Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šodien vārda dienu svin 75 Lauri un 5 Norberti. Vārda dienā sveicam motosportistu Lauri Freibergu.

Motosportists Lauris Freibergs joprojām piedalās sacensībās, trenē jaunos motosportistus un jau vairākus gadus organizē motokrosa sacensības "Superkauss".

Kā jums radās ideja rīkot motokrosa sacensības "Superkauss"?
Pats varbūt nebiju pilnībā apmierināts ar Baltijā notiekošajām sacensībām motokrosā, un, ņemot vērā Eiropā redzēto – cik tas var būt grandiozi, cik šis sporta veids ir krāšņs – tas varētu būt galvenais iemesls, kāpēc sāku rīkot šīs sacensības. Motokross man ir daudzu gadu darbs, kuru labi pārzinu un esmu iemīlējis, tāpēc, ja es to māku un zinu, vēlējos dot iespēju sevi parādīt jaunajiem, kā arī publikai vērot sportistus. Tādā veidā savu mīļāko sporta veidu pacelt saulītē! Nākošgad sacensības "Superkauss" notiks jau piekto reizi.

Savas karjeras laikā esat guvis daudz dažādas traumas, pēc kurām vienmēr esat ātri atguvies un turpinājis piedalīties sacensībās. Ar ko tas ir skaidrojams, vai ar lielo vēlmi uzvarēt?
Ģimene, brāļi, vienmēr ir ļoti gādājuši par mani un, runājot par šo sporta veidu, kurā tik daudz ir darīts, – vai tad viena trauma to visu apstādinās? Nodarboties ar motokrosu sāku jau sešu gadu vecumā un, kad man bija desmit gadi, Cīravā kritu un guvu nopietnu traumu un tad vecāki teica, ka varbūt pietiek trenēties. Bet, kad atžirgu un atkal spēlēju futbolu ar puikām, viss bija kārtībā. Četri gadi jau bija nobraukti sacīkstēs un sasniegti labi rezultāti un brāļu mudināts to visu turpināju. Karjeras laikā gadījušās vēl citas traumas, bet izārstējos un braucu tālāk – tas nav bijis par iemeslu visu mest pie malas! Galvenais, lai gūtā trauma neatstāj tādu iespaidu, ka vairs nevaru nodarboties ar sportu. Pats galvenais, ka blakus ir brāļi un ģimene, kas mani ļoti atbalsta!

Kā brāļi ietekmējuši jūsu karjeru?
Mans lielais brālis Gatis ir tas vaininieks kāpēc sāku nodarboties ar motosportu. Grobiņā bija  moto pulciņš un abi divi brāļi sāka braukt – tā arī mani, mazāko, tajā visā iesaistīja. Vienkārši, man rezultāti kaut kā nāca vieglāk kā citiem, jo bija uzreiz – pirmajās sacensībās ieguvu jau 3. vietu. Tā kā tas bija 90-to gadu sākums, kad finanses un iespējas bija ierobežotas un visu nevarēja, tad lielie brāļi visas cerības, spēkus lika uz mani. Es to ļoti novērtēju, tāpēc arī viena, otra, trešā, desmitā trauma to visu nespēj apstādināt. Motosportā esmu jau 25 gadus un vēl varu braukt, patīk braukt un braukšu!

Kā noskaņojaties pirms starta?
Man pirms starta vienmēr vajag mieru, klusumu – tas ir galvenais.

Vai jums izdodas atrast arī kādus brīvus brīžus, kurus varat veltīt citiem vaļaspriekiem?
Mana lielākā dzīves daļa ir pagājusi sportā un tik daudz esmu bijis prom, ka īsti nekam citam nav atlicis laika. Man patīk vasaras koncerti, pasākumi, teātris, kino – tos tagad cenšos apmeklēt. Tāpat arī dažādus sporta pasākumus kā olimpiskās dienas, tenisa čempionāts.  

Kāda ir jauno motosportistu paaudze?
Ir bērni, kas brauc jau tik labi, ka prieks redzēt rezultātus. Kad sāku trenēties, man nebija treneris, kas pastāstītu dažādas noderīgas lietas, bet pats, 25 gadu karjerā , par motosportu esmu sapratis svarīgāko un cenšos iedodot šo informāciju jaunajiem – izaugsme ir liela! Vadu un mācu kopā 25 motosportistus.

Kā atzīmēsiet savu vārda dienu?
Ja godīgi, tad moto trasē, bet pēcpusdienā būšu kopā ar ģimeni. Pagājušo sestdienu manu vārda dienu atzīmējām ar draugiem, bet šajā sestdienā to plānoju ar saviem radiem. Savukārt svētdien Grobiņā aizdegšu pirmo Adventes sveci!