Padomju varas iestāžu sarīkotajā slaktiņā mežos pie Katiņas ciemata 1940.gadā tika iznīcināta liela daļa Polijas virsnieku un inteliģences. Septiņi no upuriem bija saistīti ar Liepāju.

2015.gada 17. septembrī, 1939.gadā notikušā PSRS uzbrukuma Polijai 76.gadadienā, Varšavā tika atklātas Katiņas muzeja jaunās telpas. Muzejs veltīts 22 000 NKVD nozieguma, vēsturē pazīstama kā Katiņas nozieguma (Katiņa – viena no vairākām Polijas virsnieku eksekūcijas vietām), upuriem1. Pēc Staļina pavēles tika iznīcināta ievērojama daļa pirmskara Polijas elites – no 1940.gada pavasarī NKVD noslepkavotajām 21 857 personām lielākā daļa bija profesionāli virsnieki, pārējie – rezerves virsnieki, kuri ikdienā bija ierēdņi, zinātnieki, juristi, inženieri, desmitiem citu inteliģences profesiju pārstāvji. Katiņa ir viena no vistraģiskākajām Polijas vēstures lappusēm.

Varētu likties, ka Katiņas notikumiem nav nekā kopēja ar Liepājas vēsturi. Tomēr Katiņas upuru sarakstos atrodami septiņi ar Liepājas izcelsmi2, kuri šeit dzimuši, apmeklējuši skolas, bet viņu ģimenes bieži bijušas nozīmīgas pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Vēlos portāla irliepaja.lv lasītājus iepazīstināt ar divām tādām ģimenēm: Hejmovskiem un Čenzēm, kuru tēvi (ģimenes galvas) – Konstantijs Hejmovskis un Juljans Čenze – bija Liepājā iemantojuši vispārēju cieņu, aktīvi darbojoties Liepājas sabiedriski politiskajā un ekonomiskajā dzīvē pirms 1914.gada.
*   *   *
Konstantijs Hejmovskis (Konstanty Hejmowski, 1867 – 1938) dzimis Palangā, ģimenē, kura Kurzemē ieradusies no Kašubiem XVIII gadsimtā. XIX gadsimta 70.gados Konstantija vecāki pārcēlās uz Liepāju, šeit Konstantijs apmeklēja Nikolaja ģimnāziju, kur beigšanas eksāmenu nokārtoja 1884.gada decembrī.

Laikā no 1885. līdz 1889.gadam viņš studēja tieslietas Pēterburgā, pēc tam, atgriezies Liepājā, uzsāka advokāta praksi. Liepājas poļu sabiedrības vidū viņš bija iemantojis lielu autoritāti, daudzus gadus darbojās Liepājas Romas – Katoļu Labdarības biedrības valdē, ieņemot arī tās priekšsēdētāja amatu. Laikā no 1902. līdz 1914.gadam advokāts Hejmovskis četrreiz tika ievēlēts par Pilsētas Domes deputātu, bet viņa vēlēšanās saņemtais balsu skaits liecināja par viņa lielo autoritāti Liepājas iedzīvotāju vidū.  Pirmā pasaules kara laikā Hejmovsku ģimene, lai izvairītos no vācu okupācijas, pameta Liepāju un pārcēlās uz Pēterburgu.

Pēc neatkarīgās Latvijas dibināšanas, 1919.gada janvārī Konstantijs atgriezās Liepājā, iesaistoties pēckara pilsētas dzīves organizēšanā. Viņš kļuva par Tirdzniecības padomes locekli, kā arī par pilsētas budžeta komisijas priekšsēdētāja vietnieku. 1919.gada martā tika apsvērta viņa kandidatūra uz pilsētas tieslietu padomnieka amatu 3. Visticamāk 1919.gada rudenī Hejmovskis tomēr pieņēma lēmumu par Liepājas atstāšanu. Nav zināms, kas tieši ietekmēja viņa lēmumu par aizbraukšanu no dzimtās pilsētas. Katrā ziņā tas bija nemierīgs laiks Liepājas un Latvijas vēsturē. No otras puses, Polija bija atguvusi neatkarību un daudzas poļu ģimenes izlēma pamest Latviju. Konstantijs ar ģimeni pārcēlās uz Varšavu, kur ieņēma daudzus amatus (piemēram, bija Lielbritānijas kuģniecības sabiedrības United Baltic Corporation Polijas filiāles direktors, kā arī Polijas-Amerikas Tirdzniecības kameras priekšsēdētāja vietnieks). Visu laiku viņš nodarbojās arī ar advokāta praksi, sākumā Varšavā, bet no 1935.gada Viļņā. Kā jurists viņš bija ieguvis izcila jūras tiesību un starptautiskās tirdzniecības tiesību speciālista slavu. Miris Viļņā 1938.gadā, apglabāts Rossas kapos.

Konstantijs Hejmovskis kopš 1897.gada bija precējies ar Blanku Luščevsku (Blanka Łuszczewska). Viņus salaulāja Liepājas draudzes prāvests, vēlākais arhibīskaps Edvards Ropps (Edward Ropp). Konstantijam un Blankai bija 3 dēli: Vitolds (Witold, 1898 – 1945), izmeklēšanas tiesnesis Cešinā (Cieszyn), gājis bojā evakuācijas laikā no Noiengammes (Neuengamme) koncentrācijas nometnes pie Hamburgas, Staņislavs (Stanisław, 1900 – 1969), advokāts, kā arī Marians (Marian, 1906 – 1940), bankas ierēdnis, rezerves virsnieks, noslepkavots Katiņā.

Otro pasaules karu pārdzīvoja vienīgi Staņislavs, kurš ieguva Poznaņas iedzīvotāju cieņu ar savu nelokāmo nostāju, aizstāvot strādniekus, kuri tika apvainoti par pretošanos padomju varai 1956.gada jūnijā 4. Viņa runas tiesā, aizstāvot strādnieku godu, komentēja visa pilsēta, bet dzīvokļa durvju priekšā poznaņieši lika ziedus. Komunistiskā vara to nepiedeva – viņš tika vajāts, saņēma pat aizliegumu strādāt savā profesijā. Tas atsaucās uz veselību, Hejmovskis mira 1969.gadā. Taču Poznaņa savu varoni neaizmirsa – 2006.gadā, Poznaņas Jūnija notikumu 50.gadadienā viena no pilsētas ielām tika nodēvēta Staņislava Hejmovska vārdā. Staņislava abi bērni: dēls Ādams (Adam) un meita Teresa pēc kara kopā ar māti apmetās Zviedrijā. "Saprotiet mani, tik ilgi, kamēr vien Polijā būs kaut viens cilveks, kuram varu palīdzēt, man te jāpaliek" – tā Staņislavs skaidroja saviem bērniem, kad tie viņu lūdza pārstāt apdraudēt savu dzīvību, aizstāvot Staļina laika politiskos ieslodzītos.

Staņislava dēls Ādams Hejmovskis bija izcils heraldikas speciālists, vēsturnieks, ilggadējs Stokholmas Karaliskās bibliotēkas ( Zviedrijas karaļu privātās bibliotēkas) direktors.

Konstantija jaunākais dēls Marians Hejmovskis beidzis ģimnāziju un Galveno Tirdzniecības skolu Varšavā. Viņš ir arī Rezerves kājnieku sapieru skolas absolvents. Strādājis par ierēdni bankā. Mobilizēts 1939.gada septembrī ar podporučika pakāpi, nonācis padomju gūstā, 1940.gada aprīlī nogalināts Katiņā. Varšavā dzīvo Mariana Hejmovska mazdēls un mazmeita.

*   *   *
Juljans Čenze (Julian Czenze, 1851 – 1910) cēlies no ungāru muižniekiem. Viņa senčiem piederēja zemes īpašums pie Čerņovecas (Czerniowiec) Dienvidukrainas teritorijā. Par piedalīšanos Tautu Pavasarī 1848.gadā viņu īpašumu Austroungārijas varas iestādes rekvizēja. Juljana vecāki pārcēlās uz Plockas guberņu Polijas Karalistē, kura tolaik bija Krievijas impērijas daļa. Tur 1851.gadā piedzima Juljans. Vēlāk ģimene apmetās Liepājā, tur Juljana tēvs nodibināja firmu, kura nodarbojās ar pārvadājumiem pa jūras ceļiem, to vēlāk mantoja dēls. Visas savas dzīves laikā Juljans Čenze bija saistīts ar Liepājas saimniecisko dzīvi. 22 gadus, sākot ar 1879.gadu viņš bija Liepājas dzelzceļa preču stacijas priekšnieks (Chef der Libau-Romnyer Warenstation).

Kad 1901.gada rudenī viņš atvadījās no šā amata, “Libausche Zeitung": rakstīja: "Čenzes kungs, Liepājas – Romnu dzelzceļa preču stacijas administrācijas vadītājs šodien atstāj savu amatu. Līdz ar to viena no Liepājas pazīstamākajām personībām, kura vārda tiešā nozīmē šejienes tirdzniecības pasaules aprindās spēlējusi lielu lomu, turpmāk pievērsīsies privātajai dzīvei. Vietējai tirdzniecības pasaulei šā godājamā ierēdņa atkāpšanās ir skaudrs zaudējums, jo Čenzes kungs, kurš savu amatu ieņēma 22 gadus, kas, protams, ir rets gadījums, izcili pārzināja vietējās tirdzniecības pasaules vajadzības un arīdzan izrādīja sirsnīgu ieinteresētību mūsu ostas darījumos. Daudzus gadus ieņemdams dzelzceļa preču stacijas administrācijas vadītāja amatu, viņš pieredzējis mūsu tirdzniecības uzplaukšanu un izaugsmi un pats ir tajā aktīvi piedalījies." 5

Citā reizē, sakarā ar viņa profesionālās darbības 25 gadu jubileju 1898.gadā, avīzē minēts: "Čenzes kungs, būdams humāns priekšnieks un labvēlīgi pretimnākošs pret tirgotājiem, ir izpelnījies vispārēju atzinību gan sev pakļauto ierēdņu, gan sabiedrības vidū." 6

Pēc došanās pelnītā atpūtā Juljans Čenze joprojām aktīvi piedalījās Liepājas sabiedriskajā dzīvē. Viņš kļuva par ķeizarienes Marijas Fjodorovnas aizbildniecībā esošās labdarības organizācijas "Neredzīgo kuratorija" ("Blindencuratorium") pilnvaroto Liepājā un Grobiņas – Aizputes apriņķī. 1904.gadā viņš tika ievēlēts par Liepājas Eksporta sabiedrības valdes priekšsēdētāju. Sākot ar 1902.gadu, Čenze trīsreiz tika ievēlēts pilsētas domē, kā arī pilsētas valdē, kur pildīja arī pilsētas galvas vietnieka pienākumus. Pašvaldības vēlēšanās 1910.gada pavasarī viņš trešoreiz kļuva par pilsētas domes deputātu un uzņēmās arī Tirdzniecības komisijas priekšsēdētāja amatu. Taču septembra sākumā Juljans Čenze negaidīti aizgāja mūžībā nepilnu 60 gadu vecumā. Apglabāts Barenbušas (Barenbusch, tagad Līvu) kapsētā.

Kopš 1877.gada Juljans Čenze bija precējies ar Valēriju Marcinkovsku (Waleria Marcinkowska). Viņiem bija 6 bērni: Marija (Maria), Vladimirs (Włodzimierz), Zofija (Zofia), Staņislava (Stanisława), Jadviga (Jadwiga) un Leons (Leon).

Jaunākais viņu bērns, dēls Leons, dzimis 1896.gadā. Beidzis Liepājas reālskolu. Bijis virsnieku skolas absolvents, artilērijas diviziona komandieris ar kapteiņa pakāpi. NKVD viņu arestēja 1939.gadā, nogalināts 1940.gada pavasarī Ukrainā. Līdzīgs liktenis bija Juljana un Valērijas vecākās meitas, Marijas Čenzes 7, dēlam - Ježijam Marcinkovskim (Jerzy Marcinkowski). Viņš dzimis Liepājā 1906.gadā, absolvējis Varšavas Politehnikas Ūdens inženierijas nodaļu, strādājis Varšavas pilsētas valdē. Mobilizēts 1939.gada septembrī ar podporučika pakāpi un ieskaitīts 81. kājnieku pulkā, NKVD viņu arestēja un nogalināja Katiņā.

Tātad Katiņas upuru vidū bija gan Juljana un Valērijas Čenzu dēls Leons, gan mazdēls Ježijs.

Valērija Čenze pārdzīvoja vīru 2 gadus, nomira 1912.gadā un tika apglabāta līdzās Juljanam. No viņu sešiem bērniem tikai dēls Vladimirs izlēma palikt Liepājā pēc 1918.gada. Viņš bija veterinārārsts, dzīvoja Alejas ielā 10 (šis nams tur atrodas vēl pašlaik). Pēdējā informācija par viņu saglabājusies no 1941.gada, kad viņš ieņēma pilsētas gaļas kontroles inspekcijas vadītāja vietu Jaunliepājā. Nav zināms viņa tālākais liktenis. No ģimenes nostāstiem izriet, ka viņš gājis bojā pēc Sarkanās armijas ienākšanas Liepājā, taču šīs ziņas pagaidām nav izdevies apstiprināt. Varbūt kāds no portāla lasītājiem zina Vladimira (viņa uzvārds ticis rakstīts arī: Vladimir-Michal Tschense) likteni? Tāpat nezināms ir viņa dēla Leonīda (Leonid), Liepājas jūrskolas 1931.gada absolventa, liktenis.

Čenzes bija turīga ģimene, viņiem piederēja vairāki nekustamie īpašumi Liepājā. Viens no tiem bija jūgendstila ēka Toma ielā 46, celta 1902.gadā. Tās frontonu rotā pirmā īpašnieka iniciāļi: JC (Juljans Čenze). Vēl nesen namā atradās eleganta viesnīca ("Jugend Hotel"), pašlaik māja tiek pārdota un gaida uz jaunu īpašnieku. Citi līdz mūsdienām saglabājušies Čenzu ģimenes bijušie nekustamie īpašumi ir mūra ēka pie Jūrmalas parka (Liepu ielā 29, Liepu un Virsnieku ielas stūrī) un minētais nams Alejas ielā 10, kuru Vladimirs nopirka no pilsētas savā īpašumā 1929.gadā. Nekustamo īpašumu Liepu ielā 29 Čenzes pārdeva 1923.gadā Smiltnieku un Stukeļu ģimenēm. Varšavā pašlaik dzīvo Ježija Marcinkovska meita un dēls (tātad Juljana un Valērijas Čenzu mazmazbērni).

*   *   *
Par fotogrāfijām no Hejmovsku un Čenzu ģimenes albūmiem īpaši sirsnīgi pateicos Teresai Ambergai-Hejmovskai (Teresa Amberg-Hejmowska, Konstantija mazmeita), kā arī Marijai Šollosi (Maria Szöllősi, Juljana Čenzes mazmazmeita).

Marek Głuszko
Tulkojums uz latviešu valodu: Liene Gūtmane

________________________________________
 

1 NKVD 1940. gada pavasarī izdarītās Polijas virsnieku masu slepkavības Katiņā, Tverā, Harkovā, kā arī līdz šim nenoskaidrotās vietās Ukrainā un Baltkrievijā bija vienas, centralizēti organizētas un izpildītas noziedzīgas akcijas, kura iegūlusi paaudžu atmiņā ar Katiņas nozieguma nosaukumu, daļas.

2 Kapteinis Leons Čenze (Leon Czenze), poručiks Ježijs Marcinkovskis (Jerzy Marcinkowski), poručiks Marians Hejmovskis (Marian Hejmowski), poručiks Sergiušs Pušs (Sergiusz Pusch), poručiks Aleksandrs Sivickis (Aleksander Siwicki), Valsts policijas vecākais kārtībnieks Antonijs Romanovskis (Antoni Romanowski), Valsts policijas kārtībnieks Vitolds Jeliņskis (Witold Jeliński).

3 Libausche Zeitung, nr 56 (7.3.1919); Hejmowski zum Juriskonsulten der Stadt in Aussicht genommen. Tomēr tā arī nav zināms, vai Hejmovskis kļuva par pilsētas tieslietu padomnieku.

4 Poznaņas Jūnijs (Jūnijs ‘56) – pirmais Polijas Tautas Republikā notikušais ģenerālstreiks un ielu demonstācijas, notika 1956. gadā Poznaņā. Protestus, lejot asinis, apspieda armija un milicija. Gāja bojā 57 strādnieki, bet vairāk par 200 tika arestēti un nonāca tiesas priekšā. Aizstāvēt prokuratūras apsūdzētos par apvērsuma gatavošanu pret pastāvošo kārtību uzņēmās advokāts Staņislavs Hejmovskis, kurš tiesas zālē apvainoja valsts varu nekārtību izraisīšanā un nevainīgu upuru nāvē. Vēlākajos gados viņš par to tika dažādi represēts, ieskaitot tiesību strādāt savā profesijā atņemšanu.

5 Libausche Zeitung, nr 231 (8.10.1901). Par milzīgo tirdzniecības darījumu skaita pieaugumu Liepājā laikā no 1879. līdz 1900. gadam liecina, piemēram, Liepājas ostā pārkrauto preču daudzums: 1879. gada pārkrauti (importu un eksportu kopā skaitot) 29 miljoni pudu, bet 1900. gadā jau 100 miljoni pudu (tātad apm. 1,6 miljoni tonnu).

6Libausche Zeitung, nr 38 (15.2.1898)

 7 Marija bija precējusies ar Zigmuntu Marcinkovski (Zygmunt Marcinkowski).