Turpinām lasīt Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatu – melno kladi dermantīna vākos ar nosaukumu "Atmiņu krājums", kas stāsta par bērnību un skolas laiku. Šoreiz par kara sākumu 1914.gadā.

1914.gads. Pirmā peļņā
Skola bija nobeigta. Nācās domāt par maizes pelnīšanu, jo mātei grūtu nācās divus vēderus izvilkt. Dārzs, no kura izmantošanas mēs līdz šim pārtikām, mums vairs nebija. To jau pārsvarā apsaimniekoja pusmāsa ar savu vīru. Drīzumā taisījāmies pavisam šķirties no dzimtas pajumtes, gaidījām tikai, lai mums atmaksā mums pienākošos mantošanas daļu. Bet tā kā svainim, kurš par katru cenu gribēja namu paturēt, nebija naudas, tad pagaidām tēva celtā pajumtē vēl dzīvojām. Darbu mātei nācās meklēt nu ārpus mājas. Viņa arī to atrada pie kāda Antona Antonoviča kunga, kurš turēja Friča birzī restorānu. Izbraucām abi ar māti uz dažām nedēļām lauku darbos. Neatminos vairs par kādu cenu māte pārdeva savu darba spēku. Man tika apsolīts vesels rublis par nedēļu pie saimnieka uztura. Sakravājuši vajadzīgās pekeles, atstājām pilsētu un braucām pāri ezeram uz jauno darba vietu – Friča birzi.

1914.gads. Friča birzē
Bija iestājusies neparasti kārsta un sausa vasara. Pie debesīm veselām dienām neparādījās ne mākonīša. Saule kā ugunīga bumba, celdamās pār zemi, to dedzināja saviem stariem... Un šāda karsta sūtīja meža dūmus. Abi ar māti rāpojām pa biešu lauku un ravējām nezāles. Arī dārznieks, kāds bārzdains vīrs, kura rīcībā bijām padoti, tāpat ņēmās  ar nezālēm. Bieži gribējās dzērt, plūda sviedri un saule svelināja pakausi. Slāpes dzesējām pie tuvējā avotiņa, bet no saules nekur nevarējām tverties. Sakņu lauku gan ierobežoja krūmāji, bet pamest darbu kaut uz mirkli – neuzdrošinājāmies. Ar nepacietību gaidīju vakaru. Tā pagāja mana pirmā diena darbā. Citas dienas ņēmāmies pie siena. Tur bija daudz patīkamāk, jo bijām barā. Siena grābšanā piedalījās arī restorāna kalpotāji: ķelneri un virtuves meitas. Jaunie ļaudis dzina jokus, amizējās pa siena baļļiem uz nebēdu. Tik paša A-kunga klātbūtnē, kurš iznāca šad tad talkā, atturējās no draiskulības un piespiedās vairāk darbā. Pusdienas laikā visi barā devāmies uz tuvējo ezeru peldēties. Es biedrojos ar ganu zēnu Andreju. Viņš dienvidū bija brīvs. Peldējāmies gan ezerā, gan izskrējāmies ar "gruntlaivu". Taisījām loku ar bultām un šāvām mērķī. Nodarbības nekad netrūka. Vakaros ar Andreju tikos tikai pie vakariņu galda. Bet tad jau bija vēls un ātri vien nācās posties uz guļu. Naktīs bija silts, gulējam siena braģī, kurš atradās pagalmā.

Braģī bija kādi septiņi astoņi iemītnieki.Tikko pietika vietas. Iemigts nenācās viegli. Neganti uzbruka odu bari – slēpām galvas zem palagiem. Ausīs dunēja ļaužu čala un mūzikas skaņas no bufetes telpām. Tur ļaudis no turīgām aprindām vēl tukšoja kausiņus, dejoja un baudīja dzīvi...

Ausa jau rīts, kad norima kņada bufetē un birzī. Tad nogurušie kalpotāji uzrāpās pie mums brāģī un gulēja kā nosisti – līdz pusdienai. Lai atkal jūgtos darbā nākošā vakarā.

Nedēļas divas bijām nostrādājuši lauku darbos Friča birzī. Darbs mums izbeidzās. Antonoviča kungs izmaksāja mātei algu. Arī es saņēmu savu pirmo peļņu: divus sudraba rubļus. Biju priecīgs, tomēr manas cerības, par šiem pašu pelnītiem rubļiem, šo to sev atļauties – izgaisa. Mani sudraba rubļi izgāja dienišķai maizei.

1908. – 1916.gads. Uzticīgais mājas sargs Cēzis, vēl dzīvs būdams
Tēvs viņu pārnesa pavisam maziņu, iebāzis savā dūrainī. Nu jau viņam bija pienākusi septītā vasara. Bet vēl joprojām mundri izpildīja savus dienēta pienākumus. Gulēja viņš pastāvīgi laukā. Tik aukstos ziemas rītos lūdzās istabā, sasildīties. Tad izstiepies visā garumā, gulēja istabas vidū uz grīdas. Priecīgi pagrieza galvu un paluncināja asti, ja pieminēja viņa vārdu. Vasaru viņš istabā nekad neprasījās. Dienā gulēja būdā pie ķēdes, bet naktīs izkārpīja sētā dziļas bedres un tur veldzējās no karstuma. Bija nikns, arī mājnieki, izņemot māti, nedrīkstēja viņu glaudīt, vai lūkoties uz tirgus ratiņiem. Tos viņš ļoti uzcītīgi sargāja savas būdas tuvumā. Ja svešs parādījās sētā, tad plosījās ķēdē kā negudrs. Bija pastāvīgi jāiet skatīties un jābaidās par ķēdes pārraušanu. Jaunības gados tas bija noticis vairākas reizes. Un vienam otram nelūgtam ciemiņam bikšu dibenā caurumus izrāvis.

Tanī vasarā, kad pārnācu no "Fričiem", Cēzis sevišķi cieta no kārstuma. Viņš bija tālās ziemeļu zemes Kamčatskas, ņemces pēcnācējs. Apbalvots ar biežu, mīkstu kažoku balti melnā krāsā. Lielas pinkas nokarājās gar kāju stilbiem. Lai paglābtu viņu no dabas mocības – kārstuma, nospriedām un vedām bieži uz jūru izpeldināt. No viņa šķīrāmies tikai vācu okupācijas otrajā gadā. Cēris bija palicis vecs, kara laikā pārtikas jau arī nepietika pašiem, kur nu vēl izmitināt lielu ķēdes suni. Nolēmām mūsu ilggadējo mājas sārgu likvidēt, atdot suņu ķērājiem.

1914.gads. Spāres
Viņas skrēja vairākas dienas. Visi priekšmeti bija kā nosēti. Kas varēja saskaitīt tos miljonus mazo dzīvnieciņu, kuri līdz ar sauli nāca no austrumu puses un aizlidoja uz jūru. Ausīs sākās savādais troksnis no daudzo spārniņu kustībām... Ļaudis uztraucās, kļuva māņticīgi, daži zināja teikt, ka tāda parādība nav uz labu. Nākšot karš, vai citas nelaimes pār ļaudīm. Bet zinātnieki rakstos tā izskaidroja, ka milzīgo spāru baru savairošanos sekmējusi neparasti kārstā un sausā vasara. Un vasara tiešām bija nepiedzīvota, pat ļoti veciem ļaudīm. Kārstums, kurš dienās bija gandrīz nepanesams, nerimās arī naktīs. Daudzi ļaudis gulēja vienkārši zem klajas debess. Mana māte izraudzījusies vietu dārziņā zem jasmiņa krūma. Es, māsa un svainis ietaisījām guļas vietu uz staļļaugšas pie atvērtas lūkas. No caurvēja nebija jābaidās, dažas naktis pat ne lēnākās nejutām... Ilgstošais sausums sekmēja biežos ugunsgrēkus. Pilsētā aizdegās mājas, laukos meži un purvi. Izejot ezermalā, vakaros sitās nāsīs savāda gruzduma smaka. Tā nāca no Bates purviem, tur plosījās uguns. Tāda bija šī savādā, neparasta vasara, kura savā beigu celiņā atnesa pasaules lielāko traģēdiju – šausmīgo karu.

1914.gads.  Baumas par karu
Pie pasaules politīskājām debesīm bija savilkušies sabiezēti tumši padebeši. Tie draudoši tuvojās un vēstīja drausmīgu vētru – lielo pasaules karu.

"Būs karš. Karš būs!" Ļaudis tenkoja jau vairākas dienas. Arī māte, pārnākot no tirgus, zināja teikt tur citu neko nerunājot, kā par karu. Ļaužu prātus bija uztraukušas ziņas no Austrijas. Tur kādā provinces pilsētiņā – Sarajevā ticis nogalināts ķeizariskais troņmantnieks erchercogs Ferdinands līdz ar sievu. Uzbrucējs bijis serbs, astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadus vecs jauneklis, kādas nacionālistu teroristu organizācijas loceklis. Austrija bija sašutusi, tā prasīja gandarījumu un iesniedza Serbijai ultimātumu. Tā neizpildīšanas gadījumā piedraudēja ar karu.

Tā rakstīja avīzes un šās ziņas bija uztraukušas līdz šim mierīgos ļaužu prātus.

1914.gada jūlijs. Mūsmājas dzīve kara priekšvakarā
Mūsmājas iemītnieki liktenīgo lielo notikumu priekšvakarā dzīvoja savu parasto dzīvi. Māsa ar svaini plēsās ar dārziem. Bez mūsu dārza svainim bija vēl no saviem vecākiem mantots zemes gabals. To viņš šaij vasarā bija sācis apsaimniekot. Māsa nesa dārzājus uz Annas tirgu pārdot. Es viņai daždien piepalīdzēju ar "andeli". Noklāju maišeli uz bruģa un tirgojos ar saknēm. Arī masa bija "maišelniece". Ar ratiņiem uz Annas tirgu bija par tāļu braukt. Mūsmājas jumta vienā istabiņā dzīvoja kāds amatnieks, uzvārdā Stots. Viņš bija ļoti reliģiozs cilvēks, sektants – zabatists. Svētdienās savā malkas šķūnītī strādāja bet septītā dienā, "zabatā" gāja uz savu baznīcu un ieturēja mieru. Stots savā ziņā bija ļoti interesants tīps. Sieva viņam bija slimīga jeb arī "pasaulīga". Pats centās būt īsts, neviltots tā kunga kalps. Ar lielu neatlaidību lasīja svētos rakstus, arī strādājot, tēsdams muciņām galdus, iemeta viņos acis. "Ciānas sarga" eksemplāru kaudze allaž atradās viņa tuvumā. Arī man tas laipni piedāvāja lasīšanai. Vienu otru numuru arī pārlasīju, pat ar interesi. Kad piegāju pie stallīša, kur viņš ņēmās ar mučelēm, tūliņ uzsākām par Jāņa parādīšanās pravietojumiem, patiesībā fanātisku samurgojumu, no kura mēdz muļķībā iztēlot pasaules likteņus. Jāņa parādīšanās grāmata šim nelaimīgajam sektantam bija laupījusi dvēseles mieru. Citādi viņš bija lāga cilvēks. Otrā augšistabiņā dzīvoja atraitne ar savu dēlu. Dēls Jānis bija akls no bērnības un padumjš prātā. Šo Jāni mūsmājnieki bieži āzēja. Sevišķi svainis ar viņu dzina muļķīgus jokus, grasījās bāzt maisā vai stallī, Jānis no tam ļoti baidījās. Saķerts, neganti kliedza un spārdījās, citiem par smiekliem. Ar savu māti viņš atradās pastāvīgā "karā", bet manējo ļoti baidījās, klausīja un godāja tikai par saimnieci. No māsas, kuru viņš bieži saukāja vārdā, izpelnījās pļaukas. Ja sūdzējās par dēla palaidnībām, tad Jāņa māte mēdza atbildēt: "Ko jūs tam pagānam izdarīsiet, dumjš paliek dumjš!"

Neskatoties uz savu aklumu un "dumjumu", viņš citādi bija labs un uzticams biedrs, sadzīvojām uz satikšanu kā labi draugi. Māte viņu sūtīja sapelnīt maizi pie kapiem. Tur viņš stāvēja garajā nabagu rindā ar izstieptu roku ar rokās drebošu cepuri. Un ja cepurē iekrita kāda vara kapeika, Jānis to parasti rūpīgi aptaustīja, nosarcis aiz lielās laimes. Acu vietā viņam ļoti labi attīstījusies taustē. Tā mūsmājas aklais puisis Kalnenieku Jānis no agras bērnības dzīvoja pie mates, lielākoties pārtiekot no ubagošanas. Un dienām klīda pašā pilsētā – populārais aklais "Jānis", kā ļaudis bija iesaukuši.

Trakas dienas jeb Pirmā bombardēšana Liepājā 
Naktī uz pirmdienu sākās laupīšana Kara ostas teritorijā. Tika uzlauzti dzīvokļi, ņemtas vērtīgākās mantas. Arī no darbnīcām* tika aizvākts kas gadījās pa rokai. Pirmdienā virs pilsētas gūlās melni dūmu padebeši. Dega lielās ogļu noliktavas. Un petrolejas rezervuāri tika ielaisti kanālī. Tūkstošiem ļaudis no pilsētas devās uz Kara ostu, veda un nesa mājās gan ogles, gan petroleju. Petrolejas rezervuāru šturmēšana bija prasījusi jau pirmo upuri. Kāds pusaudzis smeldams petroleju bija iegāzies rezervuārā un noslīcis. Tad ļaudis zināja vēl teikt, kad kāda sieviņa, stiepdama nolaupīto cukurmaisu, saļimusi un izlaidusi zem tā garu. Runas un valodas gāja dažādas, cik bija atbilstošas patiesībai, grūti bija zināt. Nākošā dienā jau klīda baumas, ka visus tos, kas piesavinājušies svešas personas vai valsts mantas, saukšot pie atbildības. Daži ļautiņi tik cītīgi bija strādājuši ar ieraušanu, ka nu dzirdēdami šādas lietas, nezināja ko iesākt, kur likt salaupīto... Citi vienkārši izmeta uz ielas, drošākie noslēpa. Netrūka atkal tādu, kas pievāca uz lielceļa jeb ielas izmestās mantas. Tās bija trakas dienas, sirmā Liepājā laikam to vēl savā mūžā nebija pieredzējusi.     

*Darbnīcas. Šeit – Karostas kuģu remonta darbnīcas Tosmarē.