Portāla rīcībā nodota liepājnieka Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmata, vai, kā ievadā paskaidrojis pats autors, – "manas dzīves dienas". Tajā stāstīts par vēsturiskajām 1918.gada novembra dienām.

Šo plašo, gan ar dokumentālu aculiecinieka, gan notikumu vērotāja un līdzdalībnieka laika fiksējumu Jānis Jaunsleinis (1900.–1968.) "vedis" vairāk nekā divdesmit gadus.

Apjomīgo rakstu darbu, kas mazā daļā pārrakstīt mašīnrakstā, bet daudzas burtnīcas vēl tikai rokrakstā, gandrīz gadsimtu saglabājis autora vecākais dēls, pensionēts būvinženieris Vilnis Jaunsleinis.

Jānis Jaunsleinis Jukuma dēls dzimis Liepājā 1900. gada 4. decembrī. Mācījies pilsētas elementārskolā, amatniecības skolā un 1923. gadā pabeidzis I Liepājas papildskolu (vakara vidusskolu). 1926. gada 25. decembrī aprecējis ar Almu Mažis. Dēls Vilnis dzimis 1927. gada 25. augustā, bet dēls Ilgvars – 1935. gada 9. martā.

Ilgus gadus, līdz pat nacistu okupācijai II pasaules kara sākumā J. Jaunsleinis strādājis par Liepājas muitas uzraugu, vēlāk muitas inspektoru.

Dienasgrāmata nav bijis vienīgais individuālās dzīves garīgais balsts un pieturas punkts. Jānis Jaunsleinis, 1968. gadā aizejot Aizsaules ceļos, atstājis visai apjomīgu zīmējumu kolekciju – portretus ainavas, draudzīgus saržus, humoristiskus tipāžu uzmetumus ar zīmuli, ogli, temperas un akvareļa lapas.

Muitas uzraugs, spriežot pēc apjomīgās mapēs krātā, ar interesi sekojis līdzi Latvijas un pasaules politiskajiem notikumiem, kur avīžu izgriezumus, piemēram par Spānijas pilsoņu karu, papildinājis ar pašrocīgi zīmētām Musolīnī, Hitlera, Staļina vai Ulmaņa karikatūrām. Bet, manuprāt, visnozīmīgākā laikmeta liecība tomēr paliek Jāņa Jaunsleiņa gan saturiskajā, gan apjoma ziņā iespaidīgā dienasgrāmata. Ar tās publicēšanu, pēc irliepāja.lv redakcijas domām, būsim sagatavojuši savu pienesumu vēsturei un dāvanu Latvijas simtgadei.
        
Gunārs Silakaktiņš, vēsturnieks

I sējums.
MANAS DZĪVES DIENAS vēsturiskā 1918., 1919. un 1920. gadā.

Ogļu ceļamais "krāns" strādā. "Pusdiena!", nokliedz "formanis". Nometam lāpstas un steigā rāpjamies ārā no kuģa "rūmes".

Pie kapu žoga kurās liels kurvis ar koksu. Ap to sasēduši "malas" vīri un, ieturēdami pusdienas, dzīvi debatē... Mums, dažiem novēlojušiem "rumčikiem", neiznāk vairs vietas, kur piesēst. Nekas! Kad tikai siltums! Paēst varam, arī kājās stāvot.

Debates par "lielo politiku šodien neparasti dzīvas. Daži "gudrinieki" zin stāstīt neticamas lietas. "Fricim", mūsu "maizes tēvam" tur, rietumos, esot "kaput".

"Smirdēt jau smird," iesaucas kāds večuks, "bet tos palādētos nevar tik viegli iznīdēt. Sīksti kā paši velni".   

"Ūja! Vai tad francūžiem karsta ūdeņa trūkst? Tos "pagānus" sen vajadzēja noplucināt, tad nebūtu mums tagad jācieš bads!", sirdīgi nosaka mans draugs Ernests Pirtnieks.

Šādas un tamlīdzīgas "adreses" uz vāciešiem birts kā no pārpilnības raga. Visiem sirds pilna. Izmocītas, novājējušas sejas, skrandas un koku "klaukas"* kājās dod vislabāko liecību par "zilpelēko" četrgadīgo valdīšanu.

Pusdienas laiks nemanot pagājis. Sākas atkal nepatīkamais, iespiestais darbs kuģa putekļainajās rūmēs.

* Klaukas – koka tupeles.

1918. gada 13. novembris.
Rīts. Stundenis rāda trīs ceturtdaļas septiņus. Stāvam savās parastās rindās pa divi un gaidām  darbu. Viss laukums kantora priekšā pilns gan plecīgiem vīriem, gan zeņķiem un večukiem. Divās rindās gar augstā spīķera sienu stāv sievietes. Starp viņām daudz friču "lībes" sārti krāsotām lūpiņām un pūderētiem vaidziņiem. Viņas ļoti skaišas, kad kāds no mūsu puikām braši uzsauc: "Nu Anniņ, ko pagājušo nakti Fricis tev teica?"

Citādi... nekas: viņas gluži lāgas meitenes. Tādas pašas kā citas. Tik uz mūsu zēniem viņām bieži pikts prāts un deguntiņš allaž augšā...  

Plecīgākie vīri parasti tiek iedalīti labākos darbos. Bieži ierauj uz akorda "zvēru dārzā", un izpelna 4-6 rubļus dienā.

Otrā "kategorijā" tiek ieskaitīti večuki, kuri nevar "liekt" vairs sprandu, un pusaudžu zeņķi. Pie šīs "kategorijas" piederēju arī es un mans draugs Ernests Pirtnieks. Mēs skaitījāmies pie partijas, kuras uzdevums bija "apkalpot" krānu.

Starp mums bija dažādi tipi. Dažs tikko varēja ierāpties kuģu "rūmē". Bet, ja šādam "nāves ambālim" nāca rokās šķipele, tad "kurtčiks" viņš bija labu labais.

Ja nebija ogļu kuģa pie krāna, tad mūsu partiju parasti sūtīja muitas dārzā pie dzelžiem. Ja arī tur nebija, ko darīt, tad sakopām mijkastes (dzelzceļa pārmijas) un tīrījām dzelzceļa sliedes.

Darbs mūsu kungiem vēl līdz šim nekad nebija trūcis. Un svētdienās, ja arī nekā nebija dažreiz ko darīt, tad mūsu "virtšafsfīrers" feldfēbelis Bauce kā par spīti mūs mājas nelaida, bet lika pārnēsāt "lauberetes" no vienas vietas uz otru.

Turpretim šorīt, kā ar brīnumu, ilgāki kā parasts stāvam rindās. Beidzot no kantora iznāk "obers" H. un paziņo, ka šodien darba neesot, varot iet uz mājām.  Trokšņainu grūstīdamies, barā metamies cauri vārtiem uz ielas.

Kurtčiks – ogļu kurtētājs pie krāna.
Nāves ambālis – lamu vārds vācu okupācijas laikā ostmalē.
Zvēra dārzs – ierobežota, stingri apsargāta un nožogota ostmales daļa.
Lauberetes – trīs vai četri kopā sasisti planki.
Obers – priekšstrādnieks, darbu vadītājs.
Akords – gabaldarbs vai tāds, kam noteiks izdarīšanas laiks.


1918. gada 14. novembris.
Stāvam atkal pa divi rindās. Gaidām darbu. Nekā! Jāiet mājās.

1918. gada 15. novembris.
Arī šodien darba nav. Gribam laisties uz sētu, bet izplatās ziņa neizklīst. Notikšot tūliņ uz vietas delegātu vēlēšanas strādnieku deputātu padomei. Šāda lieta mums pilnīgi sveša. Nezinām, ko iesākt. Grupējamies pūlīšos pie kapu žoga un gaidām, kas nu būs. Rodas no mūsu vidus daži iniciatori, kuri uz vietas uzņemas sapulces vadību. Tiek nosaukti kandidāti, un tūliņ arī tiek par viņiem balsots.

Liepājas strādnieku deputātu padomei ievēlam no sava vidus piecus locekļus – "formaņus" (Karlsoni ar Eglīti) un strādniekus (Ķinti, Sahotski un Būku).

1918. gada 16. novembris.
Mums, " krānu vīriem" darbs šodien tiek dots. Jānotīra bulverķis, sākot no "zvēru dārza" līdz krānam.

"Lieliski! Vismaz šodien, kā jau pie sestdienas, nopelnīsim "pirtsnaudu", kāds izmet pa jokam.

Esmu priecīgs. Par šiem trīs rubļiem - kukulis melna "rupuča" un pusmārciņas margarīna tikpat kā rokā! Ak dzīve! Arī par rupjas maizes riecienu tu, cilvēks, vari būt tik laimīgs un priecāties, ka vari izvilkt kailo dzīvību!

1918. gada 17. novembris.
Pie darba neeju, jo tika paziņots, ka svētdienās mūs vairs nenodarbināšot.

1918. gada 18. novembris.
Nav darba.

1918. gada 19. novembris.
Nav.

1918. gada 20. novembrī.
Strādāju "collē". Darbs ne visai patīkams. Jāņem no kaudzes dzeloņdrāšu ruļļi un jānes uz kuģa. Tur tie tiek "ieštropēti" un...ī...op! "Helēna Hugo Stimess" "vinči" uzņem "dārgo" kravu, lai vestu to atpakaļ uz "fāterlandi".
"Ī...op! Ī...op!", kliedz ķēdes vīrs, un dzeloņdrāšu ruļļi ieslīd rūmē.

Darbu beidzam pulksten trijos un pošamies uz tilta galu strādnieku mājā saņemt algu. Mājās nākdams, iegriežos grāmatveikalā pēc papīra. Redzu: uz galda guļ vēl neredzēts laikraksts – "Līdums". Bet... kas tad tas? Laikrakstam priekšpusē ar lieliem burtiem rēgojas raksts: "Saules mūžu jaunajai Latvijas valstij!"

Savādas trīsas pārskrien ķermenim. "Latvija ---valsts?" Kas to būtu domājis?! Ilgi negudrodams, tūliņ izņemu iz ķešas 10 kapeikas un nopērku "Līdumu".

Steidzos ātri. Galvā joņo domas. "Latvija --- valsts!", "Latvija ---valsts!"

Līdz esmu istabā, tūliņ metu acis laikrakstā un lasu mātei priekšā sekojošu vēsti:

"Uz Latvijas Tautas padomes 17. novembra sēdes lēmuma pamata 18. novembrī Latvju operas manā notika valsts proklamēšana..."

Tātad tagad mums pašiem sava valsts! Neticamas šķiet šīs laikraksta ziņas! Tomēr siltas jūtas pārņem sirdi, iedomājoties, ka nu reiz verdzinātā, no svešām varām noniecinātā latvju tauta dzīvos dzimtā zemē, pašas valstī. Varbūt mums, grūtdieņiem, viņa nesīs labākas, saulainākas dienas?!

1918. gada 21. novembris.
Darba atkal nav. Bēdīgs eijmu mājās un domāju, cik ilgi tas tā ies. Vai nepietrūks zobiem darba?  Ko tad?

1918. gada 22. novembris.
Šodien laimīgāka diena kā vakar. Mums darbs muitas dārzā pie sasodītām "štakalenēm" (dzeloņdrātīm). Plēš cimdus kā pašas nelabās. Ja dienu nostrādāts, cimdi beigti! Mātei atkal pūles lāpot un "errojoties". Nekā darīt! Kad tikai darbs!

1818. gada 23. novembris.
Mūsu kantoris "Siffarts Grupp Arbeits Nahveiss" sāk izbeigt savu darbību. Tiek ļaudīm uzsacīts darbs. Turpmākās 14 dienas vēl jānāk. Ja gadīsies darbs, strādās; ja ne, samaksāšot tikšot ar par nestrādātām dienām (šos noteikumus, kā dzird, izplēsuši no kungiem mūsu vēlētie deputāti). Uz pašu vēlēšanos jau šodien varam saņemt darba grāmatiņas un meklēt citur darbu.

1918. gada 24. novembris.
Agri pieceļos un taisos aizkāpt pie drauga Andreja D. Šodien no sabiedriskajām organizācijām ievēlētā svētku komiteja par godu jaunajai Latvijas valstij sarīko pilsētā manifestāciju un mītiņu uz Annas tirgus laukuma. Mās abi vakar norunājām satikties un arī iziet pilsētā paskatīties.

Ceļā uz drauga iedzīvi ieraugu, ka Priednieka namam Huzāru ielā Nr. 24* uzvilkts plīvo gaisā jaunās valsts karogs, sarkans, pa vidu balti šķelts. Lepnuma jūtas pārņem mani. Tas ---Latvijas karogs. Un man pie krūtīm tādās pašās nacionālās krāsās piesprausta, mātes pagatavota lentīte!

Pēcpusdienā abi ar draugu ņemam dalību gājienā uz Annas tirgus laukumu. Daudz ziņkārīgo no trotuāra malām noskatās uz nelielo manifestantu bariņu. Daži smīn un ņirgājas par ļaudīm, kuriem esot pašiem "sava valsts".

*Tagad Bernātu iela.

1918. gada 15. novembris.
Ik dienas atgriežas no Vācijas lieli gūstekņu bari. Daži ļoti nonīkuši, skrandās, tikko cilā kājas. Netrūkst arī starp viņiem zēnu ar cepuri uz vienas auss un smaidošām sejām. Nokāpuši no kuģa, tie soļu maršā dodas uz nozīmētām nomešanās vietām- Bērentu dzirnavām un citur. Dodas mums garām liels bars garbāzdaino krievu. Uzkliedzam krieviņiem: "От куда вы, землъяки? С какой губернии?"

"С порхода. C Данцига приехали!"

Smejamies mēs, smejas krievi. Uz līdzenas vietas notiek "tirdznieciska operācija". Krievi, iedami met krastmalā stāvošā publikā savus deķus, saņem pretim kukuļus rupjas maizes. Netrūkst gūstekņu lielajā pūlī mūsu pašu tautiešu un turklāt vēl liepājnieku. Tie šajā pašā vakarā jau varēs tikt pie savējiem.

1918. gada 26., 27., 28. novembris.
Brīvs. Darba, ko dot, kantorim nav. Varu iet uz māju.

1918. gada 29. novembris.
Velti meklēt pēc darba. Klejojam abu dēdu brāļi gar tukšo ostmalu un metam drūmus, arī vienaldzīgus skatus ostas netīros ūdeņos. Izklejojušies dažas stundas, galīgi saīguši, pārnākam mājās, lai pēcpusdienā sāktu šo nepatīkamo "ekskursiju" atkal no jauna. Labi pie vakara ienāk ostā kāds kuģis, pilns ar karagūstekņiem. Dažām grupām līdzi pat savi orķestri. Tie rauj revolucionārus maršus un ieviļņo pelēkās masas uz cīņu par labāku dzīvi.

1918. gada 30. novembris.
Kantoris izmaksā algu par 6 dienām – 19 rubļus.

© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.