Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Zilais brīnums: komunistu genocīds un noziegums pret cilvēci. IV


atlikušas 250 zīmes


Zilais brīnums: komunistu genocīds un noziegums pret cilvēci. IV (2)

Autors: Linards Muciņš, Mag. iur., Rīgas Stradiņa universitāte
Pirmdienā, 16. aprīlī, 2018 | BIRKAS: Zilais brīnums , VDK , Republikas 19 , vēsture , genocīds
Izdrukāt Ziņot
Starptautiskā komisija apseko masu kapus Katiņā.
Starptautiskā komisija apseko masu kapus Katiņā.
Starptautiskā komisija apseko masu kapus Katiņā. Atsegtais kopīgais kaps Katiņā. Pati PSRS VDK, 1959.gadā izpētot šo vietu, atzina, ka Katiņas mežā nošauts 4421 cilvēks. Politbiroja lēmums par karagūstekņu nošaušanu Katiņā. Paša uzturētās sistēmas upuris Austriņš Rūdolfs Jāņa (Ivana) dēls, valsts drošības vecākais majors, nošauts 1937. gada 15. novembrī.

Turpinām zvērināta advokāta, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa Linarda Muciņa pētījumu, kas saistīts ar 1941.gada notikumiem Liepājas Zilajā brīnumā.

(3.turpinājums)

Augstākais soda mērs sevišķā kārtībā
Komunistu un to dibinātās valsts PSRS represīvie orgāni – VK(b)P CK politbirojs, prokuratūra, tiesas un kara tribunāli (KT), IeTK un VDTK – cīņā ar "tautas ienaidniekiem" bija spējīgi izdomāt dažādus represiju veidus un metodes, kā arī represējamo kategorijas, ko cilvēce agrāk nepazina. Šos komunistu izveidotos represīvos orgānus nevar saukt par justīcijas (tiesu varas) orgāniem, jo ar justīciju (taisnību) tiem nav nekāda sakara.

PSRS komunistu režīms izvērsa pret savu tautu un pret okupētām un aneksētām tautām vērstu teroru, tika iedarbinātas ar dažādām politiskām kampaņām saistītas un tajās balstītas represijas, kuras, atkarībā no to vadītāju un realizētāju politiskiem mērķiem un apstākļiem, varēja noritēt asi, bet gan salīdzinoši mierīgāk (1934. gada 1. decembris – 1936. gads), gan pēkšņi sasniegt neiedomājamus apmērus (Lielā terora laikā 1936. – 1939. gads). Šīs terora kampaņas pēc kāda laika varēja samazināties, lēmumi par represijām tikt atcelti (visas zemāk minētās PSRS IeTK 1937. un 1938. gadu pavēles) un to metodes pat tikt kritizētas.102 Represiju izpildītāji paši tika represēti un, lielākoties, it sevišķi augstus amatus ieņēmušie čekisti, paši tika noslepkavoti. Jāņem vērā, ka okupantu represīvo orgānu rīcībā Latvijā tika ievesti un aktīvi pielietoti dažādi iepriekš izmantoti terora mehānismi un paņēmieni, to realizēšanas metodes un, galvenokārt, pieredze, kā ātri un lielos daudzumos slepkavot, deportēt, notiesāt un ieslodzīt nevainīgus cilvēkus.

Viens no šādiem PSRS kā totalitāras valsts represīviem instrumentiem ir "augstākais soda mērs sevišķā kārtībā".103 Dokumentu nepieejamības dēļ grūti spriest par šī represīvā pasākuma sākotnējās piemērošanas plašumu (individuāli atsevišķām personām vai pēc saraksta) un daudzumu. Vārdi "augstākais soda mērs" ir saistīti ar sodīšanas jēdzienu, tādēļ pareizāk šo represīvo pasākumu būtu saukt par "nošaušanu sevišķā kārtībā". Nāves sodu sevišķā kārtībā patvaļīgi "piesprieda" (atkal nevaram lietot šo jurisprudences jēdzienu, jo nekāda individuāla un personiska, ar noteiktu procedūru saistīta, soda piespriešana nenotika), pareizāk, Lielā terora laikā pretrunā PSRS Konstitūcijai tika radītas vai saglabātas dažādas antikonstitucionālas ārpustiesas sodošās institūcijas (troikas, dvoikas, sevišķās apspriedes, komisijas, gan uz vietām, gan PSRS augstāko orgānu līmenī).

Tā laika VK(b)P CK politbiroja politiskie nolēmumi par konkrēto terora kampaņu parasti bija vispārīgi un bezpersoniski (šobrīd tādi ir zināmi, piemēram – par kulakiem,104 par poļu kontrrevolucionāriem,105 par latviešu kontrrevolucionāriem,106 par dzimtenes nodevēju un labējo trockistu spiegu-diversantu organizāciju locekļiem,107 par dzimtenes nodevēju sievām,108 par vācu kontrrevolucionāriem,109 par harbinas-japāņu kontrrevolucionāriem,110 u.c. pavēles par citām tautībām un sociālām grupām (tādas zināmas par irāņiem, afgāņiem, somiem, rumāņiem, ķīniešiem, maķedoniešiem, bulgāriem, vāciešiem – PSRS pilsoņiem, čehiem, grieķiem, baltgvardiem, nelegāliem robežpārkāpējiem u.c.).111 Šie politiskie nolēmumi, kuros bija noteiktas represējamo personu grupas, tālāk tika realizēti centrā un uz vietām noformējot konkrētas izmeklēšanas lietas personiski un individuāli. Arī sods tika piespriests personiski un individuāli ar tiesu, KT vai ārpustiesas sodošo institūciju atsevišķiem individuāliem soda nolēmumiem, kur šī procesa gaitā tomēr eksistēja zināms apsūdzības mehānisms un procedūra, kas gan bija neatbilstoša civilizētas pasaules tiesas procesa pamatprincipiem, kuras galarezultātā, protams, radās nelikumīgs, bet tomēr individuāls un personisks sodošs nolēmums.

Augstākais soda mērs sevišķā kārtībā parasti nebija individualizēts un personisks (izņemot tā sākuma periodu Lielā terora laikā), kaut arī sākotnējais process bija līdzīgs. Sākumā VK(b)P CK politbirojs (faktiski Staļins) pieņēma represīvo politisko nolēmumu, līdzīgi kā par kulakiem, poļiem, latviešiem, u.c. represējamo kategorijām. Represējamās personas, parasti (tas bija atkarīgs no pasākuma mēroga – noslepkavošanai paredzēto cilvēku skaita – un apstākļiem) individuāli nebija zināmas, ja sākotnēji netika lietoti nošaujamo saraksti ar uzvārdiem – vai nu tādēļ, ka, izejot no nošaujamo kategorijas to nemaz nevarēja noteikt (1940. gadā poļu karagūstekņiem un poļu tautības represējamiem bija vismaz zināms to kopīgais plānotais skaits – 25 700 cilvēki112), savukārt, kara darbībai sākoties, nošaušanai paredzēto ieslodzīto skaits nemaz iepriekš nevarēja būt zināms un bija atkarīgs no vietējo represīvo orgānu aktivitātes un to priekšnieku viedokļa vai citiem apstākļiem. Bez tam, lemjot par nošaujamiem, bija kāds mehānisms, kategorijas vai apsvērumi, kas, pēc tikai izpildītājiem vien zināmiem kritērijiem, sadalīja represējamos nošaujamos un nenošaujamos, bet, noteikti, tas nebija kriminālprocess un tā galarezultāts – tiesas spriedums.

Nāves sodu sevišķā kārtībā, cik zināms, sākotnēji izpildīja Lielā terora laikā, oficiāli nenorādot vai ir kāds orgāns vai amatpersona, kura devusi norādījumu izpildīt kādai personai nāves sodu, kāpēc, kas to izpildījis un kad tas izpildīts, atšķirībā no tiesas, KT vai ārpustiesas sodošo institūciju individuāliem nolēmumiem. Piemēram, par tādiem politiskiem nolēmumiem pētnieki atzīst tā saucamos "Staļina nošaujamo personu sarakstus", kurus pēc Staļina norādījuma PSRS IeTK Galvenā valsts drošības pārvalde (GVDP) sagatavoja tīrrakstā un iesniedza VK(b)P CK politbirojam un kur jau sarakstā bija norādīts, kāds sods piespriežams (1. kategorija [nāves sods], 2. kategorija [ilgāks cietumsods] vai 3. kategorija [īsāks cietumsods]). Lielākā daļa sarakstu, ko apstiprināja Staļins un citi VK(b)P CK politbiroja locekļi (politiskais vispārīgais un reizē arī politiskais individualizētais nolēmums), tika adresēti PSRS Augstākās tiesas kara kolēģijai (PSRS AT KK)113 un tā tālāk individuāli un personiski noformēja politisko nolēmumu kā tiesas spriedumu saskaņā ar kriminālprocesu.

Bija arī kādi iemesli, kas zināmas kategorijas personas kādu drošības vai citu apsvērumu dēļ nenovirzīja uz personisku un individuālu lietu izskatīšanu tiesās, KT vai ārpustiesas sodošās institūcijās (piemēram – bijušie PSRS IeTK darbinieki,114 u.c.). Līdzīgi represīvajam politiskajam nolēmumam, arī terora orgānu izpildes darbība (par nolēmumu to vairs negribētos saukt) nebija saistīta ar personu individualizāciju, vai arī persona tika individualizēta un personificēta, bet šo personu rīcība noteikti netika personificēta un individualizēta un noteikti nenoritēja ievērojot likumā noteikto procesuālo formu, kas represiju dažādošanas un vienkāršošanas laikā, attiecībā uz dažām personu kategorijām, bija reducējies un atmiris. Piemēram, politiskajā nolēmumā ierakstīja, ka "lietu izskatīšanu veikt bez arestēto izsaukšanas un bez apsūdzības uzrādīšanas, neuzrādot lēmumu par izmeklēšanas nobeigšanu un neizsniedzot apsūdzības rakstu"115, kas augstākā soda mēra sevišķā kārtībā nolemšanu pārvērta par tukšu formalitāti, jo nošaujamo personības vai to kategorijas bija jau iepriekš noteiktas ar politisko nolēmumu.

Lielā terora laikā bija arī tādi Staļina nošaujamo personu saraksti, kurus viņš un citi VK(b)P CK politbiroja locekļi parakstīja, bet kuri, atšķirībā no parastās kārtības, netika adresēti PSRS AT KK,116 šis process tika dēvēts par "augstāko soda mēru sevišķā kārtībā." Šo represiju veidu, cik zināms, galīgi noformēja PSRS iekšlietu tautas komisārs, PSRS prokurors un PSRS AT KK priekšsēdētājs vai viņu vietnieki. Dažās vietās to dēvē par komisiju, kas sastāv no PSRS iekšlietu tautas komisāra, PSRS prokurora un PSRS AT KK priekšsēdētāja (augstāko troiku), citur par komisiju, kas sastāv tikai no PSRS iekšlietu tautas komisāra un PSRS prokurora, (augstāko dvoiku). Šāda kārtība pastāvēja Lielā terora laikā un šīs komisijas nav jaucamas ar šo pašu amatpersonu iesaistīšanos jau izskatīto vietējo lietu centralizētā apstiprināšanā ar dažādām PSRS IeTK pavēlēm noteikto poļu, latviešu u.c. nacionālo lietu kampaņās un troiku un dvoiku nolēmumu apstiprināšanu. Pagaidām nedz politbiroja, nedz PSRS IeTK normatīvi dokumenti, kas vienādotu un reglamentētu augstākā soda mēra sevišķā kārtībā piespriešanu, nav publicēti, šeit, liekas, līdzīgi kā pie mežoņiem, darbojās paražu tiesības.

Piemēram, tāds Staļina nošaujamo personu saraksts ir 1938. gada 3. februāra "PSRS IeTK bijušo darbinieku saraksts",117ko parakstījis PSRS IeTK GVDP 8. daļas priekšnieks valsts drošības vecākais majors Cesarskis [V.J.], norādot saraksta ģeogrāfisko lokalizāciju – "Maskava-centrs" un piespriežamā soda veidu visiem sarakstā minētiem – "1. kategorija" [augstākais soda mērs]. Sarakstu ar saviem personīgiem parakstiem sankcionējuši Staļins, Vorošilovs, Molotovs, Kaganovičs. Šajā sarakstā šoreiz iekļautas tikai četras personas (parasti represējamo saraksti ir daudz garāki), represējamām personām sarakstā norādīts tikai uzvārds, vārds, tēvavārds. No šīm četrām personām divi ir latvieši. Kā noskaidrots, sarakstā iekļautais Klepers Fricis Jāņa d. dzimis 1893. gadā Kurzemes guberņā, bijis PSRS IeTK slepenais darbinieks,118 bet Kronis Roberts Pētera d. dzimis 1894. gadā Kurzemes guberņā – PSRS IeTK GVDP operatīvais darbinieks.119

Pēc minētā 1938. gada 3. februāra politiskā nolēmuma pieņemšanas ir pamats uzskatīt, ka 1938. gada 8. februārī šo nošaujamo sarakstu izskatījuši un nošaušanu apstiprinājuši PSRS iekšlietu tautas komisārs, PSRS prokurors un PSRS AT KK priekšsēdētājs (dokuments nav pieejams), jo tajā pašā dienā PSRS AT KK priekšsēdētājs Ulrihs raksta vēstuli PSRS IeTK komendantam ar melīgu norādi, ka jāizpilda PSRS AT KK spriedumi par nošaušanu attiecībā uz viņa vēstulē minētām astoņām personām, tajā skaitā četrām no 1938. gada 3. februāra Staļina nošaujamo saraksta,120 skaidri zinot, ka nāves sods šīm personām nav piespriests PSRS AT KK sēdē formālā tiesas procesā, bet iepriekš nospriests politiski – VK(b)P politbirojā, un tad nošaušana noformēta sevišķā kārtībā, lietu neizskatot PSRS AT KK tiesas sēdē kriminālprocesuālā kārtībā, jo lieta nemaz PSRS AT KK netika adresēta. Oficiāli nāves datums Kleperim un Kronim visur publiski norādīts 1938. gada 8. februāris, nāves iemesls – augstākais soda mērs sevišķā kārtībā, nolēmumu taisījušais orgāns nav norādīts.

No PSRS ģeneralitātes lielā terora laikā šādā veidā nāves sods izpildīts tikai dažām augstas dienesta pakāpes militārpersonām. Viens no tiem ir SZSA Ļeņingradas bruņutanku komandējošā sastāva uzlabošanas un pārapmācību kursu priekšnieks un kara komisārs, latvietis, korpusa kamandieris (atbilst ģenerālleitenanta dienesta pakāpei) Stucka Kirils Andreja d., dzimis 1890. gadā Vidzemes guberņā.121 Otrs zināmais ir SZSA ģenerālštāba 8. (šifrēšanas) daļas priekšnieks brigādes komisārs (atbilst brigādes komandiera (brigādes ģenerāļa) dienesta pakāpei) Cibizovs Vladimirs Dmitrija d. dzimis 1893. gadā Vladimiras guberņā,122 kurš reizē ieņēma amatu PSRS IeTK GVDP un bija tās 9. [šifrēšanas] daļas priekšnieka palīgs.123 Viņu biogrāfijās ierakstīts, ka viņiem augstākais soda mērs piespriests sevišķā kārtībā bez to izdarījušo orgānu norādes. Parasti armijas un flotes augstāko komandieru lietas izskatīja un viņus nošāva ar PSRS AT KK individuālu spriedumu, ievērojot kriminālprocesa formalitātes.

Dažreiz augstākais soda mērs sevišķā kārtībā bija saistīts ar personām, kuras, iespējams, veica kādu slepenu uzdevumu un kuru lietas, pēc Staļina vai citu VK(b)P CK politbiroja locekļu ieskata, nevarēja sūtīt uz PSRS AT KK un izskatīt pat slēgtā tiesas sēdē. Ir sastopami saraksti, kuri sākotnēji, kā to absolūtais vairākums, tika sastādīti un adresēti sūtīšanai uz PSRS AT KK. Piemēram, starp Staļinam uz apstiprināšanu iesniegtiem nošaujamo sarakstiem ir "Personu saraksts, kas paredzēti tiesāšanai PSRS AT KK" no 1937. gada 1. novembra par 292 personām,124 kurām visām, nosūtot tās uz PSRS AT KK, bija paredzēts piespriest nāves sodu (sodīt pēc 1. kategorijas). Šis saraksts no Staļina un politbiroja visā pilnībā netika apstiprināts, jādomā, tajā iekļauto bijušo PSRS IeTK 17 darbinieku, tajā skaitā latviešu čekistu Austriņa un Stirnes, dēļ. Šīs 17 personas no 1937. gada 1. novembrī apstiprinātā saraksta tika izsvītrotas un sarakstā minēto neizsvītroto 275 personu, kuru nāvi ar savu personisko parakstu sankcionēja politbiroja locekļi Molotovs, Staļins, Vorošilovs, Kaganovičs un Ždanovs, lietas tika izskatītas PSRS AT KK un tām tika kriminālprocesā noteiktā formālā kārtībā piespriests nāves sods.

Staļinam un politbirojam jau atkārtoti 1937. gada 13. novembrī tika iesniegts jauns "PSRS IeTK bijušo darbinieku saraksts"125 galvenokārt ar tām pašām personām – IeTK darbiniekiem. Šis saraksts jau vairs nebija adresēts PSRS AT KK, kā tas bija parasti un ar minētām personām 1937. gada 1. novembrī, bet jaunais saraksts bija bez adresāta un saucās vienkārši – "SARAKSTS". Šajā sarakstā visām minētām personām ar Staļina, Kaganoviča, Molotova un Vorošilova personiski parakstītu sankciju politiski tika noteikts tas pats liktenis, kas iepriekš – 1. kategorija [nāves sods]. Saskaņā ar šo sarakstu ar 1. kategoriju [nāves sodu] sodīt paredzētās personas, tajā skaitā latvieši – Stirne Vladimirs Andreja d., dzimis 1897. gadā Jelgavā, 3. ranga valsts drošības komisārs126 (dienesta pakāpe atbilst ģenerālleitnantam) un Austriņš Rūdolfs Jāņa (Ivana) d., dzimis 1891. gadā Valmierā, valsts drošības vecākais majors127 (dienesta pakāpe atbilst ģenerālmajoram), tika nošauts 1937. gada 15. novembrī un oficiāli tiek atzīts, ka šīs personas ir sodītas ar augstāko soda mēru sevišķā kārtībā. Ir arī publiski interneta resursi un izdevumi, kur viņu sodīšanu mēģina piedēvēt PSRS AT KK, tātad slēpt šo sevišķo kārtību, maskējot to ar PSRS AT KK spriedumu, jo pašām krimināllietām, it sevišķi PSRS VDK arhīvā (tagad Krievijas Federālajā drošības dienesta (FDD) arhīvā), pieejas tikpat kā nav.

Masveidību augstākais soda mērs (nošaušana) sevišķā kārtībā iegūst, bet personu individualitāti arvien vairāk zaudē, sākoties Otrajam pasaules karam un PSRS savā rīcībā lielā skaitā saņemot karagūstekņus no Polijas, kā arī okupējot un anektējot jaunas teritorijas, tajā skaitā Baltijas valstis, kurās tiek izvērsts komunistiskais terors. Nevarētu teikt, ka par šīm represējamām personām neeksistēja kādas izmeklējamas krimināllietas, bet tās sodīšanas procesā netika izmantotas procesuālā nozīmē. Parasti tās tika izmantotas tikai sarakstu sastādīšanā par nošaujamām personām (vārds, uzvārds, tēva vārds) un īsiem personas datiem (dzimšanas gads un vieta), ar norādi, kad un par ko persona arestēta, nozieguma kvalifikācija (KK pants), dažreiz – vai noziegums pierādīts (vai ir pierādījumi) un vai vainu atzīst, un, protams, šī saraksta apstiprinājuma.128

Visplašāko publicitāti ieguvusi Katiņas lieta par sagūstīto Polijas virsnieku un citu poļu ieslodzīto nošaušanu Katiņas mežā un citās vietās.129 Lēmumu, pamatojoties uz PSRS iekšlietu tautas komisāra Berijas vēstuli politbirojam130 par minēto 25 700 personu lietu "izskatīšanu sevišķā kārtībā, piemērojot viņiem augstāko soda mēru – nošaušanu", taisīja VK(b)P CK politbirojs (politbiroja lēmums Nr. P13/144 1940. gada 5. martā), lemjot par lietu "izskatīšanu sevišķā kārtībā, piemērojot viņiem augstāko soda mēru – nošaušanu", "bez arestēto izsaukšanas un bez apsūdzības celšanas, lēmuma par izmeklēšanas izbeigšanu un apsūdzības raksta", pēc PSRS IeTK Karagūstekņu pārvaldes, UPSR IeTK un BPSR IeTK izziņām.131

Komunistiskās partijas un PSRS VDK orgāniem 1959. gadā izpētot šo pašu sastrādāto lietu, tika noskaidrots un rakstiski apliecināts, ka "pēc speciālas troikas [?] lēmumiem 21 857 personas tika likvidētas operācijas gaitā, pamatojoties uz 1940. gada 5. marta PSKP CK lēmumu" – 4421 cilvēks Katiņas mežā (Smoļenskas apgabalā), Starobeļskas nometnē Harkovas tuvumā – 3820 cilvēki, Ostaškovas nometnē (Kaļiņinas apgabalā) – 6311 cilvēki, bet 7305 cilvēki tika nošauti citās nometnēs un cietumos UPSR un BPSR. Par šīm lietām nekādas izziņas nevienam radiniekam netika un netiek izsniegtas, lietas nepieejami glabājas PSRS VDK arhīvā, atsevišķā, nevienam nepieejamā, slēgtā un apzīmogotā telpā. Minēto karagūstekņu likteņa izlemšana notika balstoties nevis uz krimināllietām, bet uz "1939. gadā ieviestām karagūstekņu uzskaites lietām."132

PSRS represīvie orgāni savos normatīvos dokumentos nošķir augstāko soda mēru sevišķā kārtībā no citiem augstākā soda mēru veidiem. Tas konstatējams arī oficiālā dokumentu līmenī. Saskaņā ar PSRS IeTK un PSRS prokuratūras sevišķi slepeno pavēli Nr.00706 no 1940. gada 4. jūnija "Par izziņu izsniegšanu iesniedzējiem par personām notiesātām IeTK orgānu lietās" noteikts, ka "izziņu izdošana par personām, kuras notiesātas ar augstāko soda mēru bijušajās IeTK-IeTK pārvalžu triokās, PSRS Augstākās tiesas kara kolēģijā, piemērojot 1934. gada 1. decembra likumu un sevišķā kārtībā, koncentrēt tikai IeTK-IeTK pārvalžu pirmajās specdaļās vadoties no PSRS IeTK pavēles Nr.00515 no 1939. gada 11. maija" (2. p.).133 Iespējams, augstākais soda mērs sevišķā kārtībā tika attiecināts uz personām, kuras bija saistītas ar kara darbību (Otrais pasaules karš 1939. gadā un šī kara karagūstekņi), kara apstākļiem, un kara stāvokli.

(Turpinājums sekos)

102 Skatīt VK(b)P CK politbiroja direktīvu Nr. P65/116 no 1938. gada 16. novembra, PSRS TKP un VK(b)P CK lēmumu no 1938. gada 17. novembra, PSRS IeTK pavēli Nr. 00762 no 1938. gada 26. novembra.
103 Sk. piemēram: Убыты в Катыни. Книга памяти польских военнопленных-узников Козельского лагеря НКВД, расстреланных по решению политбюро ЦК ВКП(б) от 5 марта 1940 года. Москва: «Мемориал», «Звеня», 2015, стр. 11, 15, arhīva norāde: РГАСПИ Ф. 17, О. 166, Д. 621, стр. 132,134 (vēstules un lēmuma fotokopijas). Skatīt internetā – (krāsu kopijas) (skatīts 2016. gada 4. aprīlī), www.memo.ru/uploads/files/killed_in_katyn.pdf. Vēl skatīt internetā (pavēles fotokopija), arhīva norāde: ЦА ФСБ Ф. 66, О. 1, Д. 552, стр. 111. (skatīts 2016. gada 4. aprīlī), u. c.
104 Skatīt VK(b)P CK politbiroja lēmumus no 1937. gada 28. jūnija,  Nr. P51/94 no 1937. gada 2. jūlija, no 1937. gada 31. jūlija, PSRS IeTK pavēli Nr. 00447 no 1937. gada 30. jūlija.
105Skatīt VK(b)P CK politbiroja lēmumu Nr. P51/564 no 1937. gada 9. augusta, PSRS IeTK pavēli Nr. 00485 no 1937. gada 11. augusta, PSRS IeTK GVDP slēgto vēstuli Nr. 59098 no 1937. gada 11. augusta.
106 Skatīt PSRS IeTK šifrotelegrammu Nr. 49990 no 1937. gada 30. novembra.
107Skatīt PSRS IeTK pavēli Nr. 00486 no 1937. gada 15. augusta.
108 Skatīt PSRS IeTK pavēli Nr. 00386 no 1937. gada 15. septembra.
109 Skatīt PSRS IeTK pavēli Nr. 00439 no 1937. gada 25. jūlija.
110 Skatīt PSRS IeTK pavēli Nr. 00593 no 1937. gada 20. septembra.
111 Visus iepriekš minētos PSRS IeTK represiju dokumentus var skatīt internetā (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
112 Убыты в Катыни. Книга памяти польских военнопленных-узников Козельского лагеря НКВД, расстреланных по решению политбюро ЦК ВКП(б) от 5 марта 1940 года. Москва: «Мемориал», «Звеня», 2015, стр. 11, 15, arhīva norāde: РГАСПИ Ф. 17, О. 166, Д. 621, стр. 132,134 (vēstules un lēmuma fotokopijas). Skatīt internetā (krāsu kopijas) (skatīts 2016. gada 4. aprīlī).
113 Sk. piemēram internetā – www.stalin.memo.ru/names/p173.htm 1937. gada 1. novembra  "Personu saraksts, kas paredzēti tiesāšanai PSRS AT KK", arhīva norāde: АП РФ О. 24, Д. 412, стр. 120-134 (skatīts 2016. gada 4. aprīlī).
114  Skatīt internetā – www.stalin.memo.ru/names/p173.htm "PSRS IeTK bijušo darbinieku saraksts" no 1938. gada 3. februāra", arhīva norāde: АП РФ О. 24, Д. 414, стр. 211-217; "PSRS IeTK bijušo darbinieku saraksts" no 1938. gada 13. novembra, arhīva norāde: АП РФ О. 24, Д. 412, стр. 185-186 (skatīts 2016. gada 4. aprīlī).
115 Убыты в Катыни. Книга памяти польских военнопленных-узников Козельского лагеря НКВД, расстреланных по решению политбюро ЦК ВКП(б) от 5 марта 1940 года. Москва: «Мемориал», «Звеня», 2015, 11, 15 стр, arhīva norāde: РГАСПИ Ф. 17, О. 166, Д. 621, стр. 132,134 (vēstules un lēmuma fotokopijas).
Skatīt internetā (krāsu kopijas) (skatīts 2016. gada 4. aprīlī), arī www.memo.ru/uploads/files/killed_in_katyn.pdf.
116 «Реабилитация: как это было». Москва: Фонд «Демократия», «Материк», 2003, Т. 2, стр. 111.
117  Skatīt internetā – www.stalin.memo.ru/names/p173.htm "PSRS IeTK bijušo darbinieku saraksts" no 1938. gada 3. februāra", arhīva norāde: АП РФ О. 24, Д. 414, стр. 211-217 (skatīts 2016. gada 4. aprīlī).
118 Skatīt internetā – avots Maskavas nošauto saraksti, Komunarka (skatīts 2016. gada 4. aprīlī).
119 Skatīt internetā – avots Maskavas nošauto saraksti, Komunarka (skatīts 2016. gada 4. aprīlī).
120 Skatīt internetā – arhīva norādes nav (skatīts 2016. gada 4. aprīlī).
121 Черушев Н.С., Черушев Ю.Н. Расстрелянная элита РККА 1937-1941. [Маршалы], Командарми 1-го и 2-го
122Черушев Н.С., Черушев Ю.Н. Расстрелянная элита РККА 1937-1941. Комбриги и им равные. Москва:
123 Skatīt internetā – www.stalin.memo.ru/names/p173.htm "PSRS IeTK bijušo darbinieku saraksts" no 1938. gada 3. maija, arhīva norāde: АП РФ О. 24, Д. 416, стр. 247-249 (skatīts 2016. gada 4. aprīlī).
124 Skatīt internetā – www.stalin.memo.ru/names/p173.htm 1937. gada 1. novembra  "Personu saraksts, kas paredzēti tiesāšanai PSRS AT KK", arhīva norāde: АП РФ О. 24, Д. 412, стр. 120-134, 134. lpp. minētās personas un visa lpp. nosvītrota (skatīts 2016. gada 4. aprīlī).
125 Skatīt internetā – www.stalin.memo.ru/names/p173.htm "PSRS IeTK bijušo darbinieku saraksts" no 1938. gada 13. novembra, arhīva norāde: АП РФ О. 24, Д. 412, стр. 185-186 (skatīts 2016. gada 4. aprīlī).
126 Петров Н. В., Скоркин К. В. «Кто руководил НКВД 1934-1941». Москва: «Звеня», 1999, стр. 132.
127 Петров Н. В., Скоркин К. В. «Кто руководил НКВД 1934-1941». Москва: «Звеня», 1999, стр. 34.
128 Skatīt, piemēram, Rīgas Centrālcietumā nošauto sraksta 1. un 11. lpp. fotokopijas grāmatā: Neiburgs U. "Dievs, Tava zeme deg!“ Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. Rīgā: Lauku Avīze AS, 2014, 51. lpp. Pilns saraksts: Latvijas Okupācijas muzejā, OMF inv. Nr. 600/588-1-11; 1.-11. lpp., 11. lpp. o.p.
129 Убыты в Катыни. Книга памяти польских военнопленных-узников Козельского лагеря НКВД, расстреланных по решению политбюро ЦК ВКП(б) от 5 марта 1940 года. Москва: «Мемориал», «Звеня», 2015, 931 стр. Skatīt internetā – www.memo.ru/uploads/files/killed_in_katyn.pdf (skatīts 2016. gada 4. aprīlī).
130 Убыты в Катыни. Книга памяти польских военнопленных-узников Козельского лагеря НКВД, расстреланных по решению политбюро ЦК ВКП(б) от 5 марта 1940 года. Москва: «Мемориал», «Звеня», 2015, стр. 8, 10-11, 13 (vēstules fotokopija). Arhīva norāde: РГАСПИ Ф. 17, О. 166, Д. 621, стр. 130-133. Skatīt internetā – (krāsu kopijas) (skatīts 2016. gada 4. aprīlī), arī www.memo.ru/uploads/files/killed_in_katyn.pdf.
131 Убыты в Катыни. Книга памяти польских военнопленных-узников Козельского лагеря НКВД, расстреланных по решению политбюро ЦК ВКП(б) от 5 марта 1940 года. Москва: «Мемориал», «Звеня», 2015, стр. 11, 15, arhīva norāde: РГАСПИ Ф. 17, О. 166, Д. 621, стр. 132,134 (vēstules un lēmuma fotokopijas). Skatīt internetā – (krāsu kopijas) (skatīts 2016. gada 4. aprīlī), arī www.memo.ru/uploads/files/killed_in_katyn.pdf.
132 Убыты в Катыни. Книга памяти польских военнопленных-узников Козельского лагеря НКВД, расстреланных по решению политбюро ЦК ВКП(б) от 5 марта 1940 года. Москва: «Мемориал», «Звеня», 2015, стр. 27-28. Arhīva norāde: РГАСПИ Ф. 17, О. 166, Д. 621, стр.139-139 o.p. (vēstules fotokopija). Skatīt internetā – (krāsu kopijs) (skatīts 2016. gada 4. aprīlī), arī www.memo.ru/uploads/files/killed_in_katyn.pdf.
133 Skatīt internetā (pavēles fotokopija), arhīva norāde: ЦА ФСБ Ф. 66, О. 1, Д. 552, стр. 111. (skatīts 2016. gada 4. aprīlī).


Sludinājums

par vēlu
21:47 | 16/04/18
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Nu un kad tiks no jauna izmeklētas to 8 Liepājas 21. bataljona cilvēku slepkavības 1973. gadā, kurus notiesāja balstoties tikai uz dažu cilvēku melīgi sniegtajām liecībām? Tiks atkal pagaidīts līdz visi procesā iesaistītie liecinieki nomirst?

zils brīnums
10:54 | 17/04/18
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Zils brīnums - vēl neviena ``paldiesmuciņam``.

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki