Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Maza atkāpe: Jāņa Jaunsleiņa bērnības atmiņas


atlikušas 250 zīmes


Maza atkāpe: Jāņa Jaunsleiņa bērnības atmiņas (2)

Autors: Gunārs Silakaktiņš
Sestdien, 14. aprīlī, 2018 | BIRKAS: Jānis Jaunsleinis , vēsture , Latvijai 100 , Gunārs Silakaktiņš
Izdrukāt Ziņot
Jāņa Jaunsleiņa rokraksts.
Jāņa Jaunsleiņa rokraksts.
Jāņa Jaunsleiņa rokraksts. Jāņa Jaunsleiņa rokraksts. Jāņa Jaunsleiņa rokraksts. Jāņa Jaunsleiņa rokraksts.

Ik sestdienai rediģējot un kārtojot Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatas ierakstus, nebiju pievērsis uzmanību kādai nodzeltējušu lapaspušu piezīmju kladei melnos dermantīna vākos.

"Atmiņu krājums". Tagad to esmu izlasījis – kā jaunu, 21. gadsimtā drukātu bestselleru, tā teikt – vienā elpas vilcienā. Lai man piedod irliepaja.lv sestdienas lasītāji, taču domāju, ka Jaunsleiņa novērotais un atzīmētais vēl pirms Latvijas Valsts dzimšanas te būtu interesantāks un pamācošāks par vēlākajām piezīmēm citu viņa dienasgrāmatu lappusēs.

Maza piezīme: Jāņa Jaunsleiņa dienasgrāmatas piedzīvojušas raibu mūžu. Savulaik slēptas no komunistiem, nacistiem, čekistiem un arī no padomju žurnālistiem. Uzticot dienasgrāmatas pārrakstīšanu ar rakstāmmašīnu, pazaudēti 1921. gada burtnīcā fiksētie ieraksti. Bet brīnumi notiek arī šodien – nupat atradās 1922. gada burtnīca, kas vēl jāpārraksta publicēšanai. Tādēļ, manuprāt, šoreiz godīgāk mazliet iepauzēt, pirms turpināt 1922. gadā Jāņa Jaunsleiņa izdarītos ierakstus, un lasītāju iepazīstināt ar Liepājas dzīvi bērna un pusaudža acīm – pirms I pasaules kara.
    
Jānim Jaunsleinim ir setiņi gadi. Laiks sākt skolas gaitas. Ar šo, tik svarīgo bērna atmiņā palikušo laiku, tad sākam...

1907. gads. Iepazīšanās ar ābeci
Tā paša gada rudenī iznāca mana pirmā iepazīšanās ar ābeci. Blakus istabā apmetās jauni īrnieki, tie bija no Pērkones pagasta. Rāvi bija atnākuši uz dzīvi pilsētā. Un pirmo "korteli"* ņēmuši pie mana tēva, kā jau pašu pagasta cilēka. Pēteris Rāva, gara auguma večuks, jaunībā dienējis Pēterburgā Ķeizara gvardijā, apmeties mūsmājā, nodarbojās kā pastalnieks un vīriešu veļas šuvējs. Sestdienās viš Bērzu ielas pirtī izpildīja "kurņika" pienākumus. Ik svētdienu gāja ar sievu uz baznīcu. Arī mājās skaļi skaitīja pātarus un peršoja. Tēvs Rāvu bija izraudzījies par manu pirmo skolmeistaru. Sēdēju uz zema ķeblīša pie krēsla un mēģinājos ābeces gudrībā. Cik tāļu tiku, vairs neatminos. Pēc Jaungada mani nodeva īstā ābečnieku skolā. Uz mūsu ielas Dobeļa mājā** atradās šī iestāde, kuru vadīja vecais Kātiņš.  

*"kortelis". Īres dzīvoklis vai dzīvojamās istabas kakts.

**Dobeļa māja. Tagad Klaipēdas iela 35.

1908./1909.gads. Vecā Kātiņa skolā
Māte mani kādu dienu aizveda pie "skolmeistara". Esmu jau astoņus gadus vecs un jāsāk mācīties. Sperot skolā pirmo soli, paslēpos aiz mātes brunčiem. Bailīgi metu acis uz nākamo skolotāju, neliela auguma večuku sirmu, garu bārzdu. Vecais Kātiņš bija ļoti populārs starp mūsu un tuvākās apkaimes ielu bērniem, kā bargs skolotājs, kurš bieži laiž darbā linejalu (lineālu, G.S.). Mazie knauķi, kuri viņa skolu vēl neapmeklēja, jau to zināja. Bija šiki informēti no lielākiem brāļiem un māsām. Nu bija pienākusi mana reize stāvēt bargā skolmeistara priekšā. Tāpēc ar drebošu sirdi spēru savu pirmo soli... bet, apmeklējot skolu, izrādījās, ka vecais Kātiņš ir lāga večuks. Viņa izdaudzinātā bārdzība bija tikai tukš bubulis, ar ko mātes mūs, mazos, allaž baidīja...Vēl tagad man pirmā skola tēlojas acu priekšā kā jauka idilliska vietiņa, kur aizritēja bērnības dienas... Redzu nelielu istabiņu ar vienīgo logu uz dārzu. Istabā pāris gultas ar paprāvu galdu vidū. Apkārt galdam soli, kur skolniekiem sēdēt. Pie plīts stāv vecā Kātene un rīkojas ar pusdienas gatavošanu. Istabiņa pildās garaiņiem un tikko var saredzēt pašu skolotāju, kurš, zemā gultā iesēdies, dziļdomīgi nogrimis grāmatas lasīšanā. Klusums, tik dzirdama pelēkā runča vienmuļīgā murrāšana, kurš omulīgi iegūlies skolotājienes gultā, un skolēnu gripeļu* skrapstēšana rakstot. Šad un tad vecais skolmeistars, grāmatu lasīdams, paslepus uzmet acis saviem audzēkņiem. Un, ja kāds no mums nebēdņiem bija sācis traucēt skolas kārtību, laizdams darbā kājas un rokas, tad vainīgais saņēma grāmatas belzienu par muguru un kārtība atkal bija nodibināta...

Kas attiecas uz mācības programmu, tad vecais skolotājs mūs sekmīgi iemācīja visās trijās vietējās valodās lasīt un rakstīt un arī iepazīstināja ar skaitļiem. Numurus nelika un apliecības neizsniedza. Skola nebija likumīgi atļauta, tātad nelegāla. Kuru katru brīdi varējusi policija pārtraukts mūsu "iestādes" darbību, respektīvi, skolmeistaram uzlikt sodu. Mēs, mazie, toreizi apmeklēšanas laikā nenojēdzām, cik riskantā stāvoklī mūsu audzinātājs atradās. To tikai uzzinājām jau pēc gadiem.

Skolmeistaram katrs skolnieks par mācībām mēnesī atnesa rubli. Tātad – cik mēnešu mācīts, tik arī rubļu...

Skola tad nebija no lētajām. Ar šo naudiņu vecais, "atstavkā" (atvaļinātais, G.S.) atlaistais lauku skolotājs, vilka savu eksistenci. Viņam šaij pašā istabiņā bija uzaugusi meita.

*Gripele, saukta arī grifele. Šīfera rakstāmirbulis, ar ko uz šifera plāksnes-tāfeles, rakstīja skolasbērni.

1909. gads. Tēva nāve
Vecā Kātiņa skolu biju apmeklējis dažas nedēļas, kad manā dzīvē nāca līkums. Nomira tēvs, piecdesmit sešus gadus vecs, pēc ilgas un grūtas slimības. Nekādas ārstu zāles nespēja viņu glābt. Vienā rītā pamodies, ieraudzīju viņu pie zemes guļam, ietītu baltā palagā. Istabā nāca un gāja ļaudis, mūsmājas iemītnieki un tuvākie kaimiņi. Tēvu iezārkoja un novietoja līdz apbedīšanas dienai – vāgūzī.

Bija auksta ziemas svētdiena, kad mūsmājas pulcējās daudz ļaužu, lai pavadītu tēvu uz kapiem. Tēvs gulēja zārkā, ļoti svešs viņš man izskatījās... Ap zārku plīvoja sveces, skanēja bēru dziesmas. Es noliecies pie krēsliņa, gatavoju savus skolas uzdevumus. Mani pārtrauca lūgšanas skaitīšana, nācās stāvēt. Tēvu nesa uz kapiem, gāju līdzi mātei un māsai, tās raudāja... Uz kapiem neganti sāka salt kājas. Gribējās ātrāki tikt mājās. Kad tēvs bija aprakts, bērinieki daļa iegriezās mūsmājas un sēdās pie gara, balti klāta galda, lai "dzertu" bēres.

1910. gads. Vasara Rokaižu "Dūkās"
Pēc vecā Kātiņa ābecnieku skolas beigšanas, kurā biju pavadījis pusotra gada, pienākot atkal "suņu dienām", māte mani nolēmusi izsūtīt uz laukiem pie radiem. Vasaras svētku priekšvakars. Liela drūzmēšanās aizputnieka stacijā. Vagoni visi jau pilni un vēl ļaudis simtiem drūzmējas uz perona. Manam krustēvam palaimējas ar vecā konduktora labvēlību sadabūt vietas pasta vāģī. Kā blaktis nu saspiežamies mazajā pasta nodaļas kupejā, cilvēku septiņpadsmit. Lielais vairums esam radinieki, pārējie paziņas, bet visiem kopīgs ceļa mērķis – Rokaižu "Dūkas". Vēlā naktī zaļumnieku vilciens pienāca Aizputē. "Dūku" saimnieks ar puisi divējos ratos atbraukuši pretim. Līņāja lietus. Mūs, mazos, pārsedza ar līdzpaņemtajām segām. No apkārtnes neko neredzējām. Kad pārbraucām upes brasli, atradāmies jau "Dūkās".

Vasaras svētku rīts. Lietus vairs nelīst. Agri esmu kājās un apskatu jauno vietu. "Dūkas" atrodas upes malā, apaugušas kupliem kokiem. Būs lieliska dzīve! Jāapskatās tikai viss pamatīgi. Kad pagāja vasaras svētki, liela daļa viesu aizbrauca uz Liepāju. Palika tikai īstie – zaļumnieki, krustmāte un mātes māsa ar saviem bērniem. Katra diena mums nesa jaunus priekus. Zvejojām pa upi un slapjiem bikšu dibeniem vakaros ienācām istabā pie vakariņām. Dienas vidū, kad mājinieki gulēja, gājām sirot pa grāvjiem tvarstīdami vardes priekš vēzu ķeselēm. Un kur tad paša vēžošana! Ķeseļu nešana uz upi un piepalīdzēšana pieaugušajiem tās ielaist vēžu alās... Ātri gāja dienas. Bet priekiem sekoja arī bēdas. Saslimu ar acīm. Uzcēlies no rītiem nevarēju viņas atvērt. Bija piesarkušas un ļoti grauza. Krustmāte ārstēja viņas ar kumelīšu uzklājumiem. Pēc kāda laika karstums acīs pazuda un kļuvu vesels. Otra bēda man uzbruka, atrodoties uz laidara augšas. Metu sienā kūleni un pazaudēju savu cepuri. Izvandīju sienu cik spēju, cepures kā nav tā nav. Meklēšanas talkā ņēma dalību mani rotaļu biedri, tomēr viss bija velti.

Cepures neizdevās atrast. Raudādams sūdzēju bēdas krustmātei. Tā apmierināja, teikdama gan jau atradīšoties. Iznāca nēsāt aizlienētu cepuri. Es pavisam nebiju apmierināts, jo piecus gadus vecā brālēna žokejmicīte izlikās visai smieklīga uz manas desmitgadnieka galvas. Man likās, ka visi par mani zobojas un biju bezgala nelaimīgs. Līdzēt tomēr nekā nevarēja. Ar viņu pat nācās pārbraukt mājās un iet pa pilsētas ielām!     


Sludinājums

Strauja
14:02 | 14/04/18
ZIŅOT
(-0)
(4)
+

Liels paldies par šo izvilkumu. Iepriekš lasot dienasgrāmatu arī biju iedomājies kamdēļ visur Jaunsleinis piemin tikai māti. Šeit arī izlasāms skaudrais tēva liktenis. Interesanti, ka arī māsiņa ir pieminēta, kas 20. gados vairs nekur nav pieminēta. Ceru par to izlasīt turpmākajās publikācijās. Paldies Ivaram un Gunāram!

Skolotāja
14:26 | 17/04/18
ZIŅOT
(-0)
(2)
+

Arī es pievienojos- cik interesanti un arī pamācoši ir lasīt šis dienagrāmatas vai rindas par skolas gadiem un pat piedzīvoto laukos. Nu mazas, burvīgas pasakas! Uzskaru, ka šīs publikācijas ir Ivara un Gunāra vislabākās dāvanas uz Latvijas 100, kaut ne rindā tas netiek minēts. Ir joprojām interesanti un patīkami lasīt.

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki