Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Svētās Trīsvienības baznīcai jātiek būvētai!


atlikušas 250 zīmes


Svētās Trīsvienības baznīcai jātiek būvētai! (2)

Autors: irliepaja.lv
Piektdienā, 19. aprīlī, 2019 | BIRKAS: Sv.Trīsvienības katedrāle , Šmita hronika , Gunārs Silakaktiņš , vēsture
Izdrukāt Ziņot

Piektdien no Sv.Trīsvienības katedrāles sākās ekumenisks Krustaceļš. Fragmentā no birģermeistara Jirgena Šmita hronikas stāstīts par apstākļiem, kādos sākās katedrāles celšana.

Lēmums par Sv. Annas baznīcas pārbūvi birģermeistara Jirgena Šmita dienasgrāmatā aprakstīts iepriekšējās sestdienas publikācijā. Kopš 1734. gada daudz kas ir manījies, un 1741. gadā ieguvis daudz drosmīgāku raksturu – celt jaunu baznīcu citā vietā. Tiek izvēlēta tagadējā Lielā iela, un no tirgotāja Pētera Mellera Rāte šim nolūkam nopērk zemes gabalu. Un visur ir klāt nenogurdināmais Jirgens Šmits. Kā redzams no ierakstiem, viņš vada arī sava tirdzniecības kuģa būvēšanu, gan pārjūras tirdzniecību, ostas darbus, pilda ikdienas pienākumus birģermeistara amatā un, par spīti noliedzējiem, uzņēmies smago un nepateicīgo Sv. Trīsvienības baznīcas būvi.   
Gunārs Silakaktiņš

1741. gada 23. decembris.

Priekšpusdienā pusvienpadsmitos kapteinis Alberts Zīverts ar Dieva palīgu ar dienvidaustrumu vēju burās izgāja no ostas ar pilnu kravu. Lielais Dievs, pavadi viņu un ņem kuģi un ļaudis savā aizsardzībā. Kapteinis ar Dieva svētību 26. decembrī izbrauca cauri Zundam. 27. martā ieradās Bergenē.

11. decembrī izpildīju Augstās Valdīšanas pavēli un nosūtīju divus gada rēķinus, ko es dabūju no Godājamās Rātes un ko tā ar saviem parakstiem kvitējusi – par 1739. un 1740. gadu, kā arī izvilkumu no 1741. gada rēķina līdz 9. decembrim. Atbildēju ari uz pieprasīto viedokli, proti, ka celtniecība jāturpina, citādi izlietotās summas ies zudumā. Ienākumi no ostas naudas saskaņā ar rēķinu tur var tikt pielietoti.

Kādu tagad pavēli Augstā Valdīšana dos jautājumā par ostas būvi, pēc tās man būs jārīkojas.

1742. gada 14. aprīļa vakarā ap pieciem ar Dieva svētību laimīgi atbrauca kapteinis Alberts Zīverts Liepājas ostā. Reiss man nebija slikts, es ar to nopelnīju [..].

Svētā un augsti slavētā Trīsvienība, iecel savā svētībā un aizsardzībā, lai tava svētība pār mūsu pilsētu un visiem, kas tajā dzīvo šajā 1742. gadā. Āmen.

Pirmajā sesijā, ko šajā Dieva laimīgi dotajā jaunajā gadā noturēja rātsnamā, es atdevu godu savam Radītājam. To ar Dievu iesākot, šī gada 19.janvārī Godājamajai Viedajai un Cienījamajai Rātei līdz ar abu cunftu eltermaņiem novēlēju laimes jaunajā gadā, lai visi pasākumi mierā un vienprātībā par godu Dievam un pilsētas labumam varētu tikt paveikti.

Tā kā jau deviņus gadus tiek vākti materiāli jaunas baznīcas būvei un ir jau savākts pie 20 000 florinu, un pie reizes rūpējoties, ka sakarā ar bīstamiem laikiem kā karā, tā uzbrukumos tos var pazaudēt, un, ka jau 31. oktobrī tika iegādāts jauns gruntsgabals, tad uzskatīju par prātīgu tajā vietā uzcelt jaunu baznīcu, jo vecās nojaukšana izmaksātu ap 4000 florinu, pagaidu baznīca ap 6000 florinu, un tā kā vecās baznīcas pamati nespēj nest mūri, tad pamati ies pilnīgi pazušanā, ko var vērtēt uz 5000 floriniem. Turklāt sagādātie būvkoki var sapūt un aiziet pazušanā. Tālāk es novēlēju, tā kā pēc Vecās Derības pirmais Templis tika uzcelts bez vaimanām un klabināšanas, tad vajadzētu apsvērumus par jauno būvi bez strīdiem stingri noteikt un izvērtēt iebildumus. Eltermaņu kungi un vecajie lūdza iespēju iziet par to apspriesties.

Pēc pusstundas viņi iznāca ārā. Tad eltermanis Jirgens Pēteris Štegmana kungs griezās pie rātes, ka, pirmkārt, vispirms par to vajag ziņot cildināmās tirgotāju cunftes namniekiem. Otrkārt, vajagot tagadējo baznīcu vispirms apsekot, vai tā ir sabrukuma stāvoklī. Treškārt, šai vajadzībai nevar uzlikt maksājumus namniekiem. Ceturtkārt, ka ieguldījumus vispār vajadzētu izbeigt. Piektkārt, viņš eltermaņu un namnieku vārdā izteica pilnīgi novazātas un nederīgas blēņas; viņa vecajie bija šausmās par šo uzstāšanos, jo viņi par to neko nezināja un tas attiecās ari uz maģistra kungu. Viņam tika atbildēts: uz pirmo punktu – viņš var to ziņot namniekiem; par otro – Baznīca jau ir apsekota, un pirms deviņiem gadiem būve ir sākta; par trešo – nekāds nodoklis ne piemaksas no namniekiem netiks prasītas; par ceturto – investīcijas nevar tikt atceltas, pirms baznīca būs pilnīgi gatava; par piekto – attiecībā uz mācītāja kungu viņam jāpierāda tas, ko par viņu teicis.

Eltermanis Heinrihs Dreslera kungs atbildēja, ka pēc tam, kad Godājamā Viedā Cienījamā Rāte baznīcas dēļ jau tēvišķīgi rūpējusies, bija augstākā mērā nepieciešama baznīcas būve, tā kā viņš vēlreiz pateicas par Godājamās Viedās Cienījamās Rātes tēvišķajām rūpēm; labi bija tas, ka izvēlēta jauna vieta, lai Lielais Dievs dod tam savu žēlastību un svētību. Kas attiecas uz nodok]iem, lūdza, lai pie tiem varētu palikt un netiktu atcelti. Ar to šī lieta tika atlikta. Amatnieku eltermanis sapulcināja savus namniekus un tie bija ļoti apmierināti par to, ko viņš ar saviem vecajiem izdarījis. Tirgotāju eltermanis stāvēja klusu un nelika savus vecajos sasaukt kopā un arī namniekus nē, līdz beidzot šā gada 19. janvārī pienāca karaliskais reskripts, ko Augstā Valdīšana piesūtīja no Jelgavas ar pavēli uz ātrāko nolasīt to namniekiem. Tajā bija teikts, lai visa zeme, sevišķi ostu pilsētas šajā kara laikā ievērotu neitralitāti. Ja vienas vai otras puses kuģis, vai spēki ienāktu ostā, mēs tos nedrīkstam aiztikt, tāpat kā tas tika ievērots 1675. gadā.

Tad es izklāstīju visiem namniekiem nepieciešamību paātrināt baznīcas celtniecību un izskaidroju viņiem iepriekšminētos četrus punktus.

Pēc tā abu cunftu namnieki atteicās no savas nostājas un vienbalsīgi pieņēma, ka baznīcai jātiek būvētai. Eltermanis iebilda pret to, ka nodoklim jāsaglabājas līdz baznīcas uzcelšanai, bet par to neguva nekādu lēmumu. Lielais Dievs, kas vienmēr ir žēlīgs, pats norādīja uz baznīcas būves nepieciešamību. 25. janvāri, kad mēs, kā pie svētdienas, bijām baznīcā, sacēlās ļoti spēcīga vētra, un, kamēr maģistra kungs nolasīja vēstuli, vējš plosījās tik spēcīgi, ka visas sienas sāka krakšķēt, ļaudis izbijās un gribēja jau bēgt ārā. Kad sprediķis beidzās sienās šad un tad bija dzirdami tikai nelieli trokšņi. Vienīgi Lielais Dievs visu žēlīgi novērsa.

1742. gads. Kad reiz nu ar Dieva svētību bija nolemts celt šejienes jauno baznīcu un man Cienījamā un Godprātīgā Rāte par strādājošo uzraugiem nozīmēja astoņus namniekus, tad tie bija:

godājamais pilsētas vecajais Hanss Pēters Špīss;
godājamais pilsētas vecajais Johims Perelmans;
godājamais Jirgens Laurencs;
godājamais Kaspars Heinrihs Zīferss;
cienījamais vecajais Pēters Fēge;
cienījamais Vucens;
cienījamais Burmeisters;
cienījamais Hērgeists.

Pa to laiku bija jau no Kēnigsbergas uzaicināts slavenākais mūmiekmeistars vecais Doma kungs, kurš arī 8. martā atbrauca uz šejieni ar polīru Frēlihu. 9. martā rātsnamā viņi stājās Godājamās Viedās Cienījamās Rātes priekšā, un ar rokas spiedienu viņš svinīgi apsolīja, ja Dievs viņam palīdzēs, tad viņš grib uzcelt tādu baznīcu, lai varētu atbildēt Dieva un pilsētas priekšā, un, tā kā viņam ir 71 gads un viņš var nomirt, tad viņš rekomendēja savu polīru, vārdā Frēlihu, ar galvojumu, ka tas ne tik vien ir spējīgs sekmīgi izvest darbu, bet, ka tas tajā orientējas tikpat labi kā viņš. Vecais vīrs, kas vēl ir ļoti mundrs un spēcīgs, ir jau uzcēlis 17 baznīcas, arī pili Kēnigsbergā un daudzas pilis un klosterus. Tad 9. un 10. martā tika attīrīts laukums un 12. martā plāns tika nosprausts uz zemes un līnijas uz zemes iezīmētas, kā arī atmērīta iela.

Es liku 12. martā Godājamajai Viedajai Cienījamajai Rātei ar abiem eltermaņiem sanākt kopā jaunās baznīcas laukumā pulksten četros vakarā. Tur bijām sanākuši: es, fogts Pēteris Laurenca kungs, baznīctēvs Heinrihs Romberga kungs, bāriņu tēvs Andreass Vēbera kungs un kara komisārs Heinrihs fon Elsviha kungs, kā arī sekretārs Zamuels Ješkes kungs. Pārējie rātskungi aizbildinājās ar darbiem un pienākumiem. Abi eltermaņi – J.P. Štegmans un Heinrihs Dreslers bija klāt. Kad līnijas pie ielas bija aplūkotas un jaunās baznīcas izvietojums atrasts par pareizu un apstiprināts, to atzīmēja protokolā un novēlējām viens otram laimes.

13. martā sāka rakt pamatus. 29.martā tika iedzīts pamatos pirmais pālis [..] 4. jūnijā tika iemūrēts pirmais akmens un septiņi zeļļi lūdza mani uzmest pirmo kaļķu javu, ko es arī izdarīju. Es viņus brīdināju, ka viņiem mierīgi jāstrādā pēc labākās prasmes un apziņas, viņi nedrīkst pļēgurot un apgānīt svētdienas, lai pēc tam no tā neceltos pirmdienās ķildas. Viņi nedrīkst arī lamāties. Pārējā novēlēju viņiem laimi. Polīram uzdāvāju vienu dālderi un vienu pāri cimdu, bet katram zellim uzdāvāju vienu 2/3 gabalu.

1742. gads, kad 29. martā ar Dieva svētību sākās mūsu Svētās Trīsvienības baznīcas celtniecība ar pāļu dzīšanu, tad Lielais Dievs darbus tā svētīja, ka [..] ka varēja likt pamatakmeni. 19. jūlijs mums tāpēc kļuva par svētīgāko un priecīgāko dienu, kad mēs varējām būt sevišķi priecīgi, jo skaistākajā kārtībā un mierā viss tika paveikts un notika, kā tālāk seko aprakstīts.

18. jūlijā – dienu iepriekš ar apkārtrakstu tika paziņots, ka nākošajā dienā 19. jūlijā mūsu jaunajai Svētās Trīsvienības baznīcai tiks likts pamatakmens, ka katram jāierodas labākajās goda drēbēs, tirgošanās un darbība nedrīkst notikt un vakarā katram savs nams jāiluminē.

Tad pienāca 19. jūlijs. Tā diena laika apstākļu ziņā bija viena no skaistākajām gada dienām. Visi kuģi, kas atradās ostā, pacēla karogus un ļāva tiem plīvot līdz vēlai naktij. Sešos rītā mūsu vecā baznīca vienu stundu zvanīja un jaunās baznīcas pamatakmens tika ielikts.

(Arnolda Bērza tulkojums)


Sludinājums

Nu nekā jauna
20:07 | 22/04/19
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

Tāpat kā šodien. Tikai toreiz vēl gan par liecinieku, gan palīgu piesauca Dievu.

Draudzes bij.locekle
11:14 | 26/04/19
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Toreiz arī mācītāji ticēja Dievam!

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki