Šodien visā Latvijā, pieminot1991.gada barikāžu notikumus, tika aizdegti ugunskuri. Arī Liepājā, Liepājas muzeja pagalmā K. Ukstiņa ielā 7/9. Taču barikāžu laiks ir arī atmiņu laiks.

Piedāvājam Sintijas Briķes, Em.Melngaiļa mūzikas vidusskolas 2.kursa audzēknes, pierakstītās savu vecāku, Liepājā labi pazīstamu cilvēku – Sandras un Jura Briķu atmiņas par tālo barikāžu laiku, un pašas Sintijas mazliet skumjās pārdomas par šodienu.

 Vēsturē pierādījies, ka revolūcijas organizē inteliģence. Latvijā par šādas revolūcijas sākumu var uzskatīt leģendāro 1988.gada Radošo savienību plēnumu, kas notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas priekšvakarā. Ieva Akurātere toreiz dziedāja: “Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai…”. Pēc tam, 1988.gada 23.augustā, izskanēja Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokopera “Lāčplēsis”, kam bija liela emocionāla loma Latvijas tautas atmodā un saliedēšanā.

Latvijas aktīvo inteliģenci tajā laikā pārstāvēja  rakstnieki, aktieri, dzejnieki, mūziķi, žurnālisti, juristi, ārsti, pedagogi, vēsturnieki utt., kuri lielā skaitā tika ievēlēti Augstākajā padomē, un nobalsoja par Latvijas neatkarības pasludināšanu 1990.gada 4.maijā. Sekoja revolucionārais 1991.gads, kad bija jārealizē pasludinātā Latvijas brīvība pēc izstāšanās no PSRS. To darīja drosmīgi fanātiķi un patrioti, kuriem bija ideāli par brīvu zemi un savu valsti –Latviju, kurā valdītu labklājība. Kas noticis tagad, pēc vairāk nekā divdesmit gadiem? Vai ideāli un labklājības zeme ir sagrauti? Kas ir noticis ar mūsu cilvēkiem, kādas nākotnes perspektīvas ir mums, bērniem un jaunatnei?

Mana mamma un tētis ir dzimuši padomju laikos. Pēc izglītības juristi, brīvi domājoši cilvēki, kuru uzskati un ideāli par nākotni nostiprinājās jau padomju laikā, kaut arī toreiz bija grūti iedomāties, ka Latvijai izdosies atgūt brīvību. Viņi bija un ir progresīvi domājoši inteliģences pārstāvji. Priekšstatu par to, kāda Latvijas bija pirmās brīvvalsts laikā, deva kāda slepus lasīta, PSRS laikā aizliegta literatūra un mammas vecvecāku stāstījums.

Mamma par 1991.gada notikumiem runā ar asarām acīs, un stāsta, ka 1991.gada janvārī Latvijā bija satraucoša atmosfēra, jo pēc 13.janvāra notikumiem Lietuvā, arī Latvijā cilvēki gatavojās cīņai par īstu brīvību un pulcējās uz barikādēm Rīgā. Latvijā Padomju karaspēks bija  lielā skaitā, īpaši Liepājā, kur daudzi nebija ieinteresēti Latvijas Republikas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanā.

Manai ģimenei, īpaši vecākiem, nozīmīgs un ar smeldzi sirdī pieminams ir tieši 20.janvāris. Es vēl nebiju dzimusi, manai māsai bija desmit gadi, un viņa tolaik bija drošībā pie vecmāmiņas un vectētiņa Aizputē. Mani vecāki, toreizējie milicijas darbinieki – mamma Sandra Briķe, Liepājas pilsētas Izpildkomitejas Iekšlietu daļas izmeklētāja, milicijas jaunākā leitnante, un mans tēvs Juris Briķis, Liepājas rajona Izpildkomitejas Iekšlietu daļas kriminālmeklēšanas nodaļas priekšnieks milicijas majors, izdarīja izvēli, un bija gatavi cīnīties par reālu Latvijas brīvību, jo padomju režīma paliekas vēl bija jūtamas.

20.janvāra vakarā, kad mamma ar tēti kopā ar dažiem tēta kolēģiem draudzīgi līmēja tapetes nesen no Limbažiem iemainītajā dzīvoklī Siļķu ielā Liepājā un ar televīzijas starpniecību cītīgi sekoja notikumiem Rīgā, pēkšņi uz laiku pārtrūka TV translācija. Tobrīd mani vecāki un kolēģi izlēma doties uz savām darba vietām – katrs uz savu milicijas iestādi, jo sākās uzbrukums Iekšlietu ministrijai, sāka šaut uz viņu kolēģiem. Tas varēja izvērsties par lielu bruņotu sadursmi, jo bez padomju karaspēka legāli kaujas ieroči bija vēl tikai milicijai. Liela daļa milicijas darbinieku nostājās tautas pusē.

Mammas  darba vietā – Liepājas pilsētas milicijā, tāpat kā Rīgā, bija diezgan negatīva attieksme pret Latvijā deklarēto brīvību, tādēļ Liepājas apvienoto rajona un pilsētas policijas (tolaik milicijas) darbinieku operatīvo grupu, desmit  brīvprātīgos no rajona un desmit brīvprātīgos no pilsētas milicijas, kuras sastāvā bija arī cittautieši, vadīja mans tētis Juris Briķis. Grupa ar diviem mikroautobusiem devās uz Rīgu, kur bija sācies  OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Rajona milicijas vadība, toreiz ar Vladimiru Utinski priekšgalā, un rajona vadība, toreiz ar Juri Aizezeru priekšgalā, bija tie, kas deva rīkojumu Jurim Briķim organizēt bruņotu operatīvo vienību no rajona un pilsētas milicijas darbiniekiem izbraukšanai uz Rīgu.

Mamma tikmēr pilsētas milicijas dežūrdaļā, kur bija pieejama televīzija, ar satraukumu skatījās, kas notiek Rīgā un domāja par to, kas sagaida Liepājas puses miličus Rīgā un kas var notikt Liepājā, kā arī ļoti uztraucās par tēti, zinot, ka viņš darīs visu iespējamo, lai brīvību nosargātu.

Tikmēr daži mammas kolēģi laikā, kad lodes caur Bastejkalnu tika raidītas Iekšlietu ministrijas virzienā, tajā skaitā latvieši, pasmējās par notiekošo. Mamma atgādināja, ka smiekli nav vietā, jo tie taču ir mūsu cilvēki – kolēģi, uz kuriem šauj. Tēta brālis, kurš nodarbojas ar piena ražošanu, stāstīja, ka citi  tāpat esot pasmējušies arī par zemniekiem, kuri ar saviem traktoriem bija devušies uz Rīgu.

Lielu drosmi un pašaizliedzību parādīja tieši lauku rajonu miliči. Tētis Juris Briķis laikrakstā “Kurzemes ekspresis” (1995.gada 21.janvāris, Nr.6/121/) raksta: “Janvāra saltās dienas bija tas laiks, kad Latvija cēlās kājās, lai kailām rokām stātos pretī ļaunuma impērijas tankiem…” Šādas un tamlīdzīgas rindas nācies lasīt katru gadu, bet nekur neatrast nevienu rindiņu par to ieguldījumu, ko tajās dienās veica to dienu reālākais, bruņotākais spēks – lauku rajona policija (toreiz milicija). Sevišķi atsaucīgi bija Kurzemes policisti. Protams, ne skaitliskā, ne bruņojuma ziņā mēs nevarējām līdzināties toreiz Latvijā izvietotajam PSRS armijas vai toreizējās OMON spēkam, bet bijām bruņoti ar automātiem, dienesta ieročiem, pietiekošu ekipējumu un galvenais, ar dziļu pārliecību cīnīties līdz galam, kaut vai pielietojot ieročus mūsu valsts brīvības un neatkarības atjaunošanai. Lai kā mēs neesam pelti, toreiz bijām gatavi uz visu”.

Tētis stāsta, ka vīri tika atlasīti pēc brīvprātības principa un kopā ar latviešiem uz Rīgu devās arī citu tautību pārstāvji, kuriem Latvija bija kļuvusi par Dzimteni. Jā, policijas darbiniekus apbalvoja ar1991.gada barikāžu dalībnieku Piemiņas zīmi. Tie bija cilvēki, kas patiesi pierādīja savu patriotismu, bet vai viņi pēc tam tika pienācīgi novērtēti?

Tētis rakstīja, ka ar diviem mikroautobusiem “Latvija” devušies uz Rīgu, nezinot, kas viņus tur sagaida: “Pēc Iekšlietu Ministrijas atbildīgo darbinieku rīkojuma mums bija jāierodas vienā no Rīgas pilsētas rajona policijām, kur jāsaņem konkrēts uzdevums. Ierodoties naktī konkrētajā vietā, izrādījās, ka neviens mūs tur negaida. Kad mūsu pārstāvji iekļuva policijas telpās, vietējās policijas krieviski runājošā vadība mums īsi un skaidri paskaidroja, ka viņi nekādās darbībās netaisās iesaistīties un arī mums iesakot rīkoties tamlīdzīgi. Tālāk devāmies uz Iekšlietu ministrijas ēku, tur jau aktīvas cīņas bija beigušās, pēc tam uz nākošo bāzēšanās punktu. Īsā laikā saņēmām uzdevumu veikt Augstākās padomes, televīzijas un radio centru, sakaru centru un citu valstiski svarīgu objektu apsardzi. Tā pagāja vairākas neaizmirstamas dienas, saspringtas un dažbrīd saspīlēti bīstamas”.

Pēc tam, 1992.gadā mana mamma pārgāja strādāt uz prokuratūru par vecāko izmeklētāju, un tagad jau 17 gadus strādā par tiesnesi. Pa to laiku – 1993.gadā – laimīgi piedzimu es. Tēti ar 35 gadu policijas izdienu, lielāko darba mūžu kriminālpolicijā, kurš bija arī Liepājas rajona policijas priekšnieks, tad Liepājas apvienotās – rajona un pilsētas policijas priekšnieks, pēdējos gadus Saldus policijas priekšnieks, 1999.gada 1.septembrī tā gludi un vienkārši palaida pensijā. Vai tad policijā ir vajadzīgi profesionāļi?.. Goda rakstu pēc divām nedēļām, ieliktu  parastā vēstulē, atsūtīja uz mājām ar tekstu: “Pulkvedim Jurim Briķim Par ilggadīgu dienestu, augstu profesionalitāti un sakarā ar aiziešanu pensijā”. Tas arī viss, par viņu aizmirsa. 1991.gads mūsu ģimenē beidzās ar smagu tēta slimību pusgada garumā, ko izraisīja profesionālo darba pienākumu pildīšana. Taču tētis būtu gatavs strādāt vēl šodien un dot savu profesionālo ieguldījumu, un arī es ļoti gribu, lai tētis kā profesionālis strādā manā pilsētā, Liepājā, jo es ar viņu lepojos!

Mamma šīs vēstures epizodes, īpaši janvārī, atceras bieži, bet ar skumjām, sakot, jā, toreiz mēs daudzi izdarījām izvēli, un tas bija drosmīgs tā laika lēmums, jo milicijas darbiniekiem, kuri strādā pusmilitārā iestādē, tas varēja beigties pavisam bēdīgi. Bet kas ir izdarīts ar mūsu valsti un kā tiek izmantota izcīnītā brīvība, kas toreiz deva ticību un cerību Latvijas nākotnei? Daudzi no šiem drosmīgo cilvēku izsmējējiem tagad tiek godā celti, bet tie, kas darīja, tiek pelti.

Mēs ar māsu Agnitu Dreiblathenu, kura jau vairāk nekā desmit gadus ir policiste un tūlīt beigs otru augstskolu kā juriste, esam aktīvas meitenes, bet brīžiem šķiet, ka Latvijai patrioti nav vajadzīgi un nav novērtēti. Vai tad var pārmest mums, jaunatnei, ka braucam prom, jo vēlamies dzīvot sakārtotā valstī? Arī es došos prom turpināt mācības uz ārzemēm. Toties esmu apņēmības pilna atgriezties, jo mēs kopā ar vecākiem esam sakopuši skaistu Latvijas zemes stūrīti laukos. Tas arī ir patriotisms un tā dēļ ir vērts atgriezties.