Meita, kas dzīvo Somijā, satiekas ar 28 gadus neredzēto vectēvu un tēvu. Pateicoties Somijas televīzijai, kas šos notikumus dokumentēja, filmējot arī Liepājā.

Somijas Nacionālās televīzijas filmēšanas grupa ar režisori Sako Brokmani (Brockmann), TV raidījuma vadītāju Elenu Jokikunnu un filmas galveno varoni Kristīnu Anču Liepājā pabija un filmēja tikai vienu dienu, bet viņu koordinatorei Latvijā – liepājniecei Aijai Raudiņai – kopā ar grupu iznāca pavadīt ilgāku laiku.

"6.novembrī sagaidīju viņus Rīgas lidostā un palīdzēju nokļūt līdz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Rīgas nodaļai," pastāstīja Raudiņa, kura pēc tam kopā ar filmēšanas grupu pavadīja dienu arī Liepājā, Saldū un Ezerē.

Pirms filmētāju ierašanās gan esot bijis jāveic diezgan liels sagatavošanas darbs – norunājot visas plānotās tikšanās, brīdinot iestādes un cilvēkus par Somijas televīzijas vizīti. Pašai iznācis arī runāt kadrā – gan stāstot, gan tulkojot citu sacīto.

"Bija ļoti patīkama sadarbība ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Rīgas nodaļas Sabiedrisko attiecību vadītāju Ģirtu Pommeru, Liepājas Sociālā dienesta direktori Lindu Krasovsku un arī daudziem citiem," atzīst Raudiņa.

Taču par savu lielāko panākumu Aija Raudiņa uzskata to, ka tieši viņai izdevies sameklēt filmas varones Kristīnas Ančas vectēvu, kurš patlaban mīt Ezerē un ar kuru trīsdesmit gadus vecā filmas varone Kristīna nebija tikusies 28 gadus!

"Sākotnēja versija, ka viņš varētu būt Liepājā, kur Kristīnas bērnībā bija dzīvojis arī viņas tēvs, neapstiprinājās. Bet man paveicās, ka pašvaldības izdevumā "Saldus Vēstis" sludinājumu sadaļā uzgāju apsveikumu jubilejā Staņislavam Ančam, kurš arī izrādījās meklētais cilvēks."

Kristīnas Ančas, kura jau daudzus gadus dzīvo Somijā, Helsinkos, dzīves ceļš bijis sarežģīts – viņas tēvs Gunārs Ančs, savulaik dienot padomju armijā un atrodoties Igaunijā, bija iepazinies ar savu nākamo sievu un Kristīnas māti – igaunieti. Līdz ar to pirmos divus savas dzīves gadus meitene aizvadījusi Tallinā. Kad piedzimis mazais brālītis viņu pie sevis uz laiku paņēmuši vecvecāki, kuriem tolaik bijusi sava saimniecība Ezerē. Tā iznācis, ka Kristīnas vecāki šajā laikā izšķīrušies, un tēvs atbraucis uz Liepāju, kur, pēc Kristīnas vectēva stāstītā, atradis darbu uz zvejas kuģiem, vēlāk strādājis robežsardzē. Bet Kristīnu mamma drīz vien paņēmusi pie sevis, un viņa uzaugusi Tallinā.

"Aizbraucot pie vectēva, uzzinājām, ka Kristīnas tēvs jau vismaz desmit gadus dzīvo un strādā Anglijā, Bredfordā, kur vada maizes ceptuvi," stāsta Raudiņa.

Tālāk jau somu filmētāju ceļš vedis uz Angliju, kur uzņemta abu tikšanās aina.

"Liepājā visemocionālākā bija filmēšana pie nama Viršu ielā, kur bija dzīvojis Kristīnas tēvs (tagad sociālais nams – irliepaja.lv) – tā kā viņa nezināja, kur tēvs atrodas, varēja būt, ka viņš pēkšņi iznāk pa durvīm. Kristīnai bija asaras acīs..." Tēvu pēdējo reizi meitene redzējusi stacijā pa autobusa logu, kad viņš atnācis pavadīt meitu un Kristīnas māti, abām aizbraucot uz Tallinu.

Arī tikšanās ar vectēvu bijusi ļoti aizkustinoša – lai arī pēdējo reizi redzējis Kristīnu pirms 28 gadiem, viņš sievieti sagaidījis ar vārdiem "Mana mīļā mazmeitiņa!".

Dokumentālā filma, kuras darba nosaukums ir "Find the family", Somijas televīzijas ekrānā parādīšoties nākamā gada aprīlī, un tā ir viena no filmām raidījumu ciklā, kas stāsta par dažādiem Somijā dzīvojošiem cilvēkiem, kuri sen pazaudējuši savus tuviniekus, bet ar šī raidījuma palīdzību un starpniecību tos atrod.