Oāze vēju pilsētā – tā par šo objektu izsakās "liepājiņas" autors. Oāze pašā pilsētas cenbtrā. Nav slikti. Ja vien oāze nekļūs par vietu tuksnesī...

RESTORĀNS PASTNIEKA MĀJA, F. Brīvzemnieka iela 53, ARHITEKTS ULDIS MAISIŅŠ, ARHITEKTS AGRIS PADĒLIS–LĪNS, 2000.
Liepājas arhitektūras 1999.—2001. gada labākais interjers.
FOTO: EGONS ZĪVERTS
TEKSTS: KARLS BJORŠMARKS, 9 gadus pastāvējušā Karostas Kultūras un informācijas centra K@2 vadītājs

Vai ir kas lustīgāks par Liepāju? Jā. Viss lustīgākais Liepājā ir viena krēmīga burkāņu un spinātu zupa ar putoto krējumu kā salda cepure.  

Nāc pie manis – re, ku esmu – māja ar visdzeltenāka pastkastīte pasaulē! Smuki pietauvota, kā spīdīga boja pilsētā, kur vēji un viļņi dzimst. Esmu "Pastnieka māja", rupji nobaļķota, kas mierīgi un klusi guļ uz vienu no Liepājas garākām ielām. Esmu melna, zaļa un sarkana. Esmu rūtaiņa, strīpaiņa un puķaiņa. Esmu visu to, ko Tu līdz šim nēesi redzējis. Vismaz ja mani apskatīs gan no iekšienes, gan no ārienes. No augšās uz leju. Ar modrām un ziņkārīgām acīm. Esmu arī augsta, plata un četrkantīga. Bet, ak, cik skaista un īsta! Īsta Klenode – amora bulta no koka, kas ar savu spico spici trāpījis Liepājas sirdī. Esmu desmitnieks!

Viņi saka, ka es esot pirmā māja Liepājā, kas atguva savu kādreizējo izskatu. Nu nesen. Viss, ko atceros – tā bija tīri jauka banda, kas par mani sāka rūpēties – pilnā ar luste un lustīgumu, spuraini priecīgie, Gladlynta, Spralliga. Es atkaļ kļuvu jauns pa jaunam. Viņi bija ļoti asprātīgi, mani zēni. Ļoti izdomīgi. Patika šķībi leņķi galdos, un viņi patiešām pārkrāmēja perspektīvi… Stikls, koks, moderns. Viņi mani pārģērba no 18. gadsimta koka drupas uz modernu kostīmu, skaisti nospoguļots vēsturiskā izskatā! Gribētu viņiem visiem aizsūtīt vēstuli, pilnu ar pateicību. Zini ko? Es aizsūtīšu tūlīt pat!

Eju ārā atpūtināt kājas uz vecā Friča krietni ieapaļotiem bruģakmeņiem. Apgriežos paskatīties uz sevi. Un ko es redzu? Pašportrets, ko varētu nosaukt par oāzi vēju pilsētā. Esmu uzgleznota gan ar smaržīgiem puķu pušķiem vasarā, gan ar ziloņkaula balti sniega kupeņiem ziemā. Tagad mana Liepāja nav tik stresaina un trokšņaina, bet – drošs paliek drošs – esmu skaņu nosargāta gan ar modernām, caurspīdīgam stikla sienām, gan ar vairāksimtgadīgiem baļķīšiem un sijām, kas elpo darvu un mīlestību. Mani zaļie acu plakstiņi ir skaisti, acis plaši atvērtas ielūgt ikvienu no ielās staigājošiem garāmgājējiem ielūrēt savā iekšienē. Atgriežos sevī. Uzkāpju otrā stāvā pie neona puķu tapetēm, burkāņiem, spiņāta un putukrējuma.

Lēni noklumburēju pa trepēm lejā, ārā un iekšā dārzā. Esmu mierīgajā austrumpusē. Redz, kā mīļš tramvajiņš paraustījās garām, kamēr Jānis iztukšo tērvetnieku. Te, kur mākoņainas puķes kā mazi vulkāniņi ceļas no dobēm, ir tāds miers, ka pat kaimiņa runcis spīd no murrām, kamēr guļ saulē burtiski aiz tām. Mani oficianti ir vairāk nekā gatavi paklausīt Tava vēdera kurkstēšanai. Viņi iekš raibiem, puķainiem priekšautiem ir tik skaisti, kā tik tikko atdalījušies no dārza džungļiem.

Tur sēž vecais onkuls. Liepājas skartais. No dzīves ietriekts bortā. Viņš strēb zupu tik skaļi, ka skaņa pārtop dievišķīgos ritmos. Viņš spēlējas ar krāsām dziļā traukā tā, lai burkānoranžais pārtop par gaišzaļš un spināts paliek balts kā gaišpūderēts, izcepts sniegs. Vasarās vidū. Viņa draudzenes acis ir lielākas par otro ēdienu šķīvīšiem un zibeņo no apetīti. Nevar neredzēt, cik garšīgi tas ir! Nedaudz tālāk dažas meitenes peldās jūras veltēs, aiz viņiem uz sienas – šķībs logs. Vējšķībs. Meitenes čāpstina. Logs lien. Viņi rāda un smejas pa mazumiņam pie viņēja šķībais galdiņš, kur netraucēti paklačot. Sejās nolasu priecīgas runas par bēdīgiem stāstiņiem!

Kad ēdiens ir vēderā, deserts ir ceļā. Nelielā pauzē Tu drīksti palaist iet saviem skatieniem apkārt manam interjeram. Skaties labi, jo es lūru ap stūru. Tu domā par to, kā tad tas īsti izskatījās toreiz – senajā, labajā laikā, kad te dzīvoju un strādāju kā pastnieks Arvīds. Neteikšu es. Neteikšu es gan. Jo esmu lepns un uzpūtīgs liepājnieks. Bet. Ja Tu gribi, iemet vec lab, analog vēstul košleņkošdzelten pastkastīt, kas man piespraust uz krūts kā medaļa par ilg un uzticīg kalpošan.

© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.