Lāsma Gaitniece (dz. Ģibiete) laidusi klajā savu otro ceļojumu grāmatu – "Ciemos uz vilinošākajām Eiropas pilsētām" (Stāsti par ceļojumiem).

Grāmatā "Ciemos uz vilinošākajām Eiropas pilsētām" iekļauti apraksti par kopumā desmit valstīm Rietumeiropā un Viduseiropā. Savu vēstījumu autore sāk ar tālāko punktu Rietumeiropā, ko samērā neilgā laika posmā vairākkārt apmeklējusi, – Šveices Konfederāciju, un noslēdz ar Zviedrijas Karalistes galvaspilsētas Stokholmas, precīzāk, karakuģa "VASA" muzeja apmeklējumu. Autore dalījusies iespaidos gan par ļoti populāriem ceļotāju galamērķiem, piemēram, Prāgu (Čehijas Republika) un Bratislavu (Slovākijas Republika), gan arī stāsta par vietām, kuras nav plaši pazīstamas, bet kurp noteikti iesaka aizbraukt – Badačoņtomaju (Ungārijas Republika), Murteni (Šveices Konfederācija), Baharahu un Šlangenbādi (Vācija Federatīvā Republika), arī Zauerbrunnas kūrortu (Austrijas Republika) u.c. Grāmatu drīzumā varēs "Globuss" grāmatu veikalos visā Latvijā.

Piedāvājam sarunu ar autori.

Vai "Ciemos uz vilinošākajām Eiropas pilsētām" apkopo tavus pirmajā grāmatā "Biļete uz paradīzi" neietilpušos ceļojumus? Vai arī te ir runa par ceļojumiem, kas notikuši pēc pirmās grāmatiņas klajā nākšanas?
Daļēji tā varētu teikt. Kad strādāju pie pirmās grāmatas manuskripta, liels bija mans pārsteigums, ka darba ierobežotā apjoma dēļ vairākiem ceļojumu aprakstiem, piemēram, par Luksemburgas Lielhercogisti, kā arī vairākām Viduseiropas valstīm, tajā nepietiek vietas. Stāsti par šiem galamērķiem ir iekļauti jaunajā grāmatiņā, taču lielākā daļa ceļojumu aprakstu radušies pēc tam, kad grāmata "Biļete uz paradīzi" jau bija sākusi ceļu pie lasītājiem. 2013.gada sākumā, pāris dienu pēc iepriekšējās grāmatas prezentācijas, apmeklēju Šveices Konfederāciju, tās pilsētas Ženēvu, Neišateli, Murteni, arī kūrortus Montrē un Vevē. Par visiem minētajiem galamērķiem ir tapuši ceļojumu apraksti, kas iekļauti jaunajā grāmatā, turklāt par Ženēvu to ir divi – viens par pašu pilsētu, bet otrs par Starptautisko Sarkanā Krusta un Sarkanā pusmēness muzeju, kas nesen vēris durvis apmeklētājiem pēc vērienīgas rekonstrukcijas. Kopā jaunajā grāmatā iekļauti apraksti par desmit Rietumeiropas un Viduseiropas valstīm.

Kā tu raksturotu īsumā, par ko stāsta tavi ceļojumu apraksti – par cilvēkiem, vietām vai kaut ko īpašu?
Tas ir vēstījums par pašas redzēto un izbaudīto, tātad – par pieredzi, kas veidojusies, apmeklējot vienu vai otru valsti. Īpaši akcentēju vietas, kuras, apmeklējot konkrēto pilsētu, noteikti vērts apskatīt, piemēram, muzejus. Bez jau minētā Starptautiskā Sarkanā Krusta un Sarkanā pusmēness muzeja ir atsevišķi vēstījumi par slaveno Šijonas pili Ženēvas ezera krastā, kur uz vienas no kolonām atrodams dzejnieka Džordža Gordona Bairona autogrāfs, Montrē muzeju, Pārtikas muzeju Vevē. Esmu aprakstījusi dažas īpaši neparastas vietas, piemēram, darba vizīti Johana Volfganga Gētes universitātes Medicīnas fakultātes Tiesu medicīnas institūtā, kas iekārtots viena no Vācijas aviācijas pamatlicēja un šīs valsts Aviācijas pārvaldes valsts sekretāra Augusta Eilera privātvillā Frankfurtē pie Mainas. Otra tāda vieta bija Vīsbādenes Federālā kriminālā pārvalde, kuru arī nācās apmeklēt saistībā ar darbu. Ar šo iestādi saistās īpašas atmiņas, jo tur tulkoju Kriminālpolicijas dienesta nodaļas Identifikācijas komisijas (IDKO) eksperta stāstījumu par organizētās un smagās noziedzības apkarošanu un sadarbību ar tiesu medicīnas ekspertiem. Īpaši iespaidīgs bija viņa stāstījums par cunami Taizemes Karalistē un Šrilankas Demokrātiskajā Sociālistiskajā Republikā 2005.gada Ziemassvētkos. Tā sekas bija prātam neaptveramas un dziļi traģiskas – neskaitāmi upuri: gan vietējie iedzīvotāji, gan ceļotāji, tai skaitā arī no Vācijas, kuru mirstīgās atliekas eksperti kriminālisti kopā ar tiesu medicīnas ekspertiem identificēja 40 grādu karstumā zem klajas debess.

Kā tev klājies pēc tam, kad Ungārijā beidzās tavs lektores darbs un tu atgriezies Latvijā? Ko strādāji pēc atgriešanās, ar ko nodarbojies tagad?
Rietumungārijas Universitātē nostrādāju sešus studiju gadus, 2013.gada vasarā atgriezos Latvijā. Pēc nesekmīgiem mēģinājumiem Liepājā atrast darbu pārcēlos uz dzīvi Rīgā. Tagad strādāju Rīgas Tehniskajā universitātē – esmu pasniedzēja. Ja tu jautā par nodarbošanos, būtisku manas dzīves daļu aizņem kalpošana Rīgas Lutera draudzē, kurā esmu no 2012.gada Ziemassvētkiem, kad notika manas iesvētības.

Atgriezīsimies pie ceļojumiem. Vai ir kāda vieta, kur neesi bijusi, bet ļoti vēlētos aizbraukt?
Protams, kā jau lielākajai daļai cilvēku. Ļoti personīgu iemeslu dēļ vēlētos apmeklēt Austrāliju, precīzāk, tās štatu Viktoriju.

Ja nav noslēpums, kas tie ir par iemesliem?
Šie iemesli saistīti ar manas dzimtas vēsturi. Manas vecāsmātes Annas Lūcijas Aleksandras Mūrnieks-Ģibietis māsa Marija Leontīne Ošs kopā ar dzīvesbiedru Žani un saviem diviem bērniem Otrā pasaules kara laikā bija spiesti doties bēgļu gaitās. 1949.gada 4.jūlijā no Neapoles ostas Itālijā šī ģimene ar kuģi "Skaugum" devās uz Austrāliju. Marijas un Žaņa vecākais bērns, mana tēva masīca Valda Ošs-Lamonda, sasniedzot pilngadību, kas tolaik bija 21 gads, ieguva lidotājas licenci, tādējādi kļūstot par pirmo latviešu sievieti – civilās aviācijas piloti Austrālijā. Diemžēl prieki bija īsi: nostrādājot 10 mēnešus, Valda bija spiesta meklēt citu darbu, jo Austrālijā tika pieņemts sievietes diskriminējošs likums – aizliegt strādāt par gaisakuģu pilotēm. Sekas šim lēmumam bija dramatiskas – ne viens vien salauzts liktenis. Diemžēl Valda Ošs-Lamonda nebija izņēmums, jo 33 gadu vecumā labprātīgi šķīrās no dzīves. Augstāk minēto iemeslu dēļ vēlētos apmeklēt gan Melburnas priekšpilsētu Koburgu, kur Oši tolaik dzīvojuši, gan Folknera kapsētu (Fawkner Cemetery and Memorial Park), kur ģimene apbedīta.

Tad jau, iespējams, ka tava nākamā grāmata būs veltīta dzimtas vēsturei?
To nevaru solīt, lai gan Valdas Ošs-Lamondas piemiņai esmu veltījusi vairākus stāstus. Stāstiņš "Valērijas lidojums", 2013.gada 26.decembrī publicēts kultūras un patstāvīgas domas portālā Satori.lv, bet stāstiņš "Citāda dzimšanas diena" publicēts Liepājas Universitātes studentu un absolventu dzejas un īsprozas almanahā "Skanošs kā sudrabs ir mans laiks" 2014.gadā. Savukārt šā gada februārī Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā bija skatāma piemiņas izstāde "Liepājas meitene Austrālijas debesīs" par godu Valdas dzimšanas dienai 1935.gada 6.februārī.

Patiesību sakot, grāmata par dzimtas vēsturi būtu mana mūža darbs, jo mūsu dzimtas piederīgo likteņi ir pārsteidzoši.

Uzziņa
Lāsma Gaitniece (dz. Ģibiete) dzimusi Liepājā, kur arī ieguvusi skolas izglītību un otru augstāko izglītību. Kopš 2007.gada regulāri publicējas emigrācijas latviešu izdevumos, rakstos popularizējot savu dzimto pilsētu. Liela daļa viņas publikāciju veltītas Liepājas vēsturei (piemēram, Sv.Annas dievnamam, Liepājas slimnīcai, dažādām slavenām personībām). Daudz rakstījusi par Liepājas literātiem, recenzējusi viņu grāmatas.

Strādājot par lektori Rietumungārijas Universitātē (Ungārija), bija viena no tulkotājiem Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas biedra Modra Zihmaņa bilingvālajam dzejas krājumam ungāru un latviešu valodā „Vēstules Margrietiņai/Levelek Margarétához”, kas iznāca par godu Latvijas Valsts proklamēšanas 90.gadskārtai – 2008.gada novembrī.

2010.gada 27.maijā saņēmusi Liepājas domes Pateicības rakstu, savukārt 2013.gada 18.novembrī apbalvota ar Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Kultūras fonda Atzinības rakstu par ilggadēju, sekmīgu un enerģisku darbību preses nozarē.

2012. gada nogalē izdevniecība "LiePA" laida klajā Lāsmas Gaitnieces (Ģibietes) grāmatu "Biļete uz paradīzi", grāmata raisīja lasītāju interesi – grāmatnīcās tā tika izpirkta.