Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Rustams Bagirovs: "Džemos" var baudīt radīšanas procesu


atlikušas 250 zīmes


Rustams Bagirovs: "Džemos" var baudīt radīšanas procesu (2)

Autors: irliepaja.lv
Trešdienā, 06. decembrī, 2017 | BIRKAS: Rustams Bagirovs , Jam Session , Lielais Dzintars , Civita Nova , džezs , mūzikas vidusskola
Izdrukāt Ziņot

Jau vairāk nekā gadu "Lielā dzintara" zālē "Civita Nova" notiek džeza koncerti. Uz sarunu aicinājām vienu no to veidotājiem, akordeonistu Rustamu Bagirovu.

Rustams Bagirovs Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā vada populārās un džeza mūzikas izglītības programmu, un ir viens no jam session rīkotājiem.

Kā jūs sākāt spēlēt tieši akordeonu?
Es īsti to neizvēlējos. Mana mamma saprata, ka bērnam jādod dažādas iespējas. Divus gadus gāju spēlēt šahu. Tad teicu – mammu, gribu uz baseinu! Labi, četrus gadus, arī paralēli šaha spēlei, gāju uz nodarbībām baseinā. Mūzika bija viena no aktivitātēm. Es īpaši neiedziļinājos, patīk vai nē, vienkārši gāju un darīju. Tomēr jau kā bērns jutu, ka tas ir kaut kas mazliet nopietnāks.

Instrumentu sāku spēlēt diezgan vēlu. Sāku ar klavierēm, man bija astoņi vai deviņi gadi, un tad tajā vecumā izvēles instrumenti bija vairs tikai saksofons vai akordeons. Vijolei jau astoņi gadi ir par vēlu. Mans tēvs ir azerbaidžānis, viņš uzskatīja, ka saksofonu ne. Akordeons ir tautas instruments, var izpausties etniskā stilā. Tomēr es izvēlējos citu virzienu.

Kurā brīdī pie jums "atnāca" džezs?
Tagad džezs kā stils attīstās vairāk nekā agrāk, to var redzēt arī citur Eiropā. Par mani pašu atbilde ir ļoti vienkārša – džezu man parādīja mans skolotājs Aleksandrs Ļebedevs. Viņam ļoti patīk džezs, savulaik viņš koncertēja cirkā un apbraukāja visu Padomju Savienību. To visu viņš man stāstīja un brīnījās – tu nezini, kas ir Ārmstrongs? Tad viņš man to stāstīja. Vai ieveda fonotēkā un ļāva klausīties. Sākumā es sēdēju, domāju – nu, labi... Soli pa solim sapratu, ka tur kaut kas ir. Noteikti nebija tā, ka uzreiz būtu bijis sajūsmā. Džezs ir muzikāli sarežģīta valoda.

Tomēr es sevi īsti neidentificēju kā džezistu. Jā, es zinu vairāk nekā vidējais popmūziķis, esmu iemācījies lietas un paņēmienus, kas vajadzīgi džezam, bet savā CV nerakstītu – "džeza akordeons".

Man pašam ļoti tuva ir brazīļu, Kubas mūzika, ko es izvēlējos studēt maģistra līmenī.

Jūs esat mācījies ārzemēs. Kur un cik ilgi?
Ārnemā, Nīderlandē, ieguvu bakaulaura grādu džeza un popa studijās, tieši akordeona spēlē. Pirmkārt esmu akordeonists. Maģistra grādu ieguvu Roterdamā, kur vairāk pievērsos latīņu mūzikai.

Pēc četru gadu mācībām gribējās pārmaiņas – gan mainīt vidi, gan iegūt priekšstatu par citu mūzikas stilu. Ārnema ir maza pilsēta, un Roterdama ir lielpilsēta. Vairāk notikumu, lielākas iespējas. Tieši Roterdamā sapratu, ka sāku iemīlēt "pasaules mūziku", kas ir tuvāka brazīļu, Kubas stilam. Nolēmu, ja izdosies iestāties, tad studēšu Kubas mūzikas stilu.

Mani studiju laikā mācīja pianists no Kubas, kurš maijā viesosies arī pie mums, Muzeju nakts laikā.

Kas jūs pamudināja studēt ārzemēs?
Kad pabeidzu vidusskolu, pie mums vēl nebija iespējamas džeza studijas. Vidusskolā gāju teātra pulciņā, nolēmu stāties aktieros. Man izdevās, turklāt uzreiz tiku uzņemts 2.kursā, studijas bija Krievijā. Tomēr dažādu apstākļu dēļ atgriezos Latvijā, un kādu laiku strādāju Rīgā, privātā vidusskolā, mācīju bērnus.

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā atvēra džeza nodaļu, un bija daudz jauniešu, kas tur gribēja studēt. Kas akordeonistu ņems budžeta grupā? Jā, studēt varēju, bet jāmaksā liela naudas summa. Nīderlandē studiju maksa ir zemāka, un tur man bija arī stipendija.

Aizbraucot uz Nīderlandi, sāku strādāt fabrikā, pilnas slodzes darbu un paralēli mēģināju uzturēt formā akordeona spēli. Pirmo gadu vienkārši biju strādnieks. Tad sapratu, ka ir ļoti grūti izturēt rutīnu. Sāka parādīties nauda, bet ko tālāk? ArtEZ konservatorijā bija iestājeksāmeni, un viņi teica, ka ņems mani studēt. Tajā pašā laikā attieksme bija skeptiska, jo man nebija iepriekšējas izglītības džezā. Tas, kas mums šobrīd ir mūzikas vidusskolā – ar šādu pieredzi man nebūtu nekādu problēmu.

Studējot pirmo pusgadu, turpināju strādāt naktsmaiņās, un pēc eksāmena nospēlēšanas bija liela apspriešana, ko ar mani darīt. Puse komisijas uzskatīja, ka man ir jāatstāj skola, otra puse – ka jādod iespēja.

Sākumā īsti nebija pedagoga, kas ar mani strādātu, jo džeza akardeonisti ir deficīts. Gandrīz vai sanāca tā, ka man deva iespēju, un tajā pašā laikā gribēja izslēgt. Tomēr skolu pabeidzu, un mācības kopā ilga četrus gadus, paralēli strādājot.

Pēc bakalaura studijām nebija nogurums no visa, nedomājāt braukt prom?
Domāju gan. Pēc bakalaura studijām gribēju braukt atpakaļ uz Latviju. Zvanīju kolēģiem, jautāju, ko viņi par to domā. Biju bijis prom piecus gadus. Un tad es atbraucu uz Liepāju, atvaļinājumā, un mans bijušais skolotājs Aleksandrs Ļebedevs teica: "Rustam, ja gribi mācīties, dari to tagad. Pēc tam nebūs laika – būs pienākumi, bērni, šis un tas". Tā, kamēr bija uzrāviens, nolēmu, ka iešu mācīties tālāk. Un nenožēloju.

Kad atgriezāties Latvijā, jūs jau zinājāt, ko šeit darīsiet?
Vēlme braukt mājās bija jau ātrāk. Tas varbūt skanēs ļoti pašpārliecināti, bet es tādas lietas plānoju. Pazinu Iritu Kalēju, un, kamēr biju šeit meistarklasēs, ieminējos viņai, ka man ir doma braukt mājās. Viņa teica, ka ir vajadzīgi pedagogi. Tāpēc, braucot uz Latviju, jau zināju, ka man būs pastāvīgs darbs, nebūs jāiet meklēt.

Kā jūs motivējat savus audzēkņus?
Varbūt es izklausīšos pēc padomju laika bērna, lai gan tajā sistēmā dzīvoju tikai piecus gadus, bet liela daļa no panākumiem ir disciplīnā. Cenšos atrast pieeju katram, bet reizēm man patīk viņus visus sakopot vienā. Konkrētas receptes nav. Es esmu stingrs, viņi mani ir nominējuši par "Stingrāko skolotāju".

Cenšos būt aktīvs, arī es varu nest klavieres, stellēt instrumentus. Labs ir tas kapteinis, kurš nevis komandē, bet gan dara kopā ar visiem.

Arī "džema" sesiju, ko izveidoju kopā ar Iritu Kalēju, formāts audzēkņiem ir ļoti labs. Tas dod kaut ko papildus skolas programmai, to, kas ir neaizvietojama daļa no mūziķa dzīves – mēs piedāvājam iespēju būt uz skatuves, kur būs arī klausītāji.

Pastāstiet vairāk par "džema" sesijām, kas nāk spēlēt un kas nāk klausīties?
Ir izveidojies savs klausītāju loks. Pirmkārt tie ir draugi un radinieki, tie cilvēki, kuri mūs pazīst personīgi.

Bet sākās tas pirms nedaudz vairāk nekā gada ar slēgto džemu, mēs vienkārši gribējām pamēģināt, kas sanāks. Tas notika klasē. Gribēju parādīt audzēkņiem, kas mani ikdienā ir raduši redzēt stingru, ka skatuve ir skatuve, tur viss ir citādi. Tajā brīdī, kad tu kāp uz skatuves, nevienam neinteresē, ka tu esi skolotājs, tev vienkārši ir jādara savs darbs.

Pirmā atklātā jam session bija "Lielajā dzintarā", "Civita Nova" zālē, pagājušā gada novembrī. Bijām uzaicinājuši viesmākslinieku. Formāts ir tāds – no sākuma ir koncertiņš ar viesmākslinieku, kam piespēlē pavadošā grupa. Pēc tam ir "džema" daļa, kur pēc būtības jebkurš var nākt spēlēt, bet kopumā reti kad ir vēl kāds bez mums pašiem. Ir nācis Ainārs Pūpols, ir bijuši arī mūziķi no Ventspils. Regulārajos "džemos" varam rēķināties ar noteiktu cilvēku skaitu, tie ir mūsu pašu mūziķi.

Nav noteiktas formas, un varbūt dažkārt varbūt nesanāk tik muzikāli tīri kā sagatavotā koncertā, tomēr jau pats "džema" formāts paredz taustīšanos un eksperimentus. Improvizāciju.

Klausītāji var nākt un baudīt procesu, kā mūzika rodas.

"Hot potato" mēs spēlējam nesen, un šī vieta ir salīdzinoši mazāka, atmosfēra gandrīz vai vēl labāk raksturo džemus.. "Civita Nova" vienmēr varam rēķināties ar vismaz 30 – 40 cilvēkiem, kas nāk regulāri un vienmēr būs. Rekords ir bijis apmēram 170 cilvēku. Pastāvīgie klausītāji jau zina formātu, viņi saprot, ka viens "džems" varbūt nebūs tik labs kā iepriekšējais, bet nākamais var būt labāks. Viņi zina, ka katrs "džems" ir citādāks, atšķirīgs.

Kur jūs gūstat iedvesmu?
Iedvesmu nevaru radīt mākslīgi. Kādu brīdi rakstīju pasūtījuma skaņdarbus, un arī sevi piespiežot. Man nav tā stereotipiski – nomira kaķis, uzrakstu dziesmu par kaķi, izšķīros ar draudzeni – dziesma par šķiršanos... Kad dzīvoju Nīderlandē, ierakstījām albumu ar maniem skaņdarbiem. Albumā ir astoņas kompozīcijas, septiņas no tām ir manis aranžētas vai komponētas. Kādai no dziesmām ilgi meklēju pareizos vārdus, lai tā izklausītos tā, kā gribētos, lai vārdi atgādinātu sitaminstrumentu skaņas. Bija situācija, kad man bija uzrakstīta puse no skaņdarba, bet bija jādodas uz studiju to ierakstīt. Kur man ņemt iedvesmu? Staigāju, dungoju, domāju... Ar savām zināšanām varu dziesmu uzrakstīt arī bez iedvesmas, izmantojot sev zināmo teoriju un konkrētos muzikālos likumus, un dziesma skanēs labi, radio to translēs. Sarežģīti ir atrast to, ar ko tava labā dziesma atšķirsies no citām labām dziesmām.
Šis gadījumus man iemācīja, ka ne vienmēr ir vajadzīga milzīga iedvesma.

Ja runa ir par praktizēšanos – tur ir nevis iedvesma, bet disciplīna. Ir vēlme vai nav vēlmes, esmu sevi iemācījis, ka ir jāizdara. Jebkurā brīdī var būt zvans un piedāvājums spēlēt, tāpēc jābūt formā.

Iedvesma nāk tad, ka aizeju uz tiešām ļoti labu koncertu.

Kāds jums ir laiks līdz Ziemassvētkiem?
Darba netrūkst. Nākamgad gribu ierakstīt albumu, tāpēc arī mājās ir, ko darīt.

Ziemassvētkus gaidu, būs arī garākas brīvdienas. Atslodze no skolas (man ļoti patīk šis darbs, bet slodze ir diezgan nopietna). Nedaudz pietrūkst laiks mākslinieciskajai darbībai. Protams, arī ģimenes pasēdēšanas. Agrāk svinējām Jaungadu, bet tad nolēmām – kādēļ mums svinēt kalendāra maiņu, ja esam kristieši. Ciemos atbrauks arī brālis, kurš tagad dzīvo un strādā Nīderlandē. Varēsim būt visi kopā, un savāksimies kupls pulciņš.


Sludinājums

Inga
12:21 | 06/12/17
ZIŅOT
(-1)
(4)
+

Lai veicas! Talants ir. Darbaspējas ir. Prieks. Tik uz priekšu!

:)
13:14 | 06/12/17
ZIŅOT
(-1)
(2)
+

Lielisks puisis un mūziķis

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki