Arhitektūras dienas Agrim Padēlim-Līnam ir arī sava veida atgriešanās Liepājā – Pumpura ielā 5 skatāma viņa izstāde "Rekonstrukcija. Viena arhitekta dzīve".

Par izstādi, un ne tikai par to, saruna ar arhitektu.

"Izstāde ir tāds jocīgs veids, kā tu klusumā kaut ko pasaki. Nevis izrunā, bet – izstādi," sarunas sākumā ieminas Agris.

Bet kāpēc tu to gribēji? Kāpēc tieši šobrīd?
Jā, man jau to vaicāja – vai es gribēju vai kāds cits gribēja, uz ko es atbildu – no vienas puses es gribēju, no otras – to gribēja arī Gunta (Vecliepājas rajona arhitekte Gunta Šnipke – S.P.).

Būvvalde bija domājusi, kurš varētu būt tas arhitekts, kuru uzrunāt, es savukārt briedu izteikties. Viens impulss bija arī "Mājas" rekonstrukcijas konkurss, kurā mani ziemā uzaicināja piedalīties. Tad es atskārtu, ka man pirmoreiz piedāvā rekonstruēt pašam savu darbu! Biju apjucis, likās, ka jāaizstāvas... Bet, paskatoties riņķī, izrādījās, ka ir jau diezgan daudz tādu palietotu manu māju, un es sapratu, ka iestājas jauns loks, kurā jau tiek rekonstruēti mani darbi – vai to daru es vai kāds cits.

"Māja", kad mums to parādīja, bija tukša, un šī pamestība lika atcerēties sākumu. Arī toreiz, kad Ivars (Kesenfelds – S.P.) mani tur ieveda, tā bija tukša. Kā mēs uzdzirkstījām! Tie bija sapņi, ko mēs toreiz piepildījām. Un tagad vēlreiz? Citus sapņus piepildīt? Vai es varu? Kā tas tagad ir? Biju ļoti satraukts. Pats sev noformulēju to tā, ka mēs piepildām mājas ar dzīvēm – ja tajā dzīvo, tad arī māja dzīvo. Saistībā ar Ivaru ir viena "Māja", saistībā ar kādu citu – cita "Māja".

Katrā ziņā tas bija piedzīvojums, kurš manī raisīja vēlēšanos izteikties, un pavasarī tas manī pulsēja.

Par mājām un dzīvēm runājot, viena no tavām mājām – ēka Andreja Pumpura ielā 5 – jau labi sen ir gatava, bet tukša. Tomēr, ieejot, nav sajūtas, ka māja būtu mirusi.
Tā ir, jau piecus gadus ēka ir rekonstruēta un restaurētas pirmā stāva daļas. Tā ir Kovala (Valērijs Kovals – S.P.) kunga māja, kurā viņš bija plānojis izvērst "Elektrons&K" salonus un administrācijas daļu. Viss bija sagatavots – līdz durvju šiltītēm, taču apstājās, jo laiki tādi. Kovala kungs pacietīgi gaidīja, un šķiet, ka ir sagaidījis.

Un atkal interesanti – kad Gunta man piedāvāja, un es arī pats gribēju izstādīties, tad vietai, ko es varētu parādīt, vajadzēja būt kādai vēl neredzētai vietai. Iedomājos par šīm telpām, un tajā dienā man zvana Kovals, un saka – zini, Agri, te grib restorānu...

Neticami, ka vienā laikā atkal satiekas divas vēlēšanās, un atkal ir dzīves iespēja! Man šķiet, ka atverot šo māju apskatei, mēs iekustinām tās dzīvi, esam sākuši tai ļaut dzīvot. Pēc tam lai nāk nākamā funkcija.

Esi gandarīts par izstādi?
Pirmoreiz uzdrošinos teikt, ka tā ir mana personālizstāde – cik tas skaisti skan! Pirmoreiz esmu gandarīts par to iekšējo brīvību, kā es izstādījos – izdarīju visu, kā gribēju. Pirmoreiz esmu bez satraukuma. Pirmoreiz pārskatīju visu savu dzīvi – tik dziļi un tik tālu. Un satiku cilvēkus, nevis mājas un objektus, bet cilvēkus, – ciktāl gribēju un cik bija iespējams. Reāli, ne jau atmiņās.

Teici, ka izstāde strukturēta pa posmiem?
Jā, ir dzīves posmi, darba posmi, un ir, kad tu it kā paskaties uz savu dzīvi, uz laiku no dažādām pusēm – ar ilgošanās acīm, mīlestības stadijā. Kad tu dažādi mēģini pateikt, kā jūties. Tādi ir tie atkritieni, tie daži aspekti, kas ir izstādes kodols. Ir "Pastnieka māja" un Arvīda dzīve, ir Rāmkalnu pārcēlājas Annas dzīve. Ir "Medus" (viesu nama "Poriņš" restorāns – S.P.)...

"Medus" man šķiet ir visliepājnieciskāki romantiskākais stāsts – par ilgu dzīvi. Tur ir Marta, kura cepa maizi, un tur ir Jānis, kurš atgriezās no armijas. "Vakaros, atlaidies gultā, Jānis lasīja Martai grāmatu, un tējā mirdzēja medus..."

"Pastnieka māju" toreiz gribējām uztaisīt īpašu, "kā nekad". Un visi četri darbi (ceturtais – restorāns "Rātes vārti" Valmierā – S.P.), kas ir izstādes kodols, ir "kā nekad"...

Un vēl šī izstāde ir par jaunību. Man šķiet, tur ir sajūtams, ka dzīves ātrums pieder jaunība, un tā  kā kumeļi skrien pa priekšu. Visu laiku ir kādi jaunieši, kas uztur ātrumu.  Vai personāži fotogrāfijās, vai tie, kas šobrīd rasē. Vienmēr tie ir kādi ātri cilvēki, kuros tu iekrauj kā ratos, un viņi skrien pa priekšu, un aiznes. Tas ir process, kurš ir svaigs, kurš ir jaunība. Es domāju tādā nozīmē, kā nevis mana personīgā jaunība, bet jaunība kā Jaunais laiks. Tādā izpratnē, ka tu vienmēr strādā Jaunajā laikā. Lai kuros gados tu būtu, tu strādā Jaunajā laikā, kurš aust šodien. Izstāde ir par nākotni.

Tavs pirmais lielais darbs Liepājā bija vecā cirka, vēlākās "Mājas" rekonstrukcija?
Tas varētu būt stāsts par to, kā es satiku Ivaru (Kesenfeldu – S.P.), bet tas jau ir publicēts albumā “Laikmetīgā arhitektūra Latvijā", atbildot uz Veltas Holcmanes jautājumiem. To stāstu es gribētu viņam dāvināt.

Neesi domājis, ka varētu publicēt savu stāstu grāmatu?
Es to vēlējos. Domāju, sakrāšu un publicēšu. Protams, to var, bet tad atkal liekas – kuram to vajag? Un vai grāmata ir tas formāts? Arī šī izstāde ir stāstu publicēšana, tikai šoreiz tie ir izstādīti, nevis izstāstīti. Manuprāt, labs veids, kā to pietiekami apjomīgi, skaidri un multimediāli izdarīt. Bet tur noteikti ir arī literārā, izlasāmā daļa – esmu būvējis, kārtojis rindās, lai vārdi izlasās tā, kā es gribu.

Par tavām attiecībām ar Liepāju – pirms tu aizgāji, tagad. Kādas tās ir?
Ak, dieniņ! Es tiešām par to tagad arī domāju! Man liekas, šobrīd jau ir iespējams kaut kāds formulējums šīm attiecībām. To stāvokli, kad tu kaut kam pietuvinies un tad attālinies, kādreiz nevar īsti izprast – vai tu esi dusmīgs, skumjš, agresīvs. Atskatoties, esmu sapratis, ka Liepāja ir kā mana bērnība, un patiesībā es nekur neesmu ne aizgājis, ne uzradies, ar savu aizbraukšanas aktu es vienkārši atvadījos no bērnības. Pirms man nācās pieaugt. Un es esmu kaut kur, kas ir mana dzīve, nevis mana atrašanās vieta… Es atrodos pie sevis dzīvē.

Atskatoties es redzu, ka visas tās lietas, kuras es atstāju, ir objektīvi, man tas laiks ir pagājis, un es nevaru ilgstoši aizkavēties savās vienīgās mājās. Daukas tipa cilvēki aiziet no tām vietām, kuras pazīst, kur jutušies labi, jo tur vairs nevar būt radoši. Viņi ilgojas svešuma, tā skata tālumā.

Skumjā daļa varbūt bija tā, ka man likās – es aizeju no Liepājas, bet patiesībā aizgāju no bērnības. Viss izrādījās pavisam vienkārši, tagad es redzu, ka attālums ir beidzies, un izrādās, attiecībā pret Liepāju es jūtos tik labi, tik piepildīts.

Bet dzīvoju es tur, kur es tagad dzīvoju.

Fiziski tu esi Rīgā – strādā, dzīvo tur?
Dzīvoju Rīgā, klusajā centrā Elizabetes ielā, man ir birojs... Rīgā es varu atrast jaunus cilvēkus, kas strādā pie darbiem svaigi un brīnišķīgi. Vai mēs to darām Viļņai, vai mēs to darām maskaviešiem, tā ir tikai vieta, kur to "pastu" nosūtīs. Bet rezultāts izpaužas tajā, ka ikdienā, katru dienu es strādāju ar saviem kolēģiem. Ja kādreiz esmu sadarbojies, apmācījis daļu liepājnieku, un viņi to darbu jau māk, tad tagad ir nākamie.

Es nejūtos rīdzinieks. 14 gadus dzīvoju Rīgā, un ne mirkli nejūtos rīdzinieks. Un nekad tā nejutīšos. Nevaru teikt, ka es jūtos liepājnieks. Jūtos kaut kādā vidū, savā dzīvē. Jā, mana dzimtene ir Liepāja, es to mīlu, tāpēc, ka tā ir dzimtene, droši vien es šeit atgriezīšos, jo nevaru iedomāties, kur iešu vecumā, pa kurām ielām pa tumsu grābstīšos, kad jau nejēdz vairs, kur grābstās. Vienīgi Liepājā, jo tur instinkts, zemapziņa aizvestu mani mājās.

Un tikai Liepājā vienīgajā ir iespējami saulrieti un saullēkti, kurus citur nekur vispār neredz. Gaiss šeit ir visburvīgākais, vienmēr pieelpojos. Tagad saprotu cilvēkus, kuri saka: kas jums te nekaiš, pie mums Rīgā...

Liepāja ir vērtīga, milzīgi vērtīga visādos aspektos, un tomēr es nevaru te dzīvot. Mana dzīve notiek citur. Bet ilgošanās, kas ir arī izstādē, ir tā nākotnes garantija. Un es domāju, cik daudz gribas cilvēki spēj paust, tik arī piepildās, un liepājniekiem tikai vajag vēlēties, un tas piepildīsies. Protams, ir menedžments, nauda un visādi apstākļi, bet pārticība un laime tik arī būs, cik cilvēki vēlēsies.

Kāpēc tu skrien?
Nekad nedomāju, ka skriešu krosu. Bet skrienu jau vairākus gadus. Pirmie pāris gadi aiziet, kamēr pārvari pirmos divus kilometrus, bet pēc tam ķermenis tik ātri iemācās būt formā, iekšējā asins uzkaršana un asinsrite tik ļoti saskaņo, ka es skrienu katru vakaru vidēji desmit kilometrus. Skrienu vakaros, kad nav citu cilvēku, kad vairs suņus neved, lai esmu pie sevis, lai varu domāt. Domāt! Smadzeņu apasiņošana palīdz. Es nesteidzos, reizēm saku sev: man jau nekur nav jāskrien, es varu skriet ilgi (smejas). Bija laiks, kad skrēju 20 km, un tas ir tiešām lieliski, bet tam gan fiziski nepietiek laika.

Izskriešanās arī ir veids, kā justies gandarītiem, pārtikušiem un laimīgiem, nebūt sastingušiem. To sajūtu katru vakaru var uzķert, un, ja tu to lieto, tad tu visu laiku sevī vari atrisināt pasauli, pasauli, kas ir ārpusē.

Tu regulāri esi Liepājā. Vai tas saistīts ar darbiem, kas te top?
Ko es Liepājā daru, to daru, ja kāds zina, tas zina. Par nākamajiem darbiem es nekad nerunāju. Man ir tāda māņticība: ja es izstāstu, tas nenotiek. Kā es nepublicēju pusgatavus darbus, tā arī nerunāju.

Jā, braucu uz Liepāju diezgan regulāri, man patīk pārbaudīt, vai, tur, kur mēs kaut ko uzlabojam, rekonstruējam, ir kas uz priekšu padarīts vai nav. Es arī ļoti ceru, ka izdosies Liepājas bibliotēka, un tās rekonstrukcija nepaliks tikai meta, etīdes stadijā. Man vecā bibliotēka šķiet zīmīga vieta, tur gājām mēs, no Liepājas mākslas skolas, tur gāja mūzikas skolas audzēkņi, un es pārstāvu domu, ka bibliotēkai tur ir jāpaliek, ka atmiņa par bibliotēku ir svarīgāka, nekā kastīte, kurā to ieliek.
***

Agris Padēlis-Līns
Stāsts par to, kā es satiku Ivaru

Ivaram Kesenfeldam bija celtniecības uzņēmums. Viņš jau zināja, kas ir labs. Vienudien viņš atslēdza vārtus un sauca skatīties. Tas bija vecais Cirkus. Man šķita, ka neko tik skaistu es agrāk nebiju redzējis. Pasena milzīga bazilikas tipa eleganta koka karkasa būve. Tur viss bija kā filmā – lidinājās baloži, pa šķirbām spraucās saules gaisma. Graciozi. Neticami, ka man to pasūtīja. Tas, ko es darīšu vēlāk, tad arī sauksies rekonstrukcija. Es staroju! Es to darīšu!

Tālāk viss gāja gludi! Tik ļoti negribēju TO sabeigt. Ivars bija iedomājies iebūvēt otro stāvu, lai ievietotu apjomā būvmateriālu veikalu. Es noteikti tur būtu vēlējies vismaz izstāžu zāli vai vismaz modes terases. Tā mēs katrs darījām savu. Mums saderēja! Mēs neļāvām viens otram kaut ko izārdīt otra nodomos. Es iztēlojos, sekoju iztēles bildei un stāstīju, ko redzu. Man šķiet, viņam patika, ka es uzstājos ar runu. Tas bija tik patiesi. Es daudz drīkstēju. Es pat drīkstēju šaubīties un pārdomāt. Viņš darīja tāpat. Viss gāja gludi. Mēs lutinājām viens otru. Tāda atmosfēra bija ļoti radoša. Cirkus. Vēlākos darbos rēķināšanās vienam ar otru pieauga spēkā. Mēs trenējām viens otru.

Nu lūk, tā iesākās sadarbība. Ja visi zina, ka katru darbu, kuru radošs cilvēks sāk, atkal ir jāsāk tikpat kā pirmoreiz, tad veiksmīga sadarbība ir tad, kad katru darbu noslēdz kā pēdējo. Un nekad vairs.

Cirku atvēra. Iededza lukturus. Bļitkotāji satupās uz ledus. Viegli sniga. Ivars atveda lielo egli un nolika "Mājas" priekšā. Cirkus priecināja kā Ziemsvētku dāvana Es sāku skumt. Bija pagājusi mana mūža laimīgākā vasara.

Ivaram arī patika. Viņš nopirka "Māju" II. Turpat blakus. Pasteigšos notikumiem priekšā, vēlāk viņš sapirkās tik daudz māju, ka vairs nenumurēja. Bet tās visas viņš tomēr sauca par "Mājām". Tātad vienu dienu viņš atslēdza četru stāvu sarkanu ķieģeļu spīķeri uzreiz blakus Cirkam, un atkal viss ritēja gludi. Vēl blakus, tukšajā zemes gabalā, uz ielietajiem pamatiem uzmūrēja sienas.

Pa laikam es izbraucu no pilsētas. Bija neizturami visu laiku redzēt, kā attīstās tā hologramma, ko biju agrāk uzzīmējis. Tā bija negaidīti satraucoša atbildība, vienam pašam tikai zināt, kā te būs vēlāk un būt drošam, ka tas būs labi! Tā bija nākamā mana mūža laimīgākā vasara.

Kanālmalas panorāmā nu bija jauna brūnā ķieģeļa "Māja", tai cieši klāt četrstāvu spīķeris un turpat Cirkus bazilika vienā rindā. Tas nu bija ierakstīts pilsētas siluetā, un saucās "Māja".

Mirdzēja lampiņas, cilvēki nesa eglītes. Bērni slidoja gar bļitkotājiem.

Ivaram bija mazs lietu veikaliņš. Viņš to izvāca tukšu. Tas bija dziļi vecpilsētā. Kaut kur dziļi iekšā. Attaisīja slēģus. Man patīk skatīties ārā pa logu, tajā ir sajūta, kas ir atmiņās un ilgās vienlaicīgi. Tā, kas salīmē dienu aiz dienas, un ir pazīstama katrreiz, kad uzrodas. Ilgas un aizkustinājums.

Pierakstīju to stāstā par Arvīdu. Arvīds bija Pastnieks. Tukšajā namiņā Ivars atvēra Pastnieka māju. Tāda ir mana interjera projektēšanas metode. Iedomāties dzīvi. Un tad viss ir redzams un saprotams. Un pat, ja nesaprotams, tad sajūtams.

Pastniekmājā atkal es biju krāsains. Pirmā stāvā bija Arvīda ilūziju pasaule, sienas un griesti bija teiksmainu gleznojumu izgaismojumi, Helēnas pasaules lidmašīnu modeļi un apgrieztas perspektīvas neregulāri galdi.

Otrajā stāvā bija reālā Arvīda dzīve. Pilnīgi sterilā iepelēkā krāsojumā ar stilīga kluba mēbeļu atpūtas grupām, kustīgiem gaismas stariem un dažreiz no gala sienu plaknēm uz mirkli parādījās videotēli. Es apmainīju vietām. Ilūziju padarīju taustāmu un piesātinātu, bet realitāti vieglu un brīnumainu.

Tā bija spēle, kas man iepatikās. Tai nav gala. Kā nebeidzams stāsts. Tajā ir "Medus" Liepājā. Pārcēlājas Annas dzīve Rāmkalnos. "Rātes vārti" Valmierā. "Dorian Gray" Rīgā. Un "Promenāde" Liepājā.

Promenādes spīķeri un to jaunbūves daļa izdzīvoja ļoti vētrainu rašanos. Kaut kas bij dzīvē iestājies tāds, ka cilvēkiem visapkārt šķita: viss ir iespējams. Kamēr tā būvējās, uznāca jauna vasara, uzradās artisti ar bengāļugunīm un virvju dejotājas, atairējās laivas ar muzikantiem un debesīs laidās lidmašīnas. Tovasar gaisā bija līksmība.

Man, tagad atskatoties, jāteic, ka aizrautība un uzbangošanās bija "Promenādes" veiksme. Tāda milzīga vienlaicīga daudzu cilvēku piepūle ir iespējama tikai pie sakritības. Un toreiz sakrita, ka turpat visiem, kas bija iesaistīti notikumos, tas bija svarīgi un ticīgi sasniegt neiedomājamo. Tajā bija laimīgums un spēks. Prieki un dusmas. Kaut kas kā pirmoreiz. Iedzīvināt Spīķeri promenādē nu bija mans Goda jautājums. Katrreiz godkāre, man šķiet, arī paglābj. Nosaukums par dizaina viesnīcu pielipinājās pēc tam, kad bija jau redzams, ka būs forši. Man toreiz tas beidzās tāpat kā vienmēr – nekad vairs.

"Promenāde" tiešām, šķiet, izdevās.
(No atbildēm albumam "Laikmetīgā arhitektūra Latvijā")