Turpinām iepazīstināt ar liepājnieka Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatā vēstīto. Šajā reizē par notikumiem Liepājā 1920. gada maijā.

1920. gada 1. maijs.
Pirmā Maija demonstrācija Liepājā pēc tik ilgiem gadiem. Strādnieki un strādnieces, veci un jauni jau agri no rīta lasās kopā Jaunliepājas paviljonā. Visi celiņi pilni ar staigājošiem strādnieku ļaudīm.

Iet ziedojumu vācējas un pie krūtīm piesprauž sarkanas lentītes. Visu acīs laistās prieks par skaisto ziedoņa rītu, par svētkiem, kurus tagad var atklāti svinēt visa strādājošā Latvijas darba tauta.

Noteiktā laikā sākās gājiens. Dalībnieki pa seši jeb astoņi blakus iziet no parka uz Vakzāles * ielu. Gaisā plīvo sarkanie karogi. Uz viņiem – zeltītiem burtiem rakstītie lozungi mirdz saulē, plandoties pāri ļaužu galvām. Gājienā ņem dalību pie desmit tūkstošu dalībnieku. Iet biezās rindās jaunieši pat, sadevušies rokās. Spēlē strādniecības himnu Internacionāli. Vietu vietām demonstrantu rindās atskan vecas revolucionāra ciņu dziesmas. Dūšīgi dziedātāji ir kādas kreiso arodnieku jauniešu pulciņš, kur atskan "Ca Ira"**....

Tuvojoties Annas baznīcai, pa Veco tirgus laukumu gaisu pēkšņi sāk "trīcināt" "Kam dimdiet Jūs, drūmajie zvani"***...

Sastājušies divās rindās, uz trotuāriem daudz ziņkārīgo. Redzami arī policisti... Ložņā politpārvaldes špiki. Tie gaida izdevīgu brīdi, lai izrautu no rindām ārā tos, kuri skaļāki sveic ziedoņa sauli un gaida to atnākam cilvēcē.

* Vakzāles iela – tagad Rīgas iela.
*"Ca Ira" – ebreju sociāldemokrātu, bundistu, revolucionāra protesta dziesma.
***"Kam skanat jūs drūmajiem zvani" – ļoti populāra latviešu sociāldemokrātu protesta dziesma, dziedāta pirms pirmā pasaules kara. Iespējams, dziesmas vārdu autors ir Jānis Akuraters, melodija – krievu politisko cietumnieku un katordznieku dziedāta melodija.

1920. gada 9. maijs.
Ebreju nacionālie svētki. Pa ielām plūst milzīga demonstrācija par godu Palestinas autonomās valsts proklamēšanai. Gājienā piedalās dažādas ebreja organizācijas un skolas. Tūkstošiem piedalās arī vienkāršie ļaudis. Soļo tie priekā mirdzošām acīm, ka piepildījies reiz viņu ilgu sapnis – Palestinas atdzimšana. Gaisā plandās daudz karoga ar Ciānas sešstūraino zvaigzni. Drūmi kā apspiestas tautas vaidi plūst viņu "tuksnešu himnas" skaņas, kas atstāj dziļu iespaidu sveštautiešu sirdīs. Uz Alejas laukuma un uz Bāriņu ielas tiek turētas runas un izsacīta pateicība ebreju tautas vārdā lordam Balfūram* un Anglijas karalistei, kuru politikas augļi bija Palestinas autonomija Anglijas protektorātā.

*Lords Artūrs Balfūrs (Arthur James Balfour), 1840.-1930. Angļu politiķis, valstsvīrs. 1920. gadā, būdams Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs, panāca Parlamenta atbalstītu deklarācijas pieņemšanu par Palestīnas ebreju autonomiju Anglijas protektorātā.   

1920. gada 15. maijs.
Mums, sabiedrisko darbu strādniekiem Kara ostas darbnīcās, šodien uzteic darbu un izmaksā algu. Bet tūliņ atkal tiekam pieņemti caur Darba biržu atpakaļ Kara ostas darbnīcās.
 
1920. rada 21. maijs.

Vedam ar trulīšiem ķieģeļus. Vairākas dienas pastāv spiedošs karstums. Bet sevišķi "cepina" šodien, kur mums jāstrādā šeit, priedienē, iepretim slimnīcai pie ķieģeļu aizvākšanas uz darbnīcām. Turam krietnas pauzes, izlaidušies garšļaukus priežu ēnā. Mums talkā šodien arī partija sievietes. Manīgākie no mums ar tām jau ievadījuši attiecīgas sarunas. Daži jau pusdienas laikā paspējuši paklīst mazliet sāņus mežā un ievadīt lietu intīmākās attiecībās.

Vispāri mums, birženiekiem, nav nekāda morālisku aizspriedumu. Tie pa kara gadiem sašķobījušies un tagad kā lieki ir atmesti. Visu izdara ātri un vienkārši.

1920. gada 25. maijs.
Vasarassvētki. Esam abi ar brālēnu atnākuši paviesoties "Ozolos". Šo Iļģu grāfa lauku muižu rentē mans mātes brālēns. Mātes māsa Jūle pārzin virtuves saimniecību, tātad varam šeit "izciemoties" pēc patikas.

Pēc labi ieturētās pusdienas maltītes dodamies trijatā uz Gaviezes "Diž–Gudiem". Tur Gaviezes bibliotēkas biedrības dramatiskais pulciņš uzvedīs teātri. Pēc tam – zaļumballe "Diž–Gudu" birzē. Gabals – kilometri četri, ko iet.

Ejam pa laukiem un birzēm līki – loči. Taisno ceļu no mums neviens nezin. Sveša puse.

Es uzņemos vešanu pēc kādas man līdzpaņemtas vācu ģenerālštāba kartes, kur viss ļoti sīki atzīmēts. Lieta iet.

Bez kādas prasīšanas patiešām ejam pa maziem lauku celīšiem, līdz sasniedzam gala mērķi "Diž–Gudus". Tur ap siena šķūni drūzmējas ļaudis, kas izpērk biļetes uz teātri. Daudz nedomājuši, mēs ar brālēnu arī nopērkam biļetes.

Trešais mūsu ceļa biedrs, muižiņas rentnieka pusbrālis, pamuļķais Miķelis, paliek mūs gaidīt ārpusē. Iekšā, izņemot baznīca, viņš nekur nelaižas, jo negribot palikt par "velna bērniem"...

Uzvestās pāris ludziņas – "Pašaudzinātais" un "Sibīrijas zāle" – mums ļoti patika. Apmeklētāju bija krietni daudz, daži jau ar iesilušām galvām, traucēdami izrādi.

Uz zaļumballi biļetes nepirkām, jo tur mums nav ko meklēt. Brālēns vēl tīri zēns, es – naivs un kautrs jauneklis, ļoti trūcīgi ģērbies un ar tukšu kabatu. Trešais, ceļa malā gaidošais, prātā viegls. Ko tādi meklēsim ballē? Mūsu ceļš ved atpakaļ uz mājām.

1920. gada 24. maijs.
Izciemojošies uz laukiem, dodamies atpakaļ uz pilsētu. Pulkstens desmitos vakarā esmu jau savās mājās.

1920. gada 26. maijs.
Atkal jauns "šansītis" nāk priekšā. Man un vēl dažiem jauniem zeņķiem jāklapē rūsa. Peldošā dokā guļ biržas "šleperis" (velkonis) "Vorwarts “. To remontē, un mums jāklapē viņu katli un citas daļas. Apbruņoti ar tērauda šrāpeļiem un klapāmuriem, stājamies darbā. Kurinātāju, mazas smirdošas eļļas lapmiņas, kūpošā gaismā, palīduši zem katliem, dauzām rūsu. Īsts "elles" troksnis. Sarunāties var tikai kliedzot. Mūsu mazie āmurīšu sitieni pazūd saspiestā gaisa un kniedmašīnas spiedzošā dārdoņā. Dažbrīd liekas, ka ausu bungādiņas neizturēs. Pēc "feiramta"* iznākot ārā no šīs smacējošo putekļu un trokšņu "elles", liekas, it kā tu atrastos pavisam citā pasaulē. Mūsu drēbes pārklātas ar biezu putekļu kārtu. Pirms braukšanas uz mājām ar cepurēm noklapējamies. Ar to pietiek. Atsevišķu uzvalku priekš mūsu ļoti netīrā darba mēs nepazīstam. Ar to pašu soļojam cauri pilsētai, sēžamies pie galda un varbūt nākošā dienā ar to pašu stājamies atkal citā darbā. Tāda ir mūsu dzīve. Tā tiešām ir vairāk kā neapskaužama.

*Feiramts – te darba beigu signāls, bieži priekšstrādnieka izkliegts "Feirāmen".

1920. gada 30. maijs.
Abi ar brālēnu aizejam uz "Olimpijas" laukumu. Tur sarīkoti akrobatiski priekšnesumi, no vietējiem un ārzemju akrobātiem un cīkstoņiem. Ir īsti "čempiņi" ar muskuļu "kalniem". Tīri ko nenoskatītie uz šiem jauno laiku moderniem gladiatoriem, pūļa vergiem!