Andrejdienā, pirmdien, 30.novembrī, savu 75 gadu gadu jubileju svin pazīstamais režisors un rakstnieks Andrejs Migla. Piedāvājam pētnieces Vēsmas Lēvaldes sarunu ar gaviļnieku.

Andrejs Migla
Rakstnieks, režisors
Dzimis 1940.gada 30.novembrī
Strādājis Liepājas teātrī (1963–1979)
Ieguvis 2 autortiesību bezgalības balvas,
Rakstnieku savienības Raimonda Gerkena balvu,
Rīgā iedibināto Aleksandra Čaka balvu,
Liepājā iedibināto Egona Līva piemiņas balvu


Migliņš un viņa Liepājas laiks

Andrejs Migla šodien ir pazīstams kā vēstures izzinātājs un rakstnieks, līdzautors vairākām nopietnām monogrāfijām, kurās pētniecība savijas ar rakstnieka iztēli. Vairāk pieredzējušie atminas viņu kā radio režisoru, mazāk tiek runāts par pagājušā gadsimta 60. un 70.gadiem, kad Andrejs Migla strādāja Liepājas teātrī. No 1968. līdz 1974.gadam viņš bija teātra galvenais režisors, kurš nodibināja un izaudzināja pirmo Liepājas teātra aktieru studiju. Pēc paša teiktā, pirmais Latvijā (ar aktrisi Izu Bīni) iestudēja monoizrādes.

Pirmais sāka veidot mazās zāles uzvedumus. Intervija ar Andreju Miglu par viņa Liepājas teātra periodu brīžiem izvēršas omulīgā tērzēšanā, brīžiem pārtop tādā kā intelektuālajā komēdijā, un mans sarunu biedrs tad ļoti atgādina Vudiju Allenu. Lai viņa stāstījumu atspoguļotu, šķiet, drīzāk vajadzīgs dramaturģisks nekā intervijas formāts. Tāpēc izvēlos drāmas principus – texte principal jeb galvenā varoņa (jubilāra) tiešā runa un texte secondaire jeb autores komentāri.

Ar ideāliem bagāžā

Andrejs Migla Liepājā ieradās 1963.gadā pēc studijām Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļā, kur mācījās kopā ar Paulu Putniņu, Mihailu Kublinski, Antoniju Apeli, Jāni Streiču, Ainu Matīsu, Arnoldu Liniņu, Arvīdu Cepurīti, Ēriku Lāci, Zigurdu Zariņu, Māri Grēviņu. Aktieros tobrīd mācījās Uldis Pūcītis, Āri Rozentalu, Ivars Kauliņš, Inta Tirole un citi vēlāk populāri mākslinieki. Pasniedzēji bija sava aroda grandi – Latvijas brīvvalsts un pat vēl cara laika personības – Aleksandrs Leimanis, Olga Bormane, Felicita Ertnere, Ērika Ferda, Eduards Smiļģis, Kārlis Kundziņš, Vera Baļunu, Alfrēds Amtmanis–Briedītis.

Vasaras brīvlaikā topošajiem režisoriem lika veidot izrādes tautas teātros, un pirmais A. Miglas iestudējums – komēdija – tapa 1959.gada vasarā Bauskas Tautas teātrī. Izrāde tika arī pie recenzijas, ko rakstīja vēlāk pazīstamais publicists Reinis Ādmīdiņš. Bauskā Andrejs apguva arī to, ko nozīmē "pārrunas pēc izrādes" – moldāvu vīna "Gamza" trīslitru tilpuma pietika visai naktij. Studiju noslēgumā saņēmis specialitātē augstāko atzīmi, jaunais režisors gaidīja norīkojumu darbā.

Andrejs Migla: Mani norīkoja uz Daugavpili. Es aizbraucu, runāju ar teātra direktoru, kuram viss dzīvoklis bija vienos paklājos! Un viņam jautājums – no kuras dienas jūs varat nākt pie mums par galveno režisoru? Savu mūžu…Vēl man jāpierāda sevi kā režisoru, viņš jau grib par galveno! Es atbraucu atpakaļ uz Rīgu, stāstu docentei Bormanei. Viņa klausās un saka – nē, nē, es piezvanīšu uz Liepāju Mūrniekam (Nikolajs Mūrnieks, 1904–1977), lai viņš ņem jūs abus ar Paulu (Putniņu)! Piezvanīja… Man vēl kaut kur saglabājusies vēstule violetā krāsā no Daugavpils teātra direktora, kur viņš aicina mani tomēr pārdomāt. Nu, tā es nonācu Liepājā. Putniņam bija "Rīsa grauds", man – "Čigānu barons" paredzēts. Muzikālajā trupā. Mēģinājumi jau sākās. Izrādes vadītājs bija Jānis Peters. Ļoti labs! Un tad to muzikālo trupu likvidēja…

Likvidēt trupu, tas ir – redzēt aizlauztus likteņus… Palika bez darba izcili solisti, mūziķi un koristi. Jā, bet es Liepājā esmu taisījis visu žanru izrādes, pat leļļu, jo te bija arī leļļu trupa. Kopā ar Valdi Vikmani iestudējām arī Rahmaņinova operas "Aļeko" koncertuzvedumu ar mākslinieka Visvalža Ziediņa dekorācijām….

Izaicinošie sešdesmitie

Andrejs Migla sākumā strādāja pie Nikola Mūrnieka kā otrais režisors (viņa atmiņās ir daudz humora pilnu epizožu par to, kā šī asistēšana notika). N. Mūrnieks viņu uzrunājis – Migliņ!

Bet Migliņš strādāja pie uzvedumiem, kuri teātra vēsturē iegājuši kā īpašas skatītāju mīlestības objekti. Viens no tādiem bija Freda Reimonda operete "Zilā maska" (1965), uz kuru brauca pat speciāli tūristu autobusi no Rīgas. Arī Egona Līva "Velnakaula dvīņi", kur spoži izpaudās Daumanta Mīlgrāvja un Haralda Strahova talants. Par jauniešu kulta izrādi kļuva sociālistiskā reālisma kanonam tik izaicinošās lietuviešu autora Joza Gruša problēmlugas "Mīla, džezs un velns" uzvedums. Režisora paziņa no studiju gadiem – komponists Imants Kalniņš – izrādei uzrakstīja Betas dziesmiņu, kuru vēl šodien dzied daudzi, pat ja nav dzirdējuši par lugu: "Zeltaini stari slīd, aiz tālā kalna saule spīd…." A. Migla stāsta, kā iesaistījis izrādēs mākslas vingrotājas, Ausmas Lēmanes audzēknes, kuras kopš "Zilās maskas" laikiem teātrī dēvēja par "baletmeitenēm". Viņu vidū bija žurnāliste Indra Imbovica, tagadējā teātra kasierīte Benita Borga, farmaceite Vija Ludvika, māksliniece Irina Tīre… Režisors uz Liepāju ataicināja arī izcilu vokālo pedagoģi – bijušo operdziedātāju Vilmu Briedi, kura kā nacionālo partizānu sakarniece bija represēta, tāpēc līdz pat 1963.gadam specialitātē strādāt nedrīkstēja. Un, līdzīgi kā daudzi represētie mākslinieki, mākslā viņa atgriezās klusiņām, tālu ārpus galvaspilsētas. Taču Liepājas teātris bija ieguvējs, jo Briedīte, kā viņu dēvēja aktieri, iemācīja dziedāt visus, ja ne solo, tad korī.

Andrejs Migla: Studiju laikā franču valodu mums mācīja Ieva Lase. Viņa vienu vakaru paaicināja mani uz slēgtu vakaru, brīdinot, lai tikai nevienam neko nesaka. Dziedāja Vilma Briede. Latvisku, apolitisku repertuāru. Tāda balss! Bet dziedāja slēgtā vidē, afišu nav… Kad man bija Liepājā jātaisa "Zilā maska", es lūdzu, lai Vilmu Briedi ieraksta pavēlē kā vokālo pedagoģi. Tad nu viņai būtu jādzīvo Liepājā, bet te tas lāsts – slēgtā pilsēta! Privātā sarunā Mūrnieks teica – jā, Migliņ, jā! Bet kad mākslinieciskās padomes sēde, tad – ja kaut kas notiek, tad būs jāatbild jaunajam režisoram. Taču – kā viņa strādāja! Rītos, vakaros, apbrīnojami! Gulēja citreiz turpat uz tahtiņas. Iebaidīta pēc Sibīrijas, sēdēja man aiz muguras mēģinājumos un čukstēja – tā un tā vajadzētu, režisor! Pēc mēģinājuma iedzērām kafiju ar viņu, pārrunājām, kur ir kļūdas.

Noklusētais "nē"

Andrejs Migla atzīst, ka viņa dzīvē dažādus likteņa pavērsienus noteikusi arī viena vājuma izpausme – nespēja pateikt "nē". Viņš nelauzās būt komjaunatnes sekretārs, taču atteikt neprata, tomēr centās izmantot šo amatu mākslas interesēs. Piemēram, kopā ar partijas sekretāru Daumantu Mīlgrāvi, kurš bija talantīgs, sirsnīgs cilvēks, panāca alkohola grēku dēļ izraidītā Valdemāra Zandberga atgriešanos teātrī.

Izmantoja ideoloģiskus sakarus, lai bez lielas cenzūras iekļautu repertuārā tam laikam ķecerīgo Joza Gruša lugu "Mīla, džezs un velns". A. Miglam neesot arī bijis vēlmes kļūt par Liepājas teātra galveno režisoru, taču, kad Nikolajs Mūrnieks bija smagi slims, bet viņa dzīvesbiedri Irmgardi Mitrēvicu šajā amatā nevirzīja, Migliņš uzņēmies pildīt "galvenā" pienākumus. Diemžēl padomju laikos teātris, turklāt vēl militārajā zonā, skaitījās ideoloģiska iestāde, kuru stingri uzraudzīja Liepājas pilsētas Partijas komiteja.


Andrejs Migla: Par "Mīla, džezs un velns" bija sūdzības, daudz sūdzību – no skolotāju puses. Bet Imantam Betas dziesmiņu uzrakstīt es palūdzu speciāli – lai tai izrādei būtu kaut kāda dvēsele iekšā. Sākās tā, ka Malvīnes Ustubes draudzene bija leļļu teātra aktrise, kuras vīrs bija Rīgas lietuvietis Alfons Sukovskis, "Literatūras un Mākslas" atbildīgais sekretārs. Inteliģents, gudrs, kluss, karu pārdzīvojis cilvēks, Joza Gruša draugs. Viņš bija to lugu izlasījis un iztulkojis. Teātra repertuārā vajadzēja iekļaut vienu "brāļu tautas" darbu, tā es to dabūju. Kas tulkojis? Sukovskis! Viņš taču netulkos pretpadomju lugu! Cīnītājs, Tēvijas kara varonis, cietis buržuāziskās Latvijas laikā! Bet patiesībā luga bija tik katoliski precīza! Visi varoņi bija katoļu svētie.

Es jau toreiz, sešdesmitajos, kā režisors arī nedrīkstēju teikt, ka tie ir katoļu svētie, bet tas bija skaidrs. Andrejs – jūras braucējs, Lūkass – mākslinieka tips, Beatrise ar savu misiju, Zina – svešā, kas ir arī pareizticīgo Zinaīda, kuras mācība – neielaidiet savā dzīvoklī svešo! Tas bija tik smalki iekodēts! Es brīnos, ka šajā brīvajā laikā to neviens nevarēja pateikt! Tas taču varoņu vārdos ielikts! Režisoram ir jārokas kultūras fonā! Es toreiz braucu pie Grušas ciemos, viņš atbrauca šeit, noskatījās izrādi un pateica, ka mums ir labāk nekā Paņevēžā. Vasarā Liepājā atpūtās Miltinis (lietuviešu režisors Jozs Miltinis), es viņam gādāju kafiju. Viņš vaicā man – vai tiesa, ka Grušs tā teica? Kā tas var būt, ka viens jauns puika, kurš viņam gādā kafiju, autoram liekas labāks par viņu, režijas autoritāti? Es biju pieklājīgs – jā, viņš redzēja izrādi, teica, ka patīk.

Mūziklu aizsācējs

Andreja Miglas iniciatīvas piesaistīti, Liepājas teātrī ražīgi strādāja brāļi Kalniņi – komponists Imants un dzejnieks Viktors jeb Viks. Tolaik radītās dziesmas izrādēm "Princis un ubaga zēns" (1969), "Trīs musketieri" (1970), "Brēmenes muzikanti" (1972) ne tikai aizsāka mūzikla žanru Latvijā, bet modināja skatītājos brīvības alkas, dzimtās zemes mīlestību, norādīja uz skarbo izvēli starp "tiem, kas rāpo" un "tiem, kas lido". Tā bija liela uzdrīkstēšanās, īpaši sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā, kad pēc tā sauktā Prāgas pavasara 1968. gada 20. augustā PSRS vadītā Varšavas pakta bruņotie spēki iebruka Čehoslovākijā. Sākās īpaši drūms politiskās stagnācijas laiks, taču māksla atrada savus ceļus uz brīvdomību.

Andrejs Migla: Tagad es pastāstīšu par Čehoslovākijas notikumiem. Es tajā laikā biju Dienvidslāvijā. Atbraucu, Pūce un Altens (teātra direktors Voldemārs Pūce un direktora vietnieks Alberts Altens) man saka – ir Partijas komitejas rīkojums, ka mums jānosoda Čehoslovākijas notikumi. Es saku – nē, es to nedarīšu. Es biju Dienvidslāvijā, avīzēs lasīju, redzēju, kā bija patiesībā, tāpēc nedarīšu. Un Pūce man saka – Andrej, tu neaizbrauksi – aktieri tajā laikā bija viesizrādēs – bet kāds var ziņot, ka tu atteicies. Es saku – lai ziņo, kur tad mani aizsūtīs – uz Sibīriju, kur biju bērnībā, vai uz Karakumu, kur dienēju? Viņu arguments bija ļoti, ļoti sāpīgs… Pateica – tad varbūt tu nevienu izrādi vairs savā mūžā neiestudēsi. Zināja, ka es gribu par režisoru strādāt! Ievilku elpu un teicu – labi. Nopirku šņabja pudeli, dāmām vīnu, aizbraucu pie aktieriem izbraukumā – Kuplais, Treimanis, Kugrēns… Sveiks, Andrej, ko tad tu? Es saku – neesmu redzējis izrādi, noskatīšos, pēc izrādes – pārrunas. Noklāju galdu, visi priecīgi, ka ir ko ēst, ir, ko dzert – izbraukuma beigās jau nevienam naudas vairs nebija. Analizēju izrādi – kas labs, kas slikts. Kad bijām visu izrunājuši, es saku – nu, tagad mums ir jānosoda notikumi Čehoslovākijā. Tas ir uzdevums un tas ir jāizdara. Un tad sākās – kāpēc mums tas jādara?! Skatos uz viņiem – nāk ārā tik latviski patriotiskas, čehus aizstāvošas runas! Es sev saku – tikai, Andrej, vairāk nerunā! Tu savu pateici. Liku to teikumu ieprotokolēt izrādes vadītājai Mildai Bērzonei. Ja nu prasa, tad būs izdarīts. Tā tas bija. Aktieru patriotiskā reakcija bija tik aizkustinoša, ka man joprojām ir prātā.


Bet par "Princi un ubaga zēnu" – mēs ar Imantu, Viku, horeogrāfi Karmenu Austrumu strādājām dienām un naktīm, neko citu neredzējām! Pieņemšanas izrādē komisija bija vēsa, pieņēma ļoti rezervēti. Taču mēs bijām pietiekami gudri, lai sarastu, kur mūsu vaina. Noīsinājām tās garās muldēšanas un pierakstījām vēl dziesmas! Karaļa songu, piemēram. Marks Tvens bija drošs autors, tur nevarēja piesieties. Bet visi saprata, par ko stāsts. Nelaimīgais Hendons, kam viss atņemts – gan tituls, gan pils, gan mīlestība. Tāpat kā daudziem latviešiem…"Pīļu dīķī tavā zelta haizivs, ko bars vardulēnu līksmi grauž…." Astoņkājis: "Kur tie rodas, plātīgie un glaunie…." Visi teksti bija tādi šifrējumi!

Pēc pirmizrādes naktī Biruta Sproģe emocionāli saka – ejam nolikt ziedus pie Annas baznīcas! Ejam visi barā. Un, iedomājieties, Vilma Briede mani apkampa un saka – paldies, režisor! Pateicoties jums, esmu atgriezusies mākslas pasaulē! Man no aizkustinājuma viss alkohols izgāja.

Andrejs Migla stāsta par sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem aizraujoši, ilustrēdams stāstu ar žestiem, smiekliem, grimasēm… Kā braucis uz Mākslas darbinieku namu pie direktora Eduarda Šīraka un pierunājis atļaut Austrai Pumpurei tur uzstāties ar dziesmām no teātra izrādēm. Koncertprogrammā tās skanēja īpaši dumpinieciski. Kad uz Liepāju par galveno režisoru atnāca Kroders, Andrejs Migla devās uz Rīgu, uz radio, kur nostrādāja desmit gadus kā galvenais režisors, un viņa iestudējumi skan vēl tagad.

Tagad rakstnieks un režisors atkal dzīvo Liepājā. Klusajā Elkoņu ielas dzīvoklī viņam patīk skats pa logu uz mīļo Vecliepāju, tepat ir jūra, parks, netālu dzīvo Jānis Dreiblats un blakus ir mazdēla skola, tāpēc vairākas reizes reizes nedēļā viņš gaida mazdēlu ciemos, lai kopīgi mācītos, našķētos un runātos. Nākotnē raugas ar optimismu – martā iznāks kārtējais kopdarbs ar Valdi Rūmnieku "Debess aiztur elpu", top arī kārtējā grāmata – par aktrisēm, kurām tika atņemta teātra skatuve, bet kuras nepadevās un nodibināja folkloras kopu "Atštaukas". Par desmit kungiem no Liepājas teātra, kas ar savu koncertprogrammu izbraukāja pat Ameriku. Par Mārtiņa Vilsona teātri "Mūris" un krogu, kurš tagad pazīstams kā Namīns – "Atštauku" mājvieta. Jo Liepājas vēsturē vēl ir neatklātas gan pērles, gan ērkšķi, kas jāceļ gaismā. Bez atmiņām nākotne ir tikai trausls kāršu namiņš.



Foto: no personīgā arhīva, LETA, Gunārds Binde, Uldis Briedis u.c.