Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Jaunsleinis: Tauta no carisma žņaugiem bija kļuvusi brīva


atlikušas 250 zīmes


Jaunsleinis: Tauta no carisma žņaugiem bija kļuvusi brīva (4)

Sestdien, 26. maijā, 2018 | BIRKAS: Jānis Jaunsleinis , Gunārs Silakaktiņš , 1.pasaules karš , vēsture , Latvijai 100
Izdrukāt Ziņot
FOTO: Vienīgā latviešu avīzīte "Dzimtenes Ziņas", kuru kā vācu melu lapeli reti kāds lasīja, tagad gāja roku rokā.

Jāņa Jaunsleiņa atmiņās 1917.gadā piedzīvotais. Gan cara gāšanam, gan Rīgas krišana, gan sals, smags darbs, ieilgušās veselības problēmas un knapināšanās ar pārtiku.

Aukstā nakts un sasistā kāja
17–tais gads atnāca ar bargu ziemu. Janvārī bija sals ne visai liels. Brīžiem bija mīkstāks, tad atkal daži grādi virs nulles. Bet mēneša pēdējās dienās sāka "pievilkt". Naktī uz 1.februāri sals sasniedza savu kulminācijas punktu – 20 pēc Reomira. Un tāds pieturējās kādas četras dienas, tad mazliet pielaidās, bet stiprs sals pieturējās visu mēnesi. Strādāju joprojām savā ostmales darbā. Taisni pirmā stiprā sala naktī (tas 1. februārī) man strādājot "collē"* pie kuģa lādiņa izkraušanas darbiem notika nelaime. Tikko lašēti** balti akmeņi priekš drāšu fabrikas martena krāsnīm. Akmeņus no kuģa tilpnēm "izzvejoja" ar kastēm tieši uz muliņa malu. Uz muliņa malu bija izbērta milzīga kaudze balto akmeņu. Mans uzdevums bija, kastei nosēžoties uz kaudzes virsu, to saturēt ar saitēm, lai akmeņi birtu vairāk uz krasta pusi, nenosprostojot kuģa bortus. Kasti saturot, nācās uzmanīties, lai akmeņi, ārā veldamies, nenodauza kājas. Viss gāja samērā gludi, bet nelaime nenāk brēkdama, kā saka veca paruna. Un tā nu man, akmenim izbirstot uz kaudzes virsu, kāds paprāvs akmens atsitās pret kreiso kāju. Sajūtu ne visai stipras sāpes, bet kāja visa nosvila. Neskatoties uz neganto salu, nomaucu kurpi un aplūkoju sasisto pēdu. Nekas liels jau nebija, mazliet sasarkusi sasistā vieta un ļoti niecīga brūcīte. No darba neaizgāju un "formanim" arī nekā neziņoju. Domāju – viss būs labi, nieks tik vien ir. Klibodams un sāpes ciezdams turpināju šo nakti savu pienākumu. Kājas, neskatoties uz biežo kustēšanos, jeb patiesībā lēkāšanu pa akmeņu kaudzi, tomēr neganti sala. Kurpes varēja ieaut tikai vienās zeķēs, bet sals bija negants. Pa darba pārtraukuma starpbrīžiem draugs Ernests dejoja "kazačoku", arī viņam neganti sala kājas. Lai kaut cik saglābtu salstošās rokas, spēlējām savstarpēju "rotaļu". Tas ir, abi saskārāmies ritmiski ar abām plaukstām. Kad saltā nakts bija galā un darbs beidzies, priecīgi uzelpojām, varējām iet uz mājām. Veselu rubli un deviņdesmit kapeikas bijām nopelnījuši. Pa dienu maksāja divdesmit kapeikas mazāk. Varējām būt apmierināti. Priekš rupjās maizes rācijas nopirkšanas jau iznāca. Ko vīrs ar numuru kaklā vēl vairāk varēja vēlēties?

*Colle. Ostas Muitas dārzs un kuģu kravu izkraušanas laukumi.
**Lašēti akmeņi. Apdedzināts, dzēsts kaļķakmens, kaušņi, nepieciešami metāla kausēšanas procesam.


Jaunās vēstis
Pienākot martam, sasistā kreisā kāja sāka sevi just. Lēni un pamazām izveidojās brūce. Nācās dažas dienas palikt mājās no darba un likt kompreses. Neko jau tās nelīdzēja. Sāpes nebija lielas, bet brūce nesadzija. Nācās lietot pārsējus, kurpji ieaujot, tā vainu saspieda un ar to jau vairāk pasliktināja radušos iekaisumu. Slimot nedrīkstēja, jo par tām dienām nemaksāja nemaz, lai atkal, kad nelaimes gadījums bija pieteikts, atmeta pa dienu dažas kapeikas. Apstākļu bija ļoti smagi, nācās visu paciest. Uzturs jo dienas palika mazvērtīgāks. Gaļu jau neredzējām vairāk kā gadu. Sviests jau bija pilnīgi aizmirsts. Ikdienas vārījām ūdeņu zupas ar tikko ar tikko jūtamiem iemaisītiem, sīki sagrieztiem speķa gabaliņiem. Speķi, to neizsniedza ne uz kādā kartiņām un arī nepārdeva nekur. Tikai mana māte, šad tad pastrādājot pie lauksaimniekiem, dabūja pa speķa gabaliņam. Tas mums bija neapdomājams dārgums. Manam draugam Ernestam pat nebija tā. Viņa ģimene barojās bez izņēmuma vienīgi ar kartupeļiem un sāli, piekožam kārstu rupuci. Mana māte šad un tad izkājoja uz lauku sētām šo to "pamangot". Vai nu pret drēbju gabalu ko iemainot, vai nu vienkārši no kādas derīgākas saimnieces uz atstrādāt. Viņa pārnesa no laukiem pa litriņa piena, dažreizs pa puskukulītim zemnieka īstas rudzu maizītes. Šis īstais rudzu rupucītis tajos bargajos okupācijas gados garšoja vareni, daudz garšīgāki varbūt par vistreknākām kūkām.

Un šinīs drūmākās bezcerību dienās pienāca mums jaunas vēstis. Vēstis, kuras radīja mūsos interesi un deva lolot cerības uz mūsu dzīves pārmaiņām. Krievijā februāra dienās bija norisinājušās lielas lietas. Cars bija gāzts no troņa. Vara pārgājusi pagaidu valdības rokās. Vienīgo latviešu avīzīti, kura iznāca Jelgavā un līdz šim kā vācu melu lapeli reti kāds rokās ņēma, tagad gāja roku rokā. Krievijā bija norisinājušās lielas pārmaiņas. Tauta no carisma žņaugiem bija kļuvusi brīva, varēja pati veidot savu dzīvi. Bet mums viss palika vēl kā bijis, prūšu naglotais zābaks žņaudza joprojām un karalis bads jo ciešāki un jūtamāki apskāva savus pavalstniekus "kaulainās ķetnās".
 
Rīgas krišana
Kad septembra dienās mums liepājniekiem pienāca ziņa par Rīgas krišanu vācu rokās, tad daudziem zuda cerības uz drīzu atbrīvošanu. Mūsu paļāvība bija uz latviešu strēlnieku pulkiem, no tiem mēs gaidījām glābiņu. Divus gadus viņi varonīgi bija atsituši vācu armijas triecienus, bet kāpēc sabruka fronte un strēlnieki nevarēja vairs Rīgu aizsargāt, to mēs uzzinājām tikai dažus gadus vēlāki. Tanī laikā dažs arī noticēja vācu armijas neuzvaramībai. Taču mēs, jaunie ostamales zēni, to savās galvās nevarējām pieļaut, mēs pārāki paļāvāmies uz strēlnieku spēkiem, mēs neapšaubāmi ticējām, ka agri vai vēlu mums arī reiz atausīs brīvības rīts. "Tie "paladētie" ilgi nenoturēsies, šiem aptrūks ko grauzt", sprieda vecie ostmales rūķi un mēs viņu domām piekritām.

Dažas dienas pēc Rīgas ieņemšanas Liepājā saplūda milzums vācu karavīru. Tie bija domāti desantam – Sāmu, Dago un citām igauņu salu ieņemšanai. Nepagāja ilgi, ka arī tās krita vācu rokās. Mums, ostmalniekiem, nācās strādās pie salaupīto mantu izkraušanas. Tie bija lielā vairumā igauņu zirgi, kurus vācieši ieguva kā kara laupījumu jau iepriekš ieņemtās salās. Tos šeit Liepājas ostā izkrāva. Liela tiesa bija ar salauzītām kājām, kuģim jūras bangās valstoties, tie bija triekti pret bortiem. Tos apkāva un tad izvilka no kuģa kravas telpām. Nelaimīgie lopiņi bija vāji un laikam arī miesnieka nažiem nolemti. Gaļas trūkums trešā kara gadā vāciem bija ļoti liels un tāpēc arī noderēja arī viss, kas tik kļuva viņu rokās.

Atkal – ostmales darbos
Sasistas kāju pēdas dēļ jau maija mēnesī izpaliku dienas desmit no darba. Brūce neizdzija, čūloja. Jūnija mēnesī, guļot pusdienas pārtraukuma laikā pie veco ostmales kapsētas mūra žoga, sajūtu kreisās kājas lielā sāpes. Kad apskatījos, liels bija sasārcis. Otrā vai trešā dienā izveidojās jauna brūce liela virspusē. Māte teicās zinot, ka tā esot roze. Pie ārsta negriezos, bet izmēģinājām pielietot pašizgudrotus glābšanas paņēmienus. Gan siltās kumelīšu vannas, gan smalkos bērzu zariņus, taču brūci aizdziedēt neizdevās. Pēc Jāņiem gāju kantorī pie resna prūšu unteroficiera un sacīju, ka kāju slimības dēļ nevaru turpmāki vairs strādāt. "Rādāt šurp savu kāju!", uzsauca man labsirdīgais resnis. "Alzo", viņš nomurdēja caur zobiem un parakstīja papīrīti, ka esmu uz veselu mēnesi no darba atbrīvots. Par nepieciešamo ārstniecības palīdzību prūšu unters neminēja ne pušplēsta vārda. Tā Kurzemes zilpelēkie okupanti tolaik apgājās ar strādniekiem – vergiem. Saņēmis atvaļinājumu, paliku mājās visu vasaru. Dziedēju brūces, sauļojos, šā un tā nositu laiku. Sāku pirmo reizi mūžā ņemt grāmatas no kādas privātas bibliotēkas lasīšanai. Izbraucu arī dažas dienas padzīvot uz laukiem "Friča birzē" pie sava atstātā drauga Andreja. Tas joprojām tur dzīvoja kopā ar savu māti. Māte vadīja Antoniška kunga lauku saimniecību, Andrejs strādāja par puisi. "Friča birzī" visu atradu kā biju pagājušajā pavasarī atstājis. Nekas tur nebija izmainījies. Sirdī bija skumjas, kad pēc dažām dienām nācās šķirties no "Friču birzes". Tā bija manā jaunajā dvēselē atstājusi neizdzēšamas pēdas: kā skaits saules staros mirdzošas salas, man ir tagad atmiņu dzīlēs uzpeldēja un grima tur pavadītie gaišie dzīves brīži.

Vēlā rudenī sāku atkal iet darbā. Liekās, ka tas bija 7. novembris, kad ierados pie "Šiffarts gruppe" vīriem, lai stātos viņu rindās. Nāca un gāja atkal apnicīgās drūmās dienas, viena līdzīga otrai. Tuvojās otra, vēl bargāka, vēl drausmīgāka ziema.


Sludinājums

Dundaga
10:31 | 26/05/18
ZIŅOT
(-0)
(4)
+

Paldies izdevējiem, ka uztur šajā lapā arī ko par nezināmo vai galīgi aizmirsto Latvijas vēsturi. Dod Dieviņ veselību un saprašanu!
Un vēl - kur šitādu ilustrāciju atraduši, nemaz nezināju, ka vācieši tik primitīvi meloja arī jau tad!

nu bet, Dundaga
11:44 | 01/06/18
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Bet ,Dundaga, kāda tā ir pupas miza - kā vācieši meloja jau tad (kaut kad) - iepretī tam, kā visi melo tagad.

Interesanti gan?
12:03 | 28/05/18
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Ar lielu interesi lasu šos turpinājumus. Taču te nu man ir jautājums - kur atrodas dienasgrāmatu oriģināli? Vai atkal mētāsies kaut kur sekciju plauktos un tiks izmesti mēslainē pēc Jāņa tuvinieku nāves? Bet varbūt šo apjomīgo materiālu vienkārši uzdāvināt muzejam vai bibliotēkai, lai ir pieejams liepājniekiem, skolniekiem studentiem...

vēl interesantāk
11:50 | 01/06/18
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Vēl interesantāk būtu, ja liepājniekiem, skolēniem un studentiem būtu pieejama un mācīta šīsnedēļas vēsture. ;)

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki