās, māte bija sarīkojuse mazas pusdienas, uzlūgusi viesus, savas māsas ģimeni un manu meistaru ar dēliem. Tā noslēdzās mana ieiešana "dižu cilvēku kārtā". Nu, pēc vecu ļaužu aizspriedumiem varu jau doties visos "darbos": iet"meitās", ņemt sev sievu u.t.t.

Vēl gribas pieminēt, ka šodien mani apmeklēja arī negaidīts viesis, mans kādreizējais skolas biedrs Jēkabs C. Viņš izskatījās uzkrītoši bāls. Teicās esot nule kā izrakstīts no cietuma. Tur, iebāzts par politiku, pavadījis vairākus mēnešus.


Sludinājums

Soņa
14:48 | 10/02/18
ZIŅOT
(-2)
(8)
+

Atkal paldies par dienasgrāmatas fragmentu! Tagad Liepājas situācija atkārtojas, kaut karš sen kā beidzies. Vakaros pat centrā daudzi logi tumši, ielās tikai klaiņojoši kaķi un pa dzērējam, kur Seska apsolītais izrāviens, kur tehnoparki, cik ilgi vēl nīkuļošana un depresija?

ffffffffff
22:23 | 10/02/18
ZIŅOT
(-2)
(6)
+

....it kā mēris būtu pārstaigājis, ļaudis izpļaudams un apturēdams pārakmeņotā sastingumā. Staigājam gar tukšo ostmalu...
Diezgan pravietiskas atskaņas ar šodienas Liepāju.

Sony
17:20 | 11/02/18
ZIŅOT
(-2)
(3)
+

Nu te gan jāsaka, ka vietējie, lai tas būtu harizmatikais Sesku tēvs vai dziļi kristīgais Vilnītis neko nemainīs un neko neiespēs. Stagnācija ir iezīdusies visā politiskajā elitē. Sākot no Vējoņa un beidzot ar lelli ģenerālprokuroru. Par pēdējo it īpaši, pilnīgs bērnu dārzs, gaužās tautai kā b/d auklītei, ka šamam esot kāds pa paklāju nostaigājis, kamēr it kā neviena nav bijis mājās...

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki