Rudbāržu pagasta Sieksātē, netālu no Kalnmuižas un Piena muzeja top pirmais luterāņu klosteris Latvijā un klostera baznīca.

Braucienā uz Sieksāti mans gids ir Liepājas Sv. Annas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Jānis Bitāns. No viņa stāstītā uzzinu, ka Sv.Trīsvienības sieviešu klostera iecere aizsākusies 2009.gadā, kad Sieksātes mājās "Vālodzes", luterāņu baznīcai klostera vajadzībām dāvinātā īpašumā uz dzīvi apmetusies Ksenija – pirmā topošā klostera topošā māsa.

Ideja par klosteri savukārt, radusies vairāku iemeslu dēļ, saka Jānis Bitāns. Viens no tiem – mācītājs savas kalpošanas laikā, bet jo īpaši vadīdams Saldus Sv. Gregora skolu, ne reizi vien sastapies ar cilvēkiem, kuru aicinājums ir klostera dzīve, un, tā kā luterāņu baznīca to nav varējusi sniegt, viņi mainījuši konfesiju, pārejot vai nu uz katoļu vai pareizticīgo baznīcu.

Māsa Ksenija, kura pirms septiņiem gadiem bija gatava ne tikai apvilkt mūķenes ietērpu un atsacīties no dzīves aicinājuma pasaulē, bija gatava spert pirmos soļus šīs iecere īstenošanā, paliekot luterāņu baznīcā.
Lai gan toreiz klosteru institūcija baznīcas satversmē nebija vēl paredzēta, tas nenotika bez arhibīskapa Jāņa Vanaga svētības. To viņš deva, un lietas lēnām sāka raisīties. Pašreiz šiem centieniem ir arī formāls legāls pamats un akcepts. Sinode par klosteriem kā luterāņu baznīcas institūcijuām nobalsojusi šogad.

Patiesībā ideja par luterāņu klosteri jauna ir tikai Latvijā – daudzkur ārvalstīs pastāv klosteri, stāsta mans gids. Lai iepazītos ar dzīvi tajos, mācītājs, māsa Ksenija un citi interesenti apmeklējuši klosterus Somijā, Zviedrijā, Vācijā. Pēc jaunizveidotās Liepājas diecēzes izveidošanas un bīskapa Pāvils Brūvera ievēlēšanas amatā, kādā no svētceļojumiem uz Somijas Lintulas sieviešu klosteri, līdzi tika aicināts Uldis Sesks, lai tuvāk iepazītos ar jauno bīskapu. Tieši pēc šī ceļojuma Uldis Sesks jautāja, kāpēc mums baznīcā nav līdzīgas skaistas kalpošanas prakses un parūpējās par māju „Vālodzes" dāvinājumu.

Bezlaulība, pieticība, paklausība
Sieksātes Sv.Trīsvienības sieviešu klosterī ir jau trīs māsas – Ksenija, Ilze un Ieva. Ir tādas, kuras vēlas vēl pārliecināties par klostera aicinājumu, bet kurām vēl pārbaudes laiks priekšā.

Māsa Ksenija pirmos klostera solījumus devusi 2012.gadā, bet izšķirošo – mūža solījumu – vēlas dot jaunajā klostera baznīcā, kuras pamati likti tepat, netālu.

Par klostera dzīvi interese ir arī mācītājam pašam, un pamazām viņš tai gatavojas. Tas prasa kanoniski atrisināt laulības jautājumus, sieva ir atbalstoša šajos centienos, kā arī izdzīvot noteikto pārbaudes laiku. Tāpēc mācītājs nopietni apsver otra – luterāņu vīriešu klostera – izveidi. Arī tam vieta noskatīta Kurzemē un saņemta arhibīskapa svētība.

Ierodoties "Vālodzēs", pirmajā mirklī šķiet, ka klostera mītne ir tāda pati kā abās pusēs cieši kaimiņos esošās Līvānu mājas. Tomēr jau nākamajā pamanāma atšķirība – un tā ir māsa Ksenija savā klostertērpā uz nama sliekšņa.

Ieejot iekšā, skaidri redzams, ka te nav vienkārša dzīvojamā māja – pēc pārbūves pirmajā stāvā līdzās mājīgai virtuvītei izveidota plašāka lūgšanu un dievkalpojumu kapela un altāris ar vairākām māsas Ksenijas pašas rakstītām svētbildēm jeb ikonām. Noārdīt starpsienu un paplašināt telpu nācies, jo piekrišana klostera dievkalpojumiem augusi un tai līdzi arī dievlūdzēju skaits svētdienas dievkalpojumos.

Mājas otrajā stāvā atrodas mūķeņu privātās telpas jeb celles. Pieticības solījums neliedz tiesības uz savu privāto telpu, teic mācītājs. Vairāk iemītniecēm šajā namā vietas gan nebūtu, jau tagad ir mazliet par šauru. Tāpēc ir pārrunātas iespējas ap topošo dievnamu būvēt vēl citas klostera mītnes un izvērst arī saimniecisko darbību, jo klosterim pašam sevi jāuztur.

Jānis Bitāns spriež, ka tie būs vairāki hektāti. Starp citu, viens neliels koka namiņš līdzās vīnogulāju laukam jau tapis (ziemā tas gan nav apdzīvojams), tur iespējams piedāvāt naktsmājas svētceļniekiem un talciniekiem, kas ierodas palīgā. Arī pagasts nācis pretī, un klosteris īrē vienu telpu bijušajā bibliotēkā.

Virtuvē rit parastā klostera māsu ikdienas dzīve – pie katliem rosās māsa Ieva, māsa Ilze nodarbojas ar nesen izceptajām oblatēm jeb dievmaizītēm – no lielās formas viņa izgriež mazākas – hostijām, noteiktā skaitā saliek kaudzītēs un pēc tam iesaiņo. Tikām māsa Ksenija vāra ciemiņiem kafiju un stāsta par klostera ikdienu.

"Sešos ir rīta lūgšana, septiņos vakarā – otra. Kad nav sezonas lauku darbu, tad ir arī stundu lūgšanas – deviņos, divpadsmitos, trijos un sešos. Pēc rīta lūgšanas stunda atvelēta garīgajai lasīšanai, tad ejam pie darbiem. Pulksten divos ir pusdienas. Pēc tam atkal darbi līdz vakaram, līdz 18.30."

Ap deviņiem, pusdesmitiem māsām ir brīvs laiks un došanās pie miera. Tāda ir ikdiena. Taču reizumis viņas dodas svētceļojumos, nesen, piemēram, uz Baltkrieviju. Rudenī māsa Ksenija un Ilze plāno apmeklēt sieviešu klosteri Somijā. Kā saka māsa Ksenija, tas vajadzīgs arī "lai viena no otras atpūstos".

Pie radiem, draugiem māsas dodas īpašos gadījumos, piemēram, ja kāds no vecākiem ir tik slims, ka nespēj par sevi parūpēties un nav arī neviena cita, kas to darītu. Ierašanās ciemos tuviniekiem nav liegta un parasti notiek, ierodoties uz dievkalpojumu.

Pēc tam, kad esmu iepazīstināta ar klostera iekštelpām un tajā ritošo dzīvi, apskatām arī aiz mājas esošo un no ceļa neredzamo, izcili sakopto dārzu un trīs lielās siltumnīcas, kurās briest sulīgi tomāti spilgti sarkanā un dzeltenā krāsā. Viss ir tik kārtīgs un reizē tik krāšņs, ka par mūķeņu čaklumu nav ne mazāko šaubu.

Bieži māsas arī dodas uz mežu ogās un sēnēs. Kad pašu vajadzībām ziemas krājumi sagādāti, daļu ražas, arī mežā salasīto var pārdot, tad var pagādāt to, kas nepieciešams no veikāla.

Klosteris iemāca rūpēties par sevi, neko neaizlaist postā, saka Ksenija – mazāk izaudzēsim, mazāk ziemā būs, ko ēst.

Tuvāk Austrumu jeb Bizantiskajai tradīcijai
Tālāk mācītājs ved rādīt topošo baznīcu, kas top uz plašāka klosterim piešķirtas zemes. Tā atrodas kalniņā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz apkaimi. Uz pērn jūlijā ielietajiem pamatiem (talkā nācis uzņēmums "Vega 1" un Vilmārs Mateus) slejas dievnama sienas – šobrīd jau krietni pārsniedzot cilvēka augumu.

Topošajam klosterim netrūkst arī citu palīgu un talcinieku, tie, kas regulāri ziedo dievkalpojumos un palīdz ar kādiem cienastiem. Pagaidām gan vēl trūkst naudas – kādi 170 000 eiro, saka mācītājs. Viņš ir optimistisks, viņš tic, ka nauda atradīsies. Dievnamam līdz decembrim esot jābūt vismaz zem jumta. Citādi ziema var sabojāt to, kas līdz šim paveikts.

Šobrīd, lūkojoties uz celtni, nojaušams tās apjoms, ne izskats. Taču ar Saldus arhitekta Aigara Andersona (veidojis arī Saldus Sv.Gregora skolu un Saldus katoļu baznīcu) zīmētās celtnes vizuālo tēlu var iepazīties – lai popularizētu klosteri un aicinātu atbalstīt tā tapšanu ar ziedojumiem, izgatavots buklets. Tajā Bizantiskiem kupoliem rotātais dievnams redzams gan no ārpuses, gan sniegts ieskats iekštelpās.

Ieturēt baznīcas celtni un interjeru Austrumu jeb Bizantiskajā tradīcijā Jānis Bitāns izvēlējies tāpēc, ka viņaprāt, tajā mazāk apelēts pie prāta, vairāk – pie sirds, maņām un jūtām. Taču Bizantiskajai tradīcijai būšot arī latvisks piesitiens – to arhitekts apsolījis!

Mācītājs Jānis Bitāns smaidot atceras dienu, kad arhibīskaps svētījis topošā dievnama pamatakmeni, – bijušas daudzas sakritīgas zīmes, kas apliecināja, ka klosteris nesīs Svētās Trīsvienības vārdu.

Jebkurā gadījumā klostera baznīcai ir īpašs šarms, uzskata mācītājs, jo tur lūgšana "deg un kvēlo visu laiku", cilvēki intuitīvi tiecas uz vidi, kur daudz tiek lūgts. Arī māsa Ksenija stāsta – jau tagad uz klostera dievkalpojumiem sabrauc cilvēki no Liepājas, Talsiem, Dundagas, Saldus, arī no Rīgas un Ādažiem. Bērni te jūtas labi, dievkalpojumos iemācās netrokšņot, respektē tur notiekošo, bet vasarā ar prieku padzīvo ilgāk, pastrādā.

Klosteris ir vieta, kur māsas piepilda savu aicinājumu, kur notiek lūģšana par pasauli un vieta, kas atvērta garīgai atspirgšanai un stiprinājumam, šeit atbraukušajiem, teic mācītājs.

Arī es varu apliecināt – pat tikai īsu brīdi esot šeit, kur māsas dzīvo un strādā, nevar nejust īpašo mieru un harmoniju, kas te valda.

Konts ziedojumiem:
Biedrība "Tersanctus",
Reģ.nr.LV4008163429,
Konts:LV60RIKO0002013211618
DNB Nord banka