Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatā 1920. gada februāris un pirmās Satversmes sapulces vēlēšanu priekšvakars, ieradies pats "Melnais Fricis". .

Tā lielinieki (komunisti) jau tajā laikā saukājuši erudīto un spožo sociāldemokrātu (mazinieku) Frici Menderu.

Jānis Jaunsleinis, pēc smagas darba dienas piekusis, pirms iemigšanas tomēr pasapņo – "Labi būtu, ja jaunajā satversmē būtu rakstīts arī tāds cilvēcības likums, kur ikvienam Latvijas pilsonim būtu nodrošināta dzīves eksistence".  

Gunārs Silakaktiņš
 
1920. gada 1. februāris.
Mēnesis nostrādāts pie kalēja. Rokās jau radušies īsti cieti muskuļi. Tomēr darbā nevaru iejusties. Viņš man liekas pārāk smags, nepiemērots manam sīkajam skrodera augumam. Bet pašreiz citas izejas nav, jāstrādā vien. Ja radīsies citur kaut kur darbs, tūliņ sacīšu smēdei ardievas.

1920. gada 5. februāris.
Rītā dosimies ''bēru ceļojumā". Nomiris mātes tēva brālis, Kazdangas „Tīdu” mājas saimnieka tēvs. Braucēji no Liepājas uz bērēm būsim trīs: es, māte un māsīca Herta. Šodien matē izies nopirkt vaiņagu. Rītu agri dosimies ceļā.

1920. gada 11. februāris.
Trīs dienas "dzērām" vecajam Tīdam bēres. Gāja jautrāki kā citur kāzās. Netrūka ne alus, ne bagātīgi klāts galds, ne jaunu ļaužu bezbēdīgo smieklu. Gāja rotaļās, spēlēja kārtis un visādās draiskulībās pavadīja laiku.

Trešā dienā bēru viesi, kuru skaits bija ap 30 cilvēku, šķīrās, sirsnīgi atvadoties no viesmīlīgā saimnieka. Viņš bija izpildījis vecā tēva vēlēšanos: bēres nedrīkst atšķirties no kāzām.

Vakar vēlu mēs, liepājnieki, pārradāmies mājās, līdzi pārvezdami vēl krietnu bēru kukuli.

1920. gada 12. februāris.
Dauzu nokaitēto dzelzi ar "lielo Kriši",ka ausis vien svilkst un sirds lēkā krūtīs kā kanāriju putniņš būrītī. Sviedri līst aumaļām, līdz tiekam gatavi ar tērauda asi. Vieglāks darbs, kaut arī ne visai patīkams nāk tad, kad asij jāiegriež vindas* un jāpielāgo "muteri"**. Meistars, kaut gan pastāvīgi bārsta savas humora dzirkstis, tomēr darbā grib izspiest no manis visas simts procentes. Savāda daba meistaram: te stāsta viņš jokainu anekdoti, te pēkšņi kā negaisa nāk lamu vārdu birums. Esmu ar darbu jau, tā sekot, apradis, bet divpadsmit stundu garais darba laiks, pastāvīga stāvēšana uz kājām,— tā nogrudina, ka, tiklīdz tieku mājās, pēc vakariņām tūliņ gultā iekšā.

*Vindas. Te domāta vītne uzgrieznim.
**Muteris. Uzgrieznis.

1920. gada 22. februāris.
Aizgāju uz publisku priekšlasījumu Stendera ielā 5*. Tur LSDSP Liepājas nodaļas telpās kāds Ozoliņš turēja referātu par Satversmes Sapulci. Mazajā zālītē noklausīties Ozoliņa referātu bija sanākuši cilvēku ap simts. Satversmes Sapulces vēlēšanām jānotiekot jau šinī gadā. Ievēlētā Satversmes Sapulce skaitīsies kā augstākā varas nesēja Latvijā. Viņa izstrādās un noteiks nākamo Latvijas Satversmi, tas ir, galvenos pamatlikumus, uz kuriem balstās Valsts. Visiem iedzīvotājiem, bet sevišķi darba cilvēkiem jāņem visaktīvākā dalība Satversmes Sapulces vēlēšanās. Ja viņā iekļūs lielāks strādnieku partiju deputātu skaits, tad arī viņa varēs izstrādāt un pieņemt Satversmes likumus demokrātiskākā garā.

Ar šādām jaunam atziņām galvā pārnācu no priekšlasījuma mājās. Un, gulēt iedams, ilgi domāju, cik labi būtu, ja jaunajā satversmē būtu rakstīts arī tāds cilvēcības likums, kur ikkatram Latvijas pilsonim būtu nodrošināta dzīves eksistence.

* Stendera iela 5. Tagad Liepājas latviešu-vācu kultūras centrs un dzīvojamā māja.

1920. gada 26. februāris.
Šodien atkal uz sapulci visādā ziņā vajadzēs iet, jo tur paredzēts interesants referāts no Tautas padomes locekļa un sociāldemokrātu līdera Friča Mendera* par tagadējo Padomju Krievijas stāvokli.

*Fricis Menders, 1885. – 1971., jurists un politiskais darbinieks. LSDSP kopš 1904. gada, Latvijas Tautas padomes loceklis, visu pirmskara Latvijas Republikas Saeimu deputāts, konsekvents pretinieks gan vācu, gan padomju okupāciju režīmiem. Liepājas LSDSP nodaļas sapulcēs un publiskos mītiņos piedalījies regulāri, Liepājas strādnieku vidū bijis ļoti populārs un pieprasīts kā labs orators un saistošu politisko diskusiju vadītājs.

1920. gada 27. februāris.
Otrā istabā aiz sienas nupat kā aizgājis nebūtībā mūsu ilggadējais īrnieks, vecais Rāva. Šis vecais Rāva, neskatoties uz saviem septiņdesmit pieciem gadiem, bija liels vēl "kārumnieks" uz sievišķiem. Sevišķi viņam imponēja pusaudžu skuķi. Tām viņš maksāja zināmu taksi par "vizīti": vai nu desmit jeb piecpadsmit kapeikas. Uz "randiņiem" vecais gāja ļoti bieži. Lai vecenei neradītu aizdomas, viņš šķitās ejam skatīt, vai jūrmalā nav izskaloti mēsli, un līdzi paņēma arvienu dakšu. Kad ar meitenēm viņš norunātā "randiņā" bija ticies, tad uz "vizīti" vēlreiz nācās kāpt uz jūrmalu, bet jau tad, kad bija pilnīgi satumsis. Dažreiz, vecenei mājās neesot, viņš meitenes ieveda savā istabā un "izspēlējās" pēc patikas. Pēdējos gados vecais šai "amatā" it kā bija atslābis, izgāja uz "randiņiem" reti. Bet gadus piecus sešus atpakaļ, kad viņš dzīvoja mums iepretim pāri ielai, bieži varēja redzēt veco "medinieku" vakara nokrēslā izejam savās gaitās. Vai veča laulene savu neuzticamo "otru pusi" kādreiz arī noķēra pie "nedarbiem", to nezinu teikt. Viņa bija labu tiesu vecāka, sačebējusi, slimīga uz acīm. Šķiet, ka sava laulātā, kā teikt, "kroņa paradumu" viņa dabūja dzirdēt tik no ļaužu valodām. Tagad viņš aizgājis "veļu valstī" pie saviem senčiem. Miers viņa pīšļiem!