Piedāvājam portāla lasītāju uzmanību rakstu ciklu par Liepājas draudzēm un Dievnamiem. Publikāciju sēriju sākam ar ieskatu lielākās, Sv.Jāzepa Romas katoļu draudzes, šodienā un vēsturē.

Greznais, dzelteno ķieģeļu Dievnams pašā pilsētas sirdī, starp tirgu un pilsētas domi, ar saviem daudzajiem tornīšiem un dzidrajām zvanu skaņām, piesaista teju ikviena liepājnieka vai pilsētas viesa uzmanību. Tradicionāli luteriskajai Kurzemei neraksturīgā, neoromāniskā kulta celtne, kas kļuvusi par vienu no atklātnēs un tūrisma bukletos tik bieži iemūžinātajiem Liepājas simboliem, ir Svētā Jāzepa Romas katoļu katedrāle.

Katoļi Liepājā ir viena no darbīgākajām konfesijām, ja ne pati darbīgākā. Liepājas diecēze izdod un bez maksas izplata laikrakstu „Nāc”, kurā atrodama gan informācija par draudžu aktivitātēm, gan reliģiski un kultūrvēsturiski materiāli, ir arī interneta portāls katedrale.lv. Tāpat Sv.Jāzepa katoļu draudze jau 1994.gadā dibinājusi Liepājas katoļu pamatskolu, kas izaugusi par Latvijā lielāko privāto pamatizglītības iestādi.

Vienmēr pozitīvais un smaidīgais draudzes prāvests Gatis Mārtiņš Bezdelīga stāsta, ka, atšķirībā no daudzām citām konfesijām, katoļi par draudzes piederīgajiem uzskata visus, kas kristīti draudzē un dzīvo teritorijā, kas tai piekļaujas. Pēdējos gados pilsētā izveidojušās vairākas citas katoļu draudzes, tāpēc Sv.Jāzepa katoļu draudzei piederīgo skaits samazinājies.

Uzskaiti sarežģī lielais aizbraucēju skaits, kuri gan nereti, pastāvīgi dzīvojot ārvalstīs, laulāties un bērnus kristīt brauc uz Liepājas katedrāli. Prāvests lēš, ka aptuvenais draudzes locekļu skaits varētu būt 6 – 8 tūkstoši dvēseļu. Tie ir latvieši, gan latgaliskas izcelsmes, gan no vēsturiskajiem Kurzemes katoļu pagastiem, ir arī poļi, lietuvieši un baltkrievi.

Draudzē notiek arī aktīva jauniešu dzīve un vienkāršais, nedaudz askētiskais draudzes nams iepretim katedrālei allaž ir dzīvības pilns. Tāpat ir svētdienas skola un īpašu bērnu un to vecāku atzinību ieguvušās kristīgās bērnu nometnes, par kurām stāstot, prāvests labsirdīgi smaida, ka drīz bērnus nebūšot vairs kur likt.

Jauniešiem draudzē tiek pievērsta liela uzmanība, prāvests Bezdelīga bieži aicina lektorus no „Kustības par dzīvību” kā arī organizācijas „Īsta mīlestība gaida” – tas sekmējot tikumiska dzīvesveida izplatīšanos jaunatnē. Atsaucība bijusi liela. Jaunieši reiz izlīmējuši nedaudz provokatīva izskata plakātus „Sekss ir visur. Bet, parunāsim par mīlestību”. Pirmais vārds plakātā pievērsis daudzu garāmgājēju uzmanību, bet viss plakāts kādam licis aizdomāties par teiktā jēgu.

Prāvests ar labu vārdu piemin arī citu Liepājas skolu vadību, kas neliek šķēršļus ticības mācības apguvei mazajiem liepājniekiem. Ticības mācība tiekot mācīta gandrīz visās sākumskolās, un pasniedzēji nākot no dažādām konfesijām, tostarp, protams, arī Sv.Jāzepa draudzes locekļi. Žēl tikai, ka pēc sākumskolas vairāk šīm lietām nepieskaras, teic prāvests – bērnībā nodarbina vieni jautājumi, bet pusaudžu gados pavisam citi, un būtu nepieciešams, lai arī uz šiem jautājumiem tiktu piedāvātas atbildes kristīgā garā, kaut vai kā viena no alternatīvām.

Iespaidīgā Dievnama uzturēšana prasa ievērojamus līdzekļus, lielākoties tos savāc draudze, tikai dažiem lielākiem projektiem izdodas piesaistīt atbalstu no malas. Tā šogad ar Valsts Kultūrkapitāla fonda palīdzību remontētas ērģeles, toties pašu spēkiem saremontēta apkures sistēma, par kuru prāvests gan saka: neesot īsti pārliecināts, vai tā katedrālei nāk par labu, jo palielina gan Dievnama uzturēšanas izdevumus, gan veicina ķirmju un citu grauzēju vairošanos.

Apkures sistēma katedrālē ierīkota padomju okupācijas gados, tāpat arī labots jumts. Atšķirībā no daudzām komunistu varas nopostītajām lauku baznīcām, katedrāle palikusi neskarta, jo draudze bijusi aktīva pat tajā laikā, kad reliģisko jūtu izrādīšana mazākais izpelnījās varas iestāžu nosodījumu. Prāvests Bezdelīga piebilst, ka tajos gados, kad baznīca bijusi apspiesta, draudzes locekļu ziedojumi pat bijuši lielāki un mērķtiecīgāki nekā tagad, jo tāda rīcība bijusi sava veida protests pret okupācijas varu un tās sludināto bezdievību.

Jau kopš viduslaikiem katoļu baznīca atbalstījusi arī kultūru un izglītību. Senos vēstures avotos un literāros darbos varam lasīt par senajām domskolām, pirmajām Eiropas universitātēm, agrīno izglītības sistēmu, kas attīstījās tieši ar baznīcas gādību, un kurš gan nezin, ka agrīnā māksla un amatniecība uzplauka tieši katedrālēs, sevišķi radošajā Renesanses laikmetā. Arī prāvesta Bezdelīgas vīzija par Sv. Jāzepa katedrāles vietu Liepājā balstās uz rosīga kultūras un izglītības darba attīstīšanu katedrāles paspārnē. Viņš lepojas, ka katedrāles telpas ir atvērtas mūziķiem, gleznotājiem. Nelielajās izstāžu telpās Dievnamā regulāri apskatāmas izstādes, un šī tradīcija aizsākta ar foto mākslinieces Irinas Tīres personālizstādi.

Prāvestam ir ideja par īpašu dievkalpojumu ar mūziķu aktieru un literātu piedalīšanos, ko viņš drīzumā cer realizēt. „Universitāte mums pagaidām nav, bet pamatskola gan ir,” atvadoties saka prāvests Bezdelīga.

Turpat netālu, Krišjāņa Valdemāra un Peldu ielas stūrī arī atrodas Sv.Jāzepa draudzes dibinātā pamatskola.

„Skola sākās ar divpadsmit bērniem – pirmklasniekiem un otrklasniekiem”, stāsta direktore Iveta Kalniņa. Viņa pamatoti lepojoties ar to darbu, kas astoņpadsmit gadu laikā paveikts, lai skolu izveidotu par lielāko kristīgas ievirzes pamatskolu valstī, kurā nu jau mācās vairāk nekā 130 bērnu. Priecātos, ja skola pārtaptu par vidusskolu, bet viss atduras pret finansēm – skolas līdzekļus veido vienīgi bērnu vecāku maksātā mācību maksa, kas esot sešdesmit pieci lati mēnesī, neliela summa, salīdzinot ar citām privātajām mācību iestādēm. No Izglītības ministrijas tiek saņemtas piemaksas pedagogu algām, atsevišķus projektus atbalsta kristīgie fondi „Renovabis” un „Bonifatius”.

Skolā mācās bērni no ģimenēm ar dažādiem ienākumiem, jo tās mērķis nav pelnīt. Ja bērna vecāki kaut kādu iemeslu dēļ vairs nespēj samaksāt mācību maksu, tiekot darīts viss, lai bērns turpinātu mācības.

Skola ir Ivetas Kalniņas sirdslieta, un no viņas stāstītā uzzinu ļoti daudz gan par mācību procesu, gan ārpusstundu aktivitātēm, gan audzēkņiem un to sasniegumiem pilsētas un valsts mērogā. Direktore uzsver, ka skola nevar radīt īpašus siltumnīcas apstākļus, tāpēc galvenais ir ieaudzināt pamatvērtības: kas slikts, kas labs, iemācīt, kā rīkoties situācijās, kad jāsaskaras ar dažādām negācijām, kas tik ļoti izplatītas modernajā pasaulē.

Skolas vadība ļoti rūpējas, lai kristīgās vērtības tiktu ieaudzinātas ikdienā, un katra mācību diena sākas ar tematisku svētrītu. Tāpat tiek mācīta arī ticības mācība, skolai ir savs kapelāns – Gatis Mārtiņš Bezdelīga.

Vecāku motivācija, kādēļ tie izvēlas sūtīt bērnus tieši draudzes skolā ir dažāda, tomēr noteicošais ir izglītības kvalitāte un kristīgās vērtības. To apstiprina arī kapelāns un prāvests Bezdelīga: „Veicām aptauju un noskaidrojām, ka vecāki vēlas, lai skolā būtu vēl vairāk kristīgo aktivitāšu”.

Tomēr Iveta Kalniņa kliedē mītu, ka skola paredzēta tikai katoļu bērniem, un pastāsta, ka te mācās arī citām konfesijām piederīgie, kā arī nekristīti bērni.

Dievnams un tā vēsture
 „Katoļu draudze Liepājā bijusi visos laikos”, saka Sv. Jāzepa draudzes prāvests Gatis Mārtiņš Bezdelīga, kad uzsākam sarunu par katoļu izcelsmi un skaitu Kurzemes pusē. Un, tas sasaucas ar profesora Heinriha Stroda fundamentālajā pētījumā „Latvijas katoļu baznīcas vēsture” apkopotajiem faktiem. Vispirms jāatzīmē, ka līdz Mārtiņa Lutera reformācijas izplatībai 16.gadu simtenī, citas kristīgās konfesijas, bez katoliskās, mūspusē nemaz nepazina.

Kurzemes un Zemgales hercogiste bija stingri luteriska zeme, kurā valdošā luterāņu baznīca atradās priviliģētā stāvoklī, taču no 1561.gada lēņa atkarībā no katoliskās Polijas. Ar to arī varētu izskaidrot, ka, atšķirībā no Vidzemes un Rīgas, Kurzemē ar 1617.gadu katoļiem dievkalpojumi bija atļauti, un faktiski tiem tika piešķirta ticības brīvība. Dažu Kurzemes muižnieku radnieciskās saites ar Poliju veicināja katolicisma izplatību arī Kurzemes pagastos, piemēram, Liepājai tuvējās kultūrvēsturiskajās suitu zemēs. Kurzemes hercoga Jēkaba valdīšanas beigu posmā katoļu skaits Kurzemē sasniedza 20 000 cilvēku, un viņi veidoja divdesmito daļu no visiem hercogistes iedzīvotājiem. Starp viņiem daudz arī liepājnieku.

Vietā, kur tagad atrodas Sv. Jāzepa katedrāle, 1762. gadā iesvētīta pirmā Liepājas katoļu baznīca, kas ar nelielām arhitektoniskām izmaiņām 19.gs. vidū, stāv līdz pat tā paša gadsimta nogalei.

Vēsturniece Uļjana Gintnere, kas nopietni pēta Liepājas katoļu vēsturi, aprakstījusi lielās pārmaiņas, kas Liepājas katoļus skar 19.gs. nogalē. Publikācijas liecina, ka 1889.gadā, kad Sv. Jāzepa draudze jau ir 4893 dvēseļu liela, par prāvestu kļūst gados jaunais un enerģiskais barons Eduards fon der Rops, kurš paveic Liepājas labā titānisku darbu. Ticīgie iegūst svinīgu un plašu dievnamu, bet pilsēta arhitektūras pieminekli tagadējās katedrāles veidolā.

Gintnere, kas iepazinusi kardināla Julijana Vaivoda pētījumus, raksta: „Katoļu baznīcu celtniecībai Krievijas impērijā pastāv lieli ierobežojumi. Vara radījusi šādu ķēdi: lūgums jāiesniedz gubernatoram, kurš pieprasa atsauksmi no vietējās pareizticīgo garīdzniecības, tad seko t.s. svešo konfesiju departaments, kurš sazinās ar Sinodi. Tad tiek lemts par katoļu baznīcas celšanas vēlamību vai atteikts. Galīgo lēmumu pieņem iekšlietu ministrs. Cik viegli pareizticīgajiem ir 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā Liepājā uzcelt četras baznīcas un iecerēt vēl piekto, tik grūti katoļiem saņemt atļauju savas baznīcas pārbūvēšanai.

Tādas atļaujas dabūšanu varēja dabūt tikai barons Rops. Pateicoties viņa sakariem ar augstākām valdības aprindām, tika izdarīts parastais tanī laikā triks – apiet likumu ar „nevainīgām” frāzēm. Lūdza atļauju veco baznīcu paplašināt, bet patiesībā būvēja pavisam jaunu..., to būvējot un iekārtojot, nav prasīts, cik tas viss maksās, bet kā to visu labāk, glītāk un solīdāk pataisīt… Grandiozā celtne, lielākais Kurzemes katoļu dievnams, ir unikāla, jo jaunās baznīcas sienas sargājoši sevī ietver arī seno – pirmo Liepājas katoļu Dievnamu.”

Līga Sāne-Alksne, grāmatā „Ceļvedis Liepājas arhitektūrā”, devusi lielisku 1900. gadā pabeigtās jaunās baznīcas celtnes un tās interjera aprakstu.

Arhitekta L.Melvila projektētā ēka ir apjomīga dzelteno ķieģeļu būve neoromānikas formās. Baznīcas interjers – bagātīgs un grezns. Divas kolonnu rindas plašo telpu sadala trīs daļās. Kolonnas, sienas un koka griesti apgleznoti izmantojot Bībeles sižetus. Kreisajā pusē no ieejas Marijas altāris un izeja uz 18.gs. celto kapelu.

Kupolā virs galvenā altāra gleznota svētā ģimene: Jēzus, Marija un Jāzeps, muzicējošu eņģeļu ieskauti. Trijos logos vitrāžas ar Svētās Trīsvienības, evaņģēlistu un praviešu attēlojumu. Centrālais altāris ir pārsteidzoši vienkāršs, bet smalks kokgriezēju darbs. Pa kreisi no galvenā altāra ir grezns kokgriezums – Sv. Jāzepa altāris, labajā pusē Sv. Antonija altāris. Kanceli grezno četras evaņģēlistu figūras. Pa labi no galvenās ieejas, uz paaugstinājuma skatāms Kristus Sirds altāris, no kura var nokļūt galvenajā tornī ar zvaniem. 1904.gadā darinātās, samērā vienkāršās ērģeles atrodamas virs galvenās ieejas. Centrālajam altārim blakus redzamais bīskapa tronis darināts 20.gs. 30-tajos gados, kad baznīca kļūst par katedrāli jeb Kurzemes bīskapa rezidenci.

Tas notiek 1937. gadā, kad par pirmo Liepājas diecēzes bīskapu kļūst Antonijs Urbšs. Otrā pasaules kara beigu posmā, atgriežoties boļševikiem, bīskaps dodas trimdā, de jure saglabājot Liepājas bīskapa amatu līdz pat savai nāvei 1965.gadā, un par Liepājas bīskapa vietas izpildītāju līdz 1947.gadam kļūst vēlākais pirmais latviešu tautības kardināls Julijans Vaivods.

Padomju okupācijas gados diecēzi pārvalda pāvesta iecelti apustuliskie administratori, bet jau neatkarīgajā Latvijā, 1995.gadā par reformētās Liepājas diecēzes bīskapu kļūst Ārvaldis Andrejs Brumanis, kuru 2000.gadā nomainīja Vilhelms Lapelis.

Pēc bīskapa Lapeļa aiziešanas atpūtā šajā gadā, diecēzi atkal uz kādu laiku vada apustuliskais administrators.