Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Šmita hronika – pērle, kas gaida savu izdevēju


atlikušas 250 zīmes


Šmita hronika – pērle, kas gaida savu izdevēju (3)

Sestdien, 13. aprīlī, 2019 | BIRKAS: Arnolds Bērzs , vēsture , Šmita hronika , Sv.Annas baznīca , Gunārs Silakaktiņš
Izdrukāt Ziņot

Vēsturnieks Arnolds Bērzs pirms vairākiem gadu desmitiem ķēries klāt apjomīga, līdz šim latvieski nepublicēta manuskripta – Liepājas birģermeistara Jirgena Šmita hronikas – tulkošanai.

Tulkojuma ievadā Arnolds Bērzs raksta: "Neviena Latvijas pilsēta nevar lepoties ar tādu hronikas tipa vēstures avotu bagātību kā Liepāja. [..] Regulārs pilsētas dzīves notikumu atspoguļojums vispirms jau parādās [..] Rātes protokolu grāmatā 1681.-1684., Liepājas muitas grāmatveža Dāvida Frīdriha Gēlhāra dienasgrāmatā 1771.-1810., Sv.Annas baznīcas mācītāja E. Roretmunda hronikā 1831.-1836., Lielās ģildes eltremaņa Joahima Ludviga Lorča hronikā 1841.-1872., Liepājas kontraktu grāmatā 1735.-1820., Fr. Dīnstmana hronikā 1896.- ..."

No Šmita hronikas redzams, ka 1732. gada 19. septembrī viņš ievēlēts un 29. septembrī apstiprināts par prezidējošo birģermeistaru un šo amatu pildījis ik pa diviem gadiem līdz pat 1746. gadam vai pat ilgāk, jo miris 1753. gadā.
Imants Lancmanis ir devis kodolīgu Jirgena Šmita personības raksturojumu: "Veiksmīgs tirgonis, veikls diplomāts un viltīgs pilsētas galva." (I.Lancmanis. Liepāja no baroka līdz klasicismam. 68.lpp)

Irliepaja.lv ar tulkotāja atļauju publicē mazu, kompilētu fragmentu no teju tūkstoš lapu lielā manuskripta, kas gadu desmitiem ir gaidījis publicēšanu, taču līdz šim nav sagaidījis. Varbūt jaunajiem pilsētas patriotiem še kas sakāms un izdarāms?   
Gunārs Silakaktiņš

 

Prezidējošā Liepājas birģermeistara Jirgena Šmita piezīmes par Sv. Annas baznīcu

1734. gada 28. jūnijā.
Liku atsaukt pie sevis mūrniekmeistaru Tvicu, lai aprunātos par mūsu grūstošās baznīcas stāvokli. Tika atvērta siena kādā citā vietā, kur iekšā koks bija pilnīgi sapuvis. Tad Rātspiederīigais Kristofs Ruprehta kungs teica, ka viņa nelaiķa sievas tēvs jau pirms 40 gadiem gribējis celt baznīcu, bet tā pati vēl stāv līdz pat šai stundai. Tad es parādīju viņam iekšējo koku mūri, kas bija pilnīgi sabojājies, ar roku atlauzu vienu gabalu un samalu saujā tā, ka tas palika tāds kā šņaucamā tabaka. Tad viņš postu saprata un veda ari birģermeistaru Bīnemana kungu pie saprašanas, ka baznīca ir kritiskā stāvoklī. Mūrnieks domāja, ka pamats ir pietiekoši izturīgs, lai uz tā uzceltu jaunu mūra baznīcu. Jumts ir jāņem nost. Ar 8 zeļļiem un 16 rokaspuišiem viņš apsolīja to gada laikā dabūt gatavu zem jumta. Viņš apsolīja par vienu zelta dukātu izgatavot tās zīmējumu un uzrakstīt visu nepieciešamo.

1734. gada 7. jūlijā.
Godājamā Viedā Cienījamā Rāte lika priekšā satīkot loteriju par labu baznīcai un prezentēja vienlaicīgi daudzus projektus. Tad tika pieņemts manis sagatavotais. Liku sekretāram Emstam Zamuēlam Ješkem rakstīt Viņa Ekselencei kancleram fon Sakena kungam vēstuli un prasīt viņa padomu, ko viņš par to domā, ka tā notiek baznīcai par labu, jo sakolektēt mēs neesam spējīgi tāpēc, ka daudzi kolektanti aizgājuši, un vai mēs drīkstam to Jelgavā iespiest. Par to pienāca paša kanclera vēstule ar viņa parakstu, ka Viņa Ekselence to parādījis visiem Virspadomnieku kungiem, tas ticis aprobēts, un viņš mūs ar to apsveic.

Pēc tam es Dieva vārdā ķēros pie lietas un ņēmu par palīgiem un direktoriem Joahimu Foigta kungu, Johanu Vilkenu, Hermani Bordeļu, Jirgenu Kristoferu Kolbi, Hansu Peteru Špīsu, Jirgenu Peteru Štegmanu, Heinrihu Fridrihu fon Elsvihu, Didrihu Šēnu, meistarus Heinrihu Dresleru, Peteru Fēgi un Gotfrīdu Šokeru. Liku viņus 12. jūlijā aicināt pie sevis, izklāstīju viņiem mūsu baznīcas būves nepieciešamību un to, ka pilsēta bez ārējas asistences nav spējīga to uzcelt. Mans padoms bija sarīkot loteriju, kā arī pie manis bija Godājamās Rātes projekts ar tā aprobāciju. Tas viņiem patika. Es viņiem vēlreiz parādīju visus iesniegtos projektus un viņi palika pie mana koncepta un domāja to esam labāku par citiem. Ar kopēju aprobāciju tika sastādīts sekojošais:

"Kurzemes Lielfirsta Jūras un tirdzniecības pilsētas Liepājas loterija ar 5000 biļetēm par 6 florīnu cenu gabalā. Publicēta 1734. gada 22. jūlijā".

Uz iepriekšēja, labi domāta, eltermaņu kungu un vecajo, kā ari baznīcas vecākā priekšlikumu ar Godājamās un Viedās šejienes rātes apstiprinājumu par labu šejienes baznīcai, jo tā draud sabrukt un no jauna jāuzceļ, tiek sarīkota loterija zem tālāk nosaukto tirgotāju kungu un amatnieku direkcijas, proti, Joahima Foigta, Johana Vilkena, Hansa Petera Špīsa, Jirgena Petera Štegmana, Heinriha Fridriha fon Elsviha, Didriha Sēnes, meistaru Heinriha Dreslera, Petera Fēges un Gotfrīda Šekera. Pārējais un kā tas izkārtots, redzams pēc plāna:

– 1254 biļetes laimējušas 30 000 florīnu

– 3746 tukšas  

– kopā 5000 biļetes.

1.Pierakstīšanās uz biļetēm notiek rātsnamā iepriekšminēto, respektīvi, direktoru kungu un zvērinātā sekretāra Emsta Zamuela Ješkes klātbūtnē trešdienās un ceturtdienās pēcpusdienā no pulksten diviem līdz četriem, kad par skaidru samaksu tiek izsniegtas kvītis.

2.Pierakstīšanās jāsāk 4. augustā un jāturpina līdz novembra vidum.

3.Īstās izlozes dienas jāsāk 1735. gada janvāra vidū un jāturpina.

4.Numuru, laimestu un tukšo lapiņu ielikšana un jaukšana notiek šim nolūkam iecelto kungu un namnieku klātbūtnē rātsnamā, kur jānotiek vilkšanai no rata mašīnas, kas katru stundas ceturksni jāapgriež. Numuri un laimesti jāvelk diviem zēniem.

5.Katru dienu izvilktais tiek iespiežot paziņots.

6.Tiem jaunekļiem, kuri nedēļā kaut ko laimējuši, katru nedēļu pie kvīšu atdošanas tajā pašā nedēļā atrēķina 12 procentus, kas paliek izmaksāšanai par labu baznīcas būvei.

7.Pie biļešu jaukšanas un vilkšanas drīkst būt klāt ikviens.

1734. gada 12. jūlijā viss šis plāns tika aizsūtīts uz Jelgavu Johanam Heinriham Kesteram iespiešanai un pasūtīts 800 lapu, 5000 kvīšu, 5000 numuru, 1250 laimējušo lapiņu un 3750 tukšo.

Grāmatiespiedējs Johans Heinrihs Kesters atsūtīja no Jelgavas visu loterijas lietu atpakaļ, jo viņš ciparu trūkuma dēļ nevar to iespiest. Viņam tie būtu jāpasūta no Lībekas un tas izmaksātu pāri par 40 valsts dālderiem; tātad viņš nezin, kāds profīts tur iznāktu. Apsola citā gadījumā Godājamajai Rātei pakalpot.

24. jūlijā loterijas projektu nosūtīja uz Kēnigsbergu Heinriham Hoijera kungam ar draudzīgu lūgumu tur iespiest, turklāt 4000 kvīšu un 600 loterijas plānu jāiespiež uz pastpapīra. Tā kā Hoijera kungs ir dzimis liepājnieks, tad nav nekādu šaubu, ka viņš neņems ļaunā, ja šai sakarībā radīsies kādi izdevumi.
   
1734. gada 6. septembris.
Ar 1734. gada 29. septembri beidzās mana valdīšana, un pie savas valdīšanas stājās birģermeistars Bīnemana kungs. Es pateicos Lielajam Dievam, ka esmu tik laimīgi beidzis.

1735. gada 1. janvārī.
Mūsu baznīcas nepieciešamajai būvei 1. janvārī tika vākta kolekte, un ar ziedojumu traukiem pie baznīcas durvīm stāvēja baznīcas vecākais Jirgens Laurenca kungs, Jakobs Zīverts, Andreass Lutbergs un Matiass Hildebrants. Tajos savāca 313 florīnu un 16. šiliņu. Tā kā vajadzēja būt lielāks ienākums, tad izskatījās, ka bagātie nav daudz pielikuši, bet lielumu devuši nabadzīgie. Un par to es domāju, ka patiesi ir Dieva vārdi, kad viņš pierādīja ar savu radīšanu un brīnumiem, ka ne stiprie, bet vājie ir vajadzīgi un Viņa vara paceļas no mazgadīgajiem un zīdainiem. Tā kā es gribētu, lai upuru trauki tiktu izlikti katru svētdienu, lai katrs brīvprātīgi varētu ziedot Dieva godam, cik viņš vēlas, tad uzrakstīju zīmi birģermeistaram Bīnemana kungam, ka viņš kā valdošais birģermeistars varētu to norīkot, jeb vai man tas būtu jādara?

        


Sludinājums

Skola
11:24 | 14/04/19
ZIŅOT
(-0)
(6)
+

Paldies par šo! Studiju gados man Bērzs bija pasniedzējs, kas spēja arī starp rindām daudz ko pateikt par Liepājas vēsturi, arī par šo Smitu. Tagad, izlasot rakstiņu, saprotu, ka Šmita atstātais noteikti, pat obligāti būtu jāizdod. Nožēlojami, ka nevienu līdz šim tas nav interesējis. Vai tad muzejā speciālistu trūkst, ka kaut kur pa kaktiem jāmeklē.

Skolai
11:55 | 15/04/19
ZIŅOT
(-3)
(0)
+

Kāds sakars muzejam ar Šmita hroniku? Bet varbūt tomēr ir kāds sakars? Un vai tulkotājs, kaut ētisku apsvērumu dēļ, drīkst dot atļauju publicēt sev uzticētu,iespējams, pasūtījuma darbu, ja pasūtītājs, t.i. hronikas īpašnieks šādu atļauju nav devis? Vai Bērza kungs ir hronikas īpašnieks? Un kam uzticējis publicēt "mazu, kompilētu fragmentu? Savam labam draugam Silakaktiņa kungam.

zdrasķe!
18:01 | 15/04/19
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

``veiksmīgs tirgonis, veikls diplomāts un viltīgs pilsētas galva`` - kā `āmen!` baznīcā. Vai kāds zin vēl arī kādu citādāku pilsētas galvu? Visi taču vienādi. Visos laikos. Ieskaitot patlabanējos. Tad kāpēc gan priekš muzejiem un skolām to tirgošanos, diplomātiju (?) un viltu kašāt arā no 1700-ajiem, un vēl obligāti? Būtu izkašājis kāds mūsu `birģeru` periodu no 1941. līdz 1991. un no 1991. līdz 2019. - tad gan būtu ``pērle``. To gan vajadzētu katram skolēnam, studentam un muzejniekam. Lai rubī, kā tos vārgos noslaukt.

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki