Kā vēsta Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca, pirms 100 gadiem turīgā Liepājas ebreju ģimenē, kas bēgļu gaitās tobrīd atradās Krievijā, dzimis rakstnieks, dzejnieks un žurnālists Anatols Imermanis.

Anatols Imermanis dzimis 1914.gada 18.novembrī Maskavā, Krievijā 1.pasaules kara bēgļu laikā turīgu Liepājas ebreju ģimenē. 1919.gadā ieradās Latvijā. 1931.gadā absolvējis Liepājas pilsētas ģimnāziju. No 1932. līdz 1934.gadam mācījies Rīgas Angļu valodas institūtā, līdztekus arī Tautas augstskolas literatūras un žurnālistikas studijā. Iesaistījies pretvalstiskā komunistiskās pagrīdes darbībā. No 1934. līdz 1937.gadam politiskais cietumnieks, apcietinājumā rakstījis dzejoļus. No 1937. līdz 1939.gadam Latvijas armijas darba komandā Daugavpilī. 1940./1941.g. biogrāfiskā arhīva darbinieks, strādājis radiofonā. 1941.gadā bēga līdzi komunistiem uz Krieviju, izglābdamies no Latvijas ebreju traģiskā likteņa. Karojis frontē pie Maskavas, darbojies latviešu frontes laikrakstos (1943 – 1944). 1945.gadā Rīgā Radiokomitejas literāro raidījumu galvenā redaktora vietnieks.

No 1946.gada – rakstniecībā. Viņa jaunības komunistiskos sapņus izgaisinājušas pārdomas par dzejnieka Aleksandra Čaka nāves cēloņiem. Sarakstījis poēmas, dzejoļu grāmatas, atmiņu grāmatu "Pieci aresti un piecas plikavas". Kopā ar rakstnieku Gunāru Cīruli rakstījis piedzīvojumu romānus un stāstus. Atdzejojis no krievu un vācu valodas. Knuts Skujenieks: “Anatols pirmām kārtām bija cilvēks, un dotajos apstākļos tādu nebija daudz. Lielākā daļa turēja muti aiz bailēm, citi karjeras dēļ. Viņus Anatols, kas runāja, ko domāja, ērcināja visvairāk.”

Miris 1998.gadā 13.novembrī Rīgā.