Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

Zilais brīnums: komunistu genocīds un noziegums pret cilvēci. VII


atlikušas 250 zīmes


Zilais brīnums: komunistu genocīds un noziegums pret cilvēci. VII (1)

Autors: Linards Muciņš, Mag. iur., Rīgas Stradiņa universitāte
Pirmdienā, 07. maijā, 2018 | BIRKAS: Zilais brīnums , genocīds , VDK , Republikas 19 , vēsture
Izdrukāt Ziņot
Alfons Noviks (1908-1996), LPSR iekšlietu tautas komisārs (1940-1941), LPSR valsts drošības tautas komisārs, valsts drošības ministrs (1944-1953).
Alfons Noviks (1908-1996), LPSR iekšlietu tautas komisārs (1940-1941), LPSR valsts drošības tautas komisārs, valsts drošības ministrs (1944-1953).
FOTO: no Vikipēdijas
Alfons Noviks (1908-1996), LPSR iekšlietu tautas komisārs (1940-1941), LPSR valsts drošības tautas komisārs, valsts drošības ministrs (1944-1953). Alfons Noviks IeTK iekšlietu tautas komisārs 1941. gadā. Alfons Noviks Latvijas Universitātes students. Semjons Šustins (1908-1978), LPSR Iekšlietu tautas komisariāta Valsts drošības pārvaldes priekšnieks (1940-1941), LPSR valsts drošības tautas komisārs (1941).

Turpinām zvērināta advokāta, Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas locekļa Linarda Muciņa pētījumu, kas saistīts ar 1941.gada notikumiem Liepājas Zilajā brīnumā.

(6.turpinājums)

Rakstāmgalda slepkavu biogrāfijas I
Pētniekam vienmēr var tikt adresēti pārmetumi, kādēļ būtu jāapkopo un jāpublicē slepkavu biogrāfijas, reizēm tās ir apjomīgākas un, liekas, krāsainākas nekā upuru biogrāfijas. Par dažiem Liepājas "Zilajā brīnumā" noslepkavotajiem pat šodien nav iespējams noskaidrot viņu  dzīvesgājumu, nemaz nerunājot par viņiem izvirzīto apsūdzību, viņu radiniekiem, viņu fotoattēliem. Tomēr augstas klases biogrāfu – vēstures speciālistu ar lielu pieredzi personu biogrāfiju jomā rosināts175 esmu mēģinājis uzņemties šo nepateicīgo darbu un to mani mudināja darīt vairāki apstākļi.

Pirmkārt, mēģinot pētījumā sniegt kaut nelielu ieskatu rakstāmgalda slepkavu biogrāfijās, sadūros ar absolūtu oficiālās informācijas trūkumu padomju laiku enciklopēdijās un citos izdevumos. Neticami, bet padomju "varoņi" tika slēpti no  tautas – neskatoties uz to, ka daļa no viņiem bija pagrīdnieki un cīnītāji par padomju varu, cietuši ieslodzījumā cietumā, vēlāk kļuvuši par tautas komisāriem un ministriem, to vietniekiem, "leļļu" Tautas Saeimas, LPSR un PSRS AP deputātiem, tikuši publiski apbalvoti ar ordeņiem un medaļām. Otrkārt, ja kaut kāda informācija bija pieejama, tā bieži izrādījās cenzēta, daļa biogrāfijas bija viltota, daļa – noklusēta. Bet, liekas, attiecībā uz čekistiem, kaut arī "neredzamās frontes" cīnītājiem, kuri lielākoties tomēr nedarbojās ienaidnieka teritorijā, tā nevajadzētu būt. Tādejādi ar šādu rīcību mūsu oponenti pamato pašu okupācijas faktu, tā tiek pierādīts, ka okupētās valsts iekšienē pret okupēto tautu tika izvērsts terors, to slepkavoja un citādi represēja, un bija pamats baidīties, ka kaut kad nāksies par to atbildēt. Un tā tas arī ar daļu slepkavu notika. Treškārt, čekas orgāni tika nepārtraukti reorganizēti, amatpersonas ieceltas jaunos amatos, ministrijas gan tika dalītas, gan apvienotas, dienesta pakāpes pārveidotas, to nosaukumi grozīti, struktūrvienības pārdēvētas. Nepārzinot visu čekas daudzveidību un tās reformu vēsturi, viegli pieļaut kļūdas un nonākt savstarpēju pārmetumu krustugunīs. Ceturtkārt, paši čekisti, gan atmiņas pasliktināšanās dēļ, gan cenšoties uzspodrināt savu biogrāfiju, gan cenšoties izvairīties no kriminālatbildības, bieži vien savos paskaidrojumos kļūdās vai melo. Piektkārt, informācijas pieejamībai šodien kļūstot daudz plašākai, dažādi autori bieži putrojas, saražo jaunus un sniedz pilnīgi pretējus personu biogrāfijas datus. Autors pētījis un rekonstruējis to rakstāmgalda slepkavu biogrāfijas, kuri, slepkavojot un citādi represējot Latvijas tautu, ieņēma LPSR čekistisko institūciju – iekšlietu un valsts drošības tautas komisāru, ministru, valsts komiteju priekšsēdētāju vai to vietnieku rangus gan pašu represiju laikā, gan pašiem aktīvi piedaloties represijās, ieņemot zemākus amatus, bet vēlāk saņemot šos augstos amatus kā balvu.

Biogrāfiska izziņa Nr. 1. Alfons Noviks Andreja d. (Новик (Новикс) Альфонс Андреевич), dzimis 13.02.1908 Latvijā, toreiz Vitebskas gub. Ludzas apr. Mērdzenes pag. Silagaiļu m. (tagad Latvijas teritorija, Kārsavas novads), mazzemnieka ģimenē, VK(b)P biedrs no 07.1932. bijis biedrs Latvijas Progresa partijā (12.1930-12.1931), latvietis. Vidējā izglītība, mācījies 6 klases Pušmucovas skolā, Aglonas ģimnāzijā (izslēgts no 3. klases 1926), pabeidzis Ludzas vidusskolu (1928), iestājies LU Filoloģijas un filosofijas fakultātes Vēstures nodaļā, nokārtojis 3 eksāmenus no 1. un 2. kursa 30 eksāmeniem 1928/1929 m.g., 1929/1930 m.g. nevienu, studijas pārtraucis (1931), krāpies, dokumentos sev uzrādot nepabeigtu augstāko izglītību.176 Novika lieta LU arhīvā noslēpta zem cita matrikulas numura un cita uzvārda (sk. A. Vovika lietu)177.  Atradies IeM Politiskās policijas pārvaldes uzskaitē un novērošanā.178 Nelegāli pārgājis Latvijas-PSRS robežu 20.01.1926, lai Krievijā izglītotos komunistiskā garā, sēdējis Butirku cietumā, atgriezies 26.07.1926, Latvija izdevusi ieceļošanas atļauju, PSRS izraidījusi administratīvā kārtā. Divdesmito gadu beigās (daži avoti nosauc 1926. gadu179) – trīsdesmito gadu sākumā savervēts par PSRS izlūkdienesta aģentu. No 12.1928. strādājis muitā par uzraugu, par kantoristu celtniecībā (01.1929-04.1931), darbojies sociāldemokrātu marksistisko studentu biedrībā "Klints", no kuras izslēgts kā komunistisko uzskatu paudējs, strādājis brāļa saimniecībā (04-11.1931), pagaidu darbinieku slimokases kantorists (11.1931-04.1932), ar strādnieku delegāciju Maskavā (04.1932-05.1932), obligātais dienests Latvijas armijā, karavīrs 4. Valmieras pulkā (09.1932-08.1933), nelegālās LK(b)P biedrs (no 07.1932), nosūtīts uz "specializētām apmācībām" PSRS, robežu šķērsojis nelegāli kopā ar savu skolas biedru Jāni (Ivanu) Zujānu,180 Daugavpils komjaunatnes komitejas aktīvists, kopā ar J. Trukšānu un P. Leibču organizēja konferenci (08-10.1933), dzīves vietā kratīšanā atrasts lielāks daudzums nelegālas komunistiskas literatūras, automātiskais revolveris, munīcija, dzīvojis ar svešiem dokumentiem, arestēts.

Sodīts: ar Daugavpils 5. iecirkņa miertiesneša 27.11.1933 tiesas pavēli ar sodu Ls 15 vai 5 d/n arestā pēc LSL 156. p. I d., ar Daugavpils apgabaltiesas 23.04.1934 spriedumu 8 gadi spaidu darbos LSL 27, 12-71, 13 p.p., galīgais spriedums 09.01.1935, sodu izcieš Rīgas Centrālcietumā (RCC) no 04.10.1933-18.11.1938, pirms termiņa atbrīvots, amnestija. Cietumā no PSRS saņem sūtījumus ar marksistisko literatūru, sarakstās ar PSRS komjaunietēm, no kurām viena vēlāk kļūst par viņa sievu. RCC priekšnieks pravietiski secina, ka "savus pretvalstiskos uzskatus nav atmetis, nestrādā, maz cerību, ka atgriezīsies godīgā dzīvē," uzlikti cietuma administratīvie sodi, pārvešana augstākā [vieglāka] cietuma režīma pakāpē atteikta.181 Bez saskaņošanas ar LK(b)P CK pēc amnestijas dod parakstu Politiskai pārvaldei par lojalitāti, nedarbošanos LK(b)P. Strādā brāļa saimniecībā, pasniedz privātstundas (11.1938-03.1939), "Šķiedra" AS kantorists, noliktavas pārzinis (03.1939-06.1940), pārkāpj Politpārvaldei doto deklarāciju, nelegālās LK(b)P Rīgas komitejas loceklis. Tautas Saeimas (26.08.1940 pārdēvēta par LPSR AP182) deputāts (21.07.1940), kandidējis un ievēlēts no vienīgā vēlēšanām pielaistā Latvijas darba tautas bloka kandidātu saraksta Latgales vēlēšanu apgabalā ar Nr. 3, būdams čekists un PSRS aģents srakstā nosaukts par "sabiedrisku darbinieku".183 LPSR AP 1., 2., 3. sasaukuma (1940-1954) un PSRS AP 1., 2., 3. sasaukuma deputāts (01.1941-02.1946-03.1950-03.1954), LKP CK un CK biroja loceklis (1940-1953).

Dienests čekā: Pēc Latvijas okupācijas iecelts par IeM Drošības policijas departamenta Politiskās policijas pārvaldes Daugavpils rajona priekšnieku (06.-08.1940),184 LPSR iekšlietu tautas komisārs saskaņā ar LPSR AP 26.08.1940 lēmumu.185 PSRS IeTK pavēles: LPSR IeTK izveidots 30.08.1940 (PSRS IeTK pav. Nr. 001072), amatā Noviku Maskava ieceļ 11.09.1940 (PSRS IeTK pav. Nr. 1268), VD majora dienesta pakāpi (atbilst SZSA brigādes komandiera (brigādes ģenerāļa) dienesta pakāpei) piešķir 11.09.1940 (PSRS IeTK pav. Nr. 1268), VD vecākā majora dienesta pakāpi (atbilst SZSA ģenerālmajora dienesta pakāpei) piešķir 02.01.1941 (PSRS IeTK pav. Nr. 2).

Maskavai sadalot IeTK divās daļās – atsevišķos LPSR VDTK un LPSR IeTK no 26.02.1941 – atkārtoti ieceļ par LPSR iekšlietu tautas komisāru. LPSR APP tikai 31.03.1941 sadalīja LPSR IeTK atsevišķos LPSR VDTK un LPSR IeTK.186 Formāli juridiski Noviks tikai 01.04.1941 atkārtoti iecelts par LPSR iekšlietu tautas komisāru.187 LPSR Augstākā padome tikai 03.04.1941 izdarīja grozījumus LPSR Konstitūcijā un apstiprināja minētos LPSR APP dekrētus.188 No amata PSRS IeTK atbrīvo 31.07.1941, PSRS IeTK KD rīcībā (08-10.1941), PSRS IeTK 2. nodaļas rīcībā (10.1941-18.01.1942), PSRS IeTK 4. pārvaldē (priekšnieks A. Sudoplatovs) 2. daļas 6. nod. (Latvijas) pr. (18.01-01.06.1942), 1. daļas 4. nod. (Latvijas) pr. (01.06.1042-15.05.1943), 14.02.1943 VD komisāra dienesta pakāpe (atbilst ģenerālmajora dienesta pakāpei), PSRS VDTK 4. pārv. 2. daļas 4. nod. (Latvijas) pr. (15.05-30.11.1943).

PSRS VDTK Latvijas operatīvās grupas Pavlovā-Posadā priekšnieks (30.11.1943-03.1944), LPSR valsts drošības tautas komisārs, valsts drošības ministrs (03.1944-03.03.1953), ģenerālmajors (09.07.1945 189). Ģenerālmajora dienesta pakāpe Novikam piešķirta 09.07.1945, vienā dienā ar Igaunijas PSR un Lietuvas PSR VDTK vadītājiem Borisu Kummu un Aleksandru Guzjavičjusu, kopā ar vēl 188 PSRS VDTK ģenerāļiem, kad čekistiem speciālo dienesta pakāpju vietā tika piešķirtas armijas dienesta pakāpes. Maskava Noviku kopā ar minētiem Igaunijas un Lietuvas tautu slepkavām, parasti vienā dienā, ar kopīgu nolēmumu, sākot ar 1940. gadu, iecēla gan amatos, gan piešķīra tiem dienesta pakāpes.

LPSR VDM partijas sapulcē 1952. gada 25. jūlijā izteikta kritika par VDM kadru politikas pārlieku liberalizāciju, kuras rezultātā VDM vairāki vadošie darbinieki sākuši amorālu dzīves veidu, LKP CK biroja 1953. gada 24. februāra lēmumā "Par nopietniem trūkumiem LPSR VDM darbā ar kadriem" pārmests, ka atbalstījis sakompromitējušos darbiniekus V. Kozinu, A. Mostovoju, A. Tverdohļebenko, B. Knipstu, Oņiščenko, Mojesejevu, Fjodrovu un slēpis to izdarības; izslēdza no LKP CK biroja, partijas stingrais rājiens, atcelts no amata pirms Staļina nāves.

Ar LKP CK biroja lēmumu iecelts par LPSR lauksaimniecības ministra vietnieku kadru darbā, atbrīvots, amats likvidēts (03.03.1953-04.1953); LPSR Lauksaimniecības un sagādes ministrijas kadru pārvaldes priekšnieks, kolēģijas loceklis (05.05.1953-01.1954, kolēģijas līdz 22.02.1957), LPSR Lauksaimniecības ministra vietnieks kadru darbā, atbrīvots, kā nenodrošinājis vadību (12.01.1954-07.02.1956), LPSR LM Galvenās mežsaimniecības pārvaldes priekšnieks (11.02.1956-18.06.1957), LPSR Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministra vietnieks (18.06.1957-31.07.1959), kolēģijas loceklis (līdz 01.1965), LPSR MMM KP org. sekr. (11.1960-07.1961). Noviks Latvijā pirms kara, karam sākoties, kara laikā un pēc kara kā vadošs darbinieks un atbildīgs līdzdalībnieks piedalījies genocīda noziegumu un noziegumu pret cilvēci izdarīšanā kā to organizators un izpildītājs (sk. viņa apbalvojumus) kopā ar Šustinu, Vēveri, Sieku, Tuļķi, Cini, Brezginu, Zujānu u. c., tajā skaitā piedalījies Latvijas iedzīvotāju deportācijās 14.06.1941 un 25.03.1949, tajā skaitā personīgi parakstījis lēmumus par deportācijām 25.03.1949 ne mazāk kā 41.544 personām (sk. arī tiesas spriedumu).

Apbalvojumi: Sarkanās zv. ord. (20.09.1943), Sarkanā kar. ord. (31.05.1945), LTK I pak. ord. (31.05.1946), Sarkanā kar. ord. (24.08.1949, PSRS APP 24.08.1949 dekrēts "Par speciāla uzdevuma izpildi" (Par darbu, deportējot no Baltijas, Moldāvijas un Kaukāza Melnās jūras piekrastes) ar 03.02.1964 PSRS APP dekrētu daļā par deportācijām no Moldāvijas un Kaukāza Melnās jūras piekrastes atcelts kā nepareizs [deportācijas no Baltijas atzītas par pareizām]), Ļeņina ord. (20.07.50), nozīme "IeTK nopelniem bagātais darbinieks" (19.12.1942), 6 medaļas.

Precējies ar Emīliju Noviku (dz. Cekuļina [Cekuliņa]) Andreja m. (Omskas gub.1906-1966 Rīgā), LKP CK šifrēšanas nodaļas vadītāja, bērni: meita Nora, dz. Maskavā (1941-2009), LPSR Nop. bagātā sk. mākslniece, dēls Andrejs (1946-2005). Latvijas Republikas Prokuratūra 08.02.1994. pret Noviku ierosināja krimināllietu apsūdzībā pēc Latvijas Republikas KK 68.-1. panta par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu, arestēts 15.03.1994, ar Rīgas apgabaltiesas 13.12.1995 spriedumu notiesāts ar mūža ieslodzījumu, miris ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā 12.03.1996, kremēts, apbēdīšanas fakts un vieta nav zināma.190

Kļūdas un noklusējumi biogrāfijā: viltoti amati – jau 1940. gadā PSRS AP vēlēšanu kampaņas laikā dienests LPSR IeM Politiskās policijas pārvaldes Daugavpils rajona priekšnieka amatā 1940. gadā aizstāts ar darbu pašā Politiskās policijas pārvaldē vai arī iestādes nosaukums tās buržuāziskā nosaukuma dēļ aizstāts ar nosaukumu Valsts drošības pārvalde, kas kā LPSR IeTK struktūrvienība nodibināta vēlāk un kurā Noviks neieņēma amatu.191 Sajaukti tautas komisāra un ministra amati – 1940. gadā tiek iecelts un 1941. gadā atkārtoti tiek apstiprināts par LPSR iekšlietu tautas komisāru, šāds amats nepastāv no 08.1941. – 03.1944. gadam, pēc tam – LPSR valsts drošības tautas komisārs un no 1946. gada LPSR valsts drošības ministrs.192 Noviks nepamatoti paaugstinājis sev izglītības līmeni – vidējo izglītību pašrocīgi anketā aizstājis ar nepabeigtu augstāko izglītību.193 Atkārtoti, pat akadēmiskos pētījumos,194 minēts kļūdains datums atbrīvošanai no darba LPSR VDM, tas notika pirms Staļina nāves, nevis pēc tās, jo par LPSR valsts drošības ministru Maskavā jau 14.02.1953 tika iecelts ģenerālleitnants Nikolajs Kovaļčuks (1902-1972), kurš mūža nogalē arī tika pakļauts partijas represijām un kuram tika atņemta ģenerāļa pakāpe par tās diskreditāciju (LPSR amatos Kovaļčuks sabija neilgu brīdi – LPSR valsts drošības ministrs līdz 16.03.1953, LPSR iekšlietu ministrs līdz 23.05.1953195).

Apgalvojums par atbrīvošanu pēc Staļina nāves ir nepareizs; kaut arī atbrīvošanai un tās saskaņošanai Maskavā bija nepieciešams papildus laiks, jautājums tika izlemts LKP CK birojā 1953. gada 24. februārī, atbrīvots ar PSRS VDM pavēli 03.03.1953, jāņem vērā atbrīvošanas no amata procesā eksistējošās atšķirības politiskajā atbrīvošanā un pensijas piešķiršanā vai pārcelšanā citā darbā (atrašanās KD rīcībā, hospitālis, komisijas, apstiprināšana vietējos vai Maskavas partijas vai citos varas orgānos u. tml.). LPE Novika biogrāfiju nav publicējusi, iespējams, cenzūras dēļ, kaut arī viņam bija ministra (tautas komisāra) rangs, ģenerāļa pakāpe, viņš bija "leļļu" Tautas Saeimas, trīs LPSR AP, trīs PSRS AP deputāts, LKP CK biroja loceklis, daudzu PSRS ordeņu kavalieris. Noviks tikai pieminēts LPE – viņš redzams Lāča "leļļu" valdības kopfoto.196

Biogrāfiska izziņa Nr. 2. Šustins Semjons Matveja d. (Шустин Семён Матвеевич), dz. 14.02.1908 Krievijā, Tambovas gub. Višņevoločkas apr. Nikolajevas dz-c. Spirovas st. drēbnieka ģimenē, VK(b)P biedrs no 12.1930, ebrejs. Beidzis 5 klases sākumskolā Petrogradā, Ļeņingradā – trīsgadīgo apgabala arodbiedrību vakara universitāti (1930) un 4 kursus J. Staļina Vissavienības Rūpniecības akadēmijas vakara nodaļā (1938). Atslēdznieka māceklis Petrogradā (1923-1925), kurjers (1925), Sverdlova v/n darbagaldu rūpnīcas atslēdznieks, brigadieris, normētājs, arodbiedrības komitejas pr. vietnieks Ļeņingradā (1925-1930), dienests SZSA (10.1930-11.1931), atslēdznieks-brigadieris, meistars, skolas un mācību kombināta direktors, ceha pr., partijas komitejas sekretārs, KD pr. turpat (1931-1939).

Dienests čekā: PSRS IeTK Augstākās skolas vadošo darbinieku kursu klausītājs (29.03.1939-20.06.1939), VD leitenanta pakāpe (PSRS IeTK pav. Nr. 1728 13.09.1939), PSRS IeTK Galvenās ekonomiskās pārvaldes 4. nodaļas pr. vietnieks (20.06.1939-11.09.1940), VD kapteinis (atbilst SZSA pulkveža dienesta pakāpei) (PSRS IeTK pav. Nr. 346 14.03.1940), LPSR iekšlietu tautas komisāra 1. vietnieks un LPSR IeTK VDP priekšnieks (11.09.1940-26.02.1941), LPSR valsts drošības tautas komisārs (26.02.1941-31.07.1941), LPSR APP tikai 31.03.1941 sadalīja LPSR IeTK atsevišķos LPSR VDTK un LPSR IeTK197 un tikai 01.04.1941 iecēla "b. Šustinu, Sīmani" (vārds viltots), par tautas komisāru,198 bet LPSR Augstākā Padome tikai 03.04.1941 izdarīja grozījumus LPSR Konstitūcijā un apstiprināja minētos dekrētus.199

Kirova apgabala IeTKP priekšnieks (31.07.1941-25.12.1942), atbildīgās troikas sastāvā par Kazahijas PSR piedalījās PSRS IeTK operācijā vāciešu deportēšanā no Pievolgas vāciešu republikas, Saratovas un Staļingradas apgabaliem (03.-20.09.1941), PSRS IeTK Kadru daļas (KD) rīcībā – PSRS IeTK pārvaldes karagūstekņu un internēto lietās pilnvarotais Donas frontē (15.12.1942-23.02.1943), VD apakšpulkvedis (11.02.1943), IeTK Staļingradas karagūstekņu nometņu pārvaldes pr. vietnieks (23.02.1943-18.07.1943), Krasnojarskas novada IeTK-IeM pārvaldes pr. vietnieks (18.07.1943-25.04.1950), VD pulkvedis (29.03.1945), Specnometinājumu vietu nodaļas pr. un reizē pārvaldes priekšnieka vietnieks IeMP, turpat (07.01.1949-25.04.1950), IeM Jeņisejstroja Hakasijas vara rūpnīcas un TEC celtniecības priekšnieks, turpat (25.04.1950-18.12.1952), IeM Jeņisejstroja LDN pārvaldes pr. vietnieks, turpat (18.12.1952-21.01.1954), IeM LDNK pārvaldes Resoru apsardzes nodaļas pr., turpat (21.01.1954-01.01.1957), IeMP LDK pārvaldes 172. atsevišķā  konvoja apsardzes vienības kom., turpat (01.01.1957-15.12.1959), IeMP KD rīcībā turpat (15.12.1959-01.04.1960).

Pensijā Krasnojarskā (1960), meistars Ždanova v/n Ižoras rūpnīcā Kolpino Ļeņingradas apg. (1960-1961), maiņas pr., inženieris, meistars, drošības tehnikas inženieris Ižoras rūpnīcā Ļeņingradā (1961-1978).

Apbalvojumi: Darba sark. kar. ord. (24.11.1942), Sarkanās zv. ord. (16.09.1945), Sarkanās zv. ord. (24.08.1949), (PSRS APP 24.08.1949 dekrēts "Par speciāla uzdevuma izpildi" (Par darbu, deportējot no Baltijas, Moldāvijas un Kaukāza Melnās jūras piekrastes) ar 03.02.1964 PSRS APP dekrētu daļā par deportācijām no Moldāvijas un Kaukāza Melnās jūras piekrastes atcelts kā nepareizs [deportācijas no Baltijas atzītas par pareizām]), Sarkanās zv. ord. (05.11.54), 10 medaļas, nozīme "IeTK nopelniem bagātais darbinieks“ (27.04.1940). Miris Ļeņingradā 03.08.1978, apglabāts turpat.

Šustins Latvijā pirms kara kā vadošs darbinieks un atbildīgs līdzdalībnieks piedalījies genocīda noziegumu un noziegumu pret cilvēci izdarīšanā kā to organizators un izpildītājs (sk. viņa apbalvijumus) kopā ar Noviku, Vēveri, Sieku, Tuļķi, Cini, Brezginu, Zujānu u. c., tajā skaitā piedalījies Latvijas iedzīvotāju deportācijās 14.06.1941, tajā skaitā personīgi apstiprinājis slēdzienus par arestiem un deportācijām 14.06.1941 ne mazāk kā 6636 personām. Piedalījies arī kara laika "noziedzīgo tautu" un pēckara deportācijās un represijās (sk. viņa 24.08.1949 apbalvojumu). Latvijas Republikas Prokuratūra 08.02.1996. pret Šustinu ierosināja krimināllietu apsūdzībā pēc Latvijas Republikas KK 68.-1. panta par noziegumiem pret cilvēci, genocīdu, viņš tika izsludināts Interpola meklēšanā. Sakarā ar apsūdzētā Šustina nāvi Latvijas Republikas Prokuratūra 30.06.1997 krimināllietu izbeidza.200  

Kļūdas un noklusējumi biogrāfijā: Par periodu pirms iecelšanas amatā un pēc Latvijas atstāšanas biogrāfija nebija zināma. LPE Šustina biogrāfiju nav publicējusi, iespējams, cenzūras dēļ, kaut arī viņam bija LPSR iekšlietu tautas komisāra pirmā vietnieka un vēlāk LPSR valsts drošības tautas komisāra rangs, viņš bija daudzu PSRS ordeņu kavalieris. Šustins, atšķirībā no Novika netika ievēlēts par PSRS deputātu, tādēļ, uzskatu, ka nedz viņš, nedz viņa tautība nebija plaši zināma. Biogrāfija tika falsificēta, piešķirot viņam vārda Semjons vietā citu vārdu – Sīmanis.  

(Turpinājums sekos)

175Pateicība par iedrošinājumiem un norādēm Dr. hist. Valteram Ščerbinskim.
176A.Novika nomenklatūras personas lieta LKP partijas arhīvā. NVA LVA F. PA-15500, A. 2, L. 7786, 4. lpp.
177LU studenta A. Vovika [A. Novika] personas lieta. NVA LVVA F. 7427, A. 1, L. 13208.
178IeM Politpārvaldes kartotēka. NVA LVVA F. 3235, A. Novika kartiņas kartotēkā – 1215, 1217, 1219, 1220, 1222, 1223.
179 Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 224. lpp.
180Jāņa (Ivana) Zujāna biogrāfiju detalizēti skatīt šā pētījuma nodaļā ar Nr. 5.
181Ieslodzītā A. Novika cietuma lieta. NVA LVVA F. 3273, A. 1, L. 8443.
182Valdības Vēstnesis Nr. 194, 1940. gada 27. augustā.
183"Latvijas darba tautas bloka kandidāti Saeimas vēlēšanās", Žurnāls "Mūsu Īpašums" Nr. 19 10.07.1940, 311.-312. lpp.; Centrālās vēlēšanu komisijas paziņojums: Valdības Vēstnesis Nr. 194, 1940. gada 18. jūlijā.
184Politiskās policijas pārvaldes kanceleja. Akti par rajonu pieņemšanu un nodošanu. NVA LVVA F.3235, A.1/2, L. 874a, 22. lpp.
185Valdības Vēstnesis Nr. 194, 1940. gada 27. augustā.
186Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs Nr. 75, 31.03.1941.
187Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs Nr. 77, 02.04.1941.
188Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs Nr. 82, 08.04.1941.
189www.nkvd.memo.ru
190Autora pateicība NVA LVA speciālistiem  Anitai Krastiņai, Dr. hist. Ainaram Bambālam u.c. par norādēm personu biogrāfijām. A. Novika biogrāfijas atsauces: Петров Н. В., Скоркин К. В. "Кто руководил НКВД 1934-1941". Москва: "Звеня", 1999; Novika krimināllieta NVA LVA: F. 2595, A. 3, L. 6.- 39. (KL Nr. 81200790, Rīgas apgabaltiesas KL K-38 1995, 34 sējumi); LR IeM Politpārvaldes kartotēka NVA LVVA F. 3235, Novika kartiņas Nr. 1219, 1215, 1217, 1220, 1222, 1223; Novika nomenklatūras personas lieta LKP partijas arhīvā NVA LVA F. PA-15500, A. 2, L. 7786; Strods H. Par Latvijas politiskā teātra lomām, kuras sadalīja Kremlis. Latvijas Vēstnesis Nr. 64, 2002. gada 26. aprīlī. VK(b)P CK politbiroja 13.08.1940 un 13.12.1940 protokoli. Arhīva atsauce: VSPVA F. 17, A. 3, L l026, 93.-94., 160.-162. lpp. un L. 1030, 119. lpp.; Zālīte I., Dimante S. Četrdesmito gadu deportācijas. Struktūranalīze. Latvijas Vēsture, 1998, Nr. 2, 73-82 lpp. u.c. avoti.
191Cīņa 1940.gada31. decembrī.
192Visvairāk un pašas tipiskākās kļūdas pieļautas nesenā pagātnē izdotā Latvijas enciklopēdijā, Rīga: SIA Valērija Belokoņa izdevniecība, 2007, 4. sēj. 583. lpp. kā arī daudzos citos uz šī šķirkļa pamata tapušos komunikācijas speciālistu sacerājumos.
193Novika nomenklatūras personas lieta LKP partijas arhīvā. NVA LVA F. PA-15500, A. 2, L. 7786, 4. lpp.  
194Bleiere D., Butulis I., Feldmanis I., Stranga A., Zunda A. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 232. lpp. Блейере Д., Бутулис И., Фелдманис И., Странга А., Зунда А. История Латвии. ХХ век. Рига: Юмава, 2005, 235, 244 стр.
195Петров Н. В. "Кто руководил oрганами госбезопасности 1941-1954". Справочник. Москва: "Мемориал", "Звеня", 2010, стр. 467-468.
196LPE 5-2. sēj. lpp.
197Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs Nr. 75, 31.03.1941.
198Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs Nr. 77, 02.04.1941.
199Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs Nr. 82, 08.04.1941.
200S.Šustina biogrāfijas atsauces: Петров Н. В. "Кто руководил oрганами госбезопасности 1941-1954". Справочник. Москва: "Мемориал", "Звеня", 2010, стр. 946-947; Latvijas Prokuratūras krimināllieta Nr. 81201288; Novika krimināllieta. NVA LVA: F. 2595, A. 3, L. 6.- 39. (KL Nr. 81200790, Rīgas apgabaltiesas KL K-38 1995, 34 sējumi), u.c. materiāli.


Sludinājums

Noviks
12:54 | 07/05/18
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

Noviks ir bijis kretīns no sākta gala, arī sejā tas redzams. Kur tādi rodas?!

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki