Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Zilais brīnums: komunistu genocīds un noziegums pret cilvēci. VI


atlikušas 250 zīmes


Zilais brīnums: komunistu genocīds un noziegums pret cilvēci. VI

Autors: Linards Muciņš, Mag. iur., Rīgas Stradiņa universitāte
Trešdienā, 02. maijā, 2018 | BIRKAS: Zilais brīnums , genocīds , vēsture , Republikas 19 , VDK
Izdrukāt Ziņot
Ļvova, 1941.gada vasara. Meitenes ukraiņu tautastērpos, ienākot pa cietuma vārtiem, kur pagalmā iznesti čekas upuru ķermeņi.
Ļvova, 1941.gada vasara. Meitenes ukraiņu tautastērpos, ienākot pa cietuma vārtiem, kur pagalmā iznesti čekas upuru ķermeņi.
Ļvova, 1941.gada vasara. Meitenes ukraiņu tautastērpos, ienākot pa cietuma vārtiem, kur pagalmā iznesti čekas upuru ķermeņi. Ļvovas iedzīvotāji meklē savus čekistu noslepkavotos tuviniekus pēc tam, kad 1941.gadā tika atvērtas cietuma durvis. Noslepkavoto kaudzes Ļvovas cietumā. 1941.gads. 1940.gadā čekistu noslepkavotie un 1943. gadā atraktie upuri Katiņā.

Turpinām zvērināta advokāta, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa Linarda Muciņa pētījumu, kas saistīts ar 1941.gada notikumiem Liepājas Zilajā brīnumā.

 (5.turpinājums)

Ieslodzīto nošaušana sevišķā kārtībā Latvijā
Par LPSR IeTK Cietumu daļas priekšnieku 1941. gada 20. februārī164 atkārtoti apstiprināja Kārli Grīnbergu. Līdzīgi kā UPSR IeTK un BPSR IeTK cietumu daļu priekšnieki ir rakstījuši atskaites par ieslodzīto evakuāciju no viņu pakļautībā esošajiem cietumiem165 Ukrainā un Baltkrievijā, arī Grīnbergs ir rakstījis analogu atskaiti par ieslodzīto evakuāciju no LPSR IeTK cietumiem. Dokuments, pretstatā lielākajam vairumam ar soda izpildi saistīto dokumentu nav klasificēts ar kādu slepenības pakāpi. Jāņem arī vērā, ka ar 1941. gada 20. jūliju PSRS VDTK un PSRS IeTK ir apvienotas atpakaļ vienotā PSRS IeTK. Atskaišu par ieslodzīto evakuāciju no UPSR un BPSR cietumiem, salīdzinot tās ar Grīnberga atskaiti, ļauj mums rekonstruēt situāciju un Maskavas direktīvas, kā arī to izpildes kvalitāti uz vietām kara sākuma posmā.

Saskaņā ar saglabājušos Grīnberga atskaiti, kuru gan viņš ir rakstījis tikai 1941. gada 10. septembrī jau vairs nebūdams LPSR IeTK dienestā, bet jau dienot SZSA, 201. Latviešu strēlnieku divīzijā, un kura nav klasificēta ar slepenības statusu, redzams, ka 1941. gada 23. jūnijā viņš saņēmis rīkojumu no LPSR IeTK vadības evakuēt visus ieslodzītos. Šādām vajadzībām tika piešķirti un arī saņemti 100 vagoni. Grīnbergs detalizēti apraksta ieslodzīto evakuāciju, taču neko nemin par to, vai evakuējis visus LPSR IeTK cietumos esošos ieslodzītos. Viņš tikai atzīmē, ka 1941. gada 25. jūnijā LPSR IeTK cietumos nebija neviena ieslodzītā, izņemot 35 kriminālos (apkalpe) cietumā Nr. 1 (RCC)166. Jāņem vērā, ka jautājumi, kas saistīti ar nāves soda izpildi un soda izciešanu PSRS bija klasificēti kā sevišķi slepeni, kas norāda, ka pieejamie arhīvu matriāli jāanalizē arī no to sastādījušo personu pielaides šādai noslēpumu kategorijai, kā arī no sastādītā dokumenta slepenības kategorijas un, dažreiz, arī no sakaru līdzekļu tehniskās drošības un atbilstības slepenu dokumentu pārraidei vai pārsūtīšanai līmeņa. Tādejādi, varam konstatēt, ka par personām, kuras atradās Latvijas IeTK cietumos un bija sodītas ar augstāko soda mēru, un kurām 1941. gada 22. jūnijā tika izpildīts iepriekš piespriestais nāves sods, rūdītais revolucionārs un cietumnieks noklusē, kaut arī viņš raksta, ka ir izrādījis zināmu rūpi, lai tiktu nošautas cietumā Nr. 2 palikušās trīs sievietes, kurām revolucionārais tribunāls [?] bija piespriedis augstāko soda mēru, bet spriedums nebija izpildīts [šeit, laikam, domāts augstākais soda mērs sevišķā kārtībā]. Kad viņš LPSR VDTK otrās nodaļas priekšnieka vietniekam [valsts drošības] jaunākajam leitnantam Krivickim par to atgādinājis, tad viņš teicis, ka tas nav tik svarīgi, tās ir sievietes.167
     
Sakarā ar Vācijas karaspēka tuvošanos, LPSR VDTK darbiniekus, kā savā ziņojumā norāda LPSR IeTK Cietumu nodaļas priekšnieks Grīnbergs, "bija pārņēmusi zināma spriedze". Arī LPSR IeTK cietuma Nr. 1 [RCC] priekšnieks Gerasimovs, kurš 1941. gada 28. jūnijā bez atļaujas, tāpat kā todien Šustins, bija aizmucis no Rīgas uz Valku, Grīnbergam, kā viņš raksta, tur paskaidrojis, "ka panisko noskaņojumu viņam radījuši VDTK darbinieki, kuri ļoti steigušies, nepārskatījuši pat tās lietas, kuras bija pieprasījuši izsniegt pārskatīšanai." Kā raksta Grīnbergs, viņš pats šo drudžainību ievērojis.168 Kā redzams, šī čekistu spriedze, panika un drudžainība izpaudās arvien lielāka skaita nevainīgu cilvēku ķeršanā gan to darba vietās, gan mājās, gan pie Jāņu ugunskuriem, ievietošanā arestā, ieslodzīšanā cietumā un, gala rezultātā, – nošaušanā. Komunistu okupācijas režīms, kaut arī bija totalitārs un izteikti represīvs, tomēr paredzēja zināmu kārtību, pat birokrātiju un stingru uzskaiti, arī savu asiņaino slepkavību stingru uzskaiti un tajā pašā laikā arī absolūtu valsts noslēpumu statusu šādai represīvai rīcībai. Grīnbergs arī paskaidro, ka sakarā ar to, ka tajās "dienās VDTK orgāni aizturēja daudzus dažādus diversantus un kaitniekus un nebija, kur viņus izvietot", viņš saskaņā ar LPSR valsts drošības [Grīnbergs kļūdās – iekšlietu] tautas komisāra vietnieka valsts drošības kapteiņa Tuļeka [neskaidri, domāts Nikolaja Tuļķes]169 norādījumu deva rīkojumu pieņemt cietumā ieslodzītos pēc LPSR valsts drošības tautas komisāra vietnieka valsts drošības kapteiņa [Aleksandra] Brezgina un LPSR VDTK Izmeklēšanas daļas priekšnieka valsts drošības kapteiņa Veretes [neskaidri, domāts Vēvers] norīkojumiem. Par nošaušanu LPSR IeTK cietumā Nr. 1 [RCC] Grīnbergs ziņo, ka "kas attiecas uz vīriešiem [...], tad daļa lietu tika pārskatītas un spriedumi izpildīti cietuma pagalmā. Tautas komisārs [te domāts Noviks] tam piekrita un pavēlēja pieļaut. Līķi aprakti."170

Grīnbergs arī ziņo, ka cietumu Nr. 1, 2, 3, un daļa cietumu Nr. 6 un Nr. 7 uzraugu evakuējās 1941. gada 29. jūnijā un pēc [iekšlietu] tautas komisāra vietnieka kadru lietās valsts drošības kapteiņa [Alberta] Sieka rīkojuma viņš tā rīcībā nodevis visus savus darbiniekus un aizbraucis uz Rīgas preču staciju, lai nodrošinātu cietumu un tautas komisariāta darbinieku nosūtīšanu ar ešelonu (šis uzdevums bija uzdots vietniekam kadru lietās brigādes komisāram [Nikolajam] Šnitkovam.). Par dokumentiem Grīnbergs ziņo, ka tie vai nu nodoti LPSR IeTK pirmās specdaļas priekšniekam Koroļovam vai arī, ieskaitot lietu vākus un visas PSRS IeTK un PSRS VDTK pavēles, rūpīgi sadedzināti LPSR IeTK cietuma Nr. 1 (RCC) katlu mājā. Viņš arī ziņo, ka par to, ka LPSR VDTK evakuējas, bija satraucies cietuma Nr. 1 saimniecības daļas priekšnieks Šustins, LPSR VDTK vadītāja brālis, un jautājis, kad evakuēsies LPSR IeTK, uz ko viņš atbildējis, ka paliks, kamēr nebūs rīkojuma.171

Padomju laika propagandai, kā arī šodien valdošajam Krievijas informatīvajam karam ir veiksmīgi izdevies "Baigā gada" un kara sākuma nošaušanas sasaistīt vai nu ar vācu okupācijas laika pārspīlēta antisemītisma izpausmēm saistībā ar, piemēram, grāmatas "Baigais gads" antisemītisko ievirzi, vai arī Vācijas inspirēto dokumentālo kinofilmu "Sarkanā migla" (1942) par čekas upuriem nozīmes noniecinšanu izejot no kinofilmas antisemītiskā diktora teksta, it kā tas spētu apgāzt grāmatā minēto faktu un kinofilmas dokumentalitāti un tajā attēloto faktu objektivitāti. Faktiski tieši arhīva materiāli, kas attiecas uz ieslodzīto nošaušanu Ļvovas cietumos, kā arī šodienas staļinistu pseidovēsturiskā pozīcija poļu virsnieku nošaušanas Katiņā lietā, (kur gan krimināllietas materiāli, gan arhīvos saglabātie nošaušanas materiāli līdz šim brīdim nav pilnībā atslepenoti), bija tas grūdiens, kas pētniekiem palīdzēja no visu, it kā kopīgo represiju kopuma izdalīt šo represēto personu kategoriju – nošautos sevišķā kārtībā. Šobrīd tieši Ukraina ir visvairāk darījusi, lai atslepenotu bijušos VDK arhīvus (pilnīgi visi Ukrainas VDK arhīvu materiāli ir brīvi pieejami jebkurai personai bez maksas un bez maksas kopējami ar personīgo fotoaparātu); mūsu valstij šajā jautājumā ir daudz ko pamācīties no ukraiņiem.

Visas šādi Latvijas teritorijā nošautās un citādāk nogalinātās personas ir atzīstamas par represētām un reabilitējamām saskaņā ar Latvijas Republikas  likumu "Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju"172 un Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu "Par Latvijas Republikas  likuma "Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju" spēkā stāšanās kārtību"173. Arī Latvijas Republikas  likuma "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem"174 otrā panta 1. punkts nosaka, ka, ja šīs personas nogalinātas vai mirušas represiju rezultātā, tās atzīstamas par politiski represētām personām.

Šāda atzīšana, saskaņā ar likuma burtu, tam pilnvarotiem Latvijas Republikas valsts varas orgāniem jāveic neatkarīgi no tā, kad personas nogalinātas vai mirušas represiju rezultātā, kā arī neatkarīgi no tā, vai šo personu tuvinieki, kādas citas personas un vai vispār kāds par to ir iesniedzis lūgumu, kā arī, vai ir saglabājušās kādas PSRS okupācijas varas iestāžu lietas vai citi pilnīgi šo iestāžu dokumenti. Nepieciešams izveidot un vest vienotu publisku valsts reģistru, kurā būtu reģistrētas ne tikai saskaņā ar no LPSR VDK, LPSR IeTK un citiām PSRS okupācijas varas iestādēm iegūtām krimināllietām un administratīvi izsūtīto lietām iegūtā informācija, bet noteiktā kārtībā tiktu reģistrēti arī pamatoti fakti par citu personu represēšanu, it sevišķi noslepkavošanu, kurus neatspoguļo šāda veida saglabājušās lietas, it sevišķi ņemot vērā čekistu represīvās darbības izteiktu slepenību pat trotalitāra PSRS okupācijas režīma apstākļos. 

"Sarkanā migla" (1942) – filma par Baigo gadu

(Turpinājums – Rakstāmgalda slepkavu biogrāfijas – sekos)

164Kokurins A. "Ieslodzīto evakuācija no Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta cietumiem 1941. gadā". Latvija Otrajā pasaules karā. Starptautiskas konferences materiāli. 14. – 15. jūnijs 1999. gadā. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. 1. sējums, 297. lpp.
165 Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata. 2002. Varas patvaļa. Rīga: OMF, 2003; arī sarakste: 236.-243. lpp.
166 Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata. 2002. Varas patvaļa. Rīga: OMF, 2003, 238.-239. lpp.
167 Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata. 2002. Varas patvaļa. Rīga: OMF, 2003, 239. lpp.
168 Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata. 2002. Varas patvaļa. Rīga: OMF, 2003, 239.,241. lpp.
169 Nikolaja Tuļķes biogrāfiju detalizēti skatīt pētījuma pēdējā nodaļā, ar Nr. 7.
170 Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata. 2002. Varas patvaļa. Rīga: OMF, 2003, 239.-240. lpp.
171 Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata. 2002. Varas patvaļa. Rīga: OMF, 2003, 240., 243., 241. lpp.
172 Latvijas Republikas likums: pieņemts 1990. gada 3. augustā, Ziņotājs Nr. 34, 1990. gada 23. augusts.    
173 Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmums: pieņemts 1990. gada 3. augustā, Ziņotājs Nr. 34, 1990. gada 23. augusts.   
174 Latvijas Republikas likums: pieņemts 1995. gada 12. aprīlī, Latvijas Vēstnesis Nr. 64, 1995. gada 26. aprīlis.  


Sludinājums

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki