Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Slimnīcas stāsti: Sapņi un reālās iespējas II


atlikušas 250 zīmes


Slimnīcas stāsti: Sapņi un reālās iespējas II (2)

Autors: Lāsma Ģibiete
Sestdien, 10. augustā, 2013 | BIRKAS: Slimnīca , vēsture , Slimnīcas stāsti
Izdrukāt Ziņot
Liepājas pilsētas slimnīca un tās darbinieki.
Liepājas pilsētas slimnīca un tās darbinieki.
FOTO: No Liepājas muzeja fondiem

Turpinām iepriekšējās divās sestdienās aizsākto Lāsmas Ģibietes tematisko rakstu sēriju par Liepājas slimnīcas vēsturi un mediķiem, kas tajā strādāja.

(2. turpinājums)

1905.gada rudenī ar psihiatra Haralda Zīberta, seniora gādību tika izveidota atsevišķa Psihiatrijas nodaļa, kurā vienlaicīgi varēja ārstēties 25 pacienti. Arī šajā nodaļā ierīkoja centrālapkuri un elektrisko apgaismojumu. Pirms tam psihiatrijas slimniekus ievietoja pilsētas nabagmājā.

Pirmais psihiatrijas pacients Liepājā reģistrēts 1901.gadā. Tas bijis kāds vīrietis no Krasnojarskas ar garastāvokļa traucējumiem. Psihiatrijas slimniekus uz jauno ēku, tiem laikiem modernu paviljona tipa slimnīcu, kuru arī bija projektējis arhitekts M.P.Berči, pārvietoja 1905.gada 7.septembrī.

Ēkas celtniecība sākās jau 1885.gadā, vēl pirms pārējā slimnīcas kompleksa būves. Sākotnēji šī iestāde bija iecerēta kā autonoms objekts, taču vēlāk tika nolemts, ka ārstniecības iestādi, ko iedzīvotāji sauca par „vājprātīgo staciju”, jāiekļauj otras slimnīcas sastāvā gan tuvās atrašanās vietas dēļ, gan tādēļ, ka itin bieži uz konsultācijām turp tika aicināti šīs ārstniecības iestādes mediķi. Tā tika izveidota slimnīcas 15.nodaļa, kas pastāvēja vēl ilgus gadus pēc Otrā pasaules kara.

Līdz karam tajā ik gadu ārstējās 20– 50 slimnieki, bet vācu okupācijas laikā no viņiem atbrīvojās – šie slimnieki tika nogalināti. Taču arī tajos gadu desmitos, kad abas ārstniecības iestādes vēl bija autonomi objekti, visiem slimniekiem ēdienu gatavoja vienā kopējā – pilsētas slimnīcas – virtuvē. Psihoneiroloģiskās slimnīcas sirdzējiem tika uzticēts no virtuves piegādāt pusdienas, kuras viņi veda lielos, grabošos ratos. Dažkārt pat gadījies novērot, ka daži slimnieki ratus stumj, bet daži tajos sēž iekšā. Savukārt „vājprātīgo stacijai” blakus atradusies neliela dārzniecība, kurā strādājuši slimnieki paši.

1912.gadā pilsētas valde beidzot nolēma parūpēties arī par trūcīgajiem slimniekiem, tādēļ speciāli viņiem pie slimnīcas tika atvērta ambulance, kurā ārsts pieņēma no pulksten 10 līdz 12.

Gadu vēlāk pilsētas valde pēkšņi atbrīvoja no amata galveno ārstu A.Goldbergu, viņa vietā ieceļot vācu izcelsmes mediķi Viktoru Cepfelu (Viktor Zöpfel), bet par Ginekoloģijas nodaļas vadītāju – ārstu, sieviešu slimību speciālistu Arnoldu Eduardu Augustu Hristiani (Arnold Eduard August Christiani; 15.07.1865.–02.11.1935.), kurš Liepājā ar lieliem panākumiem praktizēja no 1899.gada maija un kuram kopā ar kolēģi Dr. med. Alfredu fon Brakelu piederēja „Liepājas privātklīnika” (tās vēlākais nosaukums: „Dr. Brēma un Chistiani privātklīnika”) ar 54 gultasvietām (1928.gadā). Savukārt Goldbergam tika aizliegts turpināt darbu pat Ginekoloģijas nodaļā par ordinatoru, kā viņš bija vēlējies.

Par A.E.A.Hristiani dzīvi un darbu nedaudz iespējams uzzināt no brošūras „Auf den Spuren des deutsch–baltischen Kulturerbes in Liepaja/ Pa Baltijas vāciešu kultūrmantojuma pēdām Liepājā”, kuru izdošanai sagatavojis Liepājas Vācu–latviešu tikšanās centrs. „Dr. Hristiani bija ļoti veiksmīgs ķirurgs un daudzos bezcerīgos gadījumos viņš veica veiksmīgas operācijas. Laimīgā roka viņam palīdzēja īstajā laikā pareizi rīkoties. [..] Dr. Hristiani aktīvi piedalījās ārstu sabiedriskajā dzīvē. Viņš bija „Lejaskurzemes ārstu apvienības” līdzdibinātājs un tās viceprezidents, kā arī „Vislatvijas ārstu biedrības” valdes loceklis, veicināja ārstu un slimokasu savstarpējo sadarbību.” (citāts no brošūras „Auf den Spuren des deutsch-baltischen Kulturerbes in Liepaja. Fortsetzung/ Pa Baltijas vāciešu kultūrmantojuma pēdām Liepājā. Turpinājums”; Liepājas Vācu–latviešu tikšanās centrs, b./g. – 43. lpp.)

Galvenā ārsta Cepfela laiks Liepājas slimnīcai bijis smags, jo faktiski vara atradusies nevis viņa, bet gan feldšera Leopolda Firksera rokās. Kāds tam iemesls, par to vēsture klusē, taču rezultātā ārstniecības iestāde smirdējusi pēc kāpostiem un tualetēm, tajā valdījusi liela netīrība un nekārtība. Terapijas nodaļā iekšķīgo slimību slimnieki gulējuši palātās kopā ar tuberkulozes un vēdera tīfa slimniekiem.

Pirmā pasaules kara laikā radās nepieciešamība atvērt Venērisko slimību nodaļu, kas atradās Infekcijas slimību nodaļu telpās. Tā kā kara gados prostitūcija strauji pieauga, drīz vien ārstniecības iestādē vairs nepietika vietas, tādēļ nodaļu tika nolemts paplašināt. Netālu izveidoja pat “utu izskaušanas iestādi”. Neilgu laiku Pirmā pasaules kara laikā slimnīcas Venērisko slimību nodaļa atradās Emigrantu mājā Baseina ielā, jo saslimušo prostitūtu skaits bijis pāri par trim simtiem. Tā kā šī māja izrādījās utu un blakšu pilna, nodaļu nācās pārcelt atpakaļ uz slimnīcu. Turklāt mediķiem lielas problēmas sagādāja ne tikai šī profila slimnieču ārstēšana naudas trūkuma dēļ, bet arī viņu uzvedība. Bijis pat oficiāls aizliegums slimniecēm ārstniecības iestādes telpās pieņemt klientus, jo nereti mediķiem un citiem slimniekiem nācies novērot visnotaļ nepieklājīgas ainas.

Savukārt 1916.gadā dziednīca tika papildināta ar stikla verandām, lai slimnieki varētu sauļoties. Tās tika piebūvētas pie vēlākās 12. un 13.nodaļas. Kaulu tuberkulozes slimnieki tika iznesti sauļoties ārstniecības iestādes dārzā.

Īpašas grūtības radās Pirmā pasaules kara pēdējā gadā, kad pilsētā uzliesmoja tīfa epidēmija. Lielākā daļa slimnieku bija nākuši no bēgļu nometnēm. Tajā laikā paplašināja slimnīcas laboratoriju un tajā sāka veikt seroloģiskās izmeklēšanas. Laboratorijas vadītājs bija Dr. med. Vulfs.

Kā ikvienai ārstniecības iestādei, arī Liepājas slimnīcai bija sava aptieka. Tā, salīdzinot ar citiem objektiem, tika izveidota vēlāk – aptuveni 1919.gadā. Aptieka bija slēgta tipa objekts un apkalpoja tikai dziednīcas nodaļas. Slimnieki, kuri ārstējās pilsētas slimnīcas ambulancē, aptiekā zāles varēja saņemt ar 15 % atlaidi, bet skolēni un nespējnieki tās saņēma bez maksas. Arī patversmēm zāles no slimnīcas aptiekas tika izsniegtas par velti.

Laikraksta “Kurzemes Vārds” 1923.gada 29.augusta numurā publicētajā rakstā “Iespaidi no Liepājas pilsētas slimnīcas” lasāms, ka „... ieejam aptiekā, kura aizņem divas telpas, viss tīrs un glīts. Ar medikamentu traukiem apkrautie plaukti dod liecību, ka aptieka spējīga apmierināt tās prasības, kas uz viņu gulstas. Caurmērā dienā tiek izgatavotas ap 130 receptes.” Aptiekas pārvaldnieki bijuši Mag. pharm. G.Hāns, I.Auziņš, Ž.Grantmanis, D.Jermaka, I.Vaičus. Blakus aptiekai atradās spirta dedzinātava, kur spirtu ražoja ne tikai slimnīcas, bet arī pilsētas privāto aptieku vajadzībām. Graudus glabāja bēniņos virs 6.nodaļas, taču drīz vien tur strauji savairojās peles un žurkas. Bija doma spirta dedzinātavu pārcelt uz Saulesdruvām, taču šī iecere palika neīstenota.

Ap 1924.gadu ambulanci paplašināja un aptieku pārcēla uz ēku, kurā agrāk atradās spirta dedzinātava. No 1989.gada slimnīcas aptieka tika nodota Galvenās Aptieku pārvaldes bilancē, savukārt 1994.gada janvārī, saistībā ar uzņēmuma “Farmakon” reorganizāciju, aptiekas, kas atradās slimnīcu teritorijās, ar visu to īpašumu tika nodotas pilsētas ārstniecības iestāžu ziņā.

Pēc kara, 1919.gadā, par Liepājas slimnīcas un arī Ķirurģijas nodaļas vadītāju, nomainot kolēģi V.Cepfelu, kļuva ārsts Dr. med. Jēkabs Alksnis (1870.–1957.). Pirmoreiz Liepājā Alksnis nokļuva jau 1907.gadā, bet 1912.gadā pilsētā nodibināja savu uroloģijas privātklīniku, kuras uzdevums bija ne tikai slimnieku ārstēšana, bet arī jauno ārstu praktiskās apmācības vieta. 1918.gadā ievērojamais mediķis bija Liepājas kara sanitārās daļas priekšnieks pulkveža pakāpē un vadīja kara slimnīcu. Jāpiebilst, ka profesors pilsētas medicīnas vēsturē ir atstājis neizdzēšamas pēdas; viņš bijis viens no visu laiku labākajiem vēdera dobuma ķirurgiem un urologiem, kāds Liepājā jebkad praktizējis. Viņš bija arī Liepājas valdes loceklis, Liepājas latviešu biedrības priekšnieks, Sv.Annas evaņģēliski luteriskās draudzes loceklis un priekšnieks, Latviešu labdarības biedrības Liepājas biedrs, kā arī pilsētas sanitārās daļas vadītājs.

Alkšņa īsās darbības laikā ārstniecības iestādē norisa lielas pārmaiņas. Jaunais vadītājs īpašu uzmanību pievērsa žēlsirdīgo māsu apmācībai un pārstrukturēja slimnīcas nodaļas. Jāpiebilst, ka vēlāk nodaļas tika pārstrukturētas vēlreiz, lai sekotu līdzi laikam un medicīnas iespējām. Jau pēc gada Alksnis Liepāju pameta, lai dotos strādāt uz Rīgu. Ķirurgs kļuva par Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes docentu, vēlāk par vecāko docentu, no 1924.gada bija Medicīnas fakultātes Ķirurģijas klīnikas profesors, bet no 1931.gada – šīs fakultātes dekāns. Mūža laikā publicējis ap 60 zinātnisku darbu. 20.gadu sākumā kopā ar kolēģi Dr.Kasparsonu ķirurgs nodibināja, vadīja un rediģēja “Latvijas Ārstu Žurnālu”, kas pastāvēja līdz 1940.gadam. Alksnis bija Kārļa Ulmaņa ārsts un Latvijas pirmās brīvvalsts laikā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Alkšņa darbību medicīnas nozarē turpinājis viņa dēls Arveds Alksnis, kurš pēc izglītības arī bija ķirurgs.


© Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.

(Turpinājums sekos)


Sludinājums

Rita.D
17:17 | 13/08/13
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

"Kurzemes Vārdā" bija rubrika XX gs. Liepājnieki tai skaitā minēta bija Anna Krilova. Domāju pēc visa redzētā internetā un tautas folklorā esošo informāciju pieminēt šo briesmīgo ārsti, kā XX.gs. slavenību būtu noziedzīgi pret cilvēkiem.

JURAS VILKS
13:59 | 15/08/13
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

KAPEC TIK MAZS RAKSTS,UN JAGAIDA VESELU NEDELU,BIEZAK LUDZU PUBLICEJIET.

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki