Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Maija Kalniņa, kas staigā, kur pašai patīk


atlikušas 250 zīmes


Maija Kalniņa, kas staigā, kur pašai patīk (20)

Autors: Sarmīte Pujēna
Otrdienā, 11. decembrī, 2018 | BIRKAS: biedrība Liepājnieki , Wiktorija , Maija Kalniņa , grāmata
Izdrukāt Ziņot
Maija Kalniņa savas grāmatas atvēršanā kultūras namā "Wiktorija".
Maija Kalniņa savas grāmatas atvēršanā kultūras namā "Wiktorija".
FOTO: Modris Helds

Maiju Kalniņu – dziesminieci, dzejnieci, režisori (viņa tos sauc par pasaules gribētiem tituliem) – pazīst vai domā, ka pazīst, daudzi. Bet ko par sevi saka viņa pati?

Ar ko esi aizņemta šajā Ziemassvētku gaidīšanas laikā? Vai darba grafiks noslogots?
Kopš es strādāju pie sevis, man ir labākais boss pasaulē! Pati pieņemu un atlaižu sevi no darba, kožu pirkstos, ja par daudz saplānots. Bet man izdodas šogad sabalansēt – ir daudz foršu lietu, ko darīt, bet tajā pašā laikā ir tik daudz kāpts uz tiem grābekļiem, kad ir pārslodze un kad tu domā – nu, pēc Ziemassvētkiem, pēc Jaunā gada sākšu normāli plānot... Taču tas nekad nepienāk. Tas jādara tagad, un – izdodas. Ziemassvētkos arīdzan. Šogad vairs neņemu korporatīvos sarīkojumus, baudu Ziemassvētkus kopā ar "Wiktorijas" komandu.

"Ziemas stāsti "Wiktorijā""?
Jā. Vasaras beigās sasēdām kopā pagalmiņā, domājot par to, kādus mēs paši gribētu Ziemassvētkus, un tādus arī riktējām – uztaisījām "Ziemas stāstus "Wiktorijā"", kas caurvij decembri, katru svētdienu pulksten 17. Ļoti kaifīgs process, aiz tam, ka katrs, kas tur ir iesaistīts, pienes labāko no sevis un dara to tikai tāpēc, ka grib to darīt. Koncertuzvedums ir izveidojies gana interesants, paši par to priecājamies, līdz ar to varbūt priecājas vēl kāds. Cepam arī piparkūkas, bet akcents ir noņemts no Ziemassvētkiem un vairāk likts uz ziemu. Tāpēc mums neskan tradicionālas Ziemassvētku dziesmas, kas skan visur citur. Mērķis bija paskatīties, kā mēs tajā ziemā jūtamies, kāds ir ziemas uzdevums, kā gribam ziemu pavadīt. Par to domāju arī rakstot stāstus šim uzvedumam – cilvēka sarunas ar ziemu, ko Leons Leščinskis ir ierunājis un arī dzīvajā plānā runā.

Uzvedumā ir savienota gan mūzika, gan kino elementi, gan aktieris uz skatuves. Mums ir brīnišķīga mūziķe Marta Kauliņa ar marimbu, grupas "Stīgotas", "Zari".

Prieks arī par "Wiktoriju", kura iedzīvojas un kurai ir sava vieta. Publika pārstājusi baidīties, ka tā ir vieta, kas paredzēta tikai šaura nišai, kur satiekas kaut kādi andergraundisti. Cilvēki sapratuši, ka var būt arī tādas vietas, kas nes mazliet citādu sajūtu, nekā ierastie kultūras formāti un ka ir forši, ka ir tāda mazliet nepieradinātāka vieta, kurā kaut kas notiek tāpēc, ka kāds to ļoti vēlas. Tas ir pašu, nevis citu izdomāts projekts, ko kāds realizē – visu dara Uldis Meļķis pats ar savu komandu. To var ļoti just, ja cilvēks pats ar savām rokām veido un piepilda. Tieši caur to man šis Ziemassvētku laiks ir tik foršs.

Taču diez vai ir tikai "Ziemas stāsti" – ap tevi allaž virmo dažādas strāvas.
Paralēli notiek arī citas lietas. Nākas pabraukāt apkārt gan grāmatas (Maijas Kalniņas dzejoļu un miniatūru krājums "Adrese – tepat blakus") sakarā, gan... Patiesībā šobrīd esmu tādā labā harmonijā ar sevi, aiz tam, ka nepiederu kaut kam vienam konkrētam – manā dzīvē ir gan vairākas ģeogrāfiskas vietas, kurās darbojos, gan vairākas domubiedru grupas, kuras savstarpēji nav saistītas, un tas man vienmēr ir paticis, jo tad varu realizēt sevi gan dažādiem mērķiem, gan dažādos cilvēkos, gan ar dažādiem uzstādījumiem.

Tas, ka ģeogrāfiski darbojos arī citur, man iedod ļoti daudz, jo vienā vietā tu ļoti ātri sevi izsmel vai tu pārāk labi to iepazīsti, un tad kādā brīdī pazūd viegluma sajūta. Tie brīži, kad biju iekšā tikai Liepājas procesos, protams, ir bijuši svētīgi, taču tas nav gluži mans formāts – piederēt, kalpot tikai kaut kam vienam. Ļoti labprāt darbojos dzejnieku vai dziesminieku pasaulē – man tur ir daudz, ko teikt, un es tur ļoti daudz gūstu, bet tajā pašā laikā man ar to vien nepietiek. Tāpēc labprāt darbojos šovbiznesā, kas it kā ir ļoti atšķirīga joma, bet man tieši patīk parādīt, ka esam vairāk līdzīgi, nekā atšķirīgi, un tas atšķirīgais, ko visu laiku uzsveram, mūsu prātos ir bišķiņ pārspīlēts. Tie ir stereotipi, ka uzņēmējs nesaprot mākslinieku vai mākslinieks loģisko pasauli. Jā, esmu radoša, bet man arī tā loģiskā pasaule patīk. Stereotipi mums traucē tikt uz priekšu. Tāpēc man patīk, ka Popē es varu darīt vienu – ar Popes cilvēkiem atjaunot estrādi, un tas nav tikai stāsts par estrādes fizisko atjaunošanu, "Wiktorijā", Bruknā, Aizputē vai kādā citā vietā, kas mani uzaicina, – kaut ko citu.

Varu sarīkot "Dullo Dauku" festivālu vai šovbiznesa pasākumu vai gūt jaunu pieredzi, pastrādājot par kastinga vadītāju kino nozarē. Rīt, iespējams, sākšu puķes stādīt. Galvenais, nepalikt tajā vāveres ritenī. Man arī nav nekādu tabu kādā jomā. Drīzāk ir principi, iekšēji kritēriji, kuri man liek teikt "jā" vai "nē". Svarīgi, lai neesmu pretrunā ar sevi, jo tas nekad nav nesis labus augļus. Pārējais ir tikai darīšanas vaina.

Arī tavai grāmatai ziemīgs vāks – tādi mazliet apsniguši, puteni pārcietuši burti baltā sniega laukā.
Zane Ernštreite, ka veidoja grāmatas dizainu, bija izdomājusi, ka vajag manu bildi uz vāka. Viņas redzējums – ģitāra, mana publiskā seja, jo tas palīdzēs saprast, kas to grāmatu ir radījis. Mēs ļoti daudz diskutējām, lai tā nebūtu. Jo arī mans attēls neesmu visa es. Vai ģitāra. Tā ir mana daļa, bet tā neesmu visa es. Man negribējās neko, kas mani "sašaurina", un iznākums, manuprāt, ir brīnišķīgs. Caur šo grāmatu es ļoti daudz spēju saprast, kā es gribu darīt un kā es gribu sarunāties ar pasauli, un varbūt mazliet arī ar sevi pastrādāt tajā ziņā, ka nekalpot par mani izveidotajiem priekšstatiem.

Tas, protams, nav primāri, lai pasaule mani pareizi saprastu, – pasaule nekad pareizi nesapratīs, tā nekad nebūs. Svarīgi, lai tu pats zini. Vismaz mazliet.

Vai zini, kāpēc tu no Cēsīm esi nokļuvusi Liepājā, un joprojām esi te?
Man, atšķirībā no cilvēkiem, kurus es reizēm balti apskaužu, jo viņiem ir savas dzimtas vietas, mājas, kurās viņi paaudzēs dzīvojuši, un līdz ar to viņi ļoti labi jūt savu ģeogrāfisko identitāti, nav šādas piederības. Un varbūt arī tas nav slikti.

Cēsis ir tikai vieta, kur es piedzimu, kur satikās mana mamma – suitiete – un mans tēvs – latgalietis, un kur piedzimām mēs ar māsu. Vai man pret Cēsīm ir kāda īpašāka sajūta uz planētas? Nē. Bet tajā pašā laikā – jā, jo tā ir vieta, kur es piedzimu. Taču esmu dzīvojusi Latvijā ļoti daudzās vietās, un jau pusaudžu vecumā es ieguvu savu sajūtu par Latviju – biju padzīvojusi Cēsīs, daudz kur Kurzemē, Rīgā, Latgalē pie savas omītes. Liepāja, atšķirībā no tiem, kas šeit piedzimuši un tāpēc te dzīvo, bija mana izvēle. Tikai un vienīgi. Ar maziem pārtraukumiem jau no 1997.gada.

Kāpēc Liepāja? Tā bija ļoti apzināta izvēle. Nokļūstot Liepājā, un pirms tam daudz kur citur dzīvojusi, es sajutu, ka vieta, enerģētika, kas te ir, momentā saslēdzās un likās ļoti harmoniska man. Es laikam tveru vietas kā dzīvas būtnes. Aizbraucot uz Cēsīm, Kuldīgu vai kādu citu vietu, es viņas izjūtu. Liepāja atbilda maniem priekšstatiem par vietu, kurā es gribu dzīvot. Ielas, koki, jūra – arīdzan. Bet noteikti cilvēki, kas te dzīvo.

Atceros, un noteikti ne tikai es, tavu vērienīgo uzvedumu "Es esmu Liepāja", un tagad tu vēlreiz apliecināji, ka Liepāja, tie ir cilvēki.
Protams. Bet turpat blakus ir arī vieta ar tās ģeogrāfisko atrašanos, ar pilsētvidi, kāda viņa te kopš laiku laikiem ir veidojusies. Man liekas, ir grūti atraut vienu no otra.

Man vienmēr patikuši kontrasti, un Liepājā, vienā mazā teritorijā, ir gan romantika, gan skarbums, gan laikmetīgums, gan vēsture, gan daba, gan industrija. Man šķiet, ka es ļoti labi sapratu šo vietu, un līdz ar to – viņa mani. Un vēl – citur nav kopā, vienā vietā tik daudz dullo cilvēku, labā nozīmē, kā Liepājā. Nevis nav vispār, bet uz tūkstoš cilvēkiem Liepājā ir vairāk dullo – tādu ar dzirksteli, kas nav noslīpēti, ar dzinuli mainīt pasauli – nekā citviet.

Kā jebkurai spilgtai personībai, un manās acīs Liepāja tāda ir, viņai ir arī savi mīnusi, un tos arī esmu sajutusi.

Piemēram?
Klausījos sarunu ar Ditu Lūriņu, liepājnieci, un viņa tieši minēja Liepājas raksturu, to dullo sajūtu kā argumentu, kāpēc viņa aizbrauca no Liepājas.

Es Liepāju uzskatu par ļoti labu trenažieru zāli. Pirmais, kas te liek kaut ko radīt, virzīt, bieži vien ir protests – tāpēc, ka nevar, mēs to izdarīsim! Un tas nav tikai šodien, esmu pētījusi lielos atslēgas momentus, un daudz viņu ir bijis, kas ietekmējuši ne tikai Liepājas, bet arī Latvijas vēsturi. Taču ne jau tāpēc, ka te ir bijusi labvēlīga situācija, bet – kā protests. Vai "Liepājas dzintars" būtu iespējams kaut kur citur? Nē, un ne tāpēc, ka Liepājā, bet par spīti tam, ka Liepājā. Un tā daudzas lietas te radušās – par spīti. Bet tas nav ilgstoši izturams, un, iespējams, tāpēc ir bijuši brīži, kad man gribējies arī bēgt no Liepājas. Esmu apsvērusi iespēju, laisties lapās. Man pat radās tāda definīcija: Liepāja, ar tevi ir grūti, bet bez tevis – neiespējami.

Galu galā nācu pie secinājuma, ka kā jebkurās attiecībās, ir svarīgi atrast to beznosacījuma sajūtu. Jo kad tad mēs kļūstam dusmīgi vai apvainojušies? Tad, kad kaut ko gaidām no otra, šajā gadījumā no Liepājas. Bet viņa neko nav solījusi! Ko tad es gaidu? Es nevaru otru mainīt. Es varu tikai pieņemt.

Protams, vēlme mainīt Liepāju, mainīt Liepājā kaut ko man ik pa laikam ir bijusi. Bet vēlme otru mainīt nekad nerezultēsies nekādā labā procesā. Tāpēc jautājums ir tikai, kā mēs varam pārlikt uzsvaru no tā, ka es gribu mainīt, uz to, ka es pieņemu, kāds tu esi, un mēģinu tev dot labāko, ko varu dot. Negaidot glaimojošu atbildes reakciju, jo es to daru tikai tāpēc, ka man pašai tā vajag, man tas ir svarīgi. Un viss paliek daudz vienkāršāk. Tu neesi atkarīgs no tā, vai kāds tev aplaudēs vai novērtēs tavu ieguldījumu. Un ir jāatceras, ka tu nevari viens pārredzēt visu laukumu, tev ir tikai tavs skatupunkts, un citam ir viņa, un vienīgais, ko tu vari, ir vadīties pēc savas labākās sirdsapziņas, gudrības un sapratnes. Jo tu nezini, vai tam, kas, tavuprāt, domā un dara galīgi šķērsām, nav tāds skatupunkts vai informācija, kādu tev nav.

Esmu uz šiem grābekļiem kāpusi ļoti daudz, un rezultāts vienmēr ir bijis sliktas emocijas, gandarījuma trūkums. Lai gan esmu gājusi ar labiem nodomiem, ar degsmi, tīru sirdi. Kāpēc tad bija slikti? Tāpēc, ka esmu gribējusi kādam uzspiest savu pareizību.

Tas nenozīmē, ka mums ir jākļūst par amēbām un ne uz ko nav jāreaģē, ir svarīgi saprast tikai vienu – tā ir tava izvēle būt, darīt, teikt, neteikt, sadarboties. Un reakcija, kādu tu no pasaules saņem pretī, ir viņu izvēle. Manuprāt, neko nevar panākt, pierādot vai paģērot. Tas nestrādā. Nebūs tāds brīnumains mirklis, kad visa pasaule sāks darboties tā, kā man vai kādam citam šķiet labāk vai pareizi. Ja sevi no šīs ilūzijas atbrīvo, kļūst vieglāk dzīvot, un daudz vairāk spēka paliek, lai radītu. Un varbūt tu pat ieraugi tā cilvēka skaistumu un lomu, kurš tevi sākotnēji traucējis, tracinājis vai kuram tu esi gribējis kaut ko pierādīt.

Tāpēc paldies visiem, kas domā citādi, nekā es, kas rīkojas citādi, nekā es – tā ir iespēja iet uz priekš: lai mēs ietu uz priekšu, ir vajadzīgs, lai mūsu ķermenis saduras ar zemi, lai ir konflikts. Nekādas filozofijas, tikai fizika.

Arī biedrība "Liepājnieki" pirms vēlēšanām "Wiktoriju" bija izraudzījusies par savu pulcēšanās vietu. Kas tevi saista ar "Liepājniekiem"?
Manuprāt, cilvēkam ir jādara tas, ko viņš jūt, redz un līdz galam godīgi spēj sev atbildēt: es to gribu un tik lielā mērā, cik es gribu. "Liepājnieki" mani, protams, aicināja kļūt par biedri, bet man nav svarīgi formāli apliecinājumi manai piederībai kaut kam. Mēs taču redzam, kas notiek, kad mūziķi, mākslinieki, sportisti pret savu gribu iesaistās politikā. Nav rezultāta! Mēs zaudējam ļoti radošu cilvēku un iegūstam diezgan sliktu politiķi.

Mana sadarbība ar domubiedru grupu "Liepājnieki" ir no tīras sirds tajos momentos, kuros redzu un jūtu, ka varu viņiem un arī pati sev kaut ko foršu izdarīt. Tajā laika posmā, kad biedrība meklēja veidus, kā runāt ar sabiedrību, kā veidot komunikāciju, man ļoti simpātisks un saistošs likās uzstādījums – uzzināt pašu liepājnieku domas, nevis izdomāt kāda cita vietā, ko viņam labāk vajadzētu. Tā kā es darbojos ar cilvēkiem, ar kultūru, mans piedāvājums bija nostāties ar šiem cilvēkiem uz vienas platformas, novilkt uzvalkus un noņemt šlipses un pašiem kļūt par tiem liepājniekiem, un tādā veidā uzzināt, ko mēs visi kopā, ko pilsēta, ne tikai biedrība "Liepājnieki", vēlas. Paklausīties, kas ir sabiedrības bažas, prieki, tas, par ko sāp sirds, un tas, par ko ir lepnums. Un nebraukt pārāk pozitīvā vai pārāk negatīvā grāvī, bet paskatīties, vai varam ieraudzīt to realitāti.

"Wiktorija" ir ļoti laba vieta, kur satikties – ārpus tituliem, ārpus statusiem, iet kopā un caur spēlēšanos, kas ir tikpat vecs paņēmiens kā pasaule, runāt, jo bieži vien ir grūti runāt tieši. Caur spēli un spēlēšanos mēs esam daudz atklātāki. Tā bija laba iespēja izzināt liepājnieku domas, sajūtas, piedāvājumu, kļūt par viņiem pašiem, kas patiesībā jau mēs visi esam.

Atsaucība, tas emocionālais vilnis bija, un to nevar nospēlēt. Tas parādīja, ka cilvēkiem patīk, viņi jutās uzklausīti. Taču te mazliet ir arī tas sabiedrības "gļuks" – mēs esam pateikuši, un tagad jums ir jāizpilda. Bet kāpēc tu ne? Kāpēc tu pats nevari? Mēs aizmirstam, ka arī mēs esam tie radītāji, dalībnieki, ka mēs veidojam gan šo pilsētu, gan sev svarīgus procesus, dzīvi. Klausījos par FK "Karosta" – viņiem ir svarīgi, lai šajā rajonā attīstītos futbols, un viņi meklē domubiedrus, iespējas un dara!

Mēs ļoti gaidām no citiem, bet, lai sagaidītu rīcību no citiem, ir arī sev jāpajautā, ko es maksimāli varēju šajā jomā izdarīt? Tāpēc arī "Liepājnieku" spēlēs mūsu pieeja bija, ko no tā, kas būtu jāizdara, varu es pats, kur man vajag kādu palīgā un kur jau vajadzīgs augstāks, pašvaldības līmenis. Un ko mēs tur atklājām? Protams, to, ka 90% mēs varam izdarīt paši! Cilvēki ieraudzīja savu spēku, un tieši tas man ļoti patika, jo mana iekšējā nostāja nebija iet karā, izvilkt kalašņikovu, kādu apšaut.

Mans lielākais gandarījums un prieks bija, ka cilvēkos, kas kandidēja vēlēšanās, es redzēju šo pašu vēlmi – nevis zināt labāk, bet uzklausīt, būt vieniem no tiem, kas dara, parādīt vairāk to, cik esam līdzīgi, nevis atšķirīgi. Vai tu piederi Liepājas partijai vai, teiksim, Reformu partijai? Vai tu esi roķenes apmeklētājs vai Fonteina? Vai nu tu esi irliepaja vai kurzilka? Tas ir viens līmenis, kurā mēs viens otru ātri noskenējam. Kad izteicu publisku atbalstu un simpātijas Reformu partijas plāniem, reakcija bija – ā, nu, tu jau tagad esi viņu cilvēks! Nē, es turpināšu būt es pati, cilvēks, kuram ir savs viedoklis, un kurš redz Liepājas partijā superīgus cilvēkus un ne tik superīgus, un kurš redz tos katrā partijā! Katrā! Tev ir jābūt tev pašam, un mēs atradīsim kopīgu valodu. Ne ar visiem būs lieliskas attiecības un ne visi mums der, bet tas nenozīmē, ka attiecībās ir jāievazā necieņa vienam pret otru. Ja man kas sāp, tad tas, ka mums tas neizdodas.

Bet vai progress nav iespējams pretmetu cīņā, nevis absolūtā kopīgā laimībā?
Pretmetu cīņa – jā. Bet vai mēs to varam izdarīt gudrāk, cienīgāk? Nakts ar dienu arī ir pretmeti. Bet es neesmu redzējusi, ka viņas būtu mēģinājušas viena otru nogalināt. Daudz atbilžu var ieraudzīt dabā. Arī to, ka ir vajadzīga tik ļoti liela daudzveidība, lai viss notiktu, – diena, nakts, ziemeļi, dienvidi, priedes, rozes, un neviens nesaka otram, ka tev ir jābūt "priediskākai" vai "roziskākai". Daba pieņem citādo, jo saprot, ka tas citādais uztur vienu funkciju, kuru es nevaru uzturēt, jo man ir iedots kaut kas cits, ko tikai es varu. Pretmeti, protams! Bet, vai varam cienīgi, vai varam godīgi runāt un diskutēt, otru neapvainojot un nepazemojot, ja mūsu viedokļi atšķiras vai ja mums ir jāuzdod nepatīkami jautājumi? Mēs to nemākam! Man vienmēr patikuši pretmeti, kontrasti – mākslā, dzīvē, sevī pašā, bet ir jāmāk atrast to veidu, kā savam iedomātajam pretiniekam uzdot jautājumu vai izteikt savu vērtējumu viņa darbībai, skatoties acīs ar cieņu, un arī pateikt paldies par to, ko viņš labu izdarījis.

Atgriežoties pie jautājuma, kāpēc es neesmu "Liepājniekos" un neesmu politikā iekšā, – tieši tāpēc, ka es nešķiru dzīvi un politiku. Viss ir dzīve. Tāpat kā man nav darba un nav ne-darba. Man ir dzīve, kurā ietilpst tas, ko es veidoju, daru, un tas ir tikpat svarīgi kā pastaigas, kā lasīt grāmatu. Man bija ļoti simpātiski biedrības "Liepājnieki" mērķi, uzstādījums, un es redzēju, ka tas, ko es varu pienest, ir posms, kurā aicināt cilvēkus kopā, vētīt, pētīt, analizēt, ieraudzīt savu spēku, savu vājumu, savu atbildību. Bet tālāk es daru atkal citas lietas, jo neredzu sevi spēcīgu esam politiskajā arēnā vai vadošos amatos. Tas nav man. Tā jau ir cita spēle. Labākais, ko es pasaulei varu dot, ir, godīgi pateikt, ko es "jā" un ko es "nē". Tāpēc es ar visu sirdi ļoti biju iekšā tajā "Liepājnieku" posmā, bet šajā posmā, labākais, ko es pasaulei varu pienest, ir radīt ""Wiktorijas" ziemas stāstus".


Sludinājums

Mirdziņa
07:04 | 11/12/18
ZIŅOT
(-8)
(31)
+

Pietrūka pacietības izlasīt šīs slavas dziesmas. Novēlu iemācīties neizplūst sevī!

to Roze K.
10:39 | 15/12/18
ZIŅOT
(-1)
(1)
+

tad mēs beidzot cienīgi paklusēsim,

pārāk daudz jau pļurkstets ira
dosim smadzenēm un ausīm atelpu

Roze K.
13:27 | 12/12/18
ZIŅOT
(-4)
(8)
+

Valodnieki secinājuši, ka ar nespēju izlasīt pagarākus tekstus ir traumēti dator- un telefonatkarīgie. Ja nevar izlasīt, tad nevajag arī komentēt. Izlasīju, esmu arī Kalniņu klausījusies. Un par drosmi runāt (par lietām, ne pa tukšo) un teikt, ko domā, pat ja puse nesaprot (jo no atkarībām nespēj ne sevi, ne citu saprast) cienu un apbrīnoju viņu. Mums visiem to vajadzētu prast - jo labi, ja 1 no 100 to (drosmi runāt) vairs spēj - novērtēt. Ko iesāksim, kad nebūs vairs neviena, kam drosme runāt?

gā gā gā
12:41 | 11/12/18
ZIŅOT
(-10)
(6)
+

ehh, Mirdziņa, un pārējās...

Desa
07:41 | 11/12/18
ZIŅOT
(-7)
(14)
+

Maijiņ, vien aliņ un piīp aiz stūr?

Marionete
08:55 | 11/12/18
ZIŅOT
(-7)
(23)
+

Saņēmos un izlasīju līdz galam. Kā vienmēr, tukša ūdens liešana, nekā konkrēta un kaut kāda laipošana.

nu tad
10:05 | 11/12/18
ZIŅOT
(-4)
(16)
+

lai staigā labi tālu.

Tā viš i
11:41 | 11/12/18
ZIŅOT
(-0)
(11)
+

" ne tāpēc, ka Liepājā, bet par spīti tam, ka Liepājā."

Cildiņš
19:13 | 11/12/18
ZIŅOT
(-2)
(5)
+

Kaut kā mūsu ceļi nav krustojušies. Tas labi. Bet raksts par garu, nudien!

Vientuļāsieviete
08:03 | 12/12/18
ZIŅOT
(-6)
(9)
+

No vienas puses apbrīnoju šo darbīgo sievieti, no otras- par daudz viņas ir.
Tā kā no klasikas- visām pudelēm par korķi....

to Roze.K
14:43 | 12/12/18
ZIŅOT
(-4)
(2)
+

NU portāls jau nav vieta, kur lasīt romānus vai stāstus, tas tomēr ir ziņu portāls.

nerunā nu niekus!
22:39 | 12/12/18
ZIŅOT
(-3)
(2)
+

Saki jau labāk, kā ir - vienkārši pagalam nevari ciest to Kalniņu.
Ja par žanriem - tad šis nu nav ne romāns, ne stāsts, pat ne īsstāsts. Ir saruna. Saruna ar populāru cilvēku. Un konkrēti šis portāls noteikti nav vienīgi ziņu portāls - te ir bijuši visādi publicējumi - pat ar daudziem turpinājumiem. Un, man domāt, nav arī portāls, kurā komentētājiem ``jānoliek pie vietas`` tie, kuri kādiem nepatīk.

HATER
19:42 | 12/12/18
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

Man pat radās tāda definīcija: Liepāja, ar tevi ir grūti, bet bez tevis – neiespējami.ŠĪ, TĀ SAUCAA DEFINĪCIJA, IR NO KLASIKAS!

Ilva
20:40 | 12/12/18
ZIŅOT
(-4)
(2)
+

Jauki,ka mūsu pilsētā ir tik darbīga,apsviedīga,izpalīdzīga,māxlinieciska,jauka būtne.Lai veicas,tā turpināt! Malacīte.
Suņi rej,bet karavāna iet tālāk,pacelties vienmēr pāri.

punkts
07:07 | 13/12/18
ZIŅOT
(-1)
(2)
+

Vienu nesaprotu -ja kāds saka, ka cilvēks viņam nepatīk vai arī patīk, kādēļ pēc tam komentāri ir nevis par rakstu, bet tiek kritizēti komentētāji. Šajā gadījumā, ja ir cilvēki, kam kaut kas Maijā nepatīk, viņi jau tikai izsaka savu viedokli, kāpēc uzreiz par to ir jāuztraucas un jāmetas viņiem virsū.
Neviens taču nekritizē, ja pateikts kas labs.
Nav jau visiem jādzied tikai slavas dziesmas par visiem.

nevajag sagrozīt
12:12 | 13/12/18
ZIŅOT
(-4)
(0)
+

Kurā vietā šeit kam kas ir uzkritis? Te ir , kā pats konstatējat, tikai tie, kas izsakās slikti, un tie, kas izsakās labi. Vienīgais, kas kritizē un uzkritis tiem, kas izsakās labi, esat pats.

to nevajag sagrozīt
14:03 | 13/12/18
ZIŅOT
(-1)
(5)
+

Šo droši var iekļaut "stila pērļu" katalogā filoloģijas studentiem :D

khe khe
16:54 | 13/12/18
ZIŅOT
(-5)
(0)
+

Nu tad - šo pašu ``pērli``, lūgtum, nepērļu stilā, demagog. Kādā stilā bļauj - tādā stilā atskan. Ar kolhozniekiem nerunā zinātnieku valodā.

Paldies
23:21 | 15/12/18
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Par interviju, Maija. Kā parasti- tieša, drosmīga un neatkarīga. Īstena Liepājniece- ar lielo burti. Lai veicas, Maija!!

kas viņa ir
21:58 | 16/12/18
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Maija Aija vai Paija, varbūt trīs vienā

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki