Turpinot lasīt Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatu, pāršķirsim dažus mēnešus, kuros autors galvenokārt runā par savu slimošanu, un pievērsīsimies 1920.gada novembra notikumiem.

1920. gada 1. novembris
Stāvot tilta galā, mani uzrunā kāds vīrelis. Vai negribot strādāt pie mūrniekiem? Maksāšot 50 rubļus dienā un tūliņ varēšot stāties darbā. Esmu ar mieru . Dodos tūliņ uz mājām pārģērbties. Un, līdzi paņēmis lāpstu, ieronos jaunajā darba vietā pilsētas slimnīcā. Tur ceļ "spirkta" dedzinātavu*. Darbus uzņēmies mūrnieka meistars Ošis**. Tas pats vīrelis, kurš mani šorīt tilta galā salīga pie darba.

*Spirta dedzinātavu cēla pilsēta, lai slimnīcas vajadzībām būtu pašu ražots spirts, ne zviedru vai vāciešu piegādāts.

*Ošis Fricis. Liepājas mūrnieku darbu būvuzņēmējs, amatnieku arteļa īpašnieks, 1882. – 1929.

1920. gada 2. novembris.
Esmu mūrnieku rokaspuisis. Bez manis vēl viens večuks un jauneklis manos gados. Tātad trīs strādnieki, kuriem jāsataisa kaļķi, cements un jāpienes mūrējamais materiāls mūrniekiem pie rokas. Darbs nav visai grūts, bet,  ilgo laiku slimojot un bezdarbībā pavadot, muskuļi palikuši gļēvi un pie stiprākas locīšanās sāp.

1920. gada 6. novembris.
Nedēļa nostrādāta pie mūrnieku meistara Oša. Šodien pēc "feiramta" meistars pats mums izmaksā algu. Es saņēmu par sešām dienām 330 rubļus. Piecus rubļus dienā vairāk meistars man izmaksāja, nekā pēc līguma nācās. Tos viņš, tā sakot, no "laba prāta" piesviedis klāt, lai būtu dienas alga tāda pate kā maniem citiem darba biedriem. Saņēmis naudu, priecīgs devos uz mājām. Šī bija mana pirmā peļņa рēс četriem bezdarbā pavadītiem mēnešiem. Trīssimts rubļu atdevu mātei priekš uztura, pārpalikumu paturēju sev sīkajām vajadzībām.

1920. gada 7. novembris.   
Piecēlies ķēros pie kurpju uzspodrināšanas, ilgi tās nebija redzējušas nekādu smēru. Pēcpusdienā aizgāju pie māsīcas. Palīdzēju viņai pagatavot kādu skolas darbu, pie laika devos mājup, lai, kārtīgi izgulējies, stātos darbā.

1920. gada 18. novembris.
Izkāris pa bēniņu loģeli mātes pašpagatavotu valsts karogu un sacirtis malku, gāju pilsētā apskatīt svētku manifestāciju. Pēcpusdienā apmeklēju Pilsētas teātrī mītiņu. Tur ar referātu par tekošo momentu uzstājās sociāldemokrātu līderis Rudevics*. Otrs runātājs Dermanis** nebija ieradies, publika pārpildīja visas plašās teātra telpas līdz pēdējai vietiņai. Tomēr bija vīlusēs, ierazdamās tik kuplā skaitā, revolucionārās strādniecības mīlulis, lieliskais orators Vilis Dermanis iztrūka.

*Rudevics Ansis, 1890. – 1974. Sociāldemokrāts, žurnālists, publicists, pedagogs. Visu Latvijas Republikas Saeimu deputāts. Tautas labklājības ministrs. Kolaboracionists 1940. gada Latvijas okupācijas sagatavošanā.

**Dermanis Vilis. 1875. – 1937. Sociāldemokrāts, kreiso preses izdevumu žurnālists, populārs orators un literatūrkritiķis. Atgriezies no Amerikas, ticēja marksistu "paradīzei”. Pirms I pasaules kara bijis Liepājas SDSP komitejā. Abi ar sievu darbojās Maskavas "Prometeja" pulciņos. Maskavas Komunistiskās sarkanās profesūras universitātes lektors. Nošauts Butovas poligonā, Maskavā Staļina "tīrīšanās".        

1920.gada 20. novembris.
Saņēmu algu par 5 dienām 275 rubļus un tiku darba izbeigšanas dēļ atlaists.

1920. gada 22. novembris.
Izlaboju žogu, kuru pēdējā vētra bija sagāzusi.

1920. gada 27. novembris.
Strādāju pa dārzu. Apmēsloju lecekļu zemi. Izlasīju gar žogmali saaugušās nezāles. Pēcpusdienā palīdzēju brālēnam aizdzīt laivu un izžaut tīklus.

1920. gada 23. novembris.
Esmu masu sapulcē pilsētas teātrī. Runā Satversmes Sapulces loceklis Dermanis par proletariāta saimniecisko un politisko cīņu. Zāle ļaužu pārpildītā. Visi uzmanīgi klausās runātājā, kurš lieliskās gleznās attaino strādniecības stāvokli un cīņu dēļ labākas dzīves. Dermanis runā veikli, patīkamā balsī un ar sajūsmu. Tas saviļņo klausītāju jūtas un  aizrauj līdz entuziasmam.

Runa ir galā. Vairākkārtīgi spēcīgi aplausi pāršalc zāli. Izejot no teātra, satieku skolas biedru Jāni Dravnieku. Viņš uzaicina nākt līdzi uz tehnikumu. Tur Dermanis nolasīšot lekciju par Ziemeļ-Amerikas Savienoto valstu skolām. Paklausu aicinājumam un izpērku ieejas biļeti.

Pulkstens sešos lekcijas sākums. Tehnikuma nelielā zālīte pilna klausītāju. Vairumā skolu jaunatne un strādnieku organizāciju aktīvākie darbinieki. Lektors plaši apgaismo Savienoto Valstu mācību iestāžu darbību, viņu īpatnējās audzināšanas metodes.  

Straplaikā pārgāju mājās, nenoklausīdams lekciju līdz galam.

1920. gada 29. novembris
Vakarā aizejmu tehnikuma zālē klausīties turpmāko lekciju ciklu – par Ziemeļ-Amerikas Savienoto Valstu bibliotēkām. Klausītāju šovakar ieradušies mazākā skaitā kā vakar. Visi ar dzīvu interesi seko lektora ekskursijām par Savienoto Valstu bibliotēkām, par viņu darbības veidu un lomu tautas izglītības laukā. Savu referātu lektors Dermanis papildina ar ļoti daudziem attiecīgiem fotouzņēmumiem, laizdams tos apkārt starp klausītājiem. Savā lekcijā viņš nāk pie slēdziena, ka, neskatoties uz to, ka Savienoto Valstu bibliotēkas un skolas nostādītas uz demokrātiskiem pamatiem, kā arī bagātīgi apgādātas ar materiāliem līdzekļiem, viņām ir arī sava ļaunā puse, tas ir, ka viņu skolniekiem un skolotājiem trūkst tā idejiskā gara, kāds valda Eiropas zemēs un lielā mērā mūsu pašu zemē Latvijā.

Amerikā viss ir piesātināts ar veikala garu, sākot no tautskolas līdz augstskolai. Visiem viens mērķis: nopelnīt vairāk dolāru!

No tehnikuma dodos uz Leišu biedrību. Tur Dermanis masu sapulcē runās par Tautu līgu un Internacionāli.

Nonākot zālē [atrodu, ka te] ļaužu jūra. Tik ar lielu piespiešanos tieku iekšā. Strādnieki, strādnieces, jaunas un vecas sejas, daudzas no tām vēl darba netīrumu klātas. Nākušas tieši no darba vietas, lai tikai dzirdētu neaizmirstamā 1905. gada lielisko runātāju plašajos ļaužu mītiņos... Viļa Dermaņa mazajam augumam zālē parādoties un spraužoties cauri uz tribīni, sapulcējušies to saņem ar ovācijām un skaļiem aplausiem. Pusotras stundas garā runa, ar koncentrētu uzmanību uzsūkta, masas ieviļņo, suģestē un ar aizrautību izplūst spēcīgās Internacionāles skaņās.