Zvērināts advokāts, RSU docētājs, liepājnieks Linards Muciņš izpētījis 1940.gada notikumus tā sauktajā Zilajā brīnumā un nesen iekļauts LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijā.

Portāls irliepaja.lv drīzumā publicēs Linarda Muciņa pētījumu par Liepājas Zilo brīnumu*, namu Republikas ielā 19, kurā 1941.gadā čekisti īstenoja zvērīgas slepkavības. Pirms tam – saruna ar pētījuma autoru ne tikai par Zilo brīnumu, bet arī – "čekas maisiem", kuru izpētes komisijā dažādos statusos viņš darbojies kopš tās izveidošanas, taču nupat kļuvis par pilntiesīgu un oficiālu komisijas locekli.

Šobrīd aktuāla tēma – "čekas maisi", tāpēc sāksim ar tiem. Kāda tev bija un ir saistība ar tiem?
Kopš februāra esmu LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis, jo komisija bija nolēmusi sākt ar Liepāju. Pirms tam biju pieaicināts gan kā eksperts, gan kā stipendiāts.

Tu biji arī starp tiem, kas "maisus", respektīvi VDK aģentu un rezidentu kartotēkas, čekai atņēma. Pastāsti par to!
1991.gadā, kad sākās augusta pučs, mēs ar vēl vienu liepājnieku – vēsturnieku Arnoldu Bērzu – bijām LPSR Augstākās padomes deputāti un mums čekā bija savs aģents. Es gan tobrīd biju Liepājā, bet puča trešajā dienā aizbraucu uz Rīgu un uzrakstīju likumu par čekas likvidēšanu, ko Augstākā padome pieņēma, jo to, ko pirms tam bija uzrakstījis Juris Bojārs, bijušais VDK vecākais leitnants, nepieņēma. Tika izveidotas vairākas komisijas – čekas īpašumu pārņemšanas un citas. Mani pārņemšanas komisijā neiebalsoja – kāds jau bija pacenties. Bet Bērzs tur bija, un, neatceros kura diena tā bija, kad kopā ar ekspertiem aizsoļojām uz čeku. Teicām, ka gribam redzēt kartotēkas. Mums bija pateikts, ka papīru tur ir daudz un interesanti, bet tajos neko nevarēs saprast, ja nedabūs "atslēgu" – kartotēku. Ko līdz, ja tur būs rakstīts – "Krauklis ziņoja..."

Mūs aizveda uz tādām lielām istabām, un tur – atvilktnes, tūkstošiem kartiņu. Tieši tādas kā bibliotēkā.

"Te mums ir tie, kas noņemti no uzskaites, tos mēs vairs neizspiegojam..."

Istaba tāda ap 40 m2, un viena siena visa ar kartotēku. Lielākoties tie bija leģionāri – vairāki desmiti tūkstošu. Kāds tūkstotis kartotēkā bija tādi, kas nebija leģionāri. Taču, ja vajadzēja, jebkurā laikā atkal varēja izvilkt no arhīva ārā.

Strādāja tur kādas piecas, sešas sievietes, kas skatījās – ir vai nav cilvēks tajā kartotēkā, tātad ir vai nav čeka viņu kādreiz izspiegojusi, un deva citiem čekistiem ziņu.

Arhīvā bija tā sauktie "objekti", cilvēki, kurus čeka agrāk bija izspiegojusi. Mazākā skapī savukārt atradās varbūt kāds tūkstotis kartiņu "šodienas objekti", kurus uzmanīja un izspiegoja. Tie bija dažādi cilvēki, piemēram, tādi, kas nelikumīgi glabājuši ieročus, jo arī par tiem čeka interesējās.

Šīs telpas durvis mēs aizzīmogojām ar saviem zīmogiem, un prasījām, kur tad ir aģenti? Re, kur, te ir tā istabā, kur glabājās aģentu kartotēka, bet tās tur nav. Kāpēc nav? Tāpēc, ka ir manā seifā, arhīva priekšnieks Gailišs saka. Nu, tad ejam skatīties. Kad priekšnieks atslēdza seifu savā kabinetā, tur iekšā bija divi maisi un divi diplomāti. Katra kartiņa divos eksemplāros – viena kartotēka – 4600 kartiņas – bija alfabētiskā kārtībā, taču kartiņas bija izņemtas no kastītēm un sabērtas divos maisos. Otrā kartotēkā, kas atradās divos diplomātos, arī kartiņas bija saliktas alfabētiskā kārtībā, taču pa VDK iestādēm: Liepājas, Ogres, Daugavpils, Rīgas utt.

Seifu aizslēdzām, ar saviem zīmogiem aizzīmogojām un nolikām savu apsardzi. Čeka nolika savu apsardzi.

1991.gada novembrī aizbraucām uz Stabu ielu otrreiz, mums līdzi bija apbruņoti cilvēki no Augstākās padomes drošības dienesta un Valsts arhīva darbinieki. Kamēr "objektu" kartotēku nesa ārā, lai vestu uz arhīvu, atslēdzām seifu, drošības dienesta darbinieki savāca maisus un diplomātus, un mēs tos aizvedām uz Augstāko padomi, kur man jau bija sagatavota seifa istaba. Tur visu ieslēdzām, aizzīmogojām un nākamajā rītā noziņojām Gorbunovam, ka viss ir pārvests. Viņš, protams, bija nelaimīgs, jo Johansons jau bija paspējis atskriet pasūdzēties.

Vai taisnība, ka maisu pārņemšana notika tā, ka daļu dokumentu varēja izņemt? Bojārs pirms pāris gadiem intervijā teica: "Kad maiss bija Augstākajā padomē, tur izņēma vienas partijas biedrus un varbūt vēl kādus".
Pēc 1991.gada 20.augusta neviens neko no maisiem ne oficiāli, ne neoficiāli nevarēja izņemt. Laikā no 1991.gada 20. augusta līdz novembrim, kad maisus pārveda uz Augstāko padomi, nekas nepazuda ne čekā, ne Augstākajā padomē, ne citur. Totalitārisma centrs pārņēma kartotēku, inventarizēja, pārbaudīja katru kartiņu un tās NUMURU – katra kartiņa ir ar numuru, to salīdzināja ar ierakstu speciālā žurnālā un tur norādīto numuru. Saskaņā ar žurnāliem neviena kartiņa netrūka. Nekā netrūka! Tie ir čekas virsnieku, čekas aģentu un muļķu meli!!! Tos izplatīja jau no pirmās dienas, bet VDK kartiņa nav bibliotēkas kartiņa, ko alfabētiskā kārtībā ieliek kartotēkā un kuru tikpat viegli var izņemt, nekonstatējot tās zudumu. VDK kartiņas ir numurētas, kaut arī saliktas alfabētiskā kārtībā, numerācija nodrošina iespēju pārbaudīt katras kartiņas neesamību kartotēkā vai pārpalikumu, salīdzinot ar ierakstiem šo kartiņu hronoloģiskās un numerācijas uzskaites žurnālā.

No kartotēkas čekas darbības laikā oficiāli izņēma tikai tad, ja aģents bija miris, aizbraucis uz citu republiku vai apgabalu, vai pārstājis sadarboties. Piemēram, ja kāds būtu nomiris pirms puča, tad viņa kartiņu čeka oficiāli būtu izņēmusi. Taču ziņas par šo cilvēku palika žurnālā.

Sākot no kuras 1991.gada augusta dienas no maisiem nekas nevarēja pazust?
Nav svarīga ne tā diena, kad aizzīmogoja seifu, ne tā, kad maisus pārveda uz Augstāko padomi! Svarīga ir diena, kad čeka kartotēku sabēra maisos! Man stāstīja, ka todien kādi esot atskrējuši, lai viņu aģentus oficiāli noņem no uzskaites.

Bet, kā jau teicu, tā nav bibliotēkas kartiņa, katra ir numurēta un ierakstīta žurnālā. Tāpēc – tiklīdz šīs 4600 kartiņas iebēra maisā, neko vairs nevarēja izmainīt.

Vai pats redzēji kāda aģenta kartiņu?
Nē. Tuvāk par diviem metriem klāt neesmu gājis. Bet daudzi jau ir zināmi – gandrīz katrā preses izdevumā kāds ir nosaukts. Veidemanei uz avīzi bija atnests čekas aģentu saraksts, kuri darbojās kultūras jomā, un viņa to publicēja, tikai aizklāja uzvārdus. Un nevajag aizmirst, ka arī tas aģents, kuru noņēma no uzskaites, jo viņu ievēlēja, piemēram, PSRS vai LPSR Augstākajā padomē, vai viņš kļuva par vadošu partijas darbinieku, tik un tā turpināja būt čekas uzticības persona un viņam bija pienākums ziņot. Tāpat, ja kļuva par Rakstnieku savienības, Zinātņu akadēmijas, Latvijas Universitātes vai citas institūcijas vadītāju... Kuras personas tad te visu laiku sitas pret aģentu publicēšanu?...

Vai, tavuprāt, čekas maisu saturs – uz 1991.gada 20.augustu eksistējošo, reālo, dzīvo čekas aģentu vārdi – jādara zināmi sabiedrībai?
Bez šaubām.

Bet daudzi saka, ka neko sliktu viņi nav darījuši...
Mākslinieki, zinātnieki, tie paši Universitātes rektori, kas visi bijuši čekas aģenti, to saka, bet čekai taču aiz robežas acis nebija, tikai aģenti varēja pastāstīt, ka tam, lūk, patīk meitenes, šim – iedzert, tas strādā kosmosa industrijai, bet šis – ar elektroniku. Un čeka zināja, ko tālāk ar šo cilvēku runāt. Turklāt aģents ne tikai sniedza kaut kādu informāciju, viņam arī čeka deva uzdevumus. Vecu čekistu grāmatās taču varam izlasīt – dakterim dod uzdevumu medicīniskās apskates laikā padomju varas ienaidniekam iespricēt indi...

Kad un kā nonāci pie tēmas par Zilo brīnumu? Vai Zilais brīnums atnāca pie tevis?
Jau bērnībā, mājās biju dzirdējis par to, ka Zilā brīnuma pagrabos krievi nošāvuši cilvēkus, un viens esot izglābies, kas visu redzējis un zina, ka tas nav vācu darbs, kā to tajā laikā "mutiskā daiļradē" mēģināja uzdot.

Veidojoties Tautas frontei Liepājā, pieslēdzos šai lietai. Rīgā Tautas frontei bija tāda vēstures sekcija, ko vadīja profesors Jānis Graudonis, tur es vairākkārt biju aizbraucis. Man prokuratūrā bija pazīstami sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji, kuri nodarbojās ar čekas priekšnieka Alfrēda Novika lietu, ar Litenes represiju lietu. Ar šo lietu izmeklēšanu nodarbojās bijušie liepājnieki sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji Juris Grīnvalds un Viktors Majaušķis. Uz to brīdi jau kaut ko par Zilo brīnumu biju savācis un "Komunistā" un jaunajā Tautas frontes avīzē "Liepājas Vārds" pie Štāla publicējis aprakstu un aicinājumu, lai tie, kas kaut ko zina pastāstīt, atsaucas. Kaut kādā veidā tiku arī klāt vācu laika "Kurzemes Vārdam", izkopēju rakstus, uz kuriem arī tagad atsaucos, jo tur tomēr ir vispilnīgākā informācija, un kurus toreiz nodevu arī prokuratūrai. Pētot čekas priekšnieka Novika lietu, atradu, ka viņš notiesāts arī par slepkavībām Zilajā brīnumā. Tur gan teikts, ka tikuši nogalināti "ne mazāk kā 16" cilvēki, taču var uzskatīt, ka līdz zināmam galam lieta ir izmeklēta – cik nu pēc tam tos šāvējus varēja atrast, jo lielāko daļu no viņiem vācieši nošāva.

Atradu arī dažas personas, kas kaut ko varēja tieši pastāstīt – sievu kapteinim Kānam, kurš pats gan vēlāk kara laikā bija gājis bojā, bet sieva atcerējās, ko vīrs bija stāstījis. Vēl pāris upuriem sameklēju radiniekus, un beigās atradu arī līdz 1991.gadam vienīgo izdzīvojušo – Ādolfu Dzintarnieku. Pat noorganizēju, ka Rīgas kinostudija viņu nofilmēja. Tiesa, pēc tam nevienā filmā gan šo materiālu neesmu redzējis.

Septiņi no tiem 24, kurus bija paredzēts nošaut, palika nenošauti, bet divi no viņiem izlīda no Zilā brīnuma pagraba ārā nedaudz par ātru, un viņus nošāva vai nu uz ielas vai pagalmā. Arhīvos izskatot visus 1941.gadā vāciešu arestēto sarakstus, kas turēti Liepājas cietumā, "uzpeld" arī šāvēji. Vēstulē, ko cietuma administrācija rakstījusi prokuratūrai, var redzēt gan viņu vārdus, uzvārdus, gan adreses.

Arestēto sarakstos ir arī Dzintarnieks, kurš pirms kara padomju laikā bija milicis, lai gan tika atlaists vai izmests, jo acīmredzot komunistiem nebija derīgs. 1945.gadā viņš nebija notiesāts, bet paņemts ciet tā sauktajā "filtrēšanā" – tas redzams viņa lietā. Tas, ka viņu Zilajā brīnumā nenošāva vai speciāli šāva garām, varbūt bija saistīts ar to, ka viņš bija bijis milicis.

Visas šaušanas PSRS rietumu daļas cietumos, karam sākoties, notika diezgan sinhroni – 22.jūnijā atnāca pavēle nošaut tos, kam iepriekš bija piespriests nāves sods, neskatoties, vai viņš gaida apžēlošanu vai kasāciju. 23. jūnijā bija pavēle par visu cietumnieku evakuāciju, bet jau 24.jūnijā atnāca pavēle, ka jāevakuē tikai politiskie ieslodzītie, kuri ir svarīgi lietu tālākā izmeklēšanā, no kuriem kaut ko var "izsist". Pārējos, tā kā visi cietumi austrumos ir pārpildīti, pavēlēts nošaut uz vietas. Nevajag aizmirst, ka okupētajā Latvijā un citur bija atsūtīti tieši "sitēji", tie čekisti, kuri Krievijā ņēma dalību lielajā terorā 1937. – 1939.gadā.

Attiecīgi Rīgas centrālcietumā ar Šustina parakstu divās reizēs nošāva 99 ieslodzītos. Latvijā šāva visur, kur bija cietumi, – arī Rēzeknē, Daugavpilī. Pēc tam šāva arī Igaunijā – Tartu, piemēram. Ļvovā nošāva veselu cietumu – 4000 cilvēku.
Šāva dažreiz pat cietuma pagalmā un turpat arī raka, cerot, ka neatradīs.

Linards Muciņš stāsta par "čekas maisu" pārņemšanu LTV "Panorāmai" 2015.gadā

*Ieskats pētījumā pērn publicēts portālā delfi.lv, kā arī vienā no "Liepājas Vēstuļu" numuriem, irliepaja.lv pētījumu publicēs pilnībā.