Lai gan sarunai ar kādreizējo liepājnieku, LSO mūziķi Alekdandru Strēlitu-Strēli pielikām punktu pirms nedēļas, nekas jau tik vienkārši nebeidzas. Arī sarunas...

Tūlīt pēc pēdējās publikācijas portālā saņēmu e-pasta vēstuli, kurā Alekdsandrs lietišķi paziņoja, ka sapnis par grāmatu sācis piepildīties.

Man viss kārtībā. Mans darbs jau nodots ““Dienas” Grāmatas” izdevniecībai  Daces Sparānes Freimanes uzraudzībā. Teica, ka klibo valoda, arī kaut kādas tehniskas ligas, bet saturs labs. Pirmdien būs izlasījusi visu, tad arī sāksim runāt par drukāšanu. Nu, redzēs kā būs.”

Pie viena saņēmu arī aizkavējušos atbildi uz būtisku jautājumu – vai  kādreizējā  Liepājas simfoniskā orķestra kontrabasu grupas koncertmeistara mūziķa karjerai tiešām pielikts punkts?

Lūk, atbilde, pareizāk sakot – pamatīgs stāsts, kurā netrūkst piedzīvojumu, liktenīgu nejaušību un pat šausmu ...

“Kad sāku te dzīvot, biju pilnīgi pārliecināts, ka nekad un ne mūžam vairs nespēlēšu. Liepājā visas notis atdevu labiem cilvēkiem, kuriem tās vairak vajadzīgas, arī plates, video kasetes ar kaudzi laba džeza. Sāku jaunu dzīvi, kā smejies, bez vecajam važām.

Un, zini, kļūdījos. Kā vecu alkoholiķi arī pēc trīsdesmit gadu atturības visu laiku moca murgi par kārtīgam dzīrēm, tā mani sāka vilkt atpakaļ pie mūzikas.

Par tālākajiem notikumiem lielu atbildību piekrīt manam tētim, kurš vienalga, lai cik labi man dzīvojās citos darbos, rāja mani, ka aizgāju no mūzikas. Viņš arī, visā savā būtībā, ir mūziķis. Sāka spēlēt kontrabasu padsmitnieka gados Liepājas restorānā “Kosmoss” – uz itāliešu meistardarba basa. Pēc tam mācījās vijoli, akordeonu, un padomju laikos Liepājas Em. Melngaiļa mūzikas skolas kordiriģentu klasē. Nu, jā. Un viendien, kad man bija kaut kāda jubileja, atsūtīja naudiņu, un piekodināja nopirkt ģitāru. Es to cītīgi mācījos mūzikas skolas laikā, un tīri labi orientējos džeza akordos un pavadījumā.

Ģitāra man sagādaja neizsakāmu prieku. Nopirku dažādus mācību līdzekļus un sāku reanimēt savas dziļi pagrīdē iedzītās zināšanas džeza akordos un mūzikas teorijā. Ilgi gan tas nebija, jo, celtniecībā strādājot, notika nelāgs gadījums.

Katrs mūziķis lasot šās rindas, varbūt ne vokālists, šausmās nodrebināsies, un uznākusī zosāda vēl ilgi nenoies. Biju ļoti noguris vakarā un beidzot darbus ar palielu vinču laidu no jumta lejā dažādus instrumentus un drazas. Kārtējo reizi vinčas āķim nākot uz augšu tas bija aiz troses jāpavelk pāri jumta malai lai varētu nolaist uz grīdas. Vienkārša lieta, bet vienreiz aizsapņojos un kreisās rokas cimds, aizķēries aiz kaut kā asa, ar visu roku tika ietīts troses uztinamajā spolē.

Tā apstājās griezties tikai tad kad nostrādāja aizsargmehānisms. Roka locītavā izgriezās, cīpslas nostiepās un kaut kas nožļerkstēja. Vēl nesāpēja. Piespiedu uz vinčas pults atpakaļgaitu.  Cimds krāsojās melns no asinīm. Pārgalvīgi ātri norāvis to neko jauku neieraudzīju. Pirmie divi lielie pirksti bija sakropļoti. Audi sarauti un pirmā pirksta falanga žēlīgi nokārušies 90 grādu leņķī. Liekas lūzumu nebija.

Pats biju sev dakteris. Stundām mērcēju pirkstus ļoti stiprā salsūdenī. Sastūķēju atpakaļ vietā visu iznākušo gaļu, sakārtoju pārplēstos ādas lēverus un atšautajai falangai uzliku koka šinu. Otrā dienā jau gāju strādāt. Bija vajadzīga nauda izdzīvošanai. Dažus mēnešus nebija ko domāt par spēlēšanu. Vajadzēja laiku, lai nogājušais nags ataug un saārdītie audi reģenerējas.

Biju nopircis diezgan labu japāņu ģitāru ar iemontētu skaņu noņēmēju un tīrskaņotaju, bet pēc pirkstu sadzīšanas vairs nevarēju paspelēt, jo līkais pirksts negribēja uz šaurā grifa nekādi gulties tur kur liku. Pārdevu šo ģitāru un nopirku parasto akustisko ar neilona stīgām. Vieglāks piespiediens. Vidējam pirkstam galā nepārtraukti tekalēja skudriņas un stiprāk uzspiežot uz stīgām tas tirpa. Tagad bija labāk.

Īsti fanātisks nebiju uz spēli, jo sešu darba dienu nedēļa nogurdināja gana. Rītā cēlos ap septiņiem un ap astoņiem biju majās. Duša, ēšana un...

Nākošie prieki pienāca, kad tētis iepriecināja mani ar vēl vienu naudas sūtījumu manā dzimšanas dienā. Ta bija domāta kontrabasa iegādei. Priekiem nebija gala. Diezgan ciešams ķīniešu finiera basiņš tagad cēli ieņēma vietu vienīgajā brīvaja stūrī manā vienīgajā istabā. Tagad brīvā platība bija tikai pusotrs kvadrātmetrs. Sāku trenēties. Izkopēju no interneta kilogramiem nošu basa treniņiem. Tās bija labas, bet kaut kā pietrūka. Mūzikas teorijas un džeza harmonijas. Nekad to nebiju mācījies. Un te nu pavēras iespēja. Kamēr sieva pa Indonēziju un es viens pats, varēju darboties cik tīk. Lai pilnībā varētu īstenot savu plānu, nopirku nedārgu “Casio” sintezatoru. Tur ierakstīju harmoniju un melodiju pazīstamiem džeza skaņdarbiem, atskaņoju to, un pats virsū spēlēju basa partiju.

Protams visa spēlēšana iznāca neregulāri, jo bija smagi jāstrādā, un visai drīz no Indonēzijas ieradās mana ģimene. Tas manu treniņu laiku vēl vairāk saīsināja. Neskatoties uz to man pavērās mazi vārtiņi uz neapgūtu un agrāk nesaprastu lauku. Liepājā biju spēlējis kā sapratu, bez kādas sajēgas par džeza teoriju un basa spēles standartiem. Tas aizrāva, un kā par brīnumu piecus gadus snaudušais un ar varu izolētais mūzikas velniņš pamodās. Nez no kadam dzīlēm izpeldeja viss, kas 26 gados sakrāts, stāvot pie kontrabasa. Jā to laikam nekāds laika zobs nespej sagrauzt.

Par lociņa spēli gan nevarēja vairs runāt. Labās rokas plecs sāpēja 24 stundas dienā. Turot lociņu, plauksta bieži rāvās krampī un šad tad naktī bija jasmērē ar ķīniešu balzāmiem un eļļām. Tas līdzeja, ja vairs nespēlēja.

Hongkongas baltiešu asociācijā „Talka” iepazinos ar Rikardu, džeza basģitaristu, ļoti augstas raudzes mūziķi. Noklausījies manu šausmu stāstu par visām mūzikas lietām, solīja palīdzēt. Iedava kādas mūzikas aģentes telefona numuru.

Otrā dienā piezvanīju un, tavu pārsteigumu, mūzikas aģente Eva piekrita satikties.

Tikāmies kādā ļoti glaunā viesnīcā. Tur notika dziedātāju konkurss uz vienu brīvu vietu viesnīcu muzicēšanā. Visi muziķi bija filipīnieši, arī dziedātājas. Skaistas, slaidas, balles kleitās. Un brīnums, balsis bija tieši proporcionālas apģērbam un izskatam. Tika dziedāta džeza zelta klasika. Uzmanīgi klausījos filipīniešu basa spēli – biju tagad pusizglītots šajā jautājumā. Tā bija primitīva, ārpus jelkādas džeza harmonijas standartiem. Tā, kā viņi spēlēja, es varēju nospēlēt pusmiegā. Tas deva lielas cerības uz vietu. Biju pārsteigts un satraukts par to, ka iespējams drīz aizmirsīšu ķieģeļus, cementu un netīru sasvīdušu augumu. Domās un jūtās jau biju šeit.

Pēc konkursa stāstīju par sevi un savu agrāko statusu. Eva bija apmierināta ar manu stāstu, un piedāvāja vienu dienu uzspēlēt ar viņas mūziķiem pārbaudes spēli. Teica, ka dabūšu darbu jau nakošnedēļ katru dienu un pat svētdienās. Samaksa nebija tik liela kā celtniecībā, bet – paši saprotiet starpību. Pavērās iespēja brīvajā laikā darīt ko tik gribu. Tajā skaitā individuāli apmacīt skolniekus basa spēlē un satikt citus mūziķus, ar kuriem kalt nākotnes plānus.

Dzīve izkrāsojās rožaina. Iztēlojos kā es ar ģimeni jauki pavadu laiku, izglītojos basa spēlē, vakarā muzicēju glaunos viesnīcu krogos un tiekos ar interesantiem cilvēkiem. Bet bija viena nepatīkama lieta. Vajadzēja draugam un savam bosam Polam paziņot, ka aizeju no darba, ka esmu atradis savu ceļu šaja dzīve. Atgriežos mūzikas pasaulē. Biju jau viņu brīdinājis agrāk, ka kādu dienu tas notiks. Viņš saprata, ka neesmu radīts celtniecībai, un novēleja man laimi jaunajā dzīves posmā.

Nospēlēju pirmos divus skaņdarbus ar Evas vīru, pianistu. Likās, ka bija labi. Atvadījāmies kā draugi, un, aģentes nākotnes darba solījumu eiforijā iegrimis, devos laimīgs uz mājām. Darbs bija dabūts, melns krekls nopirkts, un uzvalks, ko biju atvedis no Latvijas, ķīmiskajā tīrītavā izmazgāts. Biju gatavs.

Pirmā darba diena bija kā neliels murgs. Sastāvā bija trombons, bungas, klavieres un es. Skaņdarbi, kurus spēlējam, bija briesmīgi. Ļoti sarežģītā harmonija un pilnīgi neskanīgā melodija jauca mani nost un biedēja. Trombonista improvizācijas bija briesmīgas. Viņš nespēlēja trombonu, bet notekcauruli. Kaut ko tik nebūt pūta uz to pusi. Skaņu nomāca surdīna un gandrīz neko nevarēja dzirdēt. Mans solo bija kas līdzīgs. Pusakls maldījos pa sarežģītām harmonijām, bet pianists grabināja neticami sarežģītu ritmu, kas mani vēl vairak jauca nost. Svīdu un biju gaužām nelaimīgs.

Garastāvoklis nomācās arvien drūmāks, un nelabas priekšnojautas, ka visa šī “pārbaude” ir speciāli veltīta manis iznīcināšanai, sāka pieņemt jau reālus apveidus. Pašķirstot biezās nošu grāmatas, redzēju visus populāro džeza klasikas gabalus. Man bija atvēlēti pārejie.

Majās braucot, sāku domāt, kāpēc viss šis teātris, un ātri nonācu pie atbildes. Ja es iespraukšos šajā filipīniešu mafijā, tad kāds vietējais lidos mājās. Pa pusei jau biju salauzts, jo nekad nemēdzu cīnīties, lai kādam pierādītu, ka esmu labāks. Jebkura cīņa man asociējās ar agresiju. Es tā negribēju.

Manas aizdomas par prasmīgi organizētu sazvērestību, izrādījās patiesas. Pēc ilgas tincināšanas no Evas uzzināju, ka viņas mūziķiem nepatīk, kā es spēlēju. Ledaina ūdens šalts tikai būtu mani atsvaidzinājusi, šī ziņa iedūrās kā sarūsējusi atskabargaina harpūna tieši dvēselē. Cik pretīgi. Bet ar to nebeidzās.  

Evas māsa Ema, kura bija atbildīga par muziķu organizēšanu spēlēm, kādu dienu piezvanīja, ka vakarā ir spēle. Šoreiz viss bija jauki. Pazīstami skaņdarbi un jauki mūziķi. Mājās braucot, piezvanīja Evas māsa un teica, ka atsūtīšot man spēļu grafiku uz priekšdienām. Atkal nopriecājos, un cītīgi gaidīju .

Otrā dienā ap astoņiem vakarā saņēmu zvanu no Emas ar dīvainu jautājumu: kur es esot? Teicu, ka autobusā, ceļā uz mājām.

“Kā uz mājām? Kāpēc neesi darbā? Mans boss šodien tevi atnācis klausīties.”

Pa pusei zaudējis valodu, stostīdamies centos attaisnoties, ka tā man pirmā dzirdēšana. Mājās apģērbies, cik ātri vien var, izskrēju pa durvīm, un pēc stundas biju viesnīcā. Skaidrs, ka boss jau bija aizgājis. Tās bija beigas.

Tālāk sekoja nebeidzami labas nākotnes solījumi no aģentes. Tikai gaidi, un viss būs labi. Es arī gaidīju. Gaidīju vienu mēnesi, divus, un neko nesagaidīju.

Rakstot šīs rindas, gribas plēst drēbes. Tikai, kad apdomājos, iestājas miers. Ja viss ir tā Kunga rokās, tad jau viņš bija tas, kurš nogrieza šo ceļu, tātad tas nav mans. Varbūt viņš mani paglāba no kādām nepatikšanām  tādā veidā. Neskatoties uz visām loģiskajām pārdomām, sirds asiņoja un naudasmaks palika arvien planāks.

Pienāca kaunpilnā diena. Labi, ka nebiju nodedzinājis visus tiltus aiz sevis, kā Napoleons. Kad atvadījos no Pola, viņš teica, ka vienmēr pieņems mani atpakaļ. Zemu nodurtu galvu un izstieptu roku atkal lūdzu viņam darbu. Pieņēma arī. It kā nekas nebūtu noticis. Tikai vēlāk uzzinaju, ka ar savu rīcību biju izjaucis vismaz trīs viņa projektus. Viņš nebija varējis dabūt nevienu, kurš varētu mani aizstāt.

Pamazām viss daudzmaz iegāja savās sliedēs. Kapēc daudzmaz? Tādēļ, ka biiju izjaucis visu Pola darba sistēmu. Nebija vairs klientu, jo manis dēļ viņš bija tiem atteicis. Darba bija maz, un arī naudas.

Vienu dienu saņēmu e-pastu no kādas personas, ar kuru nebiju pazīstams, bet dzirdējis biju gan. Tas sākās pirms gada, kad mans draugs anglis uzrakstīja savam vecam draugam, Hongkongas ķīnietim, par mani. Saistībā ar mūziku. Karpio kunga dēlam bija mūzikas ierakstu studija, un viņš bija mūzikas un kino producents.

Viņš bija ar mieru ar mani tikties, bet, kad ieskatījos mājas lapā, kura rādīja bagātu cilvēku satikšanos dārgos restorānos un ceļojumus ar lepnām jahtām, uzreiz atmetu jebkādu cerību. Man bija daži pieklājīgi drēbju gabali un gandrīz tukšs maks. Pašreiz tas nebija priekš manis.

Tad, lūk. E-pastu bija rakstījis Silvesters Sē, Karpio kunga audžudēls. Viņš atsaucās uz gadu vecu vēstuli, un bija ar mieru tikties.

Stāstīju par savu dzīvi, par filipīniesu mafiju. Silvesters gardi smējās – neviens normāls mūziķis nekad nesaistās ar šiem solījumu lauzejiem un bezgožiem. Tas mani nomierināja, bet ne pilnīgi. Rētas vēl kaisa. Silvesters ir gaišs cilvēks un morāli atbalstīja mani, piespiežot atkal pievērsties mūzikai.  Goda vīrs. Jauns, harizmātiskas cilvēks, kurš man ieteica vispareizāko ceļu: “Tev nevajag pamest savu tagadējo darbu, bet katru dienu spēlēt un spēlēt. Kad būsi gatavs, tad arī nāksi pie manis, un sāksim strādāt. Dabūšu tev skolniekus un būs mums kopīgi koncerti.”

Nepaiet neviena nedēļa, lai mēs nesazvanītos, nesatiktos vai nerakstītu kādu vēstuli. Viņam ir diezgan lieli nopelni Hongkongas rokmūzikas attīstībā. Vienkārši sakot, liels cilvēks Hongkongā (ja kādam interese par šo personu, varat ieskatīties Facebook, Silvester See).

Sāku regulāri apmeklēt mana draquga, zviedru basģitarista Rikarda uzstāšanās džeza krogos un klubos. Viņš man teorētiski mācīja pareizo pieeju basa spēlei. Pats pavada dzīvi nebeidzamās koncertūrēs un projektos. Spēlē Hongkongas televīzijā solo programmas (Facebook: Rickard Malmsten).

Biju ieguvis divus draugus, īstus mūziķus.

Sāku regulāri mācīties džeza spēli, cik nu atļāva celtnieka darbs. Majās bieži atbraucu pārguris un spēlēt nespējīgs. Neskatoties uz to, atguvu pirkstu veiklību un kaut kādu nebūt sapratni par džeza teoriju un  harmoniju. Sākām strādat ar Silvesteru studijā. Līdz šim bijis gan tikai viens ieraksts, bet tas parādīja visu, ko man nepieciešams tālāk apgūt.

Pa vidu visai šai jezgai mācīju vienai paziņai spēlēt ģitāru un vienai mazo Havajas ģitārīti ukuleli. Apguvušas pirmos akordus uzskatīja, ka nav nepieciešama mana palīdzība, un sāka savu patstāvīgu mūziķu „karjeru”.

Skaidri redzu iespēju atkal sākt mūziķa dzīvi. Ceļš ir ļoti ērkšķains, nesalīdzināmi grūtāks kā Latvijā. Šeit nav viduvēju mūziķu, tikai vāji un ļoti stipri. Pašreiz mana kvalifikācija ir kaut kur pa vidu šīm kategorijām. Tā nav dzīvotspējīga.

Tātad vajadzīgs milzu darbs un vēlme sasniegt savu mērķi.

Regulāri strādāju, lai realizētu savu sapni – spēlēt džezu.”