Jānis Jaunsleinis un vēsture pāršķir 1919. gada lappusi. Autoram nešķiet svarīgi rezumēt gada gaitas, atcerēties gada gaišākās vai tumšākās dienas.
Ir ikdiena, palaimējies, ja ir darbs, bet, ja atkal nav, tad – pāri ezeram pēc malkas. Ar 1920. gadu dienasgrāmatas ieraksti turpinās, tad gan vairāk personīgās dzīves gaitu.
Gunārs Silakaktiņš
1919. gada 1. decembris
Esmu uz ātra roku, tīri negaidot, "izcepts" par jūrnieku. Lieta, lūk, šāda. Nogāju uz Darba biržu raudzīt "šeftes". Vajadzēja puišus, kas varētu apkalpot ceļamo krānu "Titāns"*. Pieteicos, kaut arī jūtu sevī tā kā bailes, vai varēšu izpildīt jaunos uzdevumus.
Taču meistars neviens nekrīt no mākoņiem, saka vecs sakāmvārds. Un darbs māca darītāja, – tāda ir pieņemta patiesība. Bez manis uz krāna pieteicās vēl vairāki puiši. Dažus noraidīja. Palikām seši "jūrnieki", kuri tūliņ, ar šodienu, stājās darbā.
*"Titāns" – Liepājas ostas ļoti jaudīgs peldošais ceļamkrāns. 1908. gadā biržas komiteja krānu pasūtīja Temzas kuģu būvētavā Lielbritānijā. 1914. gadā ceļamkrāns nogremdēts, krieviem evakuējoties, bet vācu izcelts, ticis nodarbināts vēl pēc II pasaules kara.
1919. gada 2. decembris
"Titānam" darba netrūkst. Kara ostas kanālā pa kara gadiem guļ nogrimuši dažādi veci kuģu vraki. Ir kuģu daļas, gan notrūkuši enkuri, katli un pat veseli "kāteri" (kuteri). Viens otrs no šiem "krāmiem" mums iznāksies celt ārā uz krasta. Esmu "deķenieks" – krāna matrozis. Jāstrādā pie vinčām un drāts "trosēm". Šādi sauszemes jūrnieki uz krāna klāja mēs esam četri, pārējie divi – apakšā. Tie rīkojas gar krāsnīm. Visus darbus vada meistars un "kapteinis" Š., pēc tautības vācietis, ātras dabas cilvēks. Bieži dusmojas un nervozē par mūsu nemākulību vai neveiksmi.
1919. gada 3. decembris.
Esam jau ar darbu apraduši. Strādāt nav grūti. Nepatīkamākais ir tas, ka, rīkojoties ar drāts trosēm , ļoti plīst cimdi. Vakar māte salāpīja, bet šodien izrauti atkal milzīgi caurumi. Bez cimdiem salst rokas un ir arī bailīgi: ātri var ievainot rokas no atrisušiem drāts galiem.
(Trose — smalkām drātīm savīta tauva. "Kaķeris" mazi buksierīši, sevišķi tiek likti uz lieliem kara kuģiem.)
1919. gada 4. decembris.
Ar šodienu izbeidzas manas "jūrnieku" gaitas uz ceļama krāna . "Prieki" bija īsi, tikai četras dienas.
Ar pirmdienu būšu atkal "sauszemnieks". Algu saņēmu par sešām dienām 38 rubļus.
1919. gada 31.decembris.
Gada pēdējā diena. Nupat kā pārbraucu no Vītiņa (agrāk Fītiņa) meža ar žagaru vežumeli. Neganti esmu noguris! Ledus slidens, ceļš tāļš. Ilgi mocījos, līdz pārtiku mājās. Gribu tagad atpūsties un "pielikt ribas" ar siltu zupu, ko pašreiz māte ceļ galdā.