Lauris Neimanis, kurš nupat ir aizvadījis pirmo sezonu bodibildinga sacensībās, un pirms nedēļas ieguva 2.vietu savā grupā, stāsta par sportu savā dzīvē.

Kas ir Lauris ārpus sporta?
Lai cik arī reizēm tas neraisītu izbrīnu, es esmu IT speciālists, strādāju vairākās darbavietās. Veidoju mājaslapas, dažādas informācijas sistēmas. Piemēram, autoservisam, lai viņi var uzskaitīt visas detaļas, remontdarbus un tamlīdzīgi. Piedalījāmies arī sistēmas izstrādē, lai bērnus Liepājā 1.klasei varētu pieteikt elektroniski.

Fotografēšana ir samērā jauns hobijs. Pirms vairākiem gadiem nopirku fotoaparātu, bērni bija mazi, lai varētu iemūžināt mirkļus. Tad fotoaparāts kādu brīdi nostāvēja plauktā, apputēja. Sāku internetā lasīt par fotografēšanu, un tas ieinteresēja.

Ar fotografēšanu saistās interesants atgadījums. Savā lapā (https://www.facebook.com/lfoto.lv/) sarīkoju konkursu, kā jau tas dažkārt notiek, un balvā bija fotosesija. Tikko biju sācis diētu, bet konkursa uzvarētāja atnesa lielu kūku, lai pateiktos par fotografēšanu. No kūkas ēšanas man pašam diemžēl nekas nesanāca, bet mājinieki gan bija priecīgi.

Sports noteikti bija pirms fotografēšanas. Nedaudz sportoju jau vidusskolā, bet tad tas bija tā pavisam nenopietni – trīs mēnešus gāju, tad kādu brīdi negāju, tad radās citas aktivitātes, citas intereses. Pirms apmēram sešiem ar pusi gadiem kopā ar sievu sāku iet uz sporta zāli, sāku meklēt informāciju un lasīt, un iepatikās. Tagad gan ar sievu kopā trenēties sanāk reti, jo mums ir divi bērni, un parasti viens trenējas, kamēr otrs pieskata bērnus.
Man sportot patīk, sagādā prieku un tad jau ir arī rezultāti.

Kad jūs sapratāt, ka darbojaties ne tikai savam priekam, bet arī kādiem sportiskajiem rezultātiem?
Nevarētu teikt, ka bija „klikšķis”, trenējos jau visu laiku. Pirmais pat nebija bodibildings, vispirms, kopā ar sievu, braucu uz poverliftinga sacensībām. Pirmās sacensības bija Grobiņā pirms diviem gadiem, uz spiešanu guļus, cik daudz var. Tur ieguvu 3.vietu.

Zinu, ka zālē runāja – tu jau varētu braukt uz sacensībām – bet šķita, ka tā kā vēl nē. Un tad kādā brīdī iedomājos – kāpēc ne? Aizbraucu, izdarīju, diezgan forši bija. Tad vēl bija pāris sacensības, bet ar lielajiem svariem ir tā, ka, bieži cilājot, var iegūt arī traumas. Man bija problēmas ar plecu, un kādu laiku uz sacensībām nebraucu.

Pirms Jāņiem mani uzrunāja treneris Juris Dambītis, teica, ka ir tāda iespēja, un es tieši tobrīd biju diezgan labā formā (ne gluži sacensību, bet tuvu tam) un bija tikai mazliet jāsagatavojas. Varētu teikt, ka mani pierunāja uz pirmajām sacensībām Jūrmalā, uz 2017 LNK Jurmala Open, kas notika augusta beigās. Tā bija interesanta pieredze, un es jutu, ka varu sevi parādīt vēl daudz labāk.

Kopumā par labu dalībai sacensībās nolēmu divu iemeslu dēļ – lai pārbaudītu sevi (gatavošanās sacensībām, diētas vairāku mēnešu garumā un intensīvi treniņi var radīt diskomfortu, gribēju zināt, vai to spēju) un tāpēc, lai sevi iemācītu uzstāties publiski, jo līdz šim no tā centos izvairīties. Mēdz teikt, ka ir jāizkāpj no savas komforta zonas, lai kaut ko sasniegtu, un piedalīšanās sacensībās ir diezgan tālu no manas komforta zonas.

Cik bieži sanāk trenēties?
Gatavojoties sacensībām, treniņi ir katru dienu, un tas tiešām aizņem daudz laika. Pārējā laikā parasti četras reizes nedēļā, man tas ir pilnīgi pietiekami, lai ne tikai uzturētu formu, bet arī to nedaudz uzlabotu. Kad uznāk iedvesma, aizeju arī biežāk. Sieva savukārt iet trenēties trīs reizes nedēļā, katram ir jāatrod optimālais treniņu skaits sev.

Kas ir tas, ko jūs parasti darāt treniņos?
Pamatlieta – strādāju ar „dzelžiem”, kustinu svarus. Neatņemama sastāvdaļa ir kardiotreniņi, ko daudzi mēdz izlaist. Tas ir vajadzīgs, lai stiprinātu sirdi. Stiprāka sirds – labāki treniņi zālē.

Vēl, gatavojoties sacensībām, ir arī pozēšanas treniņi. Jāmācās gan standarta pozas, gan individuālais priekšnesums, kas ir mūzikas pavadībā, apmēram minūtes garumā.

Vēl lieta, ko nedarīju un „haltūrēju”, bet tagad pievēršu tam uzmanību – esmu sācis staipīties. Bija problēmas sacensībās, kad nevarēju parādīt pozas. Ir tā, ka tu trenējies zālē, audz lielāks un lielāks, bet paliec arī stīvāks, un trūkst lokanības, lai parādītu vajadzīgās pozas. Tas arī pozitīvais ieguvums no sacensībām, ka bija iemesls pievienot jaunus vingrojumus.

Ar kādām grūtībām var saskarties tie, kas pirmo reizi aiziet uz sporta zāli?
Svarīgi ir paprasīt trenerim, kā pareizi rīkoties ar trenažieriem un pareizi izpildīt vingrinājumus. Tehnika ir svarīga. Bieži var novērot, ka cilvēks nāk uz zāli un nepareizi izpilda vingrinājumus. Es jau pat vairs neeju klāt teikt, kā būtu pareizāk, jo daudzi nav gatavi dzirdēt to, kā būtu pareizi. Ja redzu, ka cilvēks tiešam var sev nodarīt pāri, tad gan pieeju un paprasu, vai interesē, kā pareizi rīkoties. Ja interesē, tad parādu.

Kā atšķiras režīms pirms sacensībām un ikdienā?
Parasti ir divas fāzes – viena ir pirms vasaras, kad nometu to, kas pa ziemu ir „uzēsts”, un otra fāze, kad mēģinu ēst vairāk, pat nedaudz vairāk, nekā vajadzētu, un tad nāk klāt gan muskuļi, gan nedaudz liekais, no kā pēc tam ir jātiek vaļā.

Tas nevar radīt kādus riskus veselībai?
Nē, jo tik daudz jau „neuzaudzē”. Protams, tas ir kā ar visu dzīvē – kamēr neaiziet galējībās, tikmēr viss ir kārtībā, kontrolēti ēdot svars turas noteiktā līmenī.

Tad, kad nomet ziemas svaru nost, var labi redzēt, kas pa ziemu sastrādāts, labāk redz muskuļus.

Jūs trenējaties „Olymp sports”. Tas tā ir bijis vienmēr?
Pirmā zāle bija ieliņā aiz Liepājas Universitātes, sporta klubā „Jaunība”. Tur ar sievu sākām iet, un tad gribējās ko vairāk. Sākām iet uz „Māja Fitness”, un droši vien turpat vēl ietu, ja zāle nebūtu slēgta. Tā nonācu „Olymp sports”, un vairāk neesmu treniņu vietas mainījis. Tādā ziņā esmu konservatīvs, man nepatīk bieži mainīt lietas un ieradumus.

Kāda ir atmosfēra zālē un sacensībās, valda draudzība vai tomēr jūtama konkurence?
Cik es esmu novērojis – džekiem viss ir forši. Meitenēm gan notiek intrigas un tā, diezgan karsti. Viņām ir daudz trakāk.

Kas motivē intrigas?
Materiāls ieguvums šajās sacensībās nekāds dižs nav. Pēdējās sacensībās bija balvu fonds, gan nauda, gan citas lietas. Latvijas čempionātā, piemēram, bija tikai kausi. Tā kā laikam intrigas raisa tituls un uzvaras kāre.

Nav jau tā, ka džeki negrib būt pirmie, bet mēs kaut kā tādēļ neesam gatavi vīt intrigas.

Cik ilgs laiks paiet, lai pirms sacensībām iegūtu skatuves izskatu?
Ja regulāri trenējas, tad paiet apmēram divi līdz trīs mēneši, kuru laikā ievēro diētu, un tad ir nedēļa, kas ir pēdējais posms, un arī tajā ir jāievēro savi nosacījumi. Tieši pirms kāpšanas uz skatuves – vīriešiem grimam vajag apmēram 15 minūtes. Paralēli arī pumpējas, sagatavo muskuļus skatuvei.

Grūtākais tajā visā, manuprāt, ir brīdis, kad pēdējā nedēļā sāk pastiprināti daudz dzert ūdeni, un pēdējā dienā dzer mazāk, un apmēram 24 stundas pirms skatuves pārstāj dzert ūdeni vispār. Diena, kad nedzer ūdeni, ir grūta. Ziemā ir vieglāk, bet vasarā gan ir diezgan mokoši.

Kāpēc šāds ūdens dzeršanas paņēmiens?
Ideja ir tāda – tad, kad ūdeni dzer lielā daudzumā, ķermenis domā, ka visu laiku saņems tik daudz ūdens un attiecīgi to pastiprināti izvada. Krasi izdarot izmaiņas, ķermenis nepaspēj noreaģēt, un izvada vairāk ūdens, nekā parasti. Līdz ar to ūdens starp muskuļiem un ādu ir mazāk, un muskuļi izskatās „asāki”, var detalizētāk visu redzēt.

Tas gan nav vienīgais, pēdējā nedēļā ir arī izmaiņas ēdienkartē, pavisam ir jāizslēdz ogļhidrāti. Arī tas ir grūti, brīžiem var just, ka atmiņa nedarbojas vispār un koncentrēties ir grūtāk, jo nav jau enerģijas. Tad viss jāpieraksta, ja nepierakstīšu – visticamāk aizmirsīšu.

Kas ir kategorija, kurā pēdējās sacensībās ieguvāt 2.vietu?
„Novice” ir tāda kā jauniņo kategorija. Tajā startē sportisti, kas pirmo gadu piedalās sacensībās, bet – tas nenozīmē, ka viņi jau ilgus gadus netrenējas. Tas tikai nozīmē, ka viņi nav startējuši konkrētajā federācijā. Katrā ziņā nevar patrenēties gadiņu un kāpt uz skatuves. Nu, gadās jau visādi brīnumi, arī Lietuvā sacensībās bija. Tad skaties un brīnies – ko viņš tur dara uz skatuves – jo forma vēl nav izstrādāta.

Kā tā var notikt? Vai jūs vērtē arī pirms kāpšanas uz skatuves?
Nolikumā ir rakstīts, ka vērtē. Citreiz varbūt līdz galam nenovērtē. Grimu jau smērē tikai pirms pašas kāpšanas uz skatuves, un tā var būt liela kļūda – neuzlikt grimu. Cilvēks var būt ar labu muskuļu reljefu, bet, neuzliekot pareizo grimu, spilgtajā prožektoru gaismā var izskatīties sliktāk, nekā ir. Grima veidi atšķiras, meitenes smērē vienu (un citas jau sāk uzklāšanu iepriekšējā vakarā), džeki citu, turklāt grimam ir dažādi veidi, atšķiras atļauti grimi dažādās federācijās.

Dabūt grimu nost arī nemaz nav tik vienkārši. Pēdējās sacensībās, Liepājā, liels pluss bija tas, ka bija pieejamas dušas. Grimu ņem nost ar ķermeņa eļļu, kaut vai zīdaiņiem paredzēto, un ir ļoti labi, ja var nomazgāties. It kā jau es biju mājās, un varēju aizbraukt nomazgāties, bet tomēr labāk to izdarīt uzreiz. Atlēti, kas brauca tālāku ceļu, iespēju izmantot dušu arī noteikti novērtēja.

Cik ilgi plānojat sportot?
Godīgu sakot, nezinu. Ceru, ka trenēšos visu mūžu. Par startēšanu sacensībās – tas jau ir cits jautājums. Man trenēšanās sagādā prieku, un dzīvē ir jādara tas, kas sagādā prieku.

Ar sacensībām brīžiem ir tā, ka šķiet – nu jau apnīk, to treniņu ir par daudz. Pēc treniņa vēl mācies pozēšanu mājās, no sākuma pie spoguļa, pēc tam bez spoguļiem un filmē, lai varētu sev izlabot kļūdas, jo uz skatuves spoguļu nav, un jāprot iztikt bez tiem.

Redzēsim. Tagad man bija tikai pirmais gads sacensībās, un ko varu secināt – nākamajam gadam man būs diezgan spēcīgi jāpaaugas, jo tā vairs nebūs iesācēju grupa. Nezinu, pietiks ar vienu gadu, vai vajadzēs vairāk, lai sasniegtu rezultātus. Tomēr uz skatuves plānoju kāpt vien tad, kad jutīšos pietiekami konkurētspējīgs cīņā par kausiem – ja kaut ko dara, tas jādara labi.