Ziņot redaktoram

Šis teksts tiks nosūtīts portāla administrācijai, lai izlabotu, precizētu vai papildinātu rakstu.

liepājiņa: Jaunliepājas marmelāde


atlikušas 250 zīmes


liepājiņa: Jaunliepājas marmelāde (2)

Autors: Nora Driķe
Sestdien, 27. oktobrī, 2012 | BIRKAS: Liepājas olimpiskais centrs , pilsētvide , arhitektūra , grāmata , grāmata liepājiņa
Izdrukāt Ziņot
FOTO: Ziedonis Safronovs

Turpinot lasīt "liepājiņu" un reizē arī ceļot cauri Liepājai, esam nonākuši Jaunliepājā, Liepājas Olimpiskajā centrā.

LIEPĀJAS OLIMPISKAIS CENTRS, Brīvības iela 39, AKA BIROJS, 2008.
FOTO: ZIEDONIS SAFRONOVS
TEKSTS: NORA DRIĶE, KURZEMES VĀRDS žurnāliste

Nobružātā Jaunliepāja, kur dzīvoju, ciemiņiem parasti šķiet vecāka par Vecliepāju vai vismaz vecāka par nemitīgi atjaunināto centru. Lai gan nu jau esmu pieradusi arī pa Jaunliepāju staigāt, gara acīm fantazējot, kādas reiz bijušas bruģētās ietves un vecie namiņi, realitātē aizvien atsauc robi un bedres tajās pašās reiz skaistajās ietvēs, un bēdīga izskata zildeguņi, kādi šeit, kur vienkop pārsimts metru rādiusā ir sešas sociālās palīdzības organizācijas, ieskaitot patversmi un Latvijas Sarkano Krustu, staigā ļoti daudz.   

Kad uzbūvēja Liepājas Olimpisko centru [LOC], biju ārkārtīgi priecīga, jo vienlaikus tika sakopta Jelgavas iela un pārbruģēts Annas tirgus laukums, ar to it kā atzīstot, ka arī šejienieši ir pelnījuši ko labu. LOC ir desmit minūšu gājienā no mūsu mājām.
Nekad nebiju domājusi, ka arī man tajā būs ko darīt, tomēr tā mazais ūdensbaseiniņš ir kļuvis par vietu, kur atkal no jauna esmu noticējusi, ka spēju kustēties.

No attāluma jaunā ēka atgādina lielu kasti, no kuras it kā veļas laukā krāsaina marmelāde. Košie fasādes ielāpiņi rada asociācijas ar konfektēm. Bērnišķīgi. Bet man nav iebildumu. Neskumstu pēc vecās Metalurgu kultūras pils, kas šķita kā mirusi vai pamirusi, vienīgi esmu vīlusies, ka tās košais panno, kuru solīja atjaunot, ir grimis aizmirstībā – LOC fasādes elektronisko bilžu siena ir bāla, spilgtākas ir atmiņas par bijušo panno.

Kad eju uz koncertiem un sarīkojumiem, LOC liekas pavisam neliels. Toties, kad nonāku kādā no plašajām zālēm, pārsteidz, ka tām visām ir vieta, un tādās reizēs rodas sirreāla sajūta, ka vienā nelielā kastē ir saliktas vairākas lielākas. Aizvien nezinu, kur meklēt vajadzīgo, tomēr ilgi maldīties nekad nav nācies.

Telpas, kurās jūtu tuvojamies klaustrofobiju, ir gaiteņi. Reiz mums, vecākiem, tādā vajadzēja ganīt četrgadīgus bērnus, gaidot viņu uzstāšanos uz lielās "Rožu zāles" skatuves, kamēr tā bija pārpildīta ar publiku. Nīkstot koridorā, uzmācās nelabas domas – ja pēkšņi vajadzētu bēgt, cilvēki iesprūstu šaurajā gaitenī. Atceros reizi, kad devos intervēt topošā peldbaseina būvdarbu vadītāju, bija jāiziet cauri melnam un neapgaismotam gaitenim ar zemākiem griestiem apakšstāvā. Brrr! Nepatīk man tādi tuneļi! Šaurības rēgs uzmācās arī Bērnu un jauniešu centra nodarbībām paredzētajās telpās, radot iespaidu – kāds cenšas sabāzt visu zem viena jumta, lai tas izmaksā lētāk, nevis, lai visiem būtu labāk.

Taču man patīk sajūta, ka LOC ir dzīvīgums [izņemot sestdienas rītos, cik dīvaini, tad tajā ir gandrīz pilnīgs klusums]. Tagad ir skaidri redzams, ka tas ir par mazu, jo pirmā stāva garderobes vietā jau iekārtots sporta preču veikals. Mīnuss, jo nu jāmeklē ģērbtuve lejasstāvā, kurp lielākā daļa ļaužu dodas pa trepēm, un tad man jādomā par mammas sāpošajām kājām. Ja ejam uz sarīkojumu kopā, aizvien baidos, ka viņa nepaslīd pie galvenās ieejas, kā tas ir gadījies man un dažiem citiem. Zinu, ka Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis vēl cīnās, lai LOC stikla durvis tiktu marķētas ar dzeltenām zīmēm tagadējo pelēko vietā, lai pasargātu cilvēkus no puniem. Tāpat kā Māris, esmu par telpu, kas ir droša ikvienam.

Visvairāk esmu uzturējusies LOC ūdens vingrošanas baseina telpā. Brīnišķīgi, ka ir tāda vieta. Tomēr man jādomā par to, ka būvniecībā laikam visu nosaka vīrietis. Sieviete taču būtu padomājusi, ka astoņām dāmām [tik vietu ir grupā] nepietiks ar vienu spogulīti un divām rozetēm, kurās iespraust fēnu. Brīžos, kad nāk vecāki peldināt mazuļus, tētukiem nav kur palikt, jo ģērbtuves un dušas okupējušas sievietes, bet divu ģērbtuvju nav.

Pēc vingrošanas, kad it kā esi atguvis dzīvību, ir lieliski doties mājup. Tikai noraugoties pārbruģētājā, bet ar garu zāli aizaugošajā Annas tirgus laukumā, tukšajos logos, kas palikuši pēc bibliotēkas, kas pārcelta uz LOC, un izkārtnē "Pēdējā cerība", kas lasāma vienā rindā ar mēmajiem logiem – tad gan šķiet, ka ar mūsu cerībām viss tomēr nav kārtībā.
 
© V10
Materiāla pārpublicēšanas gadījumā atsauce un saite uz www.irliepaja.lv obligāta.


Sludinājums

History
22:12 | 27/10/12
ZIŅOT
(-0)
(1)
+

Vai redakcija varētu uzrakstīt rakstu par to panno, kas rotāja veco Metalurga kultūras pili? Kapēc to neuzstādīja, kā bija solīts, uz LOC sienas? Kur tas ir šobrīd un kādi plāni uz nākotni attiecībā uz tām flīzītēm?
Būtu ļoti interesanti to uzzināt. Paldies

Norai
16:13 | 28/10/12
ZIŅOT
(-0)
(0)
+

labs raksts. Prieks, jka tādus gadās izlasīt arī irliepaja.lv

Pievienot komentāru

KOMENTĒT
Es, pievienojot, šo komentāru, piekrītu portāla lietošanas noteikumiem.
* Obligāti aizpildāmie lauki