Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, šodien Liepājā vārda dienu svin 214 Ināras, 84 Inas, 110 Valijas un  10 Ināri.

Šodien vārda dienā sveicam Liepājas folkloras kopas ‘’Atštaukas’’ vadītāju Ināru Kalnarāju.

Kas mainījies jūsu dzīvē kopš brīža, kad aizgājāt no Liepājas teātra?
Daudz jau nekas nav mainījies... Brīvā laika nav, esmu ļoti aizņemta. Daru visus tos pašu darbus, ko līdz šim. Vienīgi nespēlēju Liepājas teātrī. No vienas puses nav žēl, ka neesmu vairs teātrī. Bet no otras puses – aug jauna publikas paaudze, kura vairs mūs nepazīst. Kad stāstu viņiem, ka esmu bijusī aktrise, tad jaunieši brīnās: ‘’Kas tā tāda?’’ Neesmu vairs cilvēkiem acu priekšā, un būtībā mani pazīst vecākā paaudze.

Kā izdomājāt dibināt kolektīvu ‘’Atštaukas’’?
Liepājas teātrī bija tradīcija sezonu beigt ar izrādi ‘’Skroderdienas Silmačos’’ un līdzīgiem uzvedumiem. Togad (1995.gadā) režisors Herberts Laukšteins izdomāja, ka sezona jābeidz savādāk – ar fragmentiem no visām spēlētām izrādēm. Likās dīvaini, ka 22. jūnijā vairs neatskanēs Līgo dziesmas, jo tajā laikā Liepājas teātris bija latviska saliņa. Liepāja bija ļoti krieviska. 1995. gadā bija pārmaiņas – atteicāmies no iedibinātām tradīcijām. Kultivēja, ka esam Eiropā – jauni, moderni, inovatīvi! Tikai ne veco! Nezinu, kāpēc, bet toreiz mēģinājuma zālē sanācām kopā 13 sievas un uztaisījām 10 minūšu Līgo programmiņu – piedāvājām Liepājas teātra noslēguma koncertam šo fragmentu. Pašām ļoti iepatikās un vairs negribējām šķirties. Tā bija kā ķīmiskā reakcija – neviens ne aicināja, ne sauca. Šodien vairs nevaru pateikt, kā tas viss sākās!

Kāpēc nosaukums ‘’Atštaukas’’? Kāds tam pamatojums?
Tam ir trīs skaidrojumi. Pirmsākumos, kad Līgo periodu novadījām, nāca rudens. Veidojām jaunas programmas, apzinājāmies, ka vajadzētu arī nosaukumu mūsu kopai. Bija 1995.gads un virmoja frāze: ‘’Nost ar veco!’’ Jauna iekārta, valsts – visu vajadzēja jaunu, lai gan nevienam nebija priekšstata, kas tas jaunais ir. Bijām tās vecās, kaut gan dažām vēl nebija 50 gadi. Rūdolfa Blaumaņa ‘’Trīnes grēkos’’, epizodē, kur Trīne meklē brūtgānus, viens viņai piesola vīru ar vienu aci. Tad Trīne vaicāja, kāpēc viņai tādi atštavkas cilvēki vien gadās? Tas ir viens skaidrojums. Otrs – mēs tajā brīdī bijām ne jaunas, ne vecas. ‘’Atštaukāt’’ žargonā ir sist pretī. Mēs atštaukājamies. Trešā versija – govis ganībās kādreiz piesēja pie koka mieta un to dzina zemē. Tas, kas, dzenot zemē, no mieta atdalījās – šķēpeles, tās arī sauca par ‘’atštaukām’’. Ideja, ka arī mēs esam apsistas, atskaldītas nost... Mēs arī štaukājam pretī. Daudziem šis vārds liekas dīvains un citi vaicā: ‘’Kāpēc tāds nosaukums?’’ Citi nevar izrunāt. Kā tik mēs neesam sauktas (smejas)!

Vai kolektīvs turas uz draudzības bāzes, vai tomēr tas ir mākslīgi radīts?
Turamies kopā uz piedzīvotās pieredzes. Visām pamatā ir teātris jaunības gados. Tagad visas arī esam ārā no profesionālās skatuves. Mūs daudz kas vieno – esam braukušas kopā pa visu Latviju, naktīs vienā istabā dzīvojušas, gulējušas; visu dzīvi viena otrai izstāstījušas. Mēs neesam pulciņš, kas sanācis no svešiem cilvēkiem, mēs viena otru ļoti labi zinām – gan priekos, gan bēdās. Zinu, piemēram, ko varu runāt ar vienu, ko nedrīkst ar citu. Tomēr ievērojam to, ka nestāstam viena otrai guļamistabas vai virtuves epopeju.

Kā pavadāt brīvo laiku?
Gandrīz visas rušināmies pa zemi, audzējam, ko varam. Dievs iedevis latviešiem zemi, labu zemi, bet mēs to turam atmatā. Domāju, tāpēc mums iet tik slikti... Visi esam sagājuši daudzstāvu būrīšos, vāļājamies pa dīvānu un brēcam, ka mums nav ko ēst. Toties zeme stāv atmatā… Tad vēl braucam uz festivāliem. Esam bijušas gan Itālijā, Čehijā, Amsterdamā. Tagad plānojam braukt uz Vāciju. Negribās tā vienkārši aizbraukt kaut kur, bet, lai ekskursijai būtu mērķis, piemēram, fetstivāls.

Šodien dzimšanas dienā sveicam arī autosportistu  Andi Neikšānu.

Kāda tev ir saistība ar Liepāju?
Katru gadu braucu rallijā ‘’Kurzeme’’ Latvijas rallija čempionāta ietvaros. Liepājā tas ir populārs sporta veids, pat pilsētas mērs brauc. „Kurzemes rallijs” ir viens no populārākajiem rallijiem Latvijā.  

Kādi ir sasniegumi šajā rallijā?
Tieši ‘’Kurzemes rallija’’ posmā 2010. un 2011. gada sezonā, divus gadus pēc kārtas, kļuvām par ‘’N – 4’’ čempioniem gada kopvērtējumā.

Pēdējais spilgtākais notikums…
Šī gada pasaules rallija čempionāta Portugāles posms marta beigās, kur ieguvām otro vietu ‘’N – 4’’ klasē. Sacensības bija ļoti grūtas, mums bija daudzas tehniskas problēmas, tomēr beigās – rezultāts labs.

Kā gatavojies sacensībām?
Īpašu rituālu nav. Protams, braucam treniņus. Pēdējā laikā apmācu arī vairākus citus braucējus, pārsvarā no Krievijas. Mācot viņus, man pašam sanāk diezgan daudz braukt, kas uztur labu formu.

Hobiji?
Patīk dažādi sporta veidi, piemēram, kaitbords. Ziemā braucu ar snovbordu, volejbols, futbols. Esmu aizrāvies ar orientēšanos, ko daļēji daru arī tāpēc, lai būtu laba fiziska sagatavotība sacensībām. Orientēšanās sportā jāpatur skaidrs prāts un jāturpina domāt pie fiziskas slodzes, tāpat kā rallijā.

Vai vari iedomāties sevi citā profesijā?
Nevaru pateikt, kas es būtu, ja nebūtu rallijā… Esmu apmierināts ar savu nodarbi, man ļoti patīk, ko daru.

Kas padodas vislabāk gatavot?
Sagatavot tehniku (smejas). Bet, ja par ēdieniem, tad diez ko negatavoju. Vienīgi kafiju, olu vai omleti.

Kādu dzimšanas dienas dāvanu gribētu saņemt?
Šodien tieši arī ir Talsu rallijs. Lielākā dāvana būtu uzvarēt šajā rallijā.

Kādas idejas plāno realizēt?
Idejas ir daudz. Galvenā nodarbe – rallijs – arī tapis idejas vārdā. Par pasaules ralliju – sākumā bija tikai doma nonākt tur. Arī plāni par auto krāsošanu ir realizējušies – tagad ir šis auto krāsošanas cehs. Aktuāli ir apceļot zemeslodi. Grūtākais ir sabalansēt visas idejas, lai varētu izbaudīt īstenošanas procesu un rezultātu. Lai tās (idejas) netraucētu viena otrai. Vēl gribu iekopt savu īpašumu, lai nav jādzīvo pilsētas dzīvoklī.

Kā pavadīsi šo dienu?
Agri celšos, piedalīšos Talsu rallijā, bet vakarā agri došos gulēt, lai svētdien varētu turpināt sacensības.