Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Zilais brīnums: komunistu genocīds un noziegums pret cilvēci. V


atlikušas 250 zīmes


Zilais brīnums: komunistu genocīds un noziegums pret cilvēci. V (2)

Autors: Linards Muciņš, Mag. iur., Rīgas Stradiņa universitāte
Pirmdienā, 23. aprīlī, 2018 | BIRKAS: Zilais brīnums , genocīds , vēsture , Republikas 19 , VDK
Izdrukāt Ziņot
Divi no 1941. gada 22. jūnijā nošautajiem – Artūrs Jansons, lauksaimnieks, aizsargs, bataljona komandieris, LA atv. pulkvedis-leitnants, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris...
Divi no 1941. gada 22. jūnijā nošautajiem – Artūrs Jansons, lauksaimnieks, aizsargs, bataljona komandieris, LA atv. pulkvedis-leitnants, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris...
FOTO: no nekropole.lv
Divi no 1941. gada 22. jūnijā nošautajiem – Artūrs Jansons, lauksaimnieks, aizsargs, bataljona komandieris, LA atv. pulkvedis-leitnants, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris... ...un Jūlijs-Voldemārs Ērglis, II un III Saeimas deputāts, Latvijas Bankas padomes loceklis, Degviela AS ģenerāldirektors, 1.Liepājas kājnieku pulka kapteinis, tad pulkvedis-leitnants, Aizsargu aviācijas pulka komandieris, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Paziņojums par Jūlija-Voldemāra Ērgļa nāvi. Fragments no viena no sarakstiem ar nošaušanai paredzēto uzvārdiem.

Turpinām zvērināta advokāta, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa Linarda Muciņa pētījumu, kas saistīts ar 1941.gada notikumiem Liepājas Zilajā brīnumā.

(4.turpinājums)

Ieslodzīto nošaušana sevišķā kārtībā
Ņemot vērā, ka 1941. gada 23. un 24. jūnijā ātri tika organizēta LPSR IeTK cietumu evakuācija,134 tad kādā veidā Latvijā, kā arī citos PSRS rietumu reģionos radās situācija, ka cietumi un milicijas un čekas pagrabi, ienākot Vācijas karaspēkam, bija pilni ar tajos nošauto līķiem? Pie tam daudzās vietās PSRS rietumu reģionos gan cietumu pagalmos, gan citur, tika veikta nošauto ekshumācija un atrasti aprakti simtiem, bet atsevišķās vietās pat tūkstošiem līķu.

Sakarā ar 1941. gada 22. jūnijā pasludināto kara stāvokli un citiem apsvērumiem, kā arī ņemot vērā pagātnes represīvo pieredzi, jādomā, ka tika iedarbināti kādi apslēpti, uz laiku atcelti vai līdz šim nepubliskoti VK(b)P CK politbiroja lēmumi vai PSRS APP dekrēti, PSRS TKP vai, sakarā ar karu no jauna nodibināto valsts varas orgānu (piemēram, PSRS Valsts aizsardzības padomes (PSRS VAP)135 un Evakuācijas padomes pie PSRS TKP136, kuras rokās pārgāja visa valsts vara PSRS un kuru abu loceklis bija PSRS iekšlietu tautas komisārs Berija), lēmumi. Acīmredzami, ka PSRS IeTK un PSRS VDTK vadījās no mutiskiem diktatora Staļina un VK(b)P CK politbiroja norādījumiem,137 atgriežoties pie vecās, iepriekš Lielā terora laikā piekoptās, plašās represīvās prakses. Tādejādi jāuzskata, ka rīcību un attieksmi pret Latvijas cietumos un milicijas un čekas pagrabos ieslodzītām personām un viņu iznīcināšanu noteica iepriekš minētie apsvērumi un, vadoties no tiem, ir iespējams rekonstruēt kopējo ainu.

Attiecībā uz Latviju un citām Baltijas valstīm liela daļa dokumentu šodien netiek atslepenota, nav pieejama vai arī ir iznīcināta, bet noskaidrot patiesību mums palīdz čekistu vienveidīgā rīcība un direktīvie dokumenti, kuri saglabājušies attiecībā uz Ukrainu, Baltkrieviju un citiem PSRS Rietumu reģioniem.138 Varam konstatēt, ka vienotas, centralizētas, totalitāras un vienpartijas valsts dažādie reģioni bija pakļauti vienādām komandām, kas visos PSRS Rietumu reģionos, ņemot vērā vairāk kā divdesmit gadus pastāvošo komunistu un čekistu vienveidīgo represīvo praksi, tika iespēju robežās vienveidīgi pildītas. Šī vienveidība ļauj mums veikt rekonstrukciju un aizpildīt baltos plankumus attiecībā uz čekistu rīcību ar ieslodzītajiem Latvijā.

Neskatoties uz to, ka no Latvijas 1941. gada 23. un 24. jūnijā uz Krieviju tika izvests liels skaits ieslodzīto un 25. jūnijā cietumi bija tukši, saskaņā ar Maskavas direktīvām LPSR VDTK, LPSR IeTK un PSRS ATK 3. nodaļas, karam sākoties, strādāja sevišķi pastiprināti. No Krievijas iebraukušie čekisti, kuri ne tikai neorientējās vietējos apstākļos, bet neprata arī latviešu valodu, ik dienas no Maskavas saņemtās direktīvas, kuras tiem tālāk novadīja LPSR čekas priekšnieki Noviks un Šustins, izprata un izpildīja ne tikai burtiski, bet arī tuvu izpratnei, kas Krievijas čekā valdīja Lielā terora gados. Šim apstāklim vēl nepieciešams pievienot situācijas dramatismu, kāds izveidojās Vācijas armijai arvien tālāk virzoties PSRS teritorijā, kas, it sevišķi kara pirmajās dienās, tika uztverts kā gaisa desantu nomešana, kaut gan tās jau bija Vācijas armijas avangarda daļas, kuras strauji virzījās uz priekšu.

Cietumi un milicijas un čekas pagrabi šādos apstākļos pildījās ļoti strauji. Jau sākotnēji Maskavas direktīvas nošķīra tos ieslodzītos, kuru lietas bija nepieciešams izmeklēt tālāk, no to personu lietām, kurām sods jau bija piespriests. Dokumenti un čekistu faktiskā rīcība PSRS Rietumu reģionos dod pamatu uzskatīt, ka no Maskavas tika dota direktīva, ka, neskatoties uz iesniegtajām kasācijas sūdzībām, kā arī apžēlošanas lūgumiem, tiesu vai kara tribunālu pirms kara piespriestos nāves sodus bija jāizpilda nekavējoties. Par to Latvijā attiecīgu no Maskavas saņemtu rīkojumu tālāk nodeva personiski rakstāmgalda slepkava Šustins un tam ir atrasti rakstiski pierādījumi.139 Tādejādi jau 1941. gada 22. jūnijā bez tiesiska pamata tika noslepkavotas personas, kurām bija piespriests nāves sods, bet kuru lietās vēl nebija izskatītas notiesāto kasācijas sūdzības un apžēlošanas lūgumi.

Biogrāfiska izziņa: Ērglis Jūlijs-Voldemārs, tautsaimnieks, politiķis, LZS, II un III Saeimas deputāts, Latvijas Bankas padomes loceklis, Degviela AS ģenerāldirektors, Kūdra AS valdes priekšsēdētājs, aizsargs, Aizsargu aviācijas pulka komandieris, LA atv. pulkvedis-leitnants, LKOK, dzimis 1885. gada 24. decembrī Madonas apriņķī, Meirānu pagastā, arestēts 1940. gada 14. novembrī. Ar Rīgas apgabaltiesas 1941. gada 6. maija spriedumu piespriests nāves sods. Nāves sods slepeni izpildīts 1941. gada 22. jūnijā, aprakts slepenā masu kapā Baltezerā, pārapbedīts Ādažu pagasta Baltezera kapsētā.
 

Biogrāfiska izziņa: Jansons Artūrs, lauksaimnieks, aizsargs, bataljona komandieris, LA atv. pulkvedis-leitnants, LKOK, dzimis 1893. gada 23. janvārī Cēsu apriņķī, Cēsu pagastā, arestēts 1940. gada 6. decembrī. Ar BSKA KT spriedumu apsūdzībā pēc KPFSR KK 58-4, 58-10, 58-13 pantiem 1941. gada 5. aprīli piespriests nāves sods. Nāves sods slepeni izpildīts 1941. gada 22. jūnijā, aprakts slepenā masu kapā Baltezerā, pārapbēdīts Ādažu pagasta Baltezera kapsētā.140

Tā, piemēram, arī Ļvovas cietumu evakuācija [lasi – ieslodzīto nošaušana] sākās 1941. gada 22. jūnijā ar 108 ieslodzīto nošaušanu, kuriem iepriekš bija piespriests augstākais soda mērs, kā tas redzams no UPSR IeTK Cietumu pārvaldes priekšnieka Fiļipova ziņojuma (Nr. s/85447 no 1941. gada 5. jūlija).141 Savukārt jau Fiļipova 1941. gada 12. jūlija ziņojumā teikums par 108 ieslodzītiem izpildīto nāves sodu jau vairs nav atrodams, kaut arī teksts līdzīgs ar iepriekšējo.142 Ir saglabājušās dokumentālas liecības, ka jautājumu par notiesātiem ieslodzītiem piespriesto nāves sodu izpildi skatījušas arī komunistiskās partijas instances PSRS Rietumu reģionos (piemēram, Baltkrievijā – BK(b)P CK143). Pieļaujams, ka Latvijas komunisti, līdzīgi kā Baltkrievijas, saskaņā ar direktīvām no Maskavas, arī ņēmuši dalību kā ieslodzīto rakstāmgalda slepkavas.

Kasācijas un citas sūdzības netika vairs pieļautas, apžēlošanas lūgumi arī. Notiesātie tiesās un KT ar augstāko soda mēru – nošaušanu nekavējoties tika nošauti.

Tomēr bez šīm personām cietumos un milicijas un čekas pagrabos atradās vairākas ieslodzīto kategorijas, kurām nebija piespriests nāves sods, bet bija piespriests brīvības atņemšanas sods, kā arī bija personas, kas tika apsūdzētas vai turētas aizdomās par kontrrevolucionāriem noziegumiem (KPFSR KK 58. pants) vai citiem smagiem kriminālnoziegumiem saskaņā PSRS VDTK direktīvām Nr.127/5809 no 1941. gada 22. jūnija144 un Nr.128 no 1941. gada 23. jūnija145 un kuru lietas vēl nebija izskatītas.   

Kā var izprast, analizējot saglabājušos dokumentus, kā arī represīvo orgānu rīcību vai arī šīs rīcības sekas – masu kapus, represīvo orgānu vadības rīkojumi, karam sākoties, mainījās gandrīz katru dienu. Šajā procesā varam iezīmēt trīs periodus. Sākotnēji bija paredzēts evakuēt visas ieslodzītās personas, uz vietas izpildot tikai piespriestos nāves sodus. Tam sekoja norādījums evakuēt ieslodzītos tikai tad, kad bija nepieciešams viņu lietas tālāk izmeklēt, bet pārējos ieslodzītos nošaut. Vēlāk jau visu ieslodzīto evakuāciju pilnībā uzskatīja par nelietderīgu PSRS Austrumu daļas cietumu pārpildījuma dēļ. Visus ieslodzītos (izņemot ieslodzītos par nenozīmīgiem kriminālnoziegumiem, sievietes, kurām bija klāt bērni (ja bērnu klāt nebija, tad nošāva), sievietes stāvoklī, nepilngadīgos (nepilngadīgie skaitījās līdz 14 gadu vecumam, bet par atsevišķiem noziegumiem līdz 12 gadu vecumam, tātad varēja nošaut 12 un 14 gadīgos146), neattiecinot izņēmumu uz šādām personām, ja viņas notiesātas, apsūdzētas vai tikai arestētas par kontrrevolucionāriem noziegumiem un smagiem kriminālnoziegumiem), bija pavēlēts nošaut147 vai arī vietējā čekistu vara pati to lēma darīt kara darbības situācijas dēļ.

Tas, ka šāda kārtība Latvijā tika pielietota praksē redzams no diviem aspektiem. Pirmkārt, tas redzams pēc ieslodzīto līķu atrašanas vai to ekshumācijas Liepājas, Rīgas, Rēzeknes, Daugavpils, kā arī citu LPSR un PSRS Rietumu novadu cietumos un milicijas un čekas pagrabos un daudz kur citur. Otrkārt, Maskavas rakstāmgalda slepkavas šo praksi, kura, domājams kara pirmajās dienās balstījās uz mutiskiem vai šobrīd nepieejamiem rakstiskiem rīkojumiem, vēlāk apkopojuši rakstiski un lūguši apstiprināt kā juridisku dokumentu. Šāds priekšlikums ir saglabājies un publicēts. Kaut arī priekšlikums ir sastādīts 1941. gada 4. jūlijā,148 ir pamats uzskatīt, ka tas tikai apkopo pirmskara un kara pirmo dienu represīvo orgānu nolēmumu ekstrahētas tēzes un pirmo kara dienu praksi, lai tās apvienotu vienā kopīgā un vieglāk pārskatāmā dokumentā. Šis dokuments liecina par kara pirmo dienu praksi un mutisko direktīvu saturu, jo to apstiprina čekistu faktiskā rīcība.

Priekšlikuma autori, PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks Černišovs un Cietumu pārvaldes priekšnieks Nikoļskis ziņo PSRS iekšlietu tautas komisāram Berijam, ka "tālāku ieslodzīto evakuāciju no piefrontes joslas, kā pa jaunu arestētos pēc cietumu evakuācijas, kā arī pēc evakuācijas zonas paplašināšanas, uzskatām par nelietderīgu sakarā ar ārkārtēju aizmugures cietumu pārpildījumu." Viņi iesaka piešķirt tiesības vietējiem VDTK un IeTK pārvalžu priekšniekiem risināt jautājumu par cietumu atbrīvošanu [разгрузке] no ieslodzītiem, nosakot, ka "izvešanai uz aizmuguri pakļauti tikai izmeklēšanā esošie ieslodzītie, attiecībā uz kuriem tālāka izmeklēšana nepieciešama, lai atklātu diversantu, spiegu un teroristu organizācijas un ienaidnieka aģentūru” (1. p.), "sievietes ar bērniem kopā ar tām, sievietes stāvoklī un nepilngadīgos, izņemot diversantus, spiegus, bandītus un tamlīdzīgus sevišķi bīstamos, atbrīvot" (2. p.), mazsvarīgos noziegumos notiesātos izmantot aizsardzības darbos (3. p.), "visiem pārējiem ieslodzītiem (tajā skaitā dezertieriem) piemērot ASM [augstāko soda mēru] – nošaušanu" (4. p.).149

Viens no lielākajiem starptautiskajiem skandāliem jau kara sākumā izvērtās pēc tam, kad Vācijas karaspēks ieņēma Ļvovas pilsētu un tās četru cietumu kamerās, pagalmos, tuvākās un tālākās slepenu apbedījumu vietās tika atrasti īsi pirms varas maiņas nošauti vairāk nekā 4000 ieslodzīto. PSRS represīvo orgānu rīcība ar Ļvovas un citu Ukrainas un PSRS rietumu reģionu cietumu ieslodzītajiem ir atslēga, lai izprastu ieslodzīto nošaušanas Liepājas milicijas pagrabā, Rīgas Centrālcietumā, Rēzeknē, Daugavpilī un citur politisko, direktīvo un izpildes mehānismu. Kā izriet no UPSR IeTK Cietumu pārvaldes atskaites, Ukrainas Rietumu reģionos, tā pat kā Baltkrievijas u. c. PSRS Rietumu reģionu teritorijās, notika plaša cietumos ieslodzīto personu "aizsūtīšana pēc pirmās kategorijas [убыло по 1-й категории]," tālāk norādot, kur un kā, un vai vispār "aizsūtītie [убывшие]" ir aprakti. Oficiāli UPSR IeTK Cietumu pārvalde Ļvovā saskaitīja tikai 2464 "aizsūtītos pēc pirmās kategorijas".150 Jēdziena "pirmā kategorija" lietošana oficiālos dokumentos pasvītro saikni starp personu nošaušanu Lielā terora laikā, kad šis termins tika plaši pielietots, un ieslodzīto nošaušanu karam sākoties, kas liecina par šī vārda nostiprināšanos čekistu leksikā un nepazušanu no tās, kā arī par  slepkavošanas procesa turpināšanos kā Lielā terora laikā, tā vienotību un universālumu.

Atšķirībā no cietumsargu un citu čekistu (ieinteresēto amatpersonu) ziņojumiem, paralēli varam analizēt konvoja ziņojumus. Saskaņā ar PSRS IeTK Konvoja karaspēka 233. pulka ziņojumu PSRS IeTK 1941. gada 25. jūnijā, no Ļvovas četriem cietumiem bija paredzēts izvest 5000 ieslodzītos, kam attiecīgi bija sagatavots konvojs un vagoni. Bez tam 200 ieslodzītos pārbēdzējus un karagūstekņus bija paredzēts konvojēt uz valsts iekšieni, bet sadzīves kriminālnoziedzniekus – atbrīvot. 25. jūnijā Ļvovā ieradās UPSR iekšlietu tautas komisāra vietnieks un UPSR valsts drošības tautas komisāra vietnieks un konvojēšanu atcēla. PSRS IeTK Konvoja karaspēka 233. pulks PSRS IeTK jau 26. jūnijā no Ļvovas ziņo, ka 25. un 26. jūnijā visi cietumi ir atbrīvoti [разгружены] un tukši, neko tuvāk nepaskaidrojot.151

Savukārt, vācu karaspēkam ieņemot Ļvovu, atklājās asins stindzinošas ainas. Saskaņā ar Vācijas armijas amtpersonu ziņojumiem daļa nošauto ieslodzīto, tajā skaitā vācu karagūstekņi, bija sekli aprakta cietumu teritorijā, daļa pamesta neaprakta, daļa pamesti nošauti cietumu kamerās, upuri pirms nogalināšanas bija nežēlīgi spīdzināti un sakropļoti.152 Arī attiecībā uz Ļvovā nošautajiem, līdzīgi kā jebkurā PSRS Rietumu reģiona cietumos un milicijas un čekas pagrabos un citur nošautajiem, vainu par nošaušanu komunistu un čekistu propaganda centās un joprojām cenšas pāradresēt Vācijas okupācijas karaspēkam un nacistu okupācijas institūcijām PSRS valsts, partijas un čekistu propagandas politika visā valstī apzināti un mākslīgi tika veidota tā, ka tā vietā, lai runātu par komunistu un čekistu pastrādātām slepkavībām, tūlīt, uzmanības novēršanai, tika piesaukti vācu okupācijas laikā pastrādātie nacistu noziegumi.

Tālākā diskusijā, kā visur PSRS, kur bija pastrādātas čekistu zvērības, lai novirzītu uzmanību no šiem genocīda noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, tiem tiek mēģināts piekabināt "žīdu jautājumu", ar tendenci monopolizēt to. Šādi paņēmieni viennozīmīgi norāda uz čekistu āža kāju viņu algoto "vēsturnieku" un "pētnieku" darbos. Paradoksāli, ka arī šodien, iespējams, ar Maskavas atbalstu izdotajos sacerējumos, šādas čekas metodes joprojām tiek izmantotas. Mums mēģina iestāstīt, ka „simtiem nošauto uzvārdu pārraide [Rīgas] radiofonā” ir daudz mazskaitlīgāks un mazāk sistemātiskāks noziegums salīdzinot ar nacistu "jaunās kārtības" sastrādāto, kas vēl nemaz tajā brīdī nav sastrādāts vai arī par to nav nemaz zināms.153 Jāpiekrīt uzskatam, ka "komunistiskā un nacitiskā okupācijas režīma upuru skaita salīdzinājums ir neētisks, lai pierādītu, kurš no režīmiem tad bija asiņaināks un noziedzīgāks [...]."154 Šodienas informatīvā kara apstākļos un ņemot vērā plaši pieejamos informācijas avotus, šāds salīdzinājums ne tikai ir neētisks, bet tam prasās dot arī tiesisku novērtējumu ar krimināllikuma starpniecību.

Dokumentu izpētes rezultātā mūsu dienās Ukrainas VDK arhīvos tika atrasti nošauto saraksti, kā arī sarakste, no kuras bija redzams, kā čekisti piecdesmitos, sešdesmitos un septiņdesmitos gados slēpuši šī nozieguma pēdas, jo bija atradušies daži dzīvi palikušie nāvei nolemtie, kas nostādīja VDK sarežģītā situācijā.155 Ļvovas apgabala VDTK un IeTK pārvalžu nošauto saraksti satur nošaujamo personu datus, apsūdzības KK pantus, kā arī VDTK Ļvovas pārvaldes priekšnieka Tkačenko (viņš reizē ieņēma arī UPSR valsts drošības tautas komisāra vietnieka amatu) vai UPSR VDTK Izmeklēšanas daļas priekšnieka Šumakova rezolūciju "Cietuma priekšniekam. Nošaut kā tautas ienaidniekus. 26.6.41.", kā arī attiecīgi apgabala prokurora Haritonova sankciju.156 Nošaujamo saraksti un rezolūcijas ir analogas Rīgas Centrālcietumā nošauto ieslodzīto sarakstiem, kaut arī Rīgas pirmais saraksts (26.06.1941)157 ir daudz detalizētāks (otro Rīgas Centrālcietumā nošaujamo sarakstu (28.06.1941) Šustina vietā parakstījis LPSR VDTK Izmeklēšanas daļas priekšnieks Jānis Vēvers158), salīdzinot ar Ļvovas sarakstiem. Ļvovā nošauto apjoms, protams, ir daudzkārt lielāks, savukārt norādes "tautas ienaidnieks" lietošana Ļvovas sarakstos sasaista šīs kara sākuma represijas ar represijām Lielā terora laikā.

Ukrainā konstatējami arī rajona, ne apgabala vai republikas, līmenī pieņemtie lēmumi par ieslodzīto nošaušanu. Tā Ļvovas apgabala Peremišjanskas rajonā 19 ieslodzītos kā "tautas ienaidniekus" nošāva saskaņā ar rajona VDTK nodaļas priekšnieka Popova un darbinieka Konohova rezolūciju, kur nošauto nozieguma apraksts atgādina slaveno PSRS IeTK kulaku pavēli Nr. 00447159 – "ukrainis, kulaks, [...] kolhoza izlaupīšanas organizators"160 un troiku albumiem raksturīgo lakonismu un birokrātismu. Sarakstā pat nav redzams kontrrevolucionāra nozieguma sastāvs, kas dotu "tiesisko" pamatu nošaušanai.

Attiecībā par Ļvovas cietumu ieslodzīto nošaušanu meli ir pausti visaugstākajā PSRS-Lielbritānijas līmenī. Par to liecina Lielbritānijas sūtņa PSRS Kripsa 1941. gada 11. jūlija vēstule PSRS Ārlietu tautas komisāram Molotovam, par to, ka gan Polijā, gan Anglijā tiek nopietni baumots, ka krievi atkāpjoties no Ļvovas tur noslepkavojuši lielu skaitu poļu politiskos ieslodzītos, kuri vidū bijušas daudzas sabiedrībā pazīstamas personas.161 Savā atbildē Kripsam 1941. gada 12. jūlijā Molotovs melo acīs skatīdamies un apgalvo, ka "šīm ziņām nav nekāda pamata un tās ir izteikti provokatīvas", un, "kā tika noskaidrots ar speciālu pārbaudi, kuru veikuši kompetenti padomju orgāni, neviens no ieslodzītajiem nav ticis pakļauts nekādām represijām, nedz arī vispār kādai netaisnīgai apiešanās." Molotovs savā atbildē norāda, ka nav izslēgts, ka tas ir vāciešu darbs un vācu atbildība.162

Arī Katiņas lietā PSRS ne tikai gadu desmitiem meloja pasaulei acīs skatīdamās, bet nodarbojās arī ar pierādījumu viltošanu, mēģināja ar viltotiem pierādījumiem uzstāties Nirnbergas procesā un, tādejādi, līdz pat šai dienai, uztur šaubas par šī tiesas procesa objektivitāti un tās sprieduma pamatotību. Analogu pozīciju savā krimināllietā apsūdzībā par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci ieņēma bijušais LPSR iekšlietu un valsts drošības tautas komisārs un ministrs Noviks, kurš nopratināts kā apsūdzētais apgalvoja, ka ieslodzītos Latvijas cietumos un milicijas un čekas pagrabos, un citur, nošāvuši vācieši.163

Par saviem pētījumiem un to, kā Maskavas čekas bendes, izmantojot vienu un to pašu scenāriju, 1941.gadā rīkojās okupētajās valstīs – Ukrainā, Baltkrievijā, Baltijas valstīs, tostarp Latvijā un Liepājā – Linards Muciņš stāsta arī 18.aprīļa intervijā “NRA”. http://nra.lv/latvija/242528-zverinatais-advokats-linards-mucins-pieversas-cekas-noziegumu-petniecibai.htm

(Turpinājums sekos)

P.S.

Par saviem pētījumiem un to, kā Maskavas čekas bendes, izmantojot vienu un to pašu scenāriju, 1941.gadā rīkojās okupētajās valstīs – Ukrainā, Baltkrievijā, Baltijas valstīs, tostarp Latvijā un Liepājā – Linards Muciņš stāsta arī 18.aprīļa intervijā "NRA".

 

134Kokurins A. "Ieslodzīto evakuācija no Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta cietumiem 1941. gadā". Latvija Otrajā pasaules karā. Starptautiskas konferences materiāli. 14. – 15. jūnijs 1999. gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. 1. sējums, 297. lpp.
135PSRS VAP nodibināja 1941. gada 30. jūnijā ar kopīgu PSRS APP, PSRS TKP un VK(b)P CK lēmumu kā augstāko valsts varas orgānu PSRS kara laikā, priekšsēdētājs Staļins; likvidēta 1945. gada 4. septembrī.
136Evakuācijas padomi pie PSRS TKP nodibināja jau 1941. gada 24. jūnijā ar kopīgu PSRS TKP un VK(b)P CK lēmumu, priekšsēdētājs Kaganovičs, vēlāk Šverņiks, starp locekļiem arī PSRS iekšlietu tautas komisāra pirmais vietnieks Kruglovs.  
137Jansons R. LPSR drošības iestāžu darbība (1944-1956). (ziņojumi starptautiskā ziunātniskajā konferencē Totalitārisma sabviedrības kontrole un represijas: dokumentu izpēte un tās metodoloģija 2015. gada 15., 16. un 17. decembrī Liepājā). Autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā. VDK zinātniskās komisijas raksti, 2. sēj. Rīga: LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstrures institūts, 2016, 282. lpp.
138Кокурин А. «Эвакуация заключенных из тюрем НКВД СССР в 1941-1942 годах».  Военно-исторический архив. Вып. 2. Москва: 1998, стр. 232-253. Skatīt arī internetā: http://militera.lib.ru/periodic/0/v/voenno-istorichesky-arhiv/via_1997-02.pdf (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
139Krimināllieta Samuila Kovnatora apsūdzībā pēc KPFSR KK 58-13, 58-10 p. NVA LVA F. 1986, A. 1, L. 34480, palīgaparāts, lietas uzskaites kartīte, Kov [krievu alfabēts] 1167 lpp., o. p.
140Sīkāk biogrāfijas skatīt: Jēkabsons Ē., Ščerbinskis V. (sast.) Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918-1940. Rīga: 1998, LVVA, 161.-162. lpp. (Jūlijs-Voldemārs Ērglis) un 161.-162. lpp. (A. Jansons).
141Skatīt internetā: www.warhistory.livejournal.com/1885935.html (skatīts 2016. gada 7. aprīlī).
142Кокурин А. «Эвакуация заключенных из тюрем НКВД СССР в 1941-1942 годах».  Военно-исторический архив. Вып. 2. Москва: 1998, стр. 240-247. Skatīt arī internetā: http://militera.lib.ru/periodic/0/v/voenno-istorichesky-arhiv/via_1997-02.pdf (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
143Постановление ЦК КП(б)Б от 23 июня 1941 года «О заключенных, содержащихся в тюрьмах Западных областях и приговоренных к высшей мере наказания». Приказано приступить. Эвакуация заключенных из Белоруси в 1941 году. Сборник документов. Минск: Национальный архив Республики Беларусь, 2005, документ № 3, стр. 20.
144Органы государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне. Сборник документов. «Начало. 22 июня – 31 августа 1941 года». Документ № 284: «Директива НКГБ СССР № 127/5809 о мероприятиях органов госбезопасности в связи с начавшимися военными действиями с Германией». Москва: Издательство «Русь», 2000, Т. 2, кн. 1, стр. 35.
145Органы государственной безопасности СССР в Великой отечественной войне. Сборник документов. «Начало. 22 июня – 31 августа 1941 года». Документ № 309: «Директива НКГБ СССР № 136 о задачах органов госбезопасности в условиях военного времени». Москва: Издательство «Русь», 2000, Т. 2, кн. 1, стр. 67-68.
146PSRS APP dekrēti par nepilgadīgo kriminālatbildību.
147Кулаковський П. «Розстріляні на початку вїйни». Журнал СБУ «З арківів ВУЧК-ГПУ-НКВД-КГБ», 1994, № 1, стр. 192. Skatīt arī internetā: www.reabit.org.ua/magazine/1994 arhīva norāde: Архив СБУ, дело № 12, переписка по протоколам Судтроек и Комиссии НКВД и Прокурора СССР за 1959 год (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
148Кокурин А. «Эвакуация заключенных из тюрем НКВД СССР в 1941-1942 годах».  Военно-исторический архив. Вып. 2. Москва: 1998, стр. 238-239. Skatīt arī internetā: http://militera.lib.ru/periodic/0/v/voenno-istorichesky-arhiv/via_1997-02.pdf (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
149Кокурин А. «Эвакуация заключенных из тюрем НКВД СССР в 1941-1942 годах».  Военно-исторический архив. Вып. 2. Москва: 1998, стр. 238-239. Skatīt arī internetā: http://militera.lib.ru/periodic/0/v/voenno-istorichesky-arhiv/via_1997-02.pdf (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
150Кокурин А. «Эвакуация заключенных из тюрем НКВД СССР в 1941-1942 годах».  Военно-исторический архив. Вып. 2. Москва: 1998, стр. 241. Skatīt arī internetā: http://militera.lib.ru/periodic/0/v/voenno-istorichesky-arhiv/via_1997-02.pdf (skatīts 2016. gada 8. aprīlī).
151Гурьянов А., Кокурин А. «Эвакуация тюрем». Российский исторический журнал «Карта», № 6. Skatīt arī internetā: www.oun-upa.national.org.ua/articles/evakatur.html (skatīts 2016. gada 6. aprīlī), arhīva norāde: РГВА Ф. 40631, О. 1, Д. 2, л.л. 46-53; Д. 4Т, л. 374.
152Из телеграммы ХХХХIХ армейского горнопехотного корпуса об обнаружении трупов в тюрьмах Львова 1 июля 1941 г. «Украинские националистические организации в годы Второй мировой войны. Документы. В двух томах. Том 1. 1939-1943.» Док. № 2.11., стр. 347. Skatīt arī internetā: www.doc20vek.ru/taxonomy/term/129?page=3 (skatīts 2016. gada 6. aprīlī).
153Кабанов Н. Тайны Латвийской дипломатии. Рига: авторское издание, 2015, стр. 51.
154Zellis K. "Baigais gads" – mīts un tā evolūcija. Grāmatā: Zellis K. (sast.) Mīti Latvijas vēsturē. Rīga: LU žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds, 2006, 92.-103.lpp.
155Skatīt internetā: www.avr.org.ua/index.php/viewDoc/11546 (skatīts 2016. gada 7. aprīlī).
156Skatīt internetā: www.avr.org.ua/index.php/viewDoc/11546 (skatīts 2016. gada 7. aprīlī).
157Skatīt, piemēram, Rīgas Centrālcietumā nošauto sraksta 1. un 11. lpp. fotokopijas grāmatā: Neiburgs U. "Dievs, Tava zeme deg!" Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. Rīgā: Lauku Avīze AS, 2014, 51. lpp. Pilns saraksts: Latvijas Okupācijas muzejā, OMF inv. Nr. 600/588-1-11; 1.-11. lpp., 11. lpp. o.p.
158Jāņa Vēvera biogrāfiju detalizēti skatīt pētījuma pēdējā nodaļā, ar Nr. 3.
159Skatīt VK(b)P CK politbiroja lēmumus no 1937. gada 28. jūnija,  Nr. P51/94 no 1937. gada 2. jūlija, no 1937. gada 31. jūlija, PSRS IeTK pavēli Nr. 00447 no 1937. gada 30. jūlija.
160Skatīt internetā: www.avr.org.ua/index.php/viewDoc/11546 (skatīts 2016. gada 7. aprīlī).
161Skatīt internetā: www.ru-history.livejournal.com/4427762.html (skatīts 2016. gada 7. aprīlī), fotokopija, arhīva norāde: АВП РФ Ф. 6, О. 3, Д. 8, папка 1, л. 30-33.
162Skatīt internetā: www.ru-history.livejournal.com/4427762.html (skatīts 2016. gada 7. aprīlī), fotokopija, arhīva norāde: АВП РФ Ф. 6, О. 3, Д. 8, папка 1, л. 30-33.
163Skatīt Novika liecības Novika krimināllietā.
 


Sludinājums

cik sausi un neinteresanti
21:58 | 25/04/18
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

atgādina padomjlaika zinātniskos pētījumus... sauss, akadēmisks stils, kas mūsdienās var sabojāt interesantu tēmu.... kā redzams neviens vairs nelasa, jo komentāru arī vairs nav....
Nahren atsauces! Nav jau daktera disertācija vai magistra darbs, bet gan ,,reņģēdāju,, masām domāts artiķelis....a tauta grib kaut ko sulīgu, interesantu, a te....aizmigt var!

lasma
15:19 | 26/04/18
ZIŅOT
(-1)
(0)
+

atkal uzmaniba tiek noversta ar pagatne notikushajam tragedijam rusofobija tiek seeta utt.

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki