Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Stāsts par liepājniekiem – bēgļiem no Padomju režīma


atlikušas 250 zīmes


Stāsts par liepājniekiem – bēgļiem no Padomju režīma (5)

Pirmdienā, 08. februārī, 2016 | BIRKAS: Boļševiks , PSRS , vēsture , VDK , pētījums , Andrejs Lanka , Raimonds Bitenieks
Izdrukāt Ziņot
FOTO: no kllproject.lv

Piedāvājam iepazīties ar Dr. hist. Jāņa Ķerusa pētījumu "Bēgšana zvejnieku traleros no Liepājas kolhoza "Boļševiks" (1952 – 1957): motīvi, norise, varas īstenotāju reakcija".

Pētījums veikts darbojoties LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijā. Portāls jau rakstīja, ka drīzumā papīra formātā klajā nāks sērijas "VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti" 1.sējums "Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas", kurā iekļauts arī Ķerusa pētījums. Piedāvājam jau tagad iepazīties ar šo darbu un, tā autora vārdā, aicinām visus, kam zināmi vēl kādi fakti vai informācija par PSRS bēgļiem no Liepājas, sazināties pa tālr. +371 29652260 vai rakstot uz epastu: janis.keruss@lu.lv.

Ievads
Vēsturnieks Heinrihs Strods, rakstot par bēgšanu no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS), to definējis kā vienu no pretošanās komunistiskajam režīmam formām . Veicot trīs zvejnieku traleru bēgšanas gadījumu 1952., 1953. un 1957. gadā izpēti, pētījumā būs mēģināts atbildēt uz sekojošiem jautājumiem:

Pirmkārt, cik daudz apskatītie bēgšanas gadījumi ir saistāmi ar pretošanos padomju režīmam; vai un kādi citi apstākļi būtu jāņem vērā analizējot šos bēgšanas gadījumus un bēgļu rīcības motīvus?

Otrkārt, kā darbojās padomju režīma represīvais mehānisms, reaģējot uz šo "noziegumu" un  kādus sarīkojumus veica nākamo bēgšanu novēršanai, kādas tipiskas represīvās sistēmas darbības iezīmes var saskatīt, analizējot šos trīs bēgšanas gadījumus divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados?

Kopš 1953. gada, kā liecina Valsts drošības komitejas (VDK) krimināllietas, zināmi trīsdesmit personu sekmīgas bēgšanas no Latvijas gadījumi, vismaz trīs no šiem bēgļiem vēlāk atgriezās Latvijā. No šiem veiksmīgas bēgšanas gadījumiem astoņas personas attiecās uz Niču bēgšanu 1953. gada ziemā un tralera RB-49 bēgšanu 1957. gada vasarā. Pēc tam bēgšana notikusi galvenokārt individuāli vai nelielās grupās. Trīs bēgšanas gadījumi no Liepājas zvejnieku kolhoza (toreizējā terminoloģijā – arteļa) bija vienīgie zināmie sekmīgie zvejnieku traleru bēgšanas gadījumi no Latvijas. 1965. gadā no zvejas kuģa aizbēga Valdis Svarāns un Jānis Tēbergs. Neveiksmīgi bija divdesmit personu dažāda veida bēgšanas mēģinājumi uz Zviedriju, par ko ierosinātas krimināllietas.

Bēgšana no PSRS skaitījās viens no lielākajiem un smagāk sodāmajiem pretvalstiskajiem noziegumiem. PSRS Centrālā izpildu komiteja 1934. gada 8. jūnija lēmumā papildināja pretvalstiskā nozieguma jēdzienu. Saskaņā ar šo lēmumu Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) Kriminālkodeksu papildināja ar 58.1a – 58.1g pantiem, kuri kļuva par politisko represiju pamatu.  KPSFR 58.1a pants paredzēja, ka bēgšana no PSRS ir spiegošanai un valsts noslēpuma izpaušanai pielīdzināms noziegums, un tas ir sodāms ar nāvi.  Uzsverot bēgšanas kā pretošanās formas nozīmīgumu, H. Strods atgādināja Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) uzskatu, ka:

"PSRS ir "sociālisma cietoksnis", kas atrodas naidīgo kapitālistisko valstu ielenkumā. Tādējādi tika reproducēts Krievijas sensenais uzskats par tās izolētību, savdabību un unikalitāti."  

Raimonds Bitenieks, kurš mēģināja bēgt no PSRS 1983. gadā,  par cilvēku cieņu pazemojošo PSRS pašizolācijas politiku sacīja:

"Ja es būtu laists ceļot, ātri būtu sapratis [Rietumu] sistēmu un mierīgi būtu braucis atpakaļ. Gribēju redzēt pasauli [..]. Dzīve bija pēc būtības sabojāta – ja mani nelaida uz ārzemēm."  

Divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados iedzīvotāju gatavība riskēt ar izkļūšanu no PSRS bija lielāka nekā vēlāk, kad totalitāri un autoritāri birokrātiskā režīma spaidi kļuva vaļīgāki. Būtisku lomu divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados spēlēja arī tas, ka daudzi vēl atcerējās savus tuvākos un tālākos radus ārzemēs, nesenā pagātnē bija Kurzemes zvejnieku masveida bēgšanas pieredze uz Zviedriju.

Tēmas izpētes nozīmi palielina arī apstāklis, ka bēgšana no PSRS, īpaši zvejnieku laivu un traleru aizdzīšana, izraisīja totalitāri un autoritāri birokrātiskās sistēmas drudžainu rosīšanos, izmeklēšanu visos pārvaldes līmeņos.  Ievērojot minēto, šie bēgšanas gadījumi plaši dokumentēti. Galvenās dokumentālās liecības rodamas dažādu līmeņu partijas organizāciju apspriežu protokolos, tostarp, kolhoza, Liepājas apgabala  un Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) biroja sēžu protokolos. Minētā dokumentu kolekcija liecina par varas iestāžu īstenoto iedzīvotāju totālās kontroles mehānismu, īpaši jau attiecībā uz zvejniekiem – profesionālo grupu, kas sakarā ar iespēju izbraukt jūrā bija īpaši uzmanāma un kontrolējama un kas spēlēja būtisku lomu Latvijas tautsaimniecībā. Bez zvejniekiem iztikt nevarēja, šajā jomā bija liels kadru trūkums. Visnozīmīgākie šajā dokumentu kolekcijā ir tieši augstākā līmeņa – LKP CK – apspriežu protokoli, jo tajos ir runa par to, kā uzlabot drošības dienestu darbu, aģentūras darbību zvejnieku vidū. Zemākā līmeņa – kolhoza partijas organizācijas – dokumenti sniedz ieskatu apstākļos, kas liecina par kolhoza vadības kļūdām un nolaidību, kas veicinājusi bēgšanu. Rīcības izvērtēšanā neiztrūkst padomju režīma neatņemami elementi kā partijas biedru kritika par nepietiekošu politiskās audzināšanas veikšanu un vērīguma trūkumu. Apspriesti arī praktiski jautājumi kā kolhoza teritorijas apsargāšana un apgaismošana. Vadoties pēc Noras Driķes veiktā pētījuma, Andreja Tuklera laivas bēgšanas sakarā valde, spriežot pēc tās sēžu dokumentiem, lēmusi tikai par visu zvejnieku izslēgšanu no arteļa.  Savukārt Artūrs Heniņš, balstoties uz laikabiedru atmiņām, rakstīja, ka pēc 1957. gada bēgšanas kolhoza valdē esot prasīts piespriest nāves sodu  "dzimtenes nodevējiem", tātad esot notikusi arī atbilstoša apspriede, kas nav dokumentēta.

Vēl jāmin valsts drošības un zvejniecību pārraugošo institūciju ziņojumi LKP CK birojam. Iepazīstoties ar attiecīgajiem ziņojumiem, var secināt, ka, sākot ar 1953. gadu – pēc otrās laivas bēgšanas gadījuma –, tie sagatavoti visai operatīvi, jau dienā, kad bēgšanas fakts kļuvis zināms varas iestādēm. Minētais liecina par varas iestāžu satraukuma palielināšanos ar katras laivas bēgšanas gadījumu. Hronoloģiski agrākais dokuments, kas pieejams Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Vēstures arhīvā, par 1952. gada 4. jūnija bēgšanas gadījumu ir LKP CK Zivju rūpniecības nodaļas vadītāja Antona Ozolinga  20. jūnija ziņojums. Savukārt Stefana Skudes 1957. gada 11. jūlijā organizētās bēgšanas sakarā jau 12. jūlijā Liepājas pilsētas partijas organizācijas vadība nosūtīju sīku ziņojumu Jānim Kalnbērziņam par bēgšanas apstākļiem. Šis ziņojums pamatojās uz sākotnējo tralera kapteiņa Mihaila Mikulaņeca liecību, kas gan minētās bēgšanas sakarā ierosinātās krimināllietas materiālos nav atrodama un kur minēti daži fakti, kas krimināllietā izpaliek. Analizējot ziņojumus, var atklāt arī partijas grupējumu specifiskās intereses. Piemēram, minētajā Liepājas partijas organizācijas ziņojumā parādās arī nacionālkomunistu nostāja, jo veicamo uzdevumu starpā, lai novērstu turpmāku bēgšanu, minēta arī nepieciešamība VDK darbiniekiem, kas strādā ar aģentūru, apgūt latviešu valodu.

Darbā izmantoti arī krimināllietu, kas ierosinātas 1953. gadā pret bēgļiem un viņu radiniekiem un 1957. gadā tikai pret bēgļiem, materiāli. Minētie dokumenti sniedz ieskatu par avotiem, kas bijuši izmeklēšanas iestāžu rīcības pamatā, kā arī to, cik selektīvi izmantoti avoti apsūdzības sagatavošanai.  Piemēram, apsūdzība, kas celta pret 1957. gada bēgšanas organizētāju Stefanu Skudi, pamatojās uz kāda viņa radinieka stāstīto par Stefana Skudes pausto vēlmi bēgt uz Zviedriju 1945. gadā. Jābilst, ka tolaik ļoti daudzi Kurzemes piekrastes iedzīvotāji apsvēra šādu domu. Tomēr šāda liecība devusi pamatu pieļāvumam, ka Stefans Skude gribējis bēgt no Latvijas jau agrāk.

1. Tralera RB-984 bēgšana 1952. gada jūnijā
Pirmais kolhoza "Boļševiks" zvejnieku kuģītis, kurš sasniedza Zviedriju divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados, konkrēti 1952. gada 4. jūnijā, bija kapteiņa Andreja Tuklera vadītais traleris RB-984, uz kura atradās traļmeistars Juris Štāls, mašīnists Kārlis Strazds,  mehāniķa palīgs Guntis Ore un kapteiņa palīgs Arnolds Reķis. Visi bija 22 līdz 29 gadus jauni vīrieši, kuri vēl nebija izveidojuši ģimenes. Padomju vara jauniešiem uzticējās vairāk nekā vecākiem cilvēkiem, jo viņi nevarēja būt "sasmērējušies" ar nacistiskās Vācijas okupācijas varu vai "kompromitējuši" sevi ar darbību Latvijas Republikas faktiskās neatkarības laikā. Turklāt zvejas flotē katastrofāli trūka kadru. Daudzi zvejnieki bija 18 līdz 20 gadus jauni. Liepājā trūka dzīves vietas, bet jūra vilināja jauniešus, un zveja bija vienīgais veids, kā tikt jūrā. Atbilstoši normatīviem katrā tralerī bija jābūt sešiem cilvēkiem, bet parasti jūrā devās kuģi ar četru līdz piecu cilvēku komandu. Par spīti zvejniecības nozares vadības pūlēm kuģos nebija ierīkotas rācijas, galvenokārt, tādēļ, ka trūka zvejnieki ar atbilstošām prasmēm. Jābilst, ka tralera RB-984 apkalpe izcēlās ar to, ka regulāri pārpildīja plānu un labi pelnīja.   Kapteinis Tuklers 1951. gadā esot varējis pat iegādāties māju. Zivju rūpniecības ministra vietnieks Elmārs Briedis  1952. gada 24. jūnija LKP CK biroja sēdē norādīja, ka šo zvejnieku bēgšanas motīvs nebija materiālie apstākļi.    

Bēgšanas organizētājs bija 23 gadus vecais kapteinis Tuklers kopā ar Štālu. Abi viņi bija dzimuši Lietuvā, Būtiņģes apkārtnē, un, iespējams, ar šo apstākli var izskaidrot viņu draudzību un savstarpējo uzticēšanos. Viņi izdomāju viltību. Lai tiktu pēc iespējas tālāk no Latvijas piekrastes, kapteinis nolēma doties uz Hūborgas (Hoburgsgubben) sēkli netālu no Gotlandes, it kā butes zvejot, lai  arī Latvijas zvejniekiem robežsardze to stingri  aizliedza. Vēlāk trimdas presē parādījās daudz izdomājumu un pārspīlējumu par ilgo bēgšanas plānošanu un gatavošanos, par to, ka zvejnieki redzējuši, kā padomju aviācija 1950. gada 8. aprīlī netālu no Kurzemes piekrastes notriec amerikāņu bumbvedēju.  Jābilst, ka par bēgšanu neinformētajiem komandas locekļiem izdomājums neradīja aizdomas, ka kapteiņa īstie nodomi ir citi. Kad traleris bija nonācis līdz Gotlandei, kapteinis, noslēdzot mašīntelpu un ieslēdzoties stūrmaņa telpā, iestūrēja kuģi Burgvīkas (Borgvik) ostā.

Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva materiāli neliecina par to, kā un kad varas iestādes uzzināja par šīs laivas bēgšanu. Skopu un grūti pārbaudāmu informāciju par šo jautājumu sniedz  trimdas prese:
"Sākotnēji Liepājā nebija nekādas informācijas par tralera Nr. 984  atrašanās vietu. Arnolda Rēķa brālis devies pat jūrā ar savu laivu to meklēt. Bet drīz saņemta ziņa no Maskavas, ka traleris ir Burgvīkas ostā un par bēgšanu ziņoja arī "Amerikas Balss"".

Valsts drošības ministrijas (VDM) vadībai arī bija izdevīga versija par to, ka bēgšanu visi komandas locekļi esot sarunājuši un, iespējams, jau savlaicīgi plānojuši. LKP CK otrais sekretārs Fjodors Titovs 1952. gada 24. jūnija biroja sēdē pārmeta Liepājas pilsētas VDM vadītājam Pāvelam Ņefedovam , ka tralera RB-984 komanda pirms došanās jūrā divas dienas esot dzērusi un drošības dienests neesot zinājis, ko viņi runā. Citādi starp komandas locekļiem būtu bijis VDM aģents, un tad gatavošanās bēgšanai būtu konstatēta savlaicīgi.  LKP CK vadībai bija jāatrod vainīgie, arī represīvajās struktūrās. Ja Kārļa Strazda versija par to, ka bēgšanu gatavoja tikai divi komandas locekļi un neviens cits par to nezināja, atbilst īstenība, tad komandas dzeršanas, pat ja tāda bija notikusi, laikā nekas par bēgšanu nebūtu runāts, tādēļ arī aģents no komandas vidus bēgšanu novērst nevarētu. Tāpat pieļāvumam, ka starp komandas locekļiem bija VDM robežsardzes aģents, nav rasts dokumentāls pamatojums. LKP CK biroja materiālos ne par vienu no komandas locekļiem šādas informācijas nav. Tiesa, savās atmiņās Strazds raksta, ka viņu spieda kļūt par robežsardzes slepeno aģentu:

"Tev kā kārtīgam padomju pilsonim ir jākalpo padomju varai, un jākalpo labi. Tāpēc tev jābūt mūsu slepenajam aģentam starp zvejniekiem un jāziņo mums viss, ko runā, dara un domā zvejnieki."  

Viņš nav piekritis sadarboties, bet robežsargi viņu tāpat bija spieduši ziņot par to, ko komanda runā. Lai ievāktu šīs ziņas, Strazds esot izsaukts pat uz robežsardzes štābu. Viņus visvairāk interesēja runas par bēgšanu uz Zviedriju. Par padomju drošības dienestu aģentiem uz zvejas kuģiem laikabiedrs, kolhoza "Boļševiks" zvejnieks, Rūdolfs Brūklis laikrakstam Liepājas Vēstules stāstīja:

"Uz katra zvejas kuģa bija viens stukačs – sūdzētājs. Man kāds paziņa atklāja – piespiests sadarboties ar čeku vai propusku ņems nost. Katru mēnesi vajadzēja iet uz Sienu tirgu, "pelmeņiem" stāstīt ko katrs runā."

Katram komandas loceklim, kurš pēc nokļūšanas Gotlandē, pat negribētas, atgrieztos dzimtenē, tālākais ceļš uz Sibīriju būtu ļoti ticams iznākums. Kārlis Strazds 1953. gadā izdotajā grāmatā Es nāku no dzimtenes raksta:

"Es pats nebiju domājis un gatavojies bēgt uz Zviedriju, bet, redzot lielo starpību starp šīm divām zemēm, es jutos ieguvis. Es esmu ieguvis ne tik vien materiāli – nokļuvis nesalīdzināmi labākos dzīves apstākļos, bet  jo vairāk es esmu ieguvis brīvību."  

Šajā grāmatā atrodams sīkāks bēgšanas apraksts. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā nav pieejama VDM krimināllieta šīs bēgšanas sakarā, lai gan bēgšana apspriesta gan LKP Liepājas apgabala komitejas biroja, gan LKP CK biroja sanāksmē. Gan kapteinis Kairis, gan Nīči, kuri bēga pusgadu vēlāk, trimdas presē apgalvoja, ka viņus pamudināja bēgt tieši ziņa par Tuklera laivas sekmīgo bēgšanu.  

Hronoloģiski pirmais dokuments, kas atrodas LKP CK biroja "Sevišķās mapes" lietās, ir LKP CK Zivju rūpniecības nodaļas vadītāja Antona Ozolinga 1952. gada 20. jūnija ziņojums par šo zvejnieku bēgšanu. Dokumenta analīze liecina, ka dokuments bija rūpīgi sagatavots, iepriekš izmeklējot un noskaidrojot notikušā apstākļus. Ziņojums sniedz arī sīku katra zvejnieka personības raksturojumu un piemin aizbēgušo radus. Nekādi biogrāfijas "traipi" kā dienests leģionā vai tuvi radi ārzemēs nav atklāti. Tas arī likumsakarīgi, jo tas būtu šķērslis, lai dotos jūrā, un maz ticams, ka šiem zvejniekiem šādi "traipi" bijuši. Ozolings norāda uz zvejnieku zemām morālām īpašībām, kā arī min, ka Tuklers un Strazds bieži dzerot, arī pirms došanās jūrā 3. jūnijā, un esot nedisciplinēti.  Par minēto apgalvojumu atbilstību īstenībai liek šaubīties LPSR zivju rūpniecības ministra vietnieka E. Brieža norādītais LKP CK biroja sēdē 1952. gada 24. jūnijā, ka aizbēgusī komanda regulāri pārpildīja plānu.  Rodas iespaids, ka alkoholisms zvejnieku vidū bija varas iestādēm izdevīga atruna, lai skaidrotu bēgšanas motīvus. Ministra vietnieks E. Briedis minētajā sēdē izteica viedokli, ka galvenais bēgšanas cēlonis esot zemais politiskais un izglītības darbs kolhozā, tā vadības nekompetence kadru atlasē un to politiskā audzināšanā. Minētais pamatots ar Ozolinga ziņojumā norādīto, ka, salīdzinot lielos piešķīrumus kolhoza kultūras sarīkojumiem, ārkārtīgi maz līdzekļu apgūts.  Jābilst, ka kultūras sarīkojumus un politisko audzināšanu uzskatīja par līdzekli alkoholisma mazināšanai un darba disciplīnas paaugstināšanai.

Arī citos avotos sastopamas ziņas par aizbēgušo zvejnieku dzeršanas paradumiem. Apstiprinājumu komandas dzeršanai pirms došanās jūrā var atrast arī Strazda darbā Es nāku no dzimtenes. Autors to parādīja kā pavisam ierastu Vasarsvētku  un saimnieces meitas dzimšanas dienas svinēšanu. Visticamāk, LKP CK ziņojumā alkoholisma un disciplīnas trūkuma problēma bija dramatizēta, lai meklētu objektīvus iemeslus bēgšanai. Strazds arī atzīst, ka pirms bēgšanas sācis aizvien biežāk lietot alkoholu. Viņš gan to saista ar vairīšanos no došanās pie robežsargiem ar ziņojumu. No iedzērušiem cilvēkiem robežsargi ziņojumus neesot vēlējušies pieņemt. Līdz ar to grimšanu alkoholismā viņš skaidro ar pretošanos sadarbībai ar padomju drošības dienestiem.

Vairākus faktus par Andreja Tuklera laivas bēgšanu var uzzināt arī no 1953. gada Žaņa Nīča organizētās bēgšanas izmeklēšanas materiālos. Tā, piemēram, 1953. gada 26. janvāra LPSR valsts drošības ministra vietnieka Fotija Pešehonova  ziņojumā rakstīts, ka izmeklēšana, kas notika pēc 1952. gada bēgšanas gadījuma, atklājusi robežsargu un zvejnieku brāļošanās gadījumus, kad robežsargiem dotas zivis bez maksas. 1952. gada augustā it kā šī prakse esot pārtraukta.  1953. gada janvāra beigās notikušajā LKP CK biroja sēdē VDM vadītājs Alfons Noviks šausminājās, ka par spīti tam, ka Liepājas ostā ir tik daudz struktūru, kas veic pretizlūkošanu, tomēr līdz 1952. gada vasarai nav bijis zināms fakts par zvejnieku un robežsargu brāļošanos.  Pēc šī bēgšanas gadījuma nomainīja 23. iecirkņa komendatūras štāba vadītāju un par pretizlūkošanu atbildīgo iecirkņa virsnieku.  X`   Šis ir vienīgais kopīgais visu no darba atlaisto dažādu struktūru darbinieku skaits, kurš ir zināms visu trīs bēgšanas gadījumu sakarā.

Par to, kā varas iestādes reaģēja uz šo bēgšanu trimdas presē, informāciju sniedza arī Kairis un Nicis pusgadu vēlāk trimdas presē. Saskaņā ar viņu stāstīto Tuklera laivas bēgšana izraisījusi "atombumbas sprādziena efektu" un masveida atlaišanas no darba – Rēķa tēvam bija jāaiziet no izpildu komitejas priekšsēdētāja amata, no darba atlaista Strazda māsa.  Cieta arī amatpersonas – kolhoza priekšsēdētājam Andrejam Lankam bija jāatstāj savs amats. Tāpat arī kadru daļas vadītājam Miķelim Kortam. Viņš bija ieviesis sacensību starp zvejnieku traleriem un sastādījis to komandas. Tieši šī sacensība bijusi iemesls, kas deva iespēju Tukleram aizbēgt.  

LKP CK birojā sprieda par to, ko rakstīt lēmumā, kurā būtu formulētas dažādu institūciju rīcības vadlīnijas turpmākas bēgšanas nepieļaušanai. Alfons Noviks sacīja, ka biroja lēmumā nepietiek ierakstīt tikai to, ka vainīgie ir sodīti, bet jāieraksta arī to, ko darīt, lai šāda rīcība neatkārtotos.

"Ir apkaunota visa Latvija. Iepriekš nekas tāds nebija gadījies. Papildus jāņem vērā valsts drošības aspektu. Liepājā ārvalstu specdienesti vēlas iekļūt par katru cenu. Tas arī būtu jāatspoguļo lēmumā."  

Vilis Lācis ierosināja vienkāršu lēmuma virsrakstu, atsakoties no attieksmes pret notikušā formulēšanu, jo "trijos teikumos attieksmi neizpaudīsi" . Viņa piedāvātais virsraksta variants – "Par tralera komandas aizbēgšanu uz ārzemēm".  Tomēr galīgais virsraksts pieņemts mazliet asākā redakcijā – "Par tralera Nr. 984 komandas dzimtenes nodevību". Šajā lēmumā vispirms kritizēta kolhoza un zivsaimniecības nozares vadība, galvenokārt, par to, ka pieļāvusi "šķiriski naidīgo" elementu iekļūšanu saimniecībā. Amatpersonas vainīgas, jo pašas neinteresējas par šī resora kadru politiku, bet atstāj to robežsargiem un kadru daļām.  Seko kritika Liepājas pilsētas VDM vadībai, jo tā nav nodrošinājusi attiecīgā līmenī aģentūras iefiltrēšanu.  Lēmumā izteikts stingrais partijas rājiens Elmāram Briedim, Fricim Bergam  un Lankam, Liepājas pilsētas partijas organizācijai uzdots lemt par Liepājas Mehanizētās zvejas stacijas, kurai piederēja Liepājā bāzētie zvejas traleri, direktora A. Četverikova atbildību. Paredzēja visas komandas nodrošināt ar komunistiem un komjauniešiem.  Turklāt partijas orgāniem bija uzdots veikt komandu sastāvu tīrīšanu arī citos Latvijas rajonos, kuros ir zvejas saimniecības.

Lai arī nav ziņu par to, vai kādu arestēja pēc šīs bēgšanas, tomēr netiešie upuri bija. Šīs bēgšanas rezultātā nežēlastībā krita kolhoza "Boļševiks" priekšsēdētājs Andrejs Lanka. Par viņu liecības ir pretrunīgas. Kārļa Strazda atmiņās Es nāku no dzimtenes Lanka esot nevis vadījis, bet valdījis.

"Uz labākajām laivām salika savus draugus un radus, bet uz sliktākajiem tos, kuri bija iekrituši acīs laikā, kad viņš vēl bija partorgs. [..] Komunisti atkal bija parādījuši savu varu."

Trimdas presē Lanka pieminēts kā "varenais komunists." Partijas organizācijas materiālos Lankas raksturojuma negatīvie aspekti bija  citādi – saistīti ar to, ka Liepājas apgabala partijas organizācijas acīs viņš licies neuzticams režīmam, bijis nacionālists. LKP CK Zivju rūpniecības nodaļas vadītāja Ozolinga 1952. gada 20. jūnija ziņojumā Lanka attēlots kā persona, kas esot kolhoza "Boļševiks" nacionālistu – grāmatveža Kražes un plānošanas daļas darbinieka Ķīvīša – iespaidā. Kolhoza partijas organizācijas biedri viņam pat ir pārmetuši komunistu un krievu nepieņemšanu darbā.  Saskaņā ar trimdas presē esošajiem materiāliem zvejnieki viņu raksturojuši kā nežēlīgu strādājošo izdzinēju. Turpat minēts, ka bēgšanas izmeklēšanas gaitā viņam ir pārmests tas, ka viņš esot uzlicis pārlieku lielu naudas sodu Tukleram, kādu viņš nemaz neesot drīkstējis uzlikt. Tas ir bijis viens no iemesliem, kas "aizdzinis" Tukleru uz Zviedriju. Savukārt Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā pieejamajos partijas dokumentos šāds pārmetums Lankam nav atrodams. Šobrīd laikabiedru atmiņas par Lanku ir šādas:

""Man ir bēdīgi," pēc Tuklera aizbraukšanas zvejniekam Rūdolfam Brūklim klusībā teicis kolhoza priekšsēdētājs Andrejs Lanka, "katru nakti pie manis piebrauc čekisti un ved uz pratināšanu". Dažas dienas pēc šīs sarunas A. Lanka nomiris ar infarktu. R. Brūklis domā – priekšsēdētājs neizturēja stresu."  

Kritizēja arī citus augstāka līmeņa zivsaimniecības nozares atbildīgos – zivju rūpniecības ministru Kārli Budi, viņa vietnieku Elmāru Briedi un LPSR Zvejnieku kolhozu savienības valdes priekšsēdētāju Frici Bergu.

(Turpinājums sekos)


Sludinājums

Hm
09:40 | 08/02/16
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

Bildē redzamais nav RB, bet P

£
10:24 | 08/02/16
ZIŅOT
(-0)
(4)
+

Bildee redzams visiistaakais ,,erbulis,, uz kura arii man palaimeejaas mencas kert un shnabi dzert !

Zvejnieka pēctecis
10:50 | 08/02/16
ZIŅOT
(-0)
(2)
+

60.gados robežsargi tāpat brāļojās un lašus diedelēja no kuģiem!

enkurs
16:49 | 08/02/16
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

ko tur diedeleja savaca tiklus un s privetom...

Jaropolks Dorenskis
01:20 | 09/02/16
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

Paldies par nozīmīgu pētījumu. Gaidīsim turpinājumu.

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki