Ietekmīgākais un zināmākais 19. un 20.gadsimta Liepājas arhitekts bija Pauls Makss Berči. Šoreiz stāsts par viņa un dēla Maksa Teodora Berči projektēto "galda māju" jeb ēku Peldu ielā 44.

Arhitekta mazmazmeita Angelika Berči grāmatā "Bertschy" stāsta, ka tā ir viņas un iespējams arī viņas vecvectēva vismīļākā māja.

"Šo ēku viņš cēla ar mērķi nodrošināt savas vecumdienas, jo viņa pieteikums pensijas saņemšanai bija noraidīts, kas gan viņu ļoti sarūgtināja, jo Liepājas, Grobiņas un Aizputes pilsētas arhitekta amatā bija pavadījis 32 darba gadus. [..] Būvprojekts, kas datēts ar 1902.gada 14.oktobri, paredzēja gandrīz 600 kvadrātmetru dzīvojamās platības ar septiņiem dzīvokļiem, veikalu, kantori un malkas sķūni pagalmā."

Gunārs Silakaktiņš zina stāstīt, ka 1903.gada rudenī ēka jau bija pabeigta.

"Šīs ēkas projektēšana izpaudās gan kā Berči fantāzijas lidojums un ieceres augstākās virsotnes, gan praktiski apsvērumi ēkas celtniecībā. Tā tika celta, kā viņa personīgais īres nams un tādēļ arī saukta par "galda māju", jo ēkas ienākumi tika novirzīti ģimenes uzturēšanai."

Liepājas namīpašnieku sarakstā pieejamā informācija vēsta, ka ēka piederēja Berči līdz 1912.gadam un pēc tam tika pārdota Brēmu (Brehm) ģimenei, bet pēc Brēmu izceļošanas uz Vāciju 1939.gadā tā pārgāja Kredītbankas īpašumā.

"1940.gadā ēku nacionalizēja, un tajā ievācās padomju virsnieki un apakšā bija tā sauktais "žīdu stāvs"", raksta A.Berči. "Kopš 1975.gada šīs ēkas ansamblis ierakstīts pilsētas kultūras pieminekļu sarakstā, tādējādi pienācīgi godinot mana vecvectēva piemiņu."

Namam piemīt ne tikai vēsturiskā, bet arī arhitektoniskā vērtība un to atzīst arī arhitektūras zinātņu doktors Jānis Krastiņš grāmatā "Jūgendstila Liepāja".

"Ēka izceļas ar iespaidīgiem neogotiskiem pakāpjveida zelmeņiem, kas pavērsti gan pret Peldu, gan Toma ielu, taču arī tās eklektisma stila arhitektūrai pieskāries jūgendstils. Šī stila formās veidoti vārti uz iekšpagalmu. Tagadējie vārti ir atveidojums, kas izgatavots 2006.gadā, izmantojot oriģinālo detaļu paliekas."

Silakaktiņš zina stāstīt, ka ēka zaudējusi savu oriģinālo jumta pārsegu – plakanos, sarkanbrūnos holandiešu jumta dakstiņus.

"Tagad no tiem saglabājies tikai neliels fragments, kas atrodas ēkas erkera daļas tornītī ar bronzas skārda apšuvuma detaļām."

A. Berči raksta, ka arī vecie durvju rokturi un sijas saglabājušies no agrākiem laikiem.

Tā kā nams uzskatāms par izcilāko no Berči Liepājas arhitektūras darbiem, tas attēlota uz "Bertschy" grāmatas vāka, atgādinot par to, cik apbrīnas vērts ir šī arhitekta darbs.

Šobrīd ēka ir vairāku ģimeņu kopīpašums, kurš, izpārdots pa dzīvokļiem, savukārt pirmais stāvs apvienots vienā, lielākā nekā sākotnēji paredzēts, veikalā.

Ēka atrodas uz Peldu ielas, kura agrāk tika uzskatīta par vienu no galvenajām ielām, un kura veda uz vasarnīcas kvartālu, parku un jūrmalu. Tādēļ ieguvusi nosaukumu Peldu iela. Iela stiepjas līdz pat pašai Peldu iestāde. Tā bija iecienīta veselības uzlabošanas vieta Eiropas un Krievijas aristokrātu aprindās.

Arī peldu iestādes ēka ir daļa no Berči atstātā mantojuma.

Pirmais Peldu ielas nosaukums datēts ar 16.gadsimtu, kad iela tika dēvēta par Lange strasse. 19.gadsimta vidū tā pārdēvēta par Badestrasse. Savukārt no 1893.gada parādās ielas latviskais variants – Peldu iela.

1935.gadā ēku pievienoja Georga Vašingtona bulvārim. Pēcāk ielas nosaukums tika mainīts uz Komjaunatnes ielu, bet pēc varas maiņas atguva savu pašreizējo nosaukumu.