Pēc  Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes statistikas datiem, Liepājā šodien vārda dienu svin 13 Zinas, 7 Zinaīdas un 17 Helmuti.
 

Dzimšanas dienā sveicam pirmsskolas izglītības iestādes „Margrietiņa” vadītāju Janu Rūci; vairāk zināma kā dzejniece Jana Egle.

Vai esat dzimusi liepājniece?
Esmu dzimusi Rucavas lauku slimnīcā, svētdienā pirms piecdesmit gadiem. Tomēr, kā izpētīts, pa tēva līniju esmu liepājniece vismaz piektajā paaudzē. Ne velti, kad pirms piecpadsmit gadiem pārcēlos uz pastāvīgu dzīvi Liepājā, jau no pirmās dienas sajutos kā beidzot atgriezusies mājās.

Kādas ir kārtīga liepājnieka pazīmes?
Kārtīgs liepājnieks mīl savu pilsētu un lepojas ar to, ka ir liepājnieks. Neatkarīgi no tā, kur dzīvo. Neatkarīgi no tā, cik viegli vai grūti laiki ir pilsētai.

Ar ko ikdienā nodarbojaties?
Nodarbojos ar visnozīmīgāko darbu pasaulē. Esmu pirmsskolas izglītības iestādes „Margrietiņa” vadītāja. Darbs ar bērniem ir ieguldījums nākotnē. Un tas ir arī ļoti sirdssilts un prieka pilns darbs. Un vēl es reizēm rakstu. Dzejoļus, stāstus. Tas man ir ļoti svarīgi.

Vai bērnībā zinājāt, par ko vēlaties kļūt?
Protams, zināju. Vēlējos kļūt par operdziedātāju. Bet, kad pabeidzu skolu, nejaušības pēc tomēr kļuvu par bērnudārznieku, un, ziniet, man patīk. Bet arī dziedāšana, gan ne akadēmiskā, joprojām ir manas dzīves neatņemama pavadone.

Kas jūs aizrauj un iedvesmo?
Ļoti iedvesmo laba mūzika. Zvaigžņotas ziemas naktis. Svilpojošs putenis. Pērkona lietus tveicīgā vasaras dienā. Saturīga grāmata. Himna, dziedāta Latvijas dzimšanas dienā kopā ar 100 maziem mirdzošiem acu pāriem, turot rociņas uz sirds. Smaržīgās dzejnieku narcises. Miglas palagi pār rītausmas sudrabotu pļavu. Garas pastaigas, pa ceļam iebrienot ceriņos vai rudens lapās. Mārtiņrožu smarža. Jūra. Saviļņojoša filma vai izrāde. Īstas leduspuķes uz rūts. Draugi. Gandarījums pēc kāda pieveikta izaicinājuma. Tuva cilvēka plecs līdzās. Un tas nebūt nav viss...

Kas jums šobrīd ir aktuālākais Liepājā – kultūras dzīvē un vispār pilsētā?
Ļoti iepriecina Liepājas teātris. Spēcīgas izrādes top viena aiz otras. Tas, ka biļetes tiek izķertas, mani priecē kā mūsu teātra atbalstītāju, bet kā skatītāju mazliet sarūgtina. Daudz ko vēl neesmu paspējusi noskatīties, kamēr sezona jau iet uz beigām. Liepāja ir notikumiem bagāta. Brīnos par tiem, kuri saka, ka Liepājā nekas nenotiek. Man vienmēr pietrūkst laika, spēka un līdzekļu, lai visu gribēto redzētu un visur paspētu. Un tik salīdzinoši nelielā pilsētā trīs ievērojami mūzikas festivāli visām gaumēm – ērģeļmūzikas festivāls, pianisma zvaigžņu festivāls un vasarā grandiozais izklaides pasākums „Summer Sound”. Bez tiem arī citi, alternatīvāki un intīmāki. Vēl man ļoti patīk dažādu radošo telpu, tai skaitā arī savdabīgu kafejnīcu veidošanās pilsētā – jau kādu laiku darbojas „Tējas istaba”, samērā jauna ir „Ideju bode”, interesanti savu pastāvēšanu uzsākušas kafejnīcas „Darbnīca” un „Boulangerie.” Tās sniedz savdabīgas laika pavadīšanas iespējas ne vien izklaidējoties, bet arī mācoties vai baudot kultūras notikumus. Un tā ir arī iespēja iesācējiem sevi pirmoreiz parādīt publikai šaurākā lokā – neliels jauna dziesminieka priekšnesums vai jaunu autoru literārais vakars. Neliela izstāde šīs radošās telpas vidē. Domubiedru vakarēšana. Protams, vienmēr var izdomāt, kas vēl pilsētā pietrūkst, ko vēl vēlēties. Bet neatbalstu čīkstēšanu. Ja pietrūkst – ej un radi. Ideāli katram jau nebūs nekad. Dzīves sāls ir mainībā un attīstībā. Visiem zināms, kas notiks ar Rīgu, kad tā būs gatava.

Kur ir jūsu iemīļotākā vieta Liepājā?
Liepāja ir krustu šķērsu kājām izstaigāta un ar velosipēdu izbraukāta. Gan vienatnē, gan ar draugiem. Ja ir kāds grūtums uz sirds, kājām eju uz Ziemeļu molu. Paejos kādu gabalu pa to, pasēžu, padomāju. Ieklausos viļņu šļakstos, putnu kliedzienos. Ļaujos jūras vējam. Tas izpurina un sakārto.

Kā redzat sevi pēc pieciem, desmit gadiem?
Nezinu. Neesmu redzējusi. Redzu sevi tagad. Viss, kas dzīvē ir labs un skaists, vienmēr notiek te un tagad. Katrā brīdī. Tāpat būs arī pēc 25 un 30 gadiem.

Kādas jums ir īsta pavasara pazīmes?
Īstu pavasari var saost. Tas smaržo silti, zaļi un svaigi, kaut varbūt vēl nekas neplaukst. Mēdz būt tādi rīti, kad tu izej laukā, lai dotos uz darbu, un piepeši sasmaržo – klāt ir, ieraudzīt nevar, kaut kur tepat aiz stūra slēpjas, bet ir! Es taču saožu – nu, ir!

Kāda ir jūsu ideālā dzimšanas diena?
Katru gadu ideāla ir tieši tā, kura notiek. Vienmēr kaut kas negaidīts, kaut kas citādāks. Neesmu bagātu svētku galdu cienītāja. Reiz savā dzimšanas dienā spontāni sadomāju braukt uz Rīgu un iet uz Zooloģisko dārzu, nebiju tur bijusi apmēram 30 gadus, kopš septiņdesmito gadu vidus. Staigāju gar nožogojumiem un krātiņiem, sajūsmā spiegdama kā bērns. Tā bija burvīga dzimšanas diena. Kaut kad ir bijis tā, ka ar saviem ričurača spēles biedriem sarīkojam pie manis tieši tajā dienā turnīru. Tad iet varen karsti. Ir bijis, ka man uzdāvina dziesmu – tieši tajā dienā uzrakstītu veltījumu. Citreiz kāds ar kurjeru atsūtījis tumšsarkanu rožu buķeti no Eiropas vistālākajiem dienvidiem. Vai darbā piepeši ierodas muzikants ar sarkanu saksofonu un spēlē man par prieku. Ir bijis tik daudz skaistu pārsteigumu. Teorētiski noraksturota ideālā dzimšanas diena noteikti nebūtu tik neparasta, kā tās, kuras ar mani jau ir notikušas un vēl notiks.

Jūsu novēlējums visiem, kas šodien svin svētkus!
Manas istabas logs ir ziemeļu pusē. Tur neiespīd saule. Bet pirms kādiem 7–8 gadiem mana meita uzzīmēja uz rūts smaidošu saulīti. Tagad manā istabā ir saulains jebkurā gadalaikā un jebkurā diennakts laikā. Gribu novēlēt katram savu sauli. Ja nav, kas uzdāvina, uzzīmējiet paši, un būs! Lai vienmēr neizsīkstoši prieka avoti un stabilas dzīves šūpoles. Lai labs miegs un priecīga pamošanās ik rītu. Lai jauku pārsteigumu pilni svētki šodien!