Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Stāsts par liepājniekiem – bēgļiem no Padomju režīma


atlikušas 250 zīmes


Stāsts par liepājniekiem – bēgļiem no Padomju režīma (1)

Autors: Jānis Ķeruss, Dr. hist.
Pirmdienā, 22. februārī, 2016 | BIRKAS: vēsture , VDK , Boļševiks , PSRS , pētījums , Mihails Mikulaņecs , Indriķis Pinksis , Teofils Hartmanis , Fricis Štīrmanis , Stefans Skude , Ilmārs Arājums
Izdrukāt Ziņot
Liepājas ostas skats 1950.-tie gadi.
Liepājas ostas skats 1950.-tie gadi.
FOTO: No Liepājas muzeja arhīva
Liepājas ostas skats 1950.-tie gadi. Andrejs Lanka (pirmais no kreisās) spēlē šahu. 1940.-to gadu beigas. Andrejs Lanka uz zvejas kuģa Liepājas ostā. 1950.gads Zvejnieku kolhoza "Boļševiks" zvejnieki: no kreisās arteļa priekšsēdētājs T. Frickauss, mehāniķis P. Salinins, kapteiņi J. Grants un D. Stepko. 1954. gads.

Ar šo publikāciju beidzam iepazīstināt ar Dr. hist. Jāņa Ķerusa pētījumu "Bēgšana zvejnieku traleros no Liepājas kolhoza "Boļševiks" (1952 – 1957): motīvi, norise, varas īstenotāju reakcija".

 

(Nobeigums. Sākumu sk. šeit, turpinājumu sk. šeit)

Tralera RB-49 bēgšana 1957. gada jūlijā
1957. gada 11. jūlijā plkst. 06.30 no rīta Gotlandē, Jugarnas (Ljugarn) ostā ieradās Latvijas traleris RB-49. Četri komandas locekļi – kapteiņa palīgs Teofils Hartmanis, mehāniķa palīgs Stefans Skude, mehāniķis IImārs Arājums un traļmeistars Fricis Štīrmanis –, sagūstot un sasienot kapteini, noorganizēja kuģa aizvešanu uz Gotlandi. Pēc atbrīvošanas kapteinis tūlīt, 11. jūlija plkst. 08.00 no rīta, devās atpakaļ uz Liepāju, bet pārējie četri komandas locekļi palika Zviedrijā. Stundu vēlāk, plkst. 09.00 viņš pa radio informējis padomju robežapsardzi par bēgšanas faktu. Tūlīt no Liepājas robežapsardzes bāzes viņam izsūtīti pretim ātrlaivas, bet no Kara flotes bāzes – mīnu kuģis. Tralera meklēšanā iesaistījusies arī lidmašīna Li-2. Saskaņā ar kapteiņa stāstīto LPSR izmeklēšanas iestādēm pie viņa kubrikā 10. jūlijā plkst. 18.30 ienācis Skude un paziņojis, ka komanda ir nolēmusi ar kuģi doties uz Zviedriju. Kapteinis nav piekritis, izgājis uz klāja, tādēļ rezultātā sasiets un ievietots kubrikā, kur pastāvīgi bijis kāda komandas locekļa uzraudzībā.

Pēc tam, kad robežapsardze saņēma ziņu pa radio no tralera RB-49 11. jūlijā par to, ka komanda aizbēgusi uz Zviedriju, jau šajā pašā dienā VDK rīcībā bija informācija par visiem bēgļiem, to radiniekiem un norādi, kuri no jūrniekiem bija esošie un bijušie robežapsardzes aģenti. LKP CK sūtītajā VDK pilnvarotā, majora Vidriķa ziņojumā ar roku pasvītrotas tās rindiņas, kur bija runa par zvejnieku radiniekiem. Jau 11. jūlijā VDK bija pārbaudījusi visu zvejnieku dzīvesvietas, saglabājies ziņojums par Teofila Hartmaņa dzīvesvietas pārbaudi ar norādi, ka tur dzīvojot viņa tēvs Jānis Hartmanis, māte Olga un pusmāsa Karīna Belousova.

12. jūlijā pret visiem četriem ierosināta krimināllieta, pamatojoties uz KPFSR Kriminālkodeksa 58.1a pantu – par dzimtenes nodevību. Tajā pašā dienā bija pieņemts lēmums par dzīvesvietu pārmeklēšanu, jo “tur varētu būt materiāli, kas liecina par viņu noziedzīgajiem plāniem”. 16. jūlijā lēmums par arestu, kam pievienota kapteiņa Mihaila Mikulaņeca liecība. Izmeklēšana neatklāja nekādus pierādījumus par to, ka bēgšana bijusi gatavota iepriekš.

Šajā komandā lielākā daļa bēgļu bija jauni cilvēki, izņemot 51 gadu veco Frici-Albertu Friča dēlu Štīrmani. Vienīgais komandas loceklis, kurš bija izveidojis ģimeni Latvijā, bija kapteinis, kurš ar kuģi atgriezās Latvijā. VDK par galvenajiem bēgšanas organizatoriem uzskatīja 39 gadus veco Pāvilostas iedzīvotāju Skudi un liepājniekus Hartmani un Štīrmani. Divi komandas locekļi bija atgriezušies no dienesta padomju armijā, viens bija komjaunietis, trīs aizbēgušie vairs neskaitījās aktīvie aģenti. Vienīgais bēgļu biogrāfijas “traips”, kuru izmeklēšanās gaitā izdevās atrast bija apstāklis, ka Stefans Skude nacistiskās Vācijas okupācijas laikā bija braucis ar nacistiskās Vācijas tirdzniecības kuģiem. Pat 1957. gada LKP CK biroja sēdē 16. jūlijā Liepājas pilsētas partijas komitejas sekretārs Indriķis Pinksis izteica izbrīnu, ka ne par vienu komandas locekli nekāds kompromitējošs materiāls nav atrasts. 1936. gadā gan septiņpadsmitgadīgais Stefans Skude apsūdzēts par neķītrību veikšanu Pāvilostā, Liepājas apgabaltiesa aiz slēgtām durvīm viņu attaisnoja.

PSRS VDK robežapsardzības karaspēka Baltijas apgabala priekšnieks Ņikiforovs centās pierādīt, ka bēgšana gatavota jau aptuveni no aprīļa, tās organizēšanā bija iesaistītas trīs personas – Skude, Štīrmanis un Hartmanis. Tomēr arī kuģa pārmeklēšanā nekādi pierādījumi par bēgšanas gatavošanu nebija atrasti. Rezultātā izrādījās, ka nav neviena pierādījuma par bēgšanas iepriekšēju gatavošanu.

Kurš un kādēļ organizēja šo bēgšanu, par to nav viennozīmīgi skaidra informācija. Trimdas presē bēgļi sacīja, ka par bēgšanu zinājuši tikai divi komandas locekļi, kuru vārdi nebija minēti. Visticamāk, tie varēja būt Skude un Hartmanis. Turpat arī minēts, ka bēgļi esot priecājušies, ka nav braucienā devies cilvēks, ko uzskatīja par čekas aģentu. Patiesībā apkalpē, saskaņā ar centrālkomitejas rīcībā esošajiem dokumentiem, bija viens aktīvais VDK aģents – Mikulaņecs. Kā jau minēts, trīs aizbēgušie zvejnieki norādīti kā bijušie aģenti, ar kuriem sadarbība pārtraukta jau labu laiku iepriekš. Ar Štīrmani pārtraukta sadarbība, jo viņš esot bijis dzērājs, ar Skudi – jo uzskatīts par dezinformatoru. Arājums bija sadarbojies ar VDK tikai pirms dienesta armijā, bet pēc tam sadarbību ar šo iestādi pārtraucis. Sadarbības pārtraukšanas iemesli ar VDK varas iestādēm nebija zināmi.

Visvarenās čekas informētību trimdas prese mēdza pārspīlēt. Tāpat jāņem vērā apstāklis, kurš pieminēts jau saistībā ar pirmo bēgšanas gadījumu, pat tad, ja zvejnieks neskaitījās aģents, tad viņu tāpat “vīri ādas jakās [..] tincinājuši, par ko zvejnieki uz kuģiem runājot.” Trimdas presē minēts arī tas, ka zvejnieki plānojuši bēgšanu jau kopš ziemas. Šādi varoņstāsti iederējās trimdas latviešu propagandā, droši vien arī daudz necenšoties noskaidrot patiesību. Arī padomju izmeklēšanas orgāniem šāds pieņēmums bija izdevīgs, jo attaisnoja to pastāvēšanas nepieciešamību, deva iespēju izvērst represijas. Bēgļu krimināllietā VDK izmeklētāji ar treknu sarkanu svītru pasvītroja tieši to trimdas preses raksta par četru zvejnieku bēgšanu tulkojuma fragmentu, kur bēgļi teica, ka jau sen gatavojuši bēgšanu.

Apsūdzībās, kuras neklātienē izvirzītas zvejniekiem, visiem pārmesta līdzdalība kapteiņa sagūstīšanā un kuģa nolaupīšanā. LPSR Augstākā tiesa slēgtajā sēdē 2. oktobrī aizmuguriski visiem piesprieda ieslodzījumu – Stefanam Skudem 25 gadus, bet pārējiem diviem bēgļiem – 10 gadus. Apsūdzība pamatojās uz KPFSR Kriminālkodeksa 58.1a un 58.11 pantu. Minētais norāda, ka staļiniskā sodu piespriešanas prakse bija transformējusies un tiesāšanā ņēma vērā nianses, mēģinot pievērst uzmanību tiesājamo individuālai vainas pakāpei. Spriedumā bija atrunāts, ka tiesas kolēģija uzskata par iespējamu nepiemērot 58.1a pantā paredzēto augstāko soda mēru – nāves sodu – un tā izskatījusi katra tiesājamā vainas pakāpi. Skudi atzina par galveno vaininieku un organizatoru, jo viņš jau agrāk vairākkārt mēģinājis aizbēgt uz Zviedriju. Jau pēc pirmās Mikulaņeca liecības sniegšanas 11. jūlijā VDK sūtīja LKP CK ziņojumu:

“Aktīvākais organizētājs bija Skude, Hartmanis un Štīrmanis bija viņa iespaidā.”

Pārējie trīs zvejnieki bija vainoti kā vienlīdz līdzatbildīgi. Apsūdzības pamatojums balstījās galvenokārt kapteiņa Mikulaņeca liecībās. Arī trimdas preses raksti izmantoti apsūdzības sagatavošanā un tie ņemti vērā apsūdzības slēdzienā.

Ziņas par to, kad un kā zvejniekiem izdevās sarunāt un īstenot bēgšanu, ir pretrunīgas. Viennozīmīgi var konstatēt, ka nekādi pierādījumi bēgšanas gatavošanai nebija, un neviens Latvijā par tiem informēts nebija. Tāpat droši var apgalvot, ka Ilmārs Arājums nemaz nav vēlējies palikt Zviedrijā un nav zinājis, ka komandas biedri plāno bēgšanu. To apliecina gan dokumenti, gan viņa paša stāstītais. Atšķiras tikai dažas nianses un blakusapstākļi. 1991. gadā, pirmo reizi pēc 1957. gada viesojoties Latvijā, Ilmārs Arājums sarunā ar Artūru Heniņu apstiprināja šo versiju. Par notikumiem 1957. gada 11. jūlijā viņš atcerējās:

“Ilmāram atmiņā, ka otrā rītā viņu uz nāras modinājis Štīrmanis un teicis: “Braucam uz Zviedriju!” “Braucam uz Zviedriju!” Ilmārs atbildējis, paģirainajā galvā vēl īsti neaptverdams šo vārdu īsto jēgu. Pa galvu jaukusies vēl dzēruma nenopietnība un jauna puikas piedzīvojumu kāre. Zviedrijā Arājumam bijušas tikai 10 – 15 minūtes, kurās izlemt, vai atgriezties Latvijā kopā ar kapteini vai nē. Kapteinis aicinājis braukt atpakaļ. Viņi bijuši lieli draugi. Bet tanī pašā laikā Skude baidījis ar 25 gadiem Sibīrijā. Ilmārs gan kāpis uz kuģa, gan kāpis nost.”

Šis apgalvojums, ka Skude baidījis ar Sibīriju pilnībā sakrīt ar kapteiņa 6. augustā sniegto liecību. Tomēr Mikulaņecs noliedza, ka kuģī būtu lietots alkohols, tiesa, viņš apstiprināja, ka dzēruši ap plkst. 12.00 krastā. Kapteiņa liecība ir izskaidrojama ar to, ka alkohola lietošana uz kuģa bija stingri noliegta, iespējams, ka kapteinis neteica taisnību. Citu liecinieku nebija, un Zviedrijā palikušie zvejnieki trimdas presei arī, iespējams, nevēlējās stāstīt par dzeršanu uz kuģa, lai nelaupītu bēgšanai varonības un mērķtiecības oreolu. Arājuma māsa Rita Kovaļevska intervijā uzsvēra, ka par nekādiem bēgšanas nodomiem nevarēja būt runa. Ilmāram Latvijā bija draudzene un augustā viņš gatavojās precēties. Vienīgais, ko viņš mājiniekiem kādreiz sacīja par bēgšanu uz Zviedriju, bija par tās neiespējamību – jūrā nemitīgi bija karakuģi un zvejniekus uzraudzīja. Saskaņā ar kapteiņa Mikulaņeca stāstīto Arājums nevēlējās palikt Zviedrijā, viņš esot pat raudājis, apzinoties, ka atgriešanās vairs nav iespējama. Tas, ka Arājums it kā raudājis, kad nonācis Gotlandē, jo apzinājies, ka atgriešanās Latvijā ir neiespējama, minēts tikai Liepājas pilsētas partijas komitejas sekretāra Indriķa Pinkša 1957. gada 12. jūlija ziņojumā, kurš sagatavots, vadoties no Mikulaņeca sākotnējās liecības, bet kas nav minēta vēlāk notikušās nopratināšanas protokolā. Šī versija pilnībā sakrīt ar paša Arājuma vēlāk sacīto radiniekiem un Artūram Heniņam.

VDK priekšsēdētājs Vēvers bēgšanā vainoja alkoholismu, kas esot bijusi visai izplatīta parādība zvejnieku vidē. LPSR augstāko amatpersonu ieskatā bēgšana bija iespējama arī daudzu varas institūciju kļūdu dēļ, piemēram, politiskās audzināšanas darbs kolhozā nav bijis pienācīgā līmenī, esot pārāk sadrumstalota drošības iestāžu struktūra un pārāk mazs darbinieku skaits, kas strādā ar aģentūru zvejnieku vidū.

Liepājas pilsētas partijas organizācijas dokumentos ziņas par šo bēgšanu gandrīz nevar atrast. Vienīgi 1957. gada 4. septembra sēdes protokolā pieminēts, ka “vājā ideoloģiskā audzināšana bija galvenais RB-49 četru komandas locekļu nodevības cēlonis”.

Kolhoza vadītājs Tālivaldis Frickaus pēc notikušā palika amatā, lai gan viņam izteica stingro partijas rājienu. Tā paša gada 10. decembrī “Boļševiks” partijas organizācija lūdza LKP CK noņemt kolhoza vadītājam Frickausam stingro partijas rājienu. Tas viņam bija noteikts par bezatbildīgu rīcību kadru izvēlē un audzināšanā pēc zvejnieku bēgšanas.

Galvenā bēgšanas organizatora Skudes biogrāfja bija tipiska Latvijas pēckara gadu iedzīvotājam. Par pozitīvu jaunā vara uzskatīja, ka nacistiskās Vācijas armijā viņš bija dienējis tikai vienu mēnesi – 1945. gada februārī. Viņš visu laiku esot slēpies un centies izvairīties no iesaukuma leģionā. Sieva Otīlija sagatavoja viltotus dokumentus, kuros apstiprināts, ka viņš ir zvejnieks, un līdz ar to nav iesaucams nacistiskās Vācijas armijā. Kā atbildību pastiprinošs apstāklis, tam, ka Skude ilgi plānojis bēgšanu uz Zviedriju, izmantota bijušās sievas liecība, ka 1945. gadā, pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas, viņš it kā esot gribējis aizbēgt no Pāvilostas uz Zviedriju, paņemot līdzi arī citas ģimenes. Iecere neesot īstenota. Jābilst, ka minētajā laikā šādā veidā mēģināja rīkoties daudzi Latvijas iedzīvotāji. Tomēr ticama versija, ka viņš savu ieceri bēgt nebija atmetis un to paudis radiem, tāpēc tad, kad 1957. gadā, radiniekus pratināja, viņiem bija pamats stāstīt par Skudes plāniem bēgt uz Zviedriju. Skudes atbildības noteikšanai izmantota arī kāda liecinieka informācija par to, ka Skudes klāstītie bēgšanas plāni sievai Otīlijai 1945. gadā esot bijis par pamatu tam, ka robežsargi viņam esot atņēmuši atļauju doties jūrā un vēlāk pat pārzāģējuši viņa laivu.

Tā kā bēgļi par saviem konkrētiem nodomiem nevienu Latvijā nebija informējuši, tad politiskie aresti izpalika, lai gan nav šaubu, ka tādi būtu, ja vien kāds Latvijā esot zinājis par gaidāmo bēgšanu. Kapteinim Mikulaņecam nopratināšanā 1957. gada 6. augustā pārmeta, ka viņš nav pretojies un nav mēģinājis novērst kuģa aizdzīšanu:

“Jums bija iespēja piespiest komandas locekļus atteikties no viņu noziedzīgajiem nodomiem. Kādēļ Jūs to nedarījāt?”

Uz to viņš pamatoti atbildēja, ka pretoties četriem vīriem nav bijusi iespēja. Pat, ja tas būtu bijis iespējams, tas uzsvēra pārspēku, kāds bija komandas locekļiem. Jābilst, ka izmeklēšanas gaitā pārbaudītas kapteiņa rokas, lai konstatētu, vai uz tām redzamas virves nospiedumu pēdas, tomēr tādu nebija, kas raisīja aizdomas par teikto atbilstību īstenībai. Kapteinis gan pastāvēja, ka bija sasietas gan kājas, gan rokas, tomēr ne tik cieši, lai radītu paliekošus nospiedumus.

Radiniekus vairākkārt rūpīgi nopratināja, tomēr nekādi pierādījumi, ka viņi zinātu par plānoto bēgšanu, netika konstatēti.

Ārvalstu prese šim gadījumam pievērsa lielu uzmanību. Latviešu trimdas laikraksta Laiks korespondents 1957. gada 16. oktobrī, mēnesi pēc tam, kad visi četri bēgļi bija atstājuši Stokholmas policijas izmeklēšanas iecirkni, sarunājās ar viņiem. Visiem bija darbs kādā Viduszviedrijas pilsētiņas metālapstrādes uzņēmumā. Uz jautājumu, vai bēgļi nožēlo bēgšanu un vai domā par atgriešanos dzimtenē, visi to kategoriski noliedza. Štīrmanis pat sacīja:

“Pa naktīm dažreiz nevaru gulēt, ir jādomā un jādomā. Visvairāk jādomā par to, kāpēc taisni mums četriem palaimējās, ja tik daudzi palika viņā pusē. Ar ko mēs tādu laimi izpelnījušies?"

Kapteinis Mikulaņec liecināja, ka Štīrmanis jau pēc kapteiņa sasiešanas esot sacījis: “Ja mums tuvosies padomju robežsargu kuģis, dzīvs es viņiem rokās nedošos.” Tomēr 1958. gada maijā Štīrmanis atgriezās Latvijā. Kā liecina trimdas preses materiāli, viņš esot sācis vēl stiprāk dzert nekā agrāk un pakļāvies PSRS vēstniecības Zviedrijā latviešu “kultūras atašeja”, VDK štata darbinieka Leonīda Rimjana vilinājumiem atgriezties.

Pēc atgriešanās Latvijā apsūdzību Štīrmanim atcēla, un viņš iesaistījās pret trimdu vērstajā padomju propagandā. 1958. gada 22. jūlijā VDK priekšsēdētājs J. Vēvers apstiprināja lēmumu par lietas izbeigšanu pret Štīrmani un viņa atbrīvošanu. Šajā dokumentā minēts, ka Štīrmanis esot bijis stipri piedzēries un sava vājā rakstura nespēja pretoties Skudem un viņa biedriem aizbēgšanas novēršanai. 17. jūlijā notika Štīrmaņa un Mikulāņeca konfrontēšana, kur pēdējais neapstiprināja Štīrmaņa versiju un turpināja apgalvot, ka arī Štīrmanis viņu fiziski ietekmējis. Atbrīvošanas atzinumā teikts, ka Štīrmaņa noziedzīgā līdzdalība ir pierādīta, bet, ņemot vērā to, ka viņš savu noziegumu apzinājās un atgriezās Latvijā, kā arī to, ka viņš darbojies alkohola un savu komandas biedru ietekmē, sods Štīrmanim atceļams.

Secinājumi
Apskatā ietvertos bēgšanas gadījumus tikai daļēji var uzskatīt par politiski motivētiem. Tas saistīts ar to, ka ne visi zvejnieki, kuri nonāca Zviedrijā, vēlējās tur nokļūt. Ilmārs Arājums un vismaz divi Tuklera laivas komandas locekļi uzskatāmi par piespiedu kārtā Zviedrijā nonākušiem. Tāpat arī ne visos gadījumos bēgšana strikti saistāma ar motīvu politiski pretoties padomju režīmam.

Apskatītās vajāšanas, kas izcēlās bēgšanas rezultātā, īstenotas, vadoties no staļiniskās spriestpējas principiem. Radiniekus sodīja ar visbargākajiem sodiem par neziņošanu. Faktiski likums spieda radiniekus uz neiedomājami amorālu rīcību. Izvērtējot atbildību, nebija ņemts vērā ne apstāklis, ka Latvijā palikušie radinieki, iespējams, pat neticēja bēgšanas nodomam kā tas bija Nīča bēgšanas gadījumā. Apsūdzētājiem, izmantojot izdevību, inkriminēja vēl arī papildus “noziegumus”, piemēram, dienēšanu leģionā un pretpadomju literatūras glabāšanu, apsūdzot līdz ar to vēl atbilstoši KPFSR Kriminālkodeksa 58.1a un 58.10 pantiem.

Vadoties no apskatītajiem gadījumiem, var secināt, ka zvejnieki bija spiesti ziņot varas iestādēm par pretvalstiskām sarunām un īpaši par gatavošanos bēgt neatkarīgi no tā, vai viņi bija vai nebijat. s. aktīvo ziņotāju sarakstos. Kā liecina Zanda gadījums, arī, ja persona bija aģentūras sarakstā kā čekas ziņotājs, tad tas neglāba viņu no varas iestāžu represijām.


Sludinājums

Paldies
18:05 | 22/02/16
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

Ļoti interesanti!

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki