Edgars Pētersons pēc divu gadu prombūtnes atgriezies Liepājā un savā agrākajā darbavietā – viesnīcas „Promenāde" restorānā „Piano”.

Tikai vadītāja pienākumus viņš nomainījis pret šefpavāra godpilno amatu.

„Esmu bijis gan pavārs un šefs, tagad – šefpavārs,” pajoko Edgars.

Pēc profesijas viņš ir ekonomists, kas specializējies viesnīcu un tūrisma vadībā. Taču gan studiju laikā, gan tūlīt pēc tam aizbrauca uz ārzemēm –  vispirms uz Somiju, tad – Īriju, un strādāja par... pavāru.

„Pavārs esmu pēc aicinājuma, nevis profesijas,” viņš paskaidro.

Tomēr pēc atgriešanās no ārzemēm Edgars pievērsās augstskolā apgūtajai profesijai, un vairākus gadus nostrādāja Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā, vēlāk – Nodarbinātības valsts aģentūrā par Eiropas struktūrfondu projektu vadītāju.

Darba pienākumi viņu ne reizi vien atveduši uz Liepāju, un jūras vēju appūstā pilsētā rīdzinieku savaldzināja. Tāpat kā sāļu nogulšņu „glazūra” uz „Promenādes” sienu sarkanajiem ķieģeļiem.

„Te ir īpaša aura, strādāt šeit man ir kas vairāk, nekā tikai darbs.”

Kad viesnīca „Promenāde” pārņēma savā pārziņā restorānu, bija vajadzīgs vadītājs. Par to kļuva Edgars Pētersons.

Līdz pirms diviem gadiem atgriezās Rīgā.

„Tobrīd vairs nesaskatīju perspektīvu viesnīcas attīstībā. Tomēr, kad šad tad iegriezos Liepājā, mani joprojām vilka uz „Promenādi”.”

Pirms kāda laika jutis, ka viesnīcai atkal ir kārtīgs saimnieks, līdz ar to – perspektīva, attīstības iespējas. Un atgriezās.

„Man tiešām patīk Liepājā, un mums ar Ivaru Kesenfeldu ir interesanti sadarboties, domājam līdzīgi,” atzīst Edgars. „Viņš man uzticas, viņam garšo mani ēdieni. Ja ir kāda problēma, tā ātri tiek atrisināta. Vienmēr jūtu atbalstu, un tas, kā jebkurā darbā, ļoti palīdz.”

Bet kāpēc šefpavārs?

„Tas nāk no ģimenes. Mans vectēvs, mamma bija profesionāli pavāri. Un lasīt es mācījos, nevis no ābeces, bet pavārgrāmatām!”

Pavārmākslu Edgars apguva pašmācības ceļā – lasot, skatoties, mēģinot. Viņš ir pārliecināts, ka skola neizmācis par labu pavāru, visus profesijas knifus apgūt iespējams tikai praksē. Turklāt – garšas sajūta vai nu ir, vai nav!

Pirms kļūt par šefpavāru, Edgars daudz praktizējis mājās (un dara to joprojām), kur jau sen lieto tikai profesionālus instrumentus.

„Radi, draugi vienmēr prasījušies pie manis ciemos – ja ne reizi nedēļā, tad divās. Iepriekš saņemu pasūtījumu, ko vajadzētu pagatavot, un vienmēr ar prieku esmu šos pasūtījumus pildījis.”

Bet tas, ka Edgars šobrīd ir šefpavārs, kura pienākums ir plānot, pasūtīt, pārraudzīt darbus, nenozīmē, ka vajadzības gadījumā viņš nevarētu ņemt rokā nazi, lai notīrītu zivi vai nomizotu kartupeļus.

Raksturojot sevi kā vadītāju, Edgars saka – neesmu boss – uzklausu darbinieku domas, kopā pārrunājam un izvēlamies labāko variantu.

Kopš 7.maija „Promenādes” restorānā ir jauna bāra ēdienkarte (tā darbojas laikā no pulksten 12 līdz 17). Tā ir vienkāršā – tikai trīs līdz pieci piedāvājumi katrā pozīcijā. Taču Edgars centies padarīt to interesantāku.

Drīzumā būšot arī jauns piedāvājums banketiem, bet vasaras gaitā pilnībā tiks pārveidota restorāna ēdienkarte.

„Lai vairāk atbilstu vietai un laikam.”

Akcents būs uz sezonai atbilstošu piedāvājumu, ēdieni – vienkāršāki, ar mazāk sastāvdaļām, arī porcijas mazākas, lai klients nobaudītu divas, trīs „kārtas”.

Edgars smejas, ka iepriekšējā dzīvē bijis vikings, jo ir kaislīgs makšķernieks un zivis viņam ļoti garšo, tāpēc gribot attīstīt „zivju kultūru” arī restorānā.

Bijis klāt arī pie „Liepājas menciņu” tapšanas.

Edgars atzīst, ka viņam tīk arī itāļu virtuve – vienkārša, bet garšām bagāta. Arī jaunajā „Promenādes” restorāna piedāvājumā ir gan pastas, gan risoto – ar lasi un sparģeļiem vai cūkgaļu un baravikām.

Edgars gribētu mainīt arī iesīkstējušo uzskatu, ka viesmīlis ir tikai tāda studentu blakus nodarbošanās.

„Ārzemēs tā ir prestiža profesija, kurā strādā pieredzējuši ļaudis nopietnos gados.”

Mazliet Edgaru mulsina vienīgi tukšās Liepājas ielas.

„Kur palikuši cilvēki? Dzīvība? Redzu pa kādai māmiņai ar bērnu ratiem, kādu velosipēdistu un pensionārus. Pirms diviem gadiem par to runāja, tagad tas ir noticis...”

Taču Edgars cer, ka liepājnieki atgriezīsies. Gudrāki, ārzemēs pieredzi uzkrājuši.

Un tad arī Edgara nākotnes sapnis – savs restorāniņš kāda Liepājas koka namiņa pirmajā stāvā ar dzīvošanu otrajā, noteikti piepildīsies.