Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Jānis Jaunsleinis: Vecais Jurka, Kulaks, Vista, Krišis un pārējie


atlikušas 250 zīmes


Jānis Jaunsleinis: Vecais Jurka, Kulaks, Vista, Krišis un pārējie (1)

Autors: Jānis Jaunsleinis
Sestdien, 09. jūnijā, 2018 | BIRKAS: Jānis Jaunsleinis , vēsture , Latvijai 100 , osta , Gunārs Silakaktiņš
Izdrukāt Ziņot
Dienasgrāmatas autors Jānis Jaunsleinis 1927.gadā.
Dienasgrāmatas autors Jānis Jaunsleinis 1927.gadā.

Vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš sagatavojis pēdējo no Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatas fragmentiem. Laiks rādīs, vai publikācijām būs turpinājums, bet šobrīd liekam punktu.

"Domāju, ka laiks beigt šo tēmu, jo esam publicējuši dienasgrāmatas 1918. gada rudeni, visu 1919. gadu un visu 1920. gadu. Dienasgrāmatas turpinās līdz 1936. gadam, tad dažas pazaudētas, un ir vēl divas no 1941. un 1944. gada," raksta Silakaktiņš.

1918.gads. Pārējie mani ostmales biedri
No citiem večukiem man visvairāk saglabājušies atmiņā vecais Jurka, jeb vienkārši "Jurčītis", kā pats sevi mēdza dēvēt. Tas bija pavisam īpatnējs, ostmalei raksturīgāks tīpu galerijā. Grūti bija pateikt, vai viņš viltīgs simulants, jeb no dabas dots pamuļķīti. Ostmalnieki, kam iznāca kopā ar Jurčiku sastrādāt, zināja, ka no idiotisma nav ne smakas. Jurka prata to lieliski tēlot, kā sveši ļaudis noturēja arī par muļķīti. Šādu savu lomu viņš jau bija iesācis spēlēt pirms kara. Saprotams – ne bez sava labuma. Būdams prātīgs cilvēks, bija ticis pie mājiņas Velna ciemā. Strādāt ar vaigu sviedriem viņam nemaz nav sevišķi paticis. Jau pirms kara, sodīts par ubagošanu, šo stiķi viņš piekopa vēl desmit reizes labāki kara dienās, kad tiešām daudziem tā bija vienīgā izeja. Strādāt, nē, to tik Jurka negribēja!

Jurka mēdza klīst apkārt, šo to pievākt, diedelēt no kuģiniekiem zupu vai maizes garoziņu. Visu, ko dabūja, bēra savā paprastā kurvī. Bet spēka viņam netrūka, neskatoties uz saviem sešdesmit gadiem, bija vēl veikls, kad bija nepieciešamība, tas ir personīgā, tad ir nesa maisus, par piemēru cukuru pat pa trepi. Bet, ja redzēja, ka nekā nevar samangot, tad Jurka bija vecs vīrs un maisu varēja tikko kustināt. "Formaņi" izvairījās viņu ieskaitīt rindās, zinādami viņa dabu. Taču kara laikā darba roku nemaz nebija par daudz. Bet, ja Jurčiku dažreiz nozīmēja pie krāna kurtēt kuģa rūmē ogles, tad visi zināja, ka paša ziņā slaistīšanās neizbēgama. Ieticis kuģa rūmē, Jurka nolika šķipeli pie malas (tā viņam šeit nebija vajadzīga), nosēdies uz oglēm, pa retam pasviezdams uz lūkas vidu kādus ogļu gabalus, uzsāka skaļā balsī  savus brīnišķīgos stāstus.

Šie "stāsti" pa lielākai daļai grozījās tik ap paša Jurčika ģimeni. Viņš neapnicis stāstīja par savu sievu, savu pamuļķa dēlu un reti skaisto meitu. Par dēlu viņš stāstīja dažreiz brīnumu lietas. Mājās Jurka viņu turēja piesietu pie sienas, jo bijis pavisam idiotisks. Dažreiz paņēmis pie rokas un gājis ar viņu kopīgi ubagot. Arī sieva šai pasākumā piedalījusies. Jurka tad tikai pārtrauca savu pļāpāšanu, kad no lūkas augšas atskanēja "formaņa" dusmīgā balss: "Nu beidz, Jurka, beidz, neesi jau uz kanceles!" Taču mūsu orators par to arī daudz neiztaisīja, pasvieda ar rokām kādus lielākus ogļu gabalus, pablenza drusku uz augšu, tad turpināja savus "stāstus", tikai nu klusākā balsī. Ja "formanis" par daudz viņu saniknoja, tad Jurka sāka neganti lamāties ar reti izmeklētu vārdu leksikonu. Tāpat bija ar puikām, ja viņu pārāk apcēla, Jurka viņus ar lamu vārdiem apklusināja.  Bargi vai apvainojoši ar viņu nevarēja apieties. Ar vācu kungiem viņš prata arī muļķīgus jokus. Vācu mēli ļoti labi pievaldīdams, Jurka viņu acīs izspēlēja nevainīgu vientiesīti. Vācietis, apnicis dažreiz Jurka muļķībās, bargi uzkliedza: "March Jurka, du veist gane dum"! Tas viltīgi pasmīnēja un, noņemdams cepuri, zemu klanījās...

Viņš visur izgāja cauri ar veselu ādu. Reiz bārgā ziemā Jurka, noāvis savas vecās pastalas nesa rokā, tanīs iebāzti smirdoši autiņi, bet zem tiem paslēpts cietais (graudu, G.S.) cukurs. Tā Jurka iziet caur "Zvēru dārza" vārtiem, piemānīdams vācu sargposteni, kurš viņu noturēja par idiotiņu. Pie posteņa piegājis, viņš rāda uz savām basām kājām un pastāta uz ātru roku sagudrotas pasaciņas. Reiz Jurka uztaisīja kārtīgu numuru. Sūtīja viņu darbā, viņš atteicās, teicās esot saslimis, nevarot strādāt. Vācietis netic, Jurka daudz nevilcinās, nolaiž savas bikses vācu kungu priekšā un parāda, kā pakaļa pilna augoņiem. Kāds vācietis uztraucas par šādu Jurkas nekaunību, grib iespert pa rādīto vietu. Bet večuks veikli izlocās, ātri atkal uzraudams bikses. "Lai tas pamuļķis iet uz māju", nokliedz kāds augstāks vācu kungs. Un mūsu Jurka, viltīgi smaidīdams un klanīdamies kā uzvarētājs lēni virzās uz vārtiem. Tāds neaizmirstamais ostmalnieks – Jurka.

Kulaks, Vista, Krišis un pārējie senākie
No maniem jaunākajiem darba biedriem izcēlās daži spilgti eksemplāri. Viņi visi bija lāga zēni. Tik viens no otra atšķīrās ar savām raksturīgākajām īpašībām. Sevišķi atdalījās no mūs bara paprāva auguma jauneklis pēc uzvārda Liepiņš. Viņš drīzi iemantoja ne visai populāru palamu "Kulaks". Ne tāpēc, ka būtu nelabojams kauslis, bet gan onānists. Pirmāk viņu dēvēja par "kulakdrašķi", vēlāk pielipa vārdiņš "Kulaks", kas tā iesakņojās mūsu mēlēs un arī pats palamas nēsātājs pie tā pierada, ka nebūt vairs neuztraucās vai dusmojās. Ko tur dusmoties; kādi darbi, tāds novērtējums un laikam arī pats Liepiņš tā saprata. Darbā viņš liels gurķis, kauču spēka netrūka. No sejas diezgan glīts puisis, sārtvaidzis, bet nekā nevarēja tikt vaļā no bērnībā ierastā niķa. Klusi noiet sānis, kur neviena sveša acs neredz un tad atdoties vienpersonīgam mīlas priekam. Dažreiz puikas viņu uzgāja, onanējam sevi ostmales atejā. Uzkāpis uz "brilles", nolaidis bikses, "Kulaks", aizrāvies savā iemīļotā darbā, pat nepamana biedrus ienākam. Vēlāki tā pierada, ka no biedru acīm vairs nekautrējās. Šim puikam meitenes vajadzēja kā ēst, bet mēs, jaunie muļķi nepratām dot labus padomus, vietā bieži paāzējām. Citādi "Kulaks" bija lāga zēns, mīlēja spēlēt uz "acīti", kura tolaik ostmalē bija nākusi modē un dažreiz bija pārāk skaļš. Arī mūsu Kaļebats citādi viņu nesauca: "Eij, Kulak, naci  sudā!" Un Liepiņš nāca malā...

Tad ļoti šiverīgs zēns bija Vistiņš. Patiesībā bija divi Vistiņi. Radinieki nebija, bet tā vienkārši sagadīšanās. Viens pārāks, plecīgāks, otrs liesāks, kalsnējs. Abi laikam bija vienos gados. Tik viens dabūja palamu "Vista", otrs palika "Vistiņš". "Vista" –  ārkārtīgs runātājs, kā mēdz teikt, "lēja par deviņiem mēmiem!" Savu skaļo "liešanu" viņš pavadīja ar roku žestikulēšanu. Un viņam viss iznāca glīti. Pateikt nekā nevarēja. Un gandrīz par visu viņš bija informēts. Darbā bija nadzīgs, bieži uzkliedza uz slinkiem. Ar vārdu sakot – šiverīgs puika. Par savu skaļo "babelēšanu" laikam arī dabūja jauko palamu "Vista". Arī tā bieži, kā teikt, kladzina un dažreiz pat no nieka. Otrs, "Vistiņš" bija kluss, rāms jauneklis, sevišķi spēcīgs. Ar viņu jo bieži prātīgi aprunājos.

Tad ļoti īpatnējs tīps bija Krišsons, vienkāršības dēļ saucām par Krišu. No puikām viņš vairījās, pat ne ar vienu nebija draugos. Runāja pusbalsī, gandrīz čukstot, vienmēr kaut kur nolīda. Arvienu kaut ko par malām meklēja, pievāca dažādus niekus. No darba nemēdza izvairīties, bet fiziski neattīstīts, nevarēja smagākos darbos viņu lietot. Viņš, man šķita, bija bada puisis, nonīcis, trūkumā audzis nelaimīgs zēns. Arī viņa dzīve vēlāki pēc kara nebija labāka. Bezrakstura būdams, izveidojās par galīgu plenci. "Fektēja" uz ielas no gājējiem sīknaudu, lai nopirktu "zilo"*. Viņš pilnīgi bija noslīdējis padibeņu ļaužu barā, un tur savu dzīvi arī beidza.

No pārējiem darba biedriem vēl pieminēšu Hermaņu Voldi. Tas bija krietns jaunietis. Bija jau šo to lasījis zinātniskās literatūras. Kad iznāca darbā brīvos brīžos ar viņu sarunāties par tādām lietām, tad redzēju, ka, salīdzinot ar Voldi, esmu analfabēts. Viņš mani ieinteresēja lasīt zinātniskas grāmatas. Kauču arī tās kara laikā grūti bija pieejamas. Publiskā pilsētas bibliotēka vēl nedarbojās. Bet privātie "bibliotekāri" pasniedza saviem klientiem pa lielākai daļai sēnalas, lubu literatūriņu, viegli lasāmu materiālu. Darbos Voldis Hermanis bija dūšīgs, stiepa kopā ar Vistu pa trepēm rīsa maisus un nekad nenoklačoja. Kā tas bija dažreiz atgadījies ar Kulaku.

Vēl bija spēcīgi izcilāks zēns Fišers uzvārdā, Pēc iesaukas "Zilais". Kur viņam šī palama piesmērējās, nezinu pateikt, jo "zilo" viņš nelietoja. Bija fiziski ļoti spēcīgs biedrs, lepojās, ka tas ar roku var pārsviest pāri ostai akmeņus. Vājākos puikas viņš mēdza pamocīt – uzspieda "amburgeli", tas ir sāpīgi saspieda uz iekšu degunu un visādi izrādīja savu spēka pārākumu. Vēl atliek vesela rinda pārējo, bet tie mazāki izcēlās ar savām īpatnībām un ar viņiem man iznāca arī mazāka saskare. Kā pēdējo atzīmēšu savu darba biedru un draugu Pirtnieku Ernestu.

*"Zilais". Denaturāts, tehniskais spirts iezilganā krāsā.

1916. –1918.gads. Pirtnieku Ernests
Ernests dzīvoja pāri ielai Tīda mājā, jumta istabiņā. Tēvs viņam bija miris. Māte, divas māsas, viena vecāka par Ernestu, otra vēl bērns. Viņš un vecākā māsa nestrādāja. Māte, slimīga sieviete, veda saimniecību un pieskatīja māšeli. Kad viņa ģimene īsti ievāķās pie Tīdiem, tiešām vairs neatceros. Man šķiet, ka pirmajā kara gadā, kad dzīvoju "Fričos" (Friča birzs kafejnīcā-vasarnīcā. G.S.) Sešpadsmitā gadā ar viņu sadraudzējos. Rudenī kopīgi iestājāmies vācu kuģniecības sabiedrības darba apgādes kantorī. Visos darbos gājām kopīgi, rītos prom, arī vakaros mājās.

Pie "formaņiem" strādādami arvien stājāmies rindā tā: viens priekšā, otrs aiz muguras. Ja “formanis" skaitītu pa diviem, lai ieskaitītu abus pie sevīm. Dažreiz arī gadījās, ka mūs izšķir. Viens nostrādāja pie viena “formaņa", otrs pie cita. Taču nākošā dienā bijām kopā. Pie Kaļebata puišiem turējāmies visu pēdējo kara gadu. Arī Ernests darbā bija kluss, mazrunīgs. Skaļi smējās, kad citi "dzina velnu". Bet puiku draiskulībās pats tiešu dalību nekad neņēma. Viņš strādāja dūšīgi. Ja bija sadusmojies vai nu uz vadītājiem vai uz smago darbu, tad mēdza klusā balsī ņurdēt. Bet nebaidījās, kur nācās arī izsacīt atklātākā balsī savas domas.

Labprāt viņš varēja jūsmot par meitenēm. Meičas mūsu komandā nebija. Dažreiz iznāca ar viņām kopīgi pastrādāt kuģu rūmēs. Viņas atskaitīja no speciālām sieviešu grupām un pieskaitīja vīru grupām. Dažreiz ziemā iznāca kopīgi tīrīt sniegu ostmales rajonā, tad Ernests varēja ļoti jūsmot par katru skaistāku sejiņu. Savas jūtas viņš nemēdza man slēpt. Bet nekad neredzēju, ka viņš būtu ievadījis ar kādu meiteni sarunas. Ernests bija pārāki kautrs zēns, lai uz sievietēm lūkotos. Vienu otru reizi viņš jau izmeta pa vārdam, tikai tā – garām ejot. Bet tuvoties viņām, šīm apjūsmotajām, nē, uz to mans Ernests nebija spējīgs. Atminos, Ernestam ļoti iepatikās kāda meitene, kuru viņš bija iekristījis par "Mazo". Tā arī bija tiešām meitenīte-skaistulīte. Visu puišu acis kā barometri krita tikai uz viņu, kauču arī daudz jaunu meiteņu bija tuvāk. "Mazā" nebija no pastāvīgajām ostmalniecēm. Bet šad tad ieradās ostmales darbos, atsūtīta līdzi citām no darba biržas. Taisījāmies reiz abi kopīgi iepazīties ar mazo skaistulīti. Bet nekas mums neiznāca, arī es tanīs gados biju siržu lietās tāds pats mūlāps kā Ernests. Kautrīgs bez gala, nekādi nevarēju iedrošināties spert tik pārdrošu soli un uzrunāt meiču divatā. Ar ostmales parastām jau šad tad papļāpājām, jo tās pa lielākai daļai bija jau gados, lielais vairums pat priekš kara laika strādājušas. Tik viena otra bija mūsu gados, bet tām jau bija atrasti savi puiši. Ar Ernestu vēl mūsu draudzība pirmajos pēckara gados turpinājās.

Noslēguma gals
1918. gads gāja uz beigām. Mūsu cerības piepildījās, vācietim tur, rietumos, arī gāja uz beigām. Viņus bads bija piespiedis pie sienas. Prūšu dzelzs dūre deva vēl stiprus triecienus, bet tie vairs nespēja dragāt. Nāca nenovēršamais – vācu kareivji atteicās būt par kara lopiem. Viņi atcēla savu ķeizara karogu un nodibināja republiku. Arī mūsu, ostmalnieku, dzīvē iestājās  cits laikmets, par kuru esmu uzmetis jau tiešas piezīmes tanīs dienās, kad izbeidzās manas transporta strādnieka gaitas ostā.


Sludinājums

Mieris
08:24 | 12/06/18
ZIŅOT
(-0)
(3)
+

Paldies, ļoti interesants ieskats mùsu vèsturè. Lùdzu turpinàt .....lai Jums veicas !

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki